Fašisms vai cēzarisms?

Vai fašisms atgriežas?

Man kā vēsturniekam pirmā reakcija ir atbildēt uz šo jautājumu ar pārliecinošu “nē”. Akadēmiskā izglītība mudina mani uzskatīt fašismu par specifisku vēsturisku parādību, lielākoties ierobežotu laika periodā no 20. gadsimta 20. gadu sākuma līdz Otrā pasaules kara beigām un saistītu ar stingri reglamentētām masu sabiedriskajām kustībām. Šīs kustības centās panākt revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, dievināja visvarenus līderus, loloja mistisku ticību vardarbības spēkam un piekopa rases tīrību sludinošu nācijas kultu, kas balstījās mītiskās pagātnes fantāzijās. Fašistiskās kustības ietvēra arī ietekmīgas paramilitārās organizācijas, piemēram, nacistu triecienvienību SA un Musolīni “melnkreklus”. Fašistiskajās valstīs šīs kustības pārņēma varu un padarīja valdību par līdzekli savu represīvo un pat genocidālo mērķu sasniegšanai.

Vadoties pēc šīs vēsturiskās definīcijas, fašismu mūsdienu pasaulē nav nemaz tik viegli atrast – vismaz ne Savienotajās Valstīs. Republikāniskā partija, lai kādi būtu tās trūkumi, nav stingri reglamentēta masu kustība ar ideoloģiski uzticamiem kadriem, kuri ne soli neatkāpjas no partijas disciplīnas. ASV galēji labējie bruņotie grupējumi nav mūsdienu “melnkrekli”. Tādi nav arī tie pāris simti robežsargu, kurus valdība šovasar nosūtīja uz Portlendu un citām ASV pilsētām.

Daudzi politiskie komentētāji pēdējā laikā pauduši ne gluži nepamatotu viedokli, ka vēsturnieku pieņemtā fašisma definīcija ir pārāk šaura. Ja politiķa retorika, attieksme, uzskati un taktika atbalso agrākajiem, pašpasludinātajiem fašistiem raksturīgo – varbūt pat netieši, bet apzināti signalizējot par savām simpātijām –, vai mums būtu jāatturas saukt viņu šajā vārdā? Vai to nekad nedrīkst lietot, ja vien runa nav par pilnasinīgu fašistisku kustību, līdzīgu Musolīni vai Hitlera vadītajām?

Vairāki autori, tai skaitā Džeisons Stenlijs (grāmatā “How Fascism Works”) un Federiko Finčelsteins (“From Fascism to Populism in History” un “A Brief History of Fascist Lies”), argumentēti aizstāv uzskatu, ka no šī politiskā lamuvārda diskusijās nebūtu jāvairās.

Tomēr brīdinājumi par fašismu mūs var viegli apžilbināt, aizsedzot skatienam draudošo politisko briesmu patieso dabu. Kā raksta Stenlijs, var gadīties, ka politiķi un partijas “performē” fašismu un iekļauj tā elementus savās programmās, pat nevēloties vai nespējot radīt ko līdzīgu pagātnes fašistiskajiem režīmiem. Taču šī vārda raisītās asociācijas un emocijas ir tik spēcīgas, ka aizskalo šo būtisko atšķirību, atstājot mūs bez skaidra priekšstata par to, ko mūsu kritizētie “fašisti” patiesībā vēlas un spēj panākt.

Demokrātijas cieš neveiksmi daudz dažādos veidos, un vairumā gadījumu tie nenoved pie pilnasinīga fašisma. (Vērts atcerēties, ka lielākā daļā Eiropas valstu, kas starpkaru periodā piedzīvoja demokrātijas sabrukumu, tai skaitā Polija un Baltijas valstis, nekļuva fašistiskas.)

Mūsdienu ASV labējā spārna ietekmīgāko politiķu vidū daži sapņo par protestantisku teokrātiju, citi par valsti, kur valda katoliskā integrālisma reakcionārās tradīcijas, kuru pirmsākumi rodami 19. gadsimta sākuma reakcionārisma virspriestera Žozefa de Mestra uzskatos. Populismam ir daudz paveidu. Dažiem no tiem ir cieša saistība ar fašismu (kā uzsver Finčelsteins), bet citiem – nav. Runājot par republikāņu kongresmeņiem, viņu vīzija par to, kādai jābūt Amerikas sabiedrībai, daudz vairāk atgādina kapitālistu oligarhiju, kurā vara pieder superbagātajiem, un nepavisam ne fašismu, kāds tas pastāvēja starpkaru Eiropā.

Tāpat vēsturē rodami dažādi autoritārisma jeb viena cilvēka varas piemēri. Arī tie lielākoties nav fašistiski, turklāt daudziem no tiem, piemēram, monarhijai – pārmantojamai, Dieva dotai varai –, diez vai būs liela piekrišana 21. gadsimta sākumā.

Taču ir kāds autoritārisma paveids, kas vēsturiski bijis daudzkārt populārāks nekā fašisms un mūsdienās joprojām ir samērā aktuāls. 19. gadsimta rakstnieki to dēvēja par cēzarismu – režīmu, kurā autoritārs vadonis pamato savas varas leģitimitāti ar tautas gribu un redz sevi kā nacionālās vienotības ķīlu.

Pagātnes cēzaristi

Atšķirībā no pašpasludinātajiem fašistiem, kuri nebūt neslēpa nicīgo attieksmi pret demokrātiju, cēzaristi savu ideālo valsts iekārtu parasti raksturoja kā demokrātijas patiesāko formu – tādēļ tiem nereti bijis tik viegli savaldzināt ļaudis, kas sevi uzskata par demokrātiem. Mūsdienās ir vairākas valstis, kuru politisko režīmu varētu aprakstīt kā cēzarisku, un tās ir pievilcīgs piemērs autoritāri noskaņotiem censoņiem citviet – iespējams, arī Savienotajās Valstīs.

Lai izprastu cēzarismu, jāsāk ar Napoleonu Bonapartu. Lai gan pats termins “cēzarisms” radās tikai 19. gadsimta otrajā pusē, tā autori uzskatīja Napoleonu par ievērojamāko piemēru. Tik tiešām, Bonaparts rosīgi ieviesa cēzarisma būtiskākos elementus, vienlaikus cīnīdamies ar franču revolucionārās demokrātijas atstāto mantojumu. 1789. gadā, kad sākās Franču revolūcija, 20 gadus vecais Napoleons bija dedzīgs tās atbalstītājs. Viņš apbrīnoja Maksimiljānu Robespjēru, kura brālim bija pateicību parādā par saviem pirmajiem karjeras panākumiem. Pēc terora gadiem ambiciozais un uzvarām vainagotais jaunais ģenerālis, pat nostādot sevi harismātiska glābēja lomā, joprojām turējās Francijas juceklīgās politiskās arēnas kreisajā pusē.

Kad Napoleons 1799. gadā sagrāba varu, viņš pasludināja, ka to dara, lai glābtu republiku. Tāpat kā jakobīņi pirms viņa, jauno konstitūciju, kas piešķīra viņam plašas pilnvaras, Napoleons nodeva Francijas tautas balsojumam. Un, kaut arī jaunais iekšlietu ministrs, Napoleona brālis Lisjēns, vēlēšanu rezultātus viltoja, lai tie šķistu gandrīz vienbalsīgi, Napoleona konstitūciju patiešām atbalstīja Francijas vēlētāju vairākums.

Arī kad piecus gadus vēlāk Napoleons kronēja sevi par imperatoru, atdarinot Romas impērijas cēzarus, viņš nesarāva saites ar republikānisko pagātni pilnībā. Napoleons sevi dēvēja par “franču imperatoru”, nevis “Francijas imperatoru”, un lēmums tika apstiprināts ar oficiālu aktu, kas deklarēja: “Republikas pārvaldīšana ir uzticēta imperatoram.”

Pūloties samierināt nominālo republikānismu ar autokrātisku varu, Napoleona propagandisti uzbūra satriecošu politiskas autoritātes tēlu.

Ievērojamā runa Džordža Vašingtona piemiņai, ko Napoleona klātbūtnē 1800. gadā Invalīdu namā teica Luijs de Fontans, pavisam atklāti raksturoja korsikāni kā Vašingtona garīgo mantinieku. De Fontans uzsvēra, ka valstij, kas pārcietusi smagu politisku krīzi, vajag, “lai priekšplānā izvirzās neparasts cilvēks, kas, pateicoties savas personības spēkam vien, .. ievieš kārtību, kad apkārt valda apjukums”, un apgalvoja, ka republiku vēstures pirmajos gados paražas un tikumi ir svarīgāki par likuma burtu (ko Bonaparta apvērsums bija uzkrītoši ignorējis), bet valdniekiem esot “vairāk jāvadās no domām un jūtām nekā pavēlēm un likumiem”.

Turpmākajās publikācijās de Fontans un citi izvērsa ideju par to, ka sadrumstalotas, pretrunu plosītas valsts apvienošanas darbs prasa ārkārtēju un spēcīgu raksturu, personību, kas spēj veidot tuvu emocionālu saikni ar pilsoņiem. Napoleona gadījumā šī saikne visciešāk tika nostiprināta brīžos, kad tauta līksmoja par viņa militārajiem panākumiem.

Neskatoties uz imperiālistiskajām ambīcijām, Napoleons tā arī nespēja savu personības šarmu transformēt stabilās impērijas institūcijās. Kad 1812. gadā sazvērnieki izplatīja nepatiesas baumas, ka Napoleons gājis bojā Krievijas sniegos, ierēdņi, kas tām bija noticējuši, sāka apspriest, kāda veida pagaidu valdībai būtu jāstājas viņa vietā, ne mirkli neapsverot domu par jauno imperatoru pasludināt Napoleona vēl bērna autiņos esošo dēlu.

Atrodoties trimdā, arī Napoleons pats rakstīja: “Valsts biju es. [..] Es biju šīs jaunās būves stūrakmens, un būve bija celta uz tik trausliem pamatiem! Tās pastāvēšana izšķīrās katrā manā kaujā.” Meklējot atbalstu spožajam, tomēr neveiksmei lemtajam mēģinājumam atgūt varu 1815. gada “Simt dienu” laikā, Napoleons atkal vērsās pie tautas, pasludinot sevi par ļaužu demokrātiski izvēlēto vadoni un liberalizējot konstitūciju.

19. gadsimtā Napoleona autokrātiskā valdīšana, dārgie kari un visbeidzot viņa sakāve padarīja viņu par problemātisku politisko modeli. Eiropas izcilākie autori vēroja viņu ar apbrīnu un šausmām vienlaikus, ko labi parāda Nīčes lakoniskais Napoleona raksturojums: “Šis pārcilvēka un necilvēka sakausējums.”

Pēdējais harismātiskais līderis, kas visvairāk atgādināja Napoleonu, bija Simons Bolivars, kurš gan šo līdzību vairākkārt noliedza. 1825. gadā viens no Bolivara padotajiem salīdzināja Dienvidameriku ar Franciju 18. gadsimta 90. gadu beigās un mudināja savu vadoni veikt apvērsumu 18. brimēra garā. “Pašlaik jums ir iespēja pateikt to,” viņš rakstīja, “ko tolaik pateica [Napoleons]: intriganti sagraus šo valsti. Mēs varam to glābt. [..] Ģenerāli, šī nav Vašingtona zeme. Šeit ļaudis, baiļu un pašlabuma vadīti, pakļaujas varai.” Bolivars bija saniknots: “Kolumbija nav Francija, un es neesmu Napoleons. [..] Napoleons bija varens un nesalīdzināms, turklāt viņa ambīcijas bija neremdināmas. Šeit situācija ir pavisam cita. Es nedz esmu, nedz vēlos būt Napoleons. Tāpat es arī nekāroju atdarināt Cēzaru.”

Par spīti Bolivara apgalvojumam, politiski autoritārie uzskati, ko viņš attīstīja 19. gadsimta 20. gados, bija pārsteidzoši līdzīgi tiem, ko bija sludinājis Napoleons un viņa propagandisti. Cenšoties apvienot lielu daļu Dienvidamerikas zem sava karoga, arī Bolivars atbalstīja uzskatu, ka valstij vajadzīgs viens autoritatīvs politiskais līderis ar plašām izpildvaras pilnvarām, “vienprātīgi” izvēlēts un emocionāli tuvs savai tautai, kurš šo tuvību nodrošina ar militārām uzvarām. Tikai tāds līderis, uzsvēra Bolivars, spēs vienot valsti, ko šķeļ dziļas rasiskās un ekonomiskās nevienlīdzības plaisas. Un, pretēji paša vārdiem, Bolivars mūža garumā saglabāja apbrīnu pret Bonapartu, kura kronēšanu Parīzē 1804. gadā bija pieredzējis klātienē. 1828. gadā viņš atzinās kādam franču tautības adjutantam, ka “sajūsma, kas pārplūdināja ikvienu sirdi” svinīgajā mirklī, kura liecinieki bija “vairāk nekā miljons cilvēku, man šķita .. visaugstākais sasniegums”. Ja uzskatām Napoleonu par jauno laiku ievērojamāko cēzaristu, tad Bolivars bija otrs ievērojamākais.

Šo vīru piemēram sekoja daudzi citi, arī paša Napoleona brāļadēls Luijs Napoleons. 1839. gadā izdotajā rakstu krājumā “Napoleoniskās idejas” jaunais Bonaparts piedāvāja pats savu cēzarisma esenci: “Demokrātijas dabā ir personificēt sevi indivīdā.” 1851. gadā viņš veica valsts apvērsumu pret Francijas Otro republiku un drīz vien pasludināja sevi par imperatoru Napoleonu III. Viņš vairākkārt mēģināja atkārtot sava tēvoča militāros sasniegumus, taču nemainīgi cieta neveiksmi. Ogists Romjē, viens no viņa atbalstītājiem, pirmais popularizēja terminu “cēzarisms”. 20. un arī 21. gadsimtā daudzi autoritāri un militāri vadoņi ir atgriezušies pie šī napoleoniskā kredo, solot kalpot par tik nepieciešamo nacionālās vienotības ķīlu, klāstot par savu nepastarpināto emocionālo saikni ar tautu un apliecinot to ar referendumiem, tautas manifestācijām un citiem politiskā teātra paņēmieniem.

Šodienas un nākotnes cēzaristi

Gadu gaitā cēzarisms guva ievērojamu atbalstu intelektuāļu aprindās, no kuriem īpaši vērts pieminēt izcilo vācu sociologu Maksu Vēberu.

Dzīves pēdējos gados, pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā un Veimāras republikas haotiskās dzimšanas, Vēberu nomāca domas par draudiem, ko rada “demokrātija bez galvas”. Viņš uzsvēra paša radītā koncepta – harismas – nozīmi, uzskatot to par fundamentālu politiskās autoritātes formu, jo īpaši valstveides procesā. Slavenajā domu apmaiņā ar ģenerāli Ērihu Lūdendorfu Vēbers kritizēja Veimāras republiku, nosaucot to par Schweinerei – cūcību –, nevis demokrātiju. “Demokrātijā,” viņš turpināja, “ļaudis izvēlas vadoni, kam tie uzticas, un šis izvēlētais vīrs saka: “Muti ciet un pie darba.” Tauta un partijas vairs nedrīkst viņu traucēt.” Lūdendorfs attrauca, ka tāda demokrātija viņam patiktu, bet Vēbers piebilda: “Vēlāk tauta var viņu tiesāt. Un, ja vadonis ir kļūdījies, – uz karātavām viņu!”

Mūsdienās nav grūti atrast autokrātus, kas ir izspļauti cēzaristi. Turcijas Redžeps Tajips Erdogans ir viens no tiem, tāpat arī Ungārijas Viktors Orbāns. Taču visredzamākais ir Krievijas Vladimirs Putins.

Tāpat kā Napoleons, Putins uztur formālu demokrātiju, regulāri kandidējot vēlēšanās un nododot konstitucionālus labojumus (ieskaitot jaunākos, kas ļaus viņam palikt prezidenta amatā vēl pēc 80 gadu vecuma) tautas nobalsošanai. Viņš apgalvo, ka ir nacionālās vienotības garants, bez kura nav iespējams iztikt pretrunu plosītā valstī, ko sašķēlis Padomju Savienības sabrukums. Putins tieši tāpat vēlas, lai viņa paša harismātiskā personība būtu nācijas politiskās dzīves centrālā ass; viņš teatrāli kopj attiecības ar individuāliem Krievijas pilsoņiem, ko visuzskatāmāk demonstrē ikgadējā televīzijas pārraide, kurā Putins vairākas stundas atbild uz iepriekš rūpīgi atlasītu “vienkāršo pilsoņu” telefona zvaniem. Kā viņa priekšgājēju cēzaristu, tā arī Putina vara daļēji balstās militārās uzvarās – Čečenijā 2000. gadā, Gruzijā 2008. gadā – un Krimas atņemšanā Ukrainai 2014. gadā.

Donalds Tramps nepārprotami apbrīno Putinu, viņš to ir vairākkārt cildinājis un aizstāvējis, kā arī mēģinājis panākt viņa atgriešanos G7. Kā teicis bijušais CIP direktors Maikls Heidens, “prezidenta attieksmē pret Krievijas Federācijas prezidentu jaušama tāda kā autokrātiska skaudība”. Tramps, tāpat kā Putins, nicina izpildvarai uzliktos ierobežojumus un alkst pēc tādas pašas tiešas, nepastarpinātas saiknes ar iedzīvotājiem. Šonedēļ pieņemtais Republikāniskās partijas nacionālā konventa lēmums atteikties no politiskās platformas un tā vietā atbalstīt jebko, ko vēlas Tramps, ir cēzarisks gājiens. Pieļaut, ka puse no galvenajiem runātājiem republikāņu konventā ir Trampa tuvinieki, ir lēmums, kas mudina atcerēties, kā Napoleons Bonaparts impērijas pārvaldi padarīja par ģimenes lietu, daudzos amatos ieceļot savus brāļus un māsas.

Tomēr vairākos aspektos Tramps atšķiras gan no Putina, gan vēsturiskajiem cēzaristiem. Viņa kontā nav nevienas militāras uzvaras, pat ja viņš apgalvo, ka ir uzvarējis vairākos tirdzniecības karos. Pret ārvalstīm (īpaši sadarbības partneriem) Tramps lielākoties izturas ar lecīgu naidīgumu. Neskatoties uz paustajām standartuzslavām demokrātijai, Tramps reti pasniedz sevi kā tautas kalpu (viņš necieš redzēt sevi padotā lomā). Taču svarīgākais, ka Trampa politika ir galēji polarizēta un nacionālās vienotības ideja viņam ir gandrīz pilnībā sveša. 2016. gada prezidenta vēlēšanu kampaņā viņš par to vēl runāja, piemēram, šķietami atkāpjoties no partijas līnijas jautājumos par militārajām operācijām ārvalstīs, kā arī federālo izdevumu samazināšanu. (Vai atceraties “infrastruktūras nedēļu”?) Taču amata pilnvaru laikā viņš pret politiskajiem pretiniekiem un to atbalstītājiem paudis vienīgi nicinājumu.

Mēs nudien rīkotos tuvredzīgi, ja uzskatītu Donaldu Trampu par vienīgo potenciālo autoritāro līderi pie apvāršņa. Nebūtu arī jāpieņem, ka šāda veida briesmas var draudēt tikai no galēji polarizētas Republikāniskās partijas, kas pavēra durvis Trampam.

Ir gluži iespējams, ka, valstij grimstot arvien sīvākā partiju konfliktā un politiskajā paralīzē, aizvien plašākas kļūs iespējas parādīties patiesi cēzariskai figūrai, kas apgalvos, ka stāv pāri partijām, un solīs panākt nacionālu vienotību. Sociālo mediju platformas, kas tik efektīvi veicinājušas pašreizējo politisko polarizāciju, tikpat labi varētu tikt izmantotas, lai harismātisks, šķietami bezpartejisks politiķis iegūtu stabilu tautas atbalstu.

Ja šāds cilvēks nokļūtu prezidenta amatā ar plaša politiskā spektra atbalstu, nav šaubu, ka viņam vai viņai būtu iespēja ļaunprātīgi izmantot izpildvaru tādā mērā, kādā Donaldam Trampam pat sapņos nav rādījies, viņš varētu aizbildināties ar galējību savaldīšanu un valsts saliedēšanu.

Šāds iznākums var šķist maz ticams laikā, kad valstī valda tik milzīga polarizācija un naids, un tas patiešām nav nenovēršams. Taču apsveriet šo: 1794. gadā Franciju bija sašķēlusi politiskā cīņa, salīdzinājumā ar kuru pretrunas, ko pašlaik piedzīvojam Savienotajās Valstīs, nobāl it visos aspektos. Vairākos valsts reģionos plosījās pilsoņu karš, kas galu galā paņēma simtiem tūkstošu dzīvību. Valstī valdīja radikāls terora režīms, kas sodīja ar nāvi desmitiem tūkstošu politisko pretinieku, tā barojot vardarbības ciklu, kurš turpinājās ar “balto teroru” un tālākiem asiņainiem protestiem. Taču tikai piecus gadus vēlāk fantastiski harismātisks militārais varonis, kura vārdu 1794. gadā zināja vienīgi retais, pārņēma varu un tik tiešām kādu laiku spēja saliedēt valsti savā vadībā, vienlaikus nodibinot represīvu patvaldību.

Formāli demokrātiska mačo līdera nākšana pie varas ASV tuvākajos gados man šķiet ne mazāk iespējama, kā Napoleona Bonaparta nākšana pie varas varēja šķist 1794. gadā Francijā, – un ne mazāk iespējama, kā ap 2010. gadu šķita Donalda Trampa ievēlēšana prezidenta amatā. Piemēroti apstākļi un precedenti tam pastāv. Mums nav jābaidās no amerikāņu fašisma, bet gan no amerikāņu cēzara.

Public Seminar, 2020. gada 27. augustā