No dzejas līdz šaušanai

Žurnāls Karogs, 1996. gada janvārī

Maima Grīnberga intervē Uldi Bērziņu, un viņš stāsta, kādas zināšanas guvis iepriekšējā gadā:

Iemācījos žigli drāzt ar riteni un pirkt vilcienā biļeti.

Tās ir noderīgas prasmes! Reiz daudzus gadus vēlāk Uldis mums stāstīja, kā viņam nepatīkot braukt ar taksi. Dažreiz kādi dzejas cienītāji viņu tur iestumjot, tad viņš braucot un jūtoties neērti, ka viņu kā tādu lielkungu sulainis vedot. Nepatīkami. Tāpēc, ceru, viņam noderēja prasme braukt ar vilcienu. Vai varbūt ar vilcienu braukt viņš mācēja jau sen, bet tad, 1995. gadā, uzzināja par biļeti?

Tai pašā intervijā Uldis stāsta arī savas dzīves baušļus:

Vecmāmiņas iedīdīts bija: nezodz! – taču, ko liegties, esmu to pārkāpis, citkārt nosolīdamies “atlikt atpakaļ”...

Es tāpat, taču reiz briedu uz apzinātu zādzību, bez plāna nolikt atpakaļ. Tā bija grāmata ar nosaukumu “Nozodz šo grāmatu!”. Man likās: kādam taču jāizpilda autora vēlējums! Bet grāmatnīcas darbinieki bija tādi jauki un es bailīgs, taisījos, taisījos, līdz grāmatnīcu slēdza. Kad eju pa to ielu, vienmēr atceros grāmatnīcu. Un izdevniecību, kas tur agrāk bija, bet nu vairs nav. Tāpat šī iela liek man domāt par kādu Jūlija Federa gleznu ar kailu sievieti. Kulturāla iela. To esot iecienījuši igauņu tūristi, viņi uzņemot grupas foto pie ielas nosaukuma plāksnītes.

Atmiņu salūts gāžas pār mani, taču ne tikai to glabā iela.

Neatkarīgā Cīņa, 1995. gada 3. janvārī

“Apšaude Jaungada naktī”

Jaungada rītā tika saņemta ziņa, ka uz ielas guļ mirusi kaila sieviete. Viņas vīrs policiju “ielaist atteicās” – viņš atteicās no visa, noraidīja Jaunā gada iestāšanos un atklāja uguni no sava loga. “Apšaude ieilga.” Esmu lasījis par šo gadījumu kādā policistu atmiņu grāmatā, šāvējam esot bijušas trīs munīcijas kastes, un viņš neielaidās ne uz kādu sarunu, tikai turpināja uguņošanu. Es iztēlojos: Jaungada rīts, gājēji jau streipuļo mājup un ieklausās. Kas zina, kāds rūgti pasmaida un saka: “Tie vēl svin.” Svina lietus mitējās, kad mājas saimnieks “apšaudē gāja bojā”. Viņš patiešām pavadīja šo gadu, kā iesācis.

Kā es aizrunājos no dzejas līdz šaušanai...