komentāri

Ingus Bērziņš

Būt vai piederēt

Līst puņķi, un smacē bezspēcīgas raudas! Cik ilgi sabiedrisko mediju darbiniekiem vēl jācieš gadiem ilgušie naida uzbrukumi un apsaukāšanās sociālās tīklošanas platformās, ka viņi ir skribenti, valdošās partijas bļodlaižas, propagandoni!

Egils Līcītis, Latvijas Avīze, 10. aprīlī

Autoritārisms neatnāk vienā dienā, bet demokrātija ar katru šādu kampaņu pret žurnālistiem mazliet nomirst.

Sanita Jemberga, Delfi, 15. aprīlī

Kad Katilīna prezentēja opozicionāru vīziju par valsts attīstību, viņam neizbēgami nācās rēķināties ar to, ka Cicerons viņu krietni izlamās un lietos visus savā rīcībā esošos administratīvos resursus, lai Katilīnam ieriebtu. Ja kāds ar uzlīmi “я русский” uz automašīnas atļaujas atbraukt uz latvisku rajonu, piemēram, Bieriņiem, viņam jābūt psiholoģiski gatavam, ka uz viņa “steitmentu” atbildēs ar akmeni vējstiklā. Mākslinieks, publicējot video, kurā Lieldienās smejas par kristiešiem, labi apzinās sašutuma vētru, kas sekos.

Arī pamatplūsmas mediji jau pāris gadsimtus apzināti kritizē un atmasko, saprotot, kādas tam var būt sekas. Ja, teiksim, The Washington Post vai The New York Times publicē apgalvojumus, ka ASV prezidenta administrācija sistemātiski melojusi par karu Vjetnamā, viņi ir gatavi, ka aizskartie un atmaskotie kodīs pretī – iesūdzēs medijus tiesā, uzsūtīs nodokļu pārbaudes u.tml.

Būtu dīvaini, ja aizvainotie un atmaskotie, pakļaujoties tādām skaistām abstrakcijām kā tiesības uz vārda brīvību, nekad sevi neaizstāvētu. Pie tam nav jāšaubās, ka aizvainotie un atmaskotie parasti ir tie, kuru raksturs nav no pakļāvīgākajiem un samiernieciskākajiem. Viņi lieto plašu atriebes arsenālu, sākot ar fizisku spēku, turpinot ar dažādiem juridiskas dabas gājieniem un beidzot ar valsts pārvaldes resursu izmantošanu, ja tas ir viņu varā.

Pēc publikācijas par kriminālās pasaules saistību ar banku sektoru 90. gados piekāva Dienas žurnālistu; pēc rakstiem par nelegālā alkohola apriti nogalināja žurnālistu no Liepājas Vārda. Lai ieriebtu Dienai, privatizācijā nocēla ēku, kurā atradās redakcija. Arvien biežāk aizvainotie vērsās tiesā vai policijā – par neslavas celšanu, par goda aizskārumu, ar prasībām par nepatiesas informācijas atsaukšanu. Jaunajā tūkstošgadē pēc digitālgeitas skandāla tālaika valdībai lojālā LTV vadība veica virkni darbību, kuru rezultātā pētnieciskās žurnālistikas nodaļas kodols aizmuka uz TV3. Bonnier vēlme atkratīties no aktīviem Latvijā radīja izdevību, šķiet, grandiozākajam aizvainoto atriebes gājienam Latvijas valsts vēsturē – nopirkt visu avīzi un nomainīt redakciju pret lojālistiem. Žurnālam Ir deva nelielu, bet sāpīgu kniebienu, juridisku shēmu rezultātā uz kādu laiku atņemot tiesības lietot domēnu ir.lv.

Citzemēs un Latvijā pamatplūsmas mediju darba sastāvdaļa ir ne tikai radīt žurnālistisku saturu, bet pastāvīgi būt gatavībā atsist uzbrukumus. Īstenībā – sapņu darbs tādiem, kas alkst adrenalīna, ko dod mūžīgs konflikts un krīzes pārvaldība. Vai uz šāda fona šopavasar izskanējušie brīdinājumi par mediju brīvības robežu sašaurināšanos Latvijā vispār ir īpašāku pārdomu vērti? Varbūt pamatplūsmas medijiem vienkārši ir svarīgi sabiedrību noskaņot sev labvēlīgi, regulāri pabiedējot ar totālās cenzūras tuvošanos?

Un tomēr: pat ja ikdienā ne viens vien mēģina dzīvot ārpus informācijas par sīkmanīgajām sabiedriskajām nebūšanām, kas ir pamatplūsmas mediju dienaskārtībā, un medijus uzskata tikai par tādu pūļa apstulbināšanas instrumentu, šķiet, brīži, kad tiek pamatīgi uzbrukts medijiem, ir tas retais gadījums, kad ikvienam būtu drusku
“jānodarbojas ar politiku, ja negribi, lai tā nodarbojas ar tevi”.

Kas ir noticis? Pirmkārt, pār pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica galvu pēc seriāla “Šķelšanās” pārvēlās virkne valsts iestāžu (KNAB, Valsts policija, Sabiedrības integrācijas fonds) pārbaužu, un tiek piesolīts pārbaudīt vēl (koncentrētā veidā pārbaudes uzskaitītas Sanitas Jembergas rakstā Delfos 15. aprīlī). Otrkārt, Latvijas Radio Redakcionālā padome sita trauksmes zvanu ar atklātu vēstuli par vārda brīvības robežu sašaurināšanos: kā precedents minēta prasība pārtraukt radīt saturu krieviski, kā arī iniciatīva “izstrādāt redakcionālās neatkarības praktiskās uzraudzības mehānismu”.

Patiesi, nevar prasīt, lai visi būtu no adrenalīna atkarīgie, tāpēc uzklausāma būtu vēlme virzīties uz ideālāku pasauli, kurā medijiem nav jātērē laiks un enerģija, atkaujoties no pārbaudēm, stratēģiskajām tiesvedībām un nebūtu jālasa pret žurnālistiem vērsti draudi un rupjības sociālajos tīklos (vēl viens process, par kuru uztraucas Re:Baltica un Latvijas Radio). Taču te ir slikta ziņa: ne minētā vēsturiskā pieredze, ne vērotais citviet pasaulē mūsdienās neliecina, ka mediju neaizskaramība palielināsies. Tā sauktā sabiedrība nav mediju pusē. Izskatās – svarīgākais vairs nav tas, kam tu tici, bet kam tu piederi. Hābermāsa uzburtā publiskā sfēra, kurā cieņpilni apmainījās ar idejām, atrada kompromisus un kala racionālas sabiedriskās prasības varai, sen erodējusi par domubiedru informācijas burbuļiem.

Pat ja kāds neskaidri atceras mediju brīvības jēdzienu kā demokrātijas pīlāru, situācijā, kad draugi un autoritātes lamās medijus par “nepareizas” vērtību sistēmas praktizēšanu, nāksies mesties piebalsot vēl skaļāk. Lai arī intuitīvi šķiet, ka tiem, kas pa kreisi no centra, vajadzētu būt labvēlīgākiem pret mediju brīvību nekā konservatīvajiem, apbrīnojamā kārtā izrādās, ka viņu atcelšanaskāre, saskaroties ar nepieņemamu viedokli, ir vēl niknāka.

Valsts pārvaldes resursu izmantošana atriebībai “nepareizi domājošiem” medijiem ir kurss sabiedrības orbanizēšanas virzienā. Orbanizēšana pakalpību varai kā pamatprasību ieauž katrā valsts pārvaldes, uzņēmējdarbības un nevalstiskā sektora šūnā. Minēto mediju vadībai un darbiniekiem tas nozīmētu ļaunāko, kas var būt, – kalpošanu kādam citam, par tevi stiprākam. Apzinoties, ka mediji perspektīvā no šāda bezdibeņa baidās, to bažām būtu jākļūst saprotamākām. Tikai nav jau vairs to sapratēju – ir tikai polarizētas ciltis, kurām katrai ir savs priekšstats, kas ir pareizs, bet kas nepieļaujams saturs.

Raksts no Maijs 2024 žurnāla