Jaunā melanholija

Franču rakstnieks akadēmiķis Žans Ditūrs 1966. gadā publicēja eseju par 1789.–1815. gada Eiropas vēsturi. Tas ir politisks pamflets, kas vienlaikus apraksta vēsturi vēlējuma izteiksmē. Teksts uzrakstīts it kā no rūdīta monarhista personas (precīzāk, skatpunkta vai pat sakonstruētas pozīcijas), kurš nepieņem Revolūciju, Bonapartu un neko, neko, neko no tā, kas noticis pēc 1789. gada 14. jūlija. Esejas virsraksts (ar nelielu vārdu spēli) ir: “Le Feld-maréchal von Bonaparte” (aptuveni: “Feldmaršals fon Bonaparts”); tās galvenais varonis – Napoleons ģenerālis, Napoleons pirmais konsuls, Napoleons imperators, Napoleons kā Eiropas ideja. Ditūrs – romāna “Cēzara komplekss” autors, karavīrs un Otrā pasaules kara Vācijas gūsteknis, Sorbonnas Filozofijas fakultātes absolvents – sāk ar pirmsrevolūcijas Eiropas aprakstu. Mūsu priekšā iezīmējas visai liela teritorija, kurā valda stabilas, ciešām ģimenes saitēm saistītas dinastijas; šajā teritorijā raksturīga ierobežoti pragmatiska (vai ierobežoti simboliska) politika un kari, kurus uzsāk diezgan sīku un lokālu, galvenokārt teritoriālu konfliktu dēļ. Šajā Eiropā militāri konflikti nav totāla katastrofa, bet abstraktas idejas nekad netiek celtas pāri visam – par spīti dažādu zinātņu, mākslu un amatniecības uzplaukumam, apgaismības filozofijai, Voltēram, Ruso, Didro un viņa “Enciklopēdijai”. Nav ne nacionālisma, ne vienlīdzības ideju. Bet pēc 1789. gada 14. jūlija viss sabrūk; Ditūrs pat netieši pārmet Bastīlijas garnizona invalīdiem, ka tie pāris reižu kārtīgi neizšāva pa dumpiniekiem. Ja tie būtu izrādījuši stingrību, karaļa Ludviķa XVI krietnie pavalstnieki – darbarūķi un lāga jautruļi – nepārvērstos par “mežoņu nāciju”. Sabrukums, tikumu zvēriskošanās, “lielo ideju” uzvara rada ideālus apstākļus, lai izvirzītos zināmais Korsikas iznirelis, kurš, kā ikviens diktators, apmāts ar varu, ambīcijām, paša ģeniālumu (kāds, starp citu, tam nešaubīgi piemita), godkāri un iedomību, kā arī absolūtu bezjūtīgumu. Tas ir ideālais kandidāts, lai kļūtu par uzurpatoru, un viņš patiešām par tādu arī kļūst – vispirms Francijā, pēc tam jau lielākajā daļā Eiropas. Kas no tā iznāca, ir zināms: asins plūdi (turklāt arī aiz Eiropas robežām, ja atceramies Ēģipti), kontinentālās blokādes spaidi un vispārēja universālo principu – militāro, ekonomisko, juridisko, politisko un, protams, ideoloģisko – kundzība.

Līdz šai vietai 1966. gadā sarakstītajā esejā viss ir paredzami; arī bez Ditūra līdzīgus tekstus rakstījuši daudzi. Bet tālāk nāk interesants pavērsiens. Žans Ditūrs pārmet Bonapartam vēl vienu, iepriekš nedzirdētu grēku. No Bonaparta sagrautās Eiropas drupām augšāmceļas jaunā Vācija (precīzāk, pagaidām vēl tikai jaunās Vācijas ideja), kas absolūti nelīdzinās tai nevainīgajai, mīlīgajai, sentimentālajai, filozofējošajai nomalei, kādas bija vācu zemes (protams, izņemot Prūsiju) pat vēl 18. gadsimta beigās. 1871. gadā Vācijas ideja pārvēršas par Vācijas impēriju, pēc tam – par Trešo reihu ar zināmajām katastrofiskajām sekām visai pasaulei. Revolūcija radīja Bonapartu, Bonaparts radīja (kā reakciju uz viņa iekarojumiem un vāciešu pazemošanu) Vācijas ideju, tā savukārt radīja reihu, vispirms vienu, pēc tam otru – to, kurš 1940. gadā saņēma gūstā kareivi Žanu Ditūru un okupēja to pašu Franciju, kur bija noticis 1789. gada 14. jūlijs. Aplis noslēdzies.

No vienas puses – nekā pārsteidzoša. Monarhisko, sīkdinastisko partikulārisma garu, varētu teikt, starp šausmīgo 17. gadsimtu un vētraino 19. gadsimtu iestigušo Eiropas 18. gadsimta sabiedrības nevainību, aizmēza Revolūcijas universālisma princips, kam sekoja Impērijas universālisms. Turklāt dīvainā veidā tieši 18. gadsimta Eiropas sīkmonarhiskais partikulārisms garantēja, ka bez īpašiem satricinājumiem tika saglabātas Eiropas universālās vērtības: tā bija ļoti sarežģīta sistēma, kas sastāvēja no daudziem dažādiem, cits citam ideāli piemērotiem elementiem. Bet Revolūcijas un Napoleona universālisms pārvērtās par paša briesmīgākā partikulārisma – nacionālisma – kundzību: tas izraisīja nacionālās revolūcijas, Pirmo un Otro pasaules karu un tā tālāk, un tā joprojām. Vēlreiz: izmeklēti rafinēto pirmsrevolūcijas “veco kārtību” (Ancien Régime) Eiropā nomainīja visai primitīva shēma, kas būvēta pēc principa “kurš nav ar mums, tas ir pret mums”; un nav svarīgi, kas domāts ar “mums” – savējie pēc asinsradniecības vai šķiras. Tādā nozīmē šobrīd, kad vienkāršie Krievijas Federācijas iedzīvotāji vēlas apslaktēt “ne mūsējos” ukraiņus, mēs dzīvojam tajā pašā 19. gadsimtā.

Bet atgriezīsimies pie nevainību zaudējušās Vācijas. Pie tās Vācijas, kas reiz sastāvēja no daudzām hercogistēm un karalistēm, kur dzīvoja pieticīgi, čakli zemnieki, mācītāji, kurpnieki, muzikanti, antīkās pasaules profesori, filozofi un dzejnieki, kuri runāja desmitiem vācu valodas dialektos, dzēra alu, Reinas un Mozeles vīnu un nekad ne par kādu “kundzību” neaizdomājās. Savā ziņā tā ir ideāla pasaule, Hēbela un Gētes pasaule, kas pazīstama pēc Nikolaja Karamzina “Krievu ceļotāja vēstulēm” un de Stālas kundzes “Par Vāciju”. Šajā pasaulē ienāca Napoleons ar savām universālajām saprāta idejām, ar savām neuzvaramajām divīzijām, un pēc tam Sturm und Drang, kas līdz tam nemanāmi dārdēja tikai kaut kur vācu bibliotēku klusumā, izlauzās uz āru. Un tad sākās. Pat klusākais no klusajiem, Johans Pēters Hēbels, mācītājs, profesors, botāniķis diletants, dzejnieks amatieris, kurš drukāja apburoši naivus stāstiņus izdevumos Badischer Landkalender un Der Rheinländische Hausfreund, 1814. gadā sacerēja “Patriotisko sprediķi”, ieturētu, lūk, šādos skaļos toņos: “Rau! Ceļas un ir jau kājās vācieši pilnā bruņojumā, no jūras krasta līdz kalnu pakājēm. Visas lepnās ciltis, kam dzīslās plūst vācu asinis, – prūši, sakši, hesenieši, franki, bavārieši, švābi –, visi, kas runā vāciski, un visi, kas ir vācieši, uz leju pa Reinu un līdz pašai Donavai, visi kā viens, kopīgā vīrišķībā, viena zeme, viens zvērests visiem: Vācija būs brīva no sveša jūga un lāsta.” Šī līdz tam nedzirdētā nacionālistiskā retorika, duļķainā ļerga mīļā Reinas vīniņa vietā, kas tā patika ceļotājiem un Eiropas monarhiem, kuri te iegriezās, retrospektīvi sagandēja daudz ko no tā, ko pirms tam bija sarakstījis Hēbels. Tas pats Hēbels, kurš rakstīja vācu valodas alemāņu dialektā (no kurienes gan “viena valoda” viņa sprediķī?), tieši viņš cildināja iecietību, tieši viņš sacerēja vairākus dzidrus prozas tekstiņus tautas “Kalendāriem”, kas tā sajūsmināja Gēti, Kelleru, Tolstoju, Hesi, Kaneti un Zēbaldu.

V. G. Zēbalda grāmatā (diemžēl pēcnāves) “Vieta laukos” (A Place in the Country) es arī atradu eseju par Johanu Pēteru Hēbelu. Brīnišķīgi izdots sējums, kas apkopo iepriekš angļu valodā netulkotus Zēbalda rakstus, laists klajā tieši pirms 10 gadiem. Tajā ir sešas esejas, kas veltītas rakstniekiem un māksliniekiem, kuri autoram ir īpaši nozīmīgi. Tie galvenokārt ir cilvēki, kas dzīvojuši klusu, nemanāmu dzīvi (Hēbels, Kellers, Roberts Valzers) vai arī bijuši mūžīgie trimdinieki (Ruso). Pats Zēbalds, vērmahta virsnieka dēls, dzimis Dienvidbavārijā, beidzis Fribūras Universitāti Šveicē, pēc tam studējis Mančestrā, centies, bet nesekmīgi strādāt par skolotāju Sanktgallenē, netālu no vietas, kur psihiatriskajā slimnīcā kādreiz mita Roberts Valzers, tad atgriezies Lielbritānijā, kur pavadīja visu atlikušo dzīvi, strādādams par Eiropas literatūras pasniedzēju Austrumanglijas Universitātē. Vēlu sācis rakstīt prozu, Zēbalds ātri ieguva atzinību 20. gadsimta 90. gados, melanholiskā garā aprakstīdams Eiropas apziņu, kam raksturīga nostalģija, šausmas un arī zināma klusināta burvība. Diemžēl vairāk pazīstams viņa romāns “Austerlics”, nevis, manuprāt, viņa labākās grāmatas “Saturna gredzeni” un “Vertigo”. Rakstnieks gāja bojā (vispirms asinsvadu plīsuma dēļ pie stūres, bet pēc tam, lai būtu droši, – izlidodams cauri mašīnas priekšējam stiklam) uz šosejas netālu no Noridžas 2001. gada 14. decembrī. Kopš tā laika izveidojies (pārējiem gandrīz nemanāms) tāds kā Zēbalda kults, kuru piekopj arī šo rindu autors.

Kad Zēbaldam bija sešpadsmit, viņam parādīja koncentrācijas nometņu fotogrāfijas. Neviens viņam nespēja paskaidrot, kas tieši notiek attēlos. Kad tomēr paskaidroja, jaunais Zēbalds izlēma, ka viņam nekad vairs nebūs nekā kopīga ar viņa dzimteni – izņemot valodu, protams. Studēt viņš aizbrauca uz Šveici, pēc tam vēl tālāk – uz Angliju. Priekšvārdā grāmatai “Vieta laukos” Zēbalds raksta (grāmatu viņš gatavoja 90. gados, taču nepabeidza, jo visu uzmanību veltīja “Austerlicam”): “Jau pagājis 30 gadu, kopš iepazinos ar rakstniekiem, kuri kļuva par manu eseju varoņiem šajā grāmatā. Līdz pat šim brīdim skaidri atceros, kā 1966. gada rudens sākumā, braucot prom no Šveices uz Mančestru, koferī ieliku Gotfrīda Kellera “Zaļo Heinrihu”, Johana Pētera Hēbela “Reiniešu ģimenes drauga dārgumu lādīti” un Roberta Valzera “Jākobu fon Guntenu”.” Atzīmēšu, ka no trijiem uzskaitītajiem vācvalodīgajiem autoriem divi ir šveicieši, bet viens, Hēbels, kļuva slavens ar dzeju vietējā dialektā.

Zēbalda melanholija nav ne poza, ne koķetērija. To izraisījusi viena atsevišķa cilvēka bezpalīdzība Eiropas vēstures šausmu priekšā: šīs šausmas sākās 1789. gada 14. jūlijā un – kā apgalvoja vēl samērā nesen – beidzās 1945. gada 9. maijā. Nekā nebija, nebeidzās vis. Lai atceramies kaut vai toponīmu “Srebrenica”; tagad tam pieskaitāms toponīms “Buča” – un vēl arī citi. Skatoties uz šo trulo, asiņaino balagānu, atsevišķajam cilvēkam atliek vienīgi klusi noplātīt rokas un nolīst kaut kur tālāk, prom. Bet Zēbalds nekādā gadījumā nav eskeipists. Viņš atkal un atkal atgriežas pie Eiropas un visas pasaules asiņainajiem karalaukiem, galvā maļot drausmīgas ainas, nesteidzīgi un taupīgi stāsta lasītājam par beļģu asiņaino genocīdu Kongo, par to, kā angļu un amerikāņu aviācija bombardēja Vācijas pilsētas, par “Lieldienu sacelšanās” vadoņu nošaušanu Dublinā. Tās nav kliedzošas šausmas, tās ir slāpētas, jo runa ir par vardarbīgas nāves industriju, lai kur tā risinātos. Tādēļ – lai arī mazliet naivi – stāsts par kluso Johanu Pēteru Hēbelu, par to pirmsrevolūcijas, sadrumstaloto, sarežģīto un nevainīgo Eiropu ir stāsts par Zaudēto paradīzi, kur dzejoja dialektu simtos, kur vārds “vācietis” nozīmēja maiznieku, aptiekāru, izglītotu pedantu, kur dzīvoja Kazanova, Voltērs un Svēdenborgs, kur galvenie kari (tā bija īpaša paradīze, tajā mēdza nogalināt) bija par mantojuma tiesībām. Starp citu, grāmatā “Vieta laukos” sakarā ar 18. gadsimtu ir arī cits, franču stāsts. Un tas mums liek ieraudzīt otru šī šķietami omulīgā laikmeta pusi.

“J’Aurais Voulu Que Ce Lac Eut Été L’océan”¹ ir eseja par Žanu Žaku Ruso, politisko trimdinieku un nenogurstošu kājāmgājēju. 1764. gadā sakaitinātā vara pavēl viņam pamest Franciju, un Ruso dodas uz Šveici, uz mazu Bīles ezera pussalu, kas nosaukta Svētā Pētera vārdā. Tur viņš pavada laiku, pieņemdams apmeklētājus, veikdams garas pastaigas pa apkaimi un vākdams herbāriju. Ruso bija nolēmis izmatot trimdu, lai uz laiku apstādinātu savu šausminoši produktīvo literāro darbību: pēdējos gados pirms bēgšanas no Francijas viņš sacerējis tik daudz tekstu, ka ar to sarakstu varētu lepoties pusducis literātu. Atvilkt elpu tomēr viņam neizdevās; Ruso “rakstīšanas mašīna” turpināja strādāt (lai arī ar lēnākiem apgriezieniem) arī Bīles ezera krastā.

Mazliet vairāk nekā pēc 200 gadiem uz turieni atbrauc Zēbalds, dzīvo tajā pašā mājā, blakus istabai, kurā mitinājies “Sabiedriskā līguma” autors. Viņš iet pa Ruso pēdām – pēta viņa herbāriju, ieiet viņa miteklī, atkārto viņa pastaigu maršrutus. Šī teksta īpašās melanholijas avots (nerunājot par Zēbalda skumjo, nedaudz monotono, ļoti maigo intonāciju) droši paslēpts no neiesvaidītajiem: tikai tie, kam zināms Žana Žaka Ruso sacerējumu graujošais spēks (pēc nāves viņš kļuva par galveno Lielās franču revolūcijas ideologu, un arī citi 19. gadsimta pirmās puses revolucionāri aizgūtnēm lasīja viņa darbus), spēj novērtēt kontrastu starp rakstnieka Šveices patvēruma kluso idilli un Lielo vēsturi, kura seko viņam pa pēdām un kuru viņš pats – apzināti vai ne, tas nav svarīgi – arī veidoja.

Ruso bēgšanas dialektika paredz arī paša Zēbalda bēgšanas dialektiku. Ruso bēg no Francijas, lai izvairītos no vajāšanas, palēnām vien drupinādams Sarežģīti Iekārtotā Saprāta Laikmetu, likdams pamatus drīzajām Vispārējām Šausmām. Zēbalds bēg no dzimtenes, lai liecinātu par šīm pagājušajām vispārējām šausmām. 18. gadsimta francūzim viss vēl ir priekšā, nākotnē. 20. gadsimta beigu vācietim, varētu likties, viss ir jau aiz muguras, vēsturē, pagātnē. Mums 2023. gadā šausmas – gan personīgās, gan vispārējās – ir pati īstākā tagadne. Tātad pienācis laiks jaunai melanholijai – melanholijai pēc Zēbalda melanholijas.