Ivars Ījabs

Nemocīt cilvēkus

Mēs vēlamies atkāpties no “augstāko karaļnama locekļu” pienākumiem un strādāt savai finansiālajai neatkarībai, vienlaikus turpinot atbalstīt Viņas Augstību karalieni.

Saseksas hercogi Harijs un Megana, Instagram, 8. janvārī


Briti, kā zināms, visu zina labāk. Ideja, ka vecākajai demokrātijai pasaulē vienlaikus ir arī konstitucionālā monarhija, pati par sevi strādā labi. Grozi, kā gribi, katrai valstij ir vajadzīgs valsts galva – cilvēks, kurš akreditē vēstniekus, rīko pieņemšanas, griež lentītes un veic tamlīdzīgu “valsts galvas minimumu”. Šo valsts galvu var izvēlēt vēlēšanās, ļaujot izlemt pilsoņiem vai parlamentam. Tas gan nodrošina pret apnikšanu un ievieš zināmu intrigu, bet ne vienmēr garantē tīkamu rezultātu. Taču šo pašu funkciju var veikt arī valdošās dinastijas, kad amatu manto kāda ģimene dinastiskās pēctecības kārtībā. Markss nebija godīgs, kad salīdzināja Eiropas monarhijas ar šķirnes suņiem un to stingrajiem pārošanās noteikumiem nolūkā iegūt augstvērtīgus pēcnācējus. Patiesībā šai sistēmai ir savas nenoliedzamas priekšrocības: vispirms, cilvēkiem Lielbritānijā ir daudzmaz zināms, kas būs viņu valsts galva, teiksim, 2030. gadā (bet kas būs Latvijas prezidents?). Otrkārt, tas daudzos gadījumos ir lētāk: šīm monarhijām lielākoties ir pašām savi ienākumi, un tās, atšķirībā no vēlētiem prezidentiem, pilnībā nesēž uz kakla valsts budžetam. Ja šie saskaņā ar visām ciltsgrāmatām sapārotie skaistuļi paši nejaucas reālajā politikā, tad kas gan tur slikts? Ja mēs daudzinām, ka Latvijā vēlamies būt ziemeļvalsts, tad pie reizes atcerēsimies arī, ka vairākums reālo ziemeļvalstu ir konstitucionālās monarhijas.

Tiesa, daudzas labas lietas šodienas brīvestības laikos tiek grautas no iekšpuses – un arī monarhija pieder pie tām. Piemēram, Eiropā parādījusies jauna cilvēku kategorija – pensionēts monarhs. Pagaidām pie tās pieder tikai divi cilvēki – Spānijas karalis Huans Karloss I un pāvests Benedikts XVI, kurš kā Vatikāna valsts galva arīdzan ir absolūtais monarhs. Taču nākotnē pensionētu monarhu skaits varētu pieaugt. Prinča Harija un Meganas Mārklas stāsts te ir dubultnozīmīgs. Britu monarhija kā dzeltenās preses varoņi, protams, ir tālu priekšā jebkuram citam Eiropas karaļnamam. Viņi, iespējams, visagrāk saprata, ka monarhija šajos grūtajos laikos var izdzīvot, vienīgi orientējoties uz sabiedriskās domas zemāko reizinātāju, uz popkultūras un smalko aprindu hronikas auditoriju. Pareiza bija arī likme uz galēju konservatīvismu, uz īsteni viduslaicīgu normatīvismu un aroganci: atceraties, cik izsmalcināti viņi mocīja prinča Čārlza mīļoto sievieti Kamillu Pārkeri-Boulzu? No sabiedrisko attiecību viedokļa raugoties, tā bija perfekta stratēģija. Kā viedais Nasīms Tālibs mums māca: ja mazākums būs gana ciets savā pārliecībā, savukārt vairākums – gatavs pielāgoties, tad mazākuma viedoklis neizbēgami kļūs par noteicošo. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka šķietami liberālās britu publikas vairākums ir gatavs pielāgoties šādam demonstratīvi arhaiskam valdošajam namam un ar prieku to pieņem.

Princis Harijs un Megana Mārkla, atsakoties no “augstāko karaļnama locekļu” pienākumiem, patiesībā visu saprot ļoti pareizi. Ņemot vērā mūsdienu medicīnu, izredzes kāpt tronī Harijam ir visai vārgas; viņš jau ir ilgi noskatījies uz savu nosirmojušo tētuku Velsas princi Čārlzu, kurš varbūt tiks pie sava “īstā” darba tikai dziļā vecumā. Arī ar vecāko brāli Viljamu un viņa ģimeni viss ir kārtībā, tādēļ Harijs šobrīd rindā uz troni ir apaļš sestais. Ar Hariju un Meganu saistītais mediju haips jau tāpat ir pietiekami liels – to vēl pastiprināt nav vajadzīgs. Tādēļ, līdzīgi kā pensionēto Huana Karlosa un Benedikta gadījumā, nav ko bez vajadzības mocīt cilvēkus. Kā gan citādi varētu nosaukt pienākumu visu mūžu pavadīt “augstāko karaļnama locekļu” godā un piedalīties dažādās formālistiskās izrīcībās, kuru galvenais uzdevums ir demonstrēt distanci pret pavalstniekiem? Kādam liktos, ka to prasa karaļnama locekļa pienākums. Bet šādas kategorijas, dziedi vai raudi, šodien nav arguments kādam, kurš vēlas sekot pats saviem priekšstatiem par labu dzīvi.

Pats fakts, ka Megana Mārkla ir noslēgusi līgumu ar Walt Disney par animācijas filmu ieskaņošanu un it visur tiek aprēķināti Saseksas hercogu pāra potenciālie reklāmas līgumu ienākumi, varētu likties karaliskās ģimenes necienīgi. Tomēr karaļnamiem Eiropā, kļūstot par glamūrās pasaules iemītniekiem, nākas spēlēt pēc šīs pasaules noteikumiem. Tādēļ var pieņemt, ka Disneja filmas arī nebūs augstākais punkts Saseksas hercogienes nākotnes šovbiznesa karjerā. Savukārt, ja runā par britu karaļnamu kopumā, gribas vēlēt karalienei Elizabetei II vēl ilgus gadus. Jāšaubās, ka nākamās paaudzes spēs noturēt to aristokrātiskas distances līmeni, kas šo Vindzoru (jeb līdz 1917. gadam, kad Džordžs V izdomāja apslēpt savas vāciskās saknes, Saksijas-Koburgas un Gotas) dinastiju padara tik populāru.


Raksts no Februāris 2020 žurnāla