Džeimss Fokss

Kas vienam zils, tas otram zaļš

Mēs gan domājam, ka debesis ir zilas un koki zaļi, taču patiesība ir krietni dīvaināka.

2015. gada februārī kāda skotu sieviete internetā publicēja fotogrāfiju, kurā bija redzama kleita. Nepagāja ne 48 stundas, un šis mazliet miglainais momentuzņēmums jau bija kļuvis par virālu foto un izraisījis kaismīgas debates visā pasaulē. Strīdus ābols bija kleitas krāsa: daļa cilvēku bija pārliecināti, ka tā ir zila ar melnu, turpretī citi kategoriski apgalvoja, ka balta ar zeltu.

Taču visi ar vienlīdz lielu neticību reaģēja uz pretējās nometnes viedokli. Cilvēki nespēja saprast, kā tas iespējams, ka, skatoties uz vienu un to pašu vienas un tās pašas kleitas foto, viņi var nonākt pie tik atšķirīgiem un negrozāmiem secinājumiem par tās izskatu. Apjukuma saknes meklējamas kādā fundamentālā pārpratumā, kas saistīts ar krāsu, – pārpratumā, kas, neraugoties uz arvien spēcīgākiem pierādījumiem par pretējo, pagaidām pat netaisās nekur pazust.

Ilgu laiku cilvēki uzskatīja, ka krāsas ir objektīvas, fiziskas objektu vai to atstarotās gaismas īpašības. Vēl šobaltdien fizikas skolotāji skolēniem ceļ priekšā stāstus par Izaku Ņūtonu un viņa eksperimentu ar prizmu, skaidrojot, kā dažādi gaismas viļņu garumi rada tās varavīksnes spektra krāsas, ko mēs redzam visapkārt.

Nelaime tikai, ka šī teorija tomēr nav patiesa. Dažāda garuma gaismas viļņi patiešām eksistē neatkarīgi no mums, taču par krāsām tie kļūst tikai tad, kad iekļuvuši mūsu ķermenī. Krāsa būtībā ir neiroloģisks process, kurā gaismjutīgās šūnas acīs uztver fotonus, pārvērš tos par elektriskiem signāliem un nosūta tālāk uz smadzenēm, kur redzes garoza, veicot virkni sarežģītu kalkulāciju, pārveido tos par “krāsu”.

Vairums ekspertu mūsdienās ir vienisprātis, ka krāsa tās vispārpieņemtajā izpratnē vispār nav atrodama fiziskajā pasaulē, bet pastāv vienīgi vērotāja redzē vai prātā. Viņi apgalvo: ja mežā nokristu koks un nebūtu neviena, kas to redz, koka lapas būtu bezkrāsainas – un viss pārējais tāpat. Citiem vārdiem, nav tādas lietas kā krāsa, ir tikai cilvēki, kas to uztver.

Un tāpēc pasaulē nav divu cilvēku, kuri redz precīzi vienas un tās pašas krāsas. Ikviena redzes sistēma ir unikāla, līdz ar to tāda ir arī cilvēka krāsu uztvere. Ap 8% vīriešu ir krāsu akli un saskata krietni mazāk krāsu nekā visi pārējie; pavisam nelielam skaitam sieviešu, pateicoties ģenētiskai duplikācijai X hromosomā, paveicies tieši pretējā ziņā: viņas spēj izšķirt daudz vairāk krāsu nianšu nekā mēs pārējie.

Arī dzīvnieki dzīvo ļoti dažādās hromatiskajās pasaulēs. Vairumam zīdītāju ir sarkanās un zaļās krāsas aklums; buļļi izslavēti ar savu naidu pret sarkaniem apmetņiem, taču pati krāsa paliek viņiem neredzama: dzīvniekus patiesībā satracina auduma plivināšanās. Savukārt lielākā daļa reptiļu, abinieku, kukaiņu un putnu uztver vairāk krāsu nekā mēs. Bites redz ultravioleto gaismu un izšķir uz ziediem sarežģītus, mums neuztveramus zīmējumus, bet čūskas saskata infrasarkano starojumu, kas ļauj tām no liela attāluma pamanīt medījumu siltos ķermeņus.

“Krāsa nav vienkārša lieta,” reiz sacīja Umberto Eko. Tā tik tiešām ir grūti definējama un iluzora. Liela daļa no visa, ko mēs saistībā ar krāsu uzskatām par acīmredzamu, nepavisam nav nekas pašsaprotams. Zinātnieki uzskatāmi pierādījuši, ka debesis nav zilas, saule nav dzeltena, sniegs nav balts, melns nav tumšs un tumsa nav melna.

Viens no problēmas cēloņiem – vai varbūt tās simptoms – ir valoda. Angļu valoda, runājot par krāsu telpu, lieto 11 pamatapzīmējumus: melns, balts, sarkans, dzeltens, zaļš, zils, violets, brūns, pelēks, oranžs un rozā. Citām valodām var būt atšķirīga pieeja. Daudzās valodās nav vārda, kas apzīmētu rozā, brūno un dzelteno krāsu; dažās zaļo un zilo sauc vienā un tai pašā vārdā. Tivu tauta Rietumāfrikā lieto tikai trīs krāsu nosaukumus (melns, balts, sarkans), un vismaz vienai Amazones pirmiedzīvotāju kopienai nav specifiska apzīmējuma nevienai krāsai, tikai “gaišs” un “tumšs”.

Šo valodu krāsu leksiku diktējis nevis prizmatiskais spektrs, bet – jau atkal – tas, kas norisinās to lietotāju galvās. Cilvēki parasti dod vārdus tikai tām krāsām, kuras atzīst par sociāli vai kulturāli nozīmīgām. Acteki, kas bija aizrautīgi zemkopji, lietoja vairāk nekā duci vārdu, lai apzīmētu zaļās krāsas toņus. Etiopijas mursu tautas liellopu ganiem ir 11 vārdi, kas raksturo govju nokrāsas, – un neviena paša jebkurai citai krāsai.

Tādas atšķirības pat var iespaidot to, kā šīs tautas redz krāsas. Debates par lingvistisko relativitāti – pakāpi, kādā mūsu lietotie vārdi iespaido domas un uztveri, – lēnā gaitā turpinās jau desmitiem gadu, un, kaut arī jāatzīst, ka daudzi zinātnieki pārspīlējuši argumentus, kas runā tai par labu, citi atraduši pārliecinošus pierādījumus, ka, ja jums nav vārda, kas nozīmē, teiksim, “zils”, visticamāk, jums šo krāsu arī liksies grūtāk atšķirt no pārējām.

Arī krāsu nozīme vismaz tikpat lielā mērā ir sociāls konstrukts, un tāpēc viena un tā pati krāsa dažādās vietās un dažādos laikos var nozīmēt pilnīgi dažādas lietas. Rietumos baltā ir gaismas, dzīvības un šķīstības krāsa, bet dažos Āzijas reģionos tā simbolizē nāvi. Amerikā sarkanā ir konservatīvā, bet zilā – progresīvā krāsa, Eiropā tas ir tieši pretēji. Daudzi mūsdienās zilo uztver kā vīrišķīgu un rozā – sievišķīgu, taču vēl pirms 100 gadiem zēnus ģērba rozā drēbēs, bet meitenes – zilās.

Ja apkopojam visu iepriekš minēto – vizuālās uztveres subjektīvo dabu, valodas lomu, kas visu vēl vairāk sarežģī, un lomu, kāda ir kultūras tradīcijām, kas filtrē mūsu priekšstatus par krāsām –, nudien ir visai grūti nonākt pie cita secinājuma kā 18. gadsimta filozofam Deividam Hjūmam, proti, ka krāsa tomēr ir “tikai jutekļu fantoms”.

Senie ēģiptieši, runājot par krāsu, lietoja vārdu iwn, kas paralēli nozīmēja arī “āda”, “daba”, “raksturs” un “būtne”; tā rakstībā izmantoja arī hieroglifu, kas burtiskā nozīmē bija cilvēka matu simbols. Ēģiptiešiem krāsas likās līdzīgas cilvēkiem – pilnas ar dzīvību, enerģiju, spēku un personību. Tagad mēs saprotam, cik cieši savā starpā savijušās šīs divas lietas. Tas ir tāpēc, ka ikviens krāsu tonis, ko redzam, patiesībā ir radies dziļi mūsos – tai pelēkajā vielā, kas veido valodu, glabā atmiņas, uzkurina emocijas, piešķir apveidus domām un rada apziņu. Krāsa ir mūsu iztēles pigments.


© The Guardian, 2023. gada 8. maijā

Raksts no Jūnijs 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela