Ko runāja freskas

Savas grāmatas nosaukumu Tēlu tīmeklis (oriģinālā – La rete delle immagini) Lina Bolconi izvēlējās, paturot prātā kādu citu tīmekli – to, kurš pēdējo gadu laikā jūtami mainījis veidu, kādā mēs reaģējam uz pasauli. Tomēr Tēlu tīmekļa galvenais uzdevums ir izsekot tam, kā fenomens, ko var uzskatīt par viduslaiku ekvivalentu masu medijiem, ietekmējis itāļu sabiedrību 14. un 15. gadsimtā, īpaši ar publiski aplūkojamu gleznojumu un publisku sprediķu palīdzību. Lielākā grāmatas daļa veltīta Pizai; tur, starp iespaidīgiem viduslaiku mākslas darbiem, ko savulaik, kā parādīts šajā darbā, aplūkotāja prātā būtu papildinājis ne mazāk iedarbīgs teksts, patlaban dzīvo arī pati autore.

Viens no šiem mākslas darbiem 20. gadsimtā tikai par mata tiesu izglābās no bojāejas – tās ir brīnišķīgās freskas, kas skatāmas Kampozanto, Pizas monumentālajā kapsētā. Tā izveidota 1278. gadā kā daļa no krāšņā kompleksa, pie kura pieder arī katedrāle un greizais tornis. Kampozanto spoži baltais marmors vairāk nekā septiņus gadsimtus sludinājis Pizas bagātību un izsmalcināto gaumi un lielāko daļu no šī laika kalpojis arī par pilsētas neatkarības apliecinājumu. Pizas iedzīvotāji, kas uzcēla Kampozanto, bija patstāvīgas piejūras republikas pilsoņi; tās priekšposteņi atradās Konstantinopolē, Grieķijā un Ziemeļāfrikā.

Kampozanto freskas (aptuveni 1330–1340) tika uzticētas gleznotājam vārdā Buonamiko Bufalmako, kura mākslinieka reputāciju mūsdienās krietni aizēnojusi viņa jokdara slava. Bufalmako, kā jau krietnam toskānietim piedienas, bija lieliski izkopis izāzēšanas (jeb beffe, kā to sauc paši Toskānas iedzīvotāji) mākslu, turklāt sasniedzis tādus augstumus, ka dažus no viņa jokiem savā Dekameronā atstāsta Džovanni Bokačo – ieskaitot to, kurā Bufalmako iestāsta savam draugam Kalandrino, ka viņš (Kalandrino) vairs nemaz nav viņš pats. Ir pārsteidzoši redzēt, cik izsmalcināti šis izcilais jokupēteris gleznojis savus elegantos kungus un dāmas, apvienojot kaimiņu pilsētas Sjēnas mākslinieku iecienīto stiegraino grāciju ar raupjāko monumentālo stilu, ko Florences mākslā nesen bija ieviesis Džoto.

Rēķinoties ar Kampozanto svinīgo atmosfēru, Bufalmako iegrožoja savu zobgalību. Jociņu vietā viņš kapsētas iekšējo sienu izrotāja ar gleznojumiem, kuros attēlota Nāves plosīšanās. Satvērusi izkapti kaulainajā rokā, tā dodas uzbrukumā pulciņam skaistu jaunekļu un jaunavu, kuri visu uzmanību velta saviem piejaucētajiem vanagiem, klēpja sunīšiem un cits citam. Nāvei aiz muguras un pie kājām jau sagūluši viņas izkapts nopļauti ļaužu pulki – veci, jauni, vīrieši, sievietes, bērni, bagātie, nabagie, kāds mūks un arī bīskaps. Kaulainā strādājusi ar nežēlīgu taisnīgumu – galu galā, kapsēta Pizā bija tā vieta, kur neviens nevarēja atļauties pievērt acis uz Nāves patieso dabu. 1348. gadā, itin kā lai apstiprinātu fresku vēstījumu, Melnā Nāve paņēma trešdaļu Pizas iedzīvotāju, bet 1944. gadā Sabiedroto uzlidojums Bufalmako uzgleznoto apokalipsi pārvērta realitātē. Apmetums zem Kampozanto freskām ir klāts uz niedru seguma, un, kad uz ēkas jumta nokrita degbumbas šķemba, svina jumta dakstiņi izkusa, koka sijas pārvērtās par lāpām un niedres aizdegās.

Ironiskā kārtā, Bolconi atzīmē, restaurētāji, labu gribēdami, paši sarīkoja nākamo iznīcības vilni. Bufalmako savas freskas bija ierāmējis ar aprakstītiem paneļiem, un no viņa figūru mutēm ritinājās runas tīstokļi – gluži kā tie teksta baloni, ko izmanto mūsdienu komiksos. Taču viņa gleznotās ainas bija tik satriecošas, ka nevienam no tiem, kas rakņājās pa Kampozanto drupām apgleznotās sienas atlūzu meklējumos, neienāca prātā saglabāt arī parakstus pie attēliem. Par to, kā freskas izskatījās, kad vēl bija veselas un runāja, tagad stāsta tikai melnbaltas fotogrāfijas; pašus tekstus mums atgādina manuskripti. Bolconi grāmatas pirmā nodaļa mēģina atdot freskām valodu.

Un tās runā dominikāņu mūku valodā – tā apgalvo Bolconi; tolaik dominikāņi bija noteicošais spēks Pizas garīgajā dzīvē. No šī ordeņa nāca lielākā daļa pilsētas bīskapu, tāpat arī sludinātāju un skolotāju. 14. gadsimta sākumā dominikāņi vēl bija salīdzinoši jauns, taču ļoti ietekmīgs ordenis. Tā dibinātājs, Domingo de Gusmans, dzimis Kastīlijā, savus pirmos sekotājus bija sapulcinājis Dienvidfrancijā, lai cīnītos ar ķeceriem, talkā ņemot pedantiskas teoloģijas un tikpat uzcītīgas publiskas sprediķošanas studijas; ordeņa uzdevums bija pārliecināt ticīgos ar savas doktrīnas saprātīgumu un pārliecinošo runu. Drīz vien dominikāņi, iesaukti par “dieva suņiem” (Domini canes), iekaroja vadošos posteņus divās jaunās institūcijās, kas izveidojās 12. un 13. gadsimtā – universitātēs un inkvizīcijā. Tālab nav īpaši pārsteidzoši konstatēt, ka ordeņa brāļi baudīja lielu autoritāti arī tādā 14. gadsimta universitātes pilsētā kā Piza.

Dominikāņi cits citu mācīja latīniski – tajā precīzajā un smagnējā variantā, ko mēs pazīstam kā sholastu latīņu valodu. Tā bija latīņu valoda, kura ikvienai teoloģiskai niansei paredzēja precīzu vietu milzu sistēmā, kas ietvēra pilnīgi visu: no pasaules radīšanas, bērna ieņemšanas (kas, kā apgalvo dominikānis Akvīnas Toms, nebūt nenozīmē, ka auglis iegūst savu dvēseli – tas notiek tikai pēc vairākiem mēnešiem) un laulības līdz nāvei un aizkapa dzīvei. Šī mācība sniedza atbildes uz visdīvainākajiem jautājumiem; uz dažiem no tiem, piemēram: “Kas notiek, ja pele apēd dievmaizīti?” vienīgā iespējamā atbilde bija mīklains mājiens: “Dievs zina.” – Deus scit. Vairums dominikāņu lieliski saprata, ka nav vērts šādā garā vērsties pie saviem tuvākajiem – tādas runas bija grūti saprotamas, ezoteriskas un attiecīgu izglītību nesaņēmušiem cilvēkiem arī garlaicīgas. Pizas biznesmeņiem, kuru uzņēmumu filiāles bieži atradās arī Spānijā un Alžīrijā, jau tāpat bija pilna galva ar citām rūpēm – valūtas kursiem un preču cenām; viņiem nebija īpašas vēlēšanās iedziļināties četrpadsmit atziņās par vārda “iziet” (procedit) lietojumu Nīkajas ticības apliecinājumā.

Tāpēc dominikāņi izmantoja tautas valodu un, kā parāda Bolconi, arī attēlus – ne tikai krāšņos gleznojumus, kas greznoja viņu baznīcas un klosterus, bet arī ainas, ko saviem klausītājiem lūdza uzburt iztēlē. Viņu mērķis bija ne tikai aizkustināt draudzi sprediķa laikā, bet arī mācīt – panākt, ka viņu teiktais iespiežas atmiņā. Jo spilgtāki bija tēli un muzikālāki vārdi, jo lielāka iespēja, ka arī tajos ietvertā doma paliks prātā ilgi pēc sprediķa beigām.

Buonamiko Bufalmako gleznotās Pizas kapsētas freskas rāda, kas notika, kad vietējo dominikāņu sludinātā mācība tika izfiltrēta caur viņu klausītāju prātiem – ne jau tikai paša Bufalmako, bet, vēl svarīgāk, arī to piziešu, kuri viņam bija uzticējuši savas kapsētas apgleznošanu. Teksti, kas komentē Bufalmako freskas – vienā no pilsētas publiskākajām vietām –, bija sacerēti tautiskās vārsmās; cik noprotams, šie gleznojumi savulaik runājuši tikpat dziedošās atskaņās kā Dantes Dievišķā komēdija. Kāda spilgta vinjete Bufalmako Nāves triumfā attēlo pulciņu augstmaņu, kuri zirgu mugurās apstājušies trīs vaļēju zārku priekšā; katrā no tiem guļ trūdošs līķis. Gleznotāja humora izjūta skaidri izpaužas pūstošās miesas smakas satracināto patriciešu suņu trauksmainajās pēddziņu pozās un žestā, ar kādu viens no lepnajiem jaunekļiem aizspiedis degunu, lai glābtos no smirdoņas. Līķi, ne drusciņas neapmulsuši, atbild:

Nenovērs skatu, kaut tevi šausmas māc,
Skati manus pretīgos pīšļus – tuvāk nāc!
Gan attapīgs jauneklis esi, gan stalts,
Padomā, pirms tevi kaps sagūsta salts.
[..]
Tāds pats es reiz biju, to liec sev aiz auss;
Ne jau mūžam tev šaisaulē gozēties ļaus,
Vēl brīdis īss – un Nāve prom tevi raus.

Bolconi parāda, ka tā laika dominikāņu sprediķi izmantoja tādas pašas atskaņas un raisīja iztēlē tāda paša veida ainas: Nāve, kas paceļ izkapti pār cilvēkiem, kuri neko nenojauš, elles mocības un debesu valstības prieki. Bufalmako freskas bija iespaidīgas un pat novatoriskas, pateicoties efektīvajam vārdiskās un vizuālās tēlainības apvienojumam, taču piziešiem, kuri apmeklēja Kampozanto, tās noteikti atgādināja lietas, ko viņi jau bija redzējuši, dzirdējuši un iztēlojušies. Šī vieta, kur nāve satiekas ar dzīvi, varēja jo īpaši uzvedināt viņu prātus uz pārdomām pašiem par savu gara veselību un radīt vēlēšanos to uzlabot.

Laikā, kad viss Bībeles teksts lielākajai ticīgo daļai pilnībā nebija pieejams (viņi to dzirdēja tikai latīniski, bet lasīt patstāvīgi nebija atļauts), sprediķu galvenais uzdevums bija atrast saikni starp kādu Svēto Rakstu fragmentu un ikdienas dzīvi. Viduslaiku sludinātāji lika draudzei skatīt Bībeli vizuālās ainās, uzburot iztēlē kokus, torņus, ķerubus un zēravus, ēzeļus un pūķus, un šos tēlus ārkārtīgi atjautīgi izmantoja kā ietvarus, ko piepildīja ar informāciju, teiksim, katehisma elementiem vai tikumīgas dzīves padomiem, un mudināja ticīgos darīt to pašu. Viņi zināja, ka viņu klausītāji, neko nepierakstot, spēj uztvert milzīgus apjomus; laikos, kad papīrs un pergaments bija dārgi un reti, lietā tika likta atmiņa. Krāšņais sarkanais pūķis, kas redzams uz Tēlu tīmekļa vāka, ir papildināts ar uzrakstiem, tāpat kā Bufalmako freskas, taču šeit memento mori vietā katra no tā septiņām galvām nosauc vienu no septiņiem nāves grēkiem, savijot tos visus vienā lielā ugunīgi sarkana briesmoņa – Sātana – figūrā.

Šādi tēli kalpoja par daudzpusīgi izmantojamām kataloģizēšanas sistēmām. Piemēram, Dzīvības koka zari varēja balstīt septiņus tikumus, Dievmātes sāpes vai Kristus ciešanas, vienlaikus kalpojot par saiti ar kādu plašāku motīvu, ko simbolizēja pats koks: tā tiekšanās no zemē ieaugušajām saknēm līdz galotnei varēja iemiesot, teiksim, dvēseles pacelšanos no mirstīguma līdz nemirstībai. (Šāds domāšanas veids nebūt nav raksturīgs tikai kristietībai: jūdaistu mistiķi mācīja, ka ikvienā no desmit ebreju Dzīvības koka zariem ietverts viens no sefirotiem jeb Dieva emanācijām, kamēr pats koks tiecas pretējā virzienā – no Zemes atpakaļ uz Debesīm.) Bolconi piedāvā spilgtu piemēru virkni, kas parāda, kā vizuālo tēlainību varēja saistīt ar tikumību vai grēcīgumu: piemēram, bruņinieks, kas nodrošinājies ar septiņiem tikumiem (katram no tiem rūpīgi pierakstīts tā vārds), dodas uzbrukumā netiklības tornim, kurš sastāv no visiem septiņiem nāves grēkiem; sagraujot to, viņš pieveic Grēku kā tādu. Citur tikumi parādīti kā spalvas ķeruba spārnos un ļauj tam apmierināti laidelēties ap Dieva Troni.

Šie torņi, koki un ķerubi bieži parādās sīkākos attēlos kā manuskriptu ilustrācijas, taču viens no lieliskākajiem šādu sarežģītu un uzrakstiem papildinātu attēlu paraugiem ir milzīgs un publiski aplūkojams – tas ir Ambrodžo Lorenceti fresku cikls, ko pazīst ar nosaukumu Alegorijas par Labo un Slikto valdību. Gleznas saglabājušās uz Sjēnas pilsētas mūra; tā ir vēl viena Toskānas pilsēta, kas, tāpat kā Piza, savas varenības virsotni sasniegusi 13. un 14. gadsimtā. Galvenais uzsvars Lorenceti darbā likts ne tik daudz uz valdību kā tādu, bet uz kontrastu starp karu un mieru. Karš, kā redzams viņa gleznojumos, ir visu slikto valdību pamatā. Freskā Labā valdība tronī pavedinoši izgūlusies sievietes figūra, kas simbolizē Mieru; zem caurspīdīgās baltās kleitas skaidri iezīmējas viņas jutekliskais augums, bet mati izbalināti gaiši kā tā laika Sjēnas sievietēm (viņas bija izslavētas kā lielākās skaistules visā Itālijā). Uz pretējās sienas Sliktā valdība sagrābusi Mieru aiz tās pašas kuplo blondo matu kodaļas; tagad viņa ir nelaimīga gūstekne.

Lorenceti ir neparasts ar to, ka viņa gleznās krietnas dzīves prieki izskatās ievērojami interesantāki par netikumības mocībām; citiem gleznotājiem, piemēram, Bufalmako – tāpat kā, starp citu, arī Dantem – Debesu un Elles ainās virsroku gauži ačgārnā kārtā ņem Elle. Sjēnā ir savādāk. Lorenceti rosīgajiem veikaliem, riņķa dančiem, būvlaukumiem, zemniekiem, pieradinātajam pērtiķim un akrobātiskajam kaķim piemīt it kā nebūtiskas detaļas, kas parasti, salīdzinājumā ar Debesu kārtīgajiem – un augstākajā mērā monotonajiem – leģioniem, dod vizuālo priekšrocību Ellei. Turklāt “Labās valdības” ideālā Sjēna izskatās uz mata kā īstā, tā, kas atrodas ārpus šīs freskām greznotās telpas (vēl šodien); noraudzīties, kā pilsēta tiek iznīcināta Sliktās valdības pakļautībā, ir drīzāk sāpīgi nekā slimīgi aizraujoši; ir nepārprotami skaidrs, ka šie šausmu darbi skar gluži reālu vietu un tātad arī reālos mūs.

Sjēna novijusi arī pēdējo pavedienu Bolconi tīmeklī; tas aizved pie kāda neliela auguma vīra, kurš daudzējādā ziņā iemiesojis viduslaiku sprediķošanas tradīciju – tas ir 15. gadsimta franciskāņu sludinātājs Bernardino delji Albiceski, daudz plašāk pazīstams kā Sjēnas Bernardino. Ar savu mūka talāru, iekritušajiem vaigiem, bezzobu grimasi un koka plāksni, kuru viņš visur nēsāja sev līdzi – simbolisko Jēzus vārdu staru vainagā – Bernardino ir viens no svētajiem, kas itāļu renesanses gleznās visvairāk krīt acīs. Un viņš ir īsts renesanses cilvēks, lai gan ārēji tādu atgādina visai maz – latīņu literatūru viņš pārzina tikpat labi kā kurš katrs Florences humānists. Šī izglītība laiku pa laikam liek sevi manīt Bernardino publisko sprediķu pierakstos, lai gan viņš, tāpat kā Pizas dominikāņi gadsimtu pirms tam, centās savu retoriku vienkāršot, izmantojot pieticīgas ainas no pašu klausītāju dzīves un izvairoties no atsaucēm uz elitārām zināšanām. Elle Bernardino sprediķos nosaukta par karsto māju – la casa calda.

Bernardino sprediķi bija sabiedriski notikumi; vairākās gleznās viņš attēlots uzrunājam lielus pūļus Sjēnas Piazza del Campo. Mēs zinām, ko viņš šādās reizēs sacīja, jo, lai kur Bernardino ietu, viņš savos klausītājos radīja vēlēšanos, cik vien ātri iespējams, pierakstīt katru vārdu. Nav šaubu, ka viņš bija pats labākais publikas izklaidētājs visā pilsētā – kautrības neiegrožots mākslinieks, kuram bija ķēriens tiklab uz teoloģijas izskaidrošanu, kā uz dzīvnieku balsu, trompešu skaņu un cilvēku dīvainību atdarināšanu. Un tomēr, neraugoties uz vienkāršoto valodu, Bernardino zināja, kā savas publiskās runas būvēja Cicerons un kā ieteica uzstāties lielā oratora laikabiedri; viņš atteicās no romiešu puķoti krāšņajām atkāpēm, bet palika uzticīgs viņu veselā saprāta pamatprincipiem: skaidri formulētiem argumentiem, skaidram izklāstam, intrigas kāpināšanai un dažādībai.

Iespējams, ka vismeistarīgāk ieintriģēt klausītājus Bernardino izdevās reiz 1427. gadā, paziņojot Sjēnas pilsoņiem, ka viņam piederot kāda relikvija: tas neesot nekāds svētā kauls vai Dievmātes tērpa piedurkne; šoreiz viņam esot relikvija, kas nākusi taisnā ceļā no Jēzus Kristus, un tās esot tik daudz, ka ikvienam tikšot pa kādam gabaliņam. Kāds satraukums valda pūlī, kuru sīkais sludinātājs uzkurinājis līdz drudžainai sajūsmai (viņš lieliski prata izmantot savas tirgoņu kopienas kāri uz mantību)! Un atskan kolektīva nicīga nosprauslāšanās, kad Bernardino pēdīgi paziņo: “Tas ir Evaņģēlijs!” “Ai, ai, ai, ai!” viņš izmēda savus klausītājus; mēs to zinām tāpēc, ka audējs, kurš pierakstījis šos sprediķus, Bernardino starpsaucienus dokumentējis tikpat rūpīgi kā visu pārējo: ne tikai “ai, ai!” virknes, bet arī “āāāā”, “ūūūū...” un, itin bieži:“A casa!” – “Mājās!” – kad sludinātājs ir novirzījies no savas nospraustās takas.

Bernardino, būdams aizrautīgs stāstnieks, novirzījās ik pa brīdim, taču allaž lieliski atcerējās, kurā brīdī izgājis no “mājām”; viņš savu “namu” turēja tikpat lieliskā kārtībā kā jebkurš Pizas sholasts. Ne mazāk ievērības cienīga ir prāta izveicība, kādu viņš sagaidīja no saviem klausītājiem – visdažādāko sabiedrības slāņu vīriešiem un sievietēm; daudzi no šiem cilvēkiem bija analfabēti. Bolconi uzskata, ka gleznotā un mutiskā tēlu pasaule, kura viņus ielenca, darbojās kā jau gatavs atbalsts atmiņai, kas jau tāpat bija labāka nekā mums. (Dienasgrāmatu laika plānošanai tolaik nebija, kur nu vēl plaukstas datoru.) 1427. gada 15. augustā, uzsākot savu satriecošo sprediķi, Bernardino paziņo saviem Sjēnas klausītājiem, ka viņi tūdaļ uzzināšot divpadsmit lietas par Jaunavu Mariju. Kad viņš saka “uzzinās”, tad ar to grib pateikt, ka viņa auditorijai nāksies darīt kaut ko vairāk nekā tikai noklausīties viņa sastādīto divpadsmit Dievmātes īpašību sarakstu; Bernardino grib, lai klausītāji katru no tām noglabā savā atmiņā uz visiem laikiem, lai varētu turpmāk dzīvot, mācoties no Marijas. Vienīgā atlaide, ko viņš dod savai publikai, ir padoms “sadalīt [šīs divpadsmit] grupās pa četri.” Laikam gan nav nekāds brīnums, ka pirmā īpašība, kuru Bernardino piemin, ir Dievmātes gudrība.

15. augustā tiek svinēta Jaunavas Marijas debesbraukšana, tāpēc viņš sprediķi turpina, brīnišķīgi tēlaini aprakstot, kā viņa paceļas virs Sjēnas un pakavējas virs draudzes galvām, pirms atkal atgriežas valstībā, kas atrodas vēl virs debesu juma.

Lai kurā pilsētā Bernardino sprediķotu, viņš savas spilgtās vārdiskās ainas izspēlēja uz reālu gleznojumu fona – piemēram, atsaucoties uz milzīgo zeltā rotāto Dievmātes debesbraukšanas ainu, ko Simone Martīni 13. gadsimtā bija uzgleznojis uz Sjēnas ziemeļu vārtiem, Porta di Camollia (toreiz, kad Bernardino par šo gleznu runāja, to nesen – 1415. gadā – bija atjaunojis mākslinieks Benedeto di Bindo, un kopš tā laika freska ir tikusi nopietni restaurēta vēl vairākas reizes). Vārdiskais Marijas debesbraukšanas apraksts piepeši kļūst daudz konkrētāks, kad viņš ieteic saviem klausītājiem iedomāties Simones gleznojumu:

“Un visi eņģeļi stāvēja ap viņu, visi erceņģeļi, visi troņi,
visas kundzības, visi spēki, visas varas, visas valdības,
visi ķerubi, visi zēravi, visi apustuļi, patriarhi, pravieši,
jaunavas, mocekļi; viņi visi sastājušies lokā ap viņu un
līksmo, dzied un dejo, kā jūs paši redzat uzgleznotu virs
Kamoljas vārtiem, tādējādi godinot Mariju kopā ar Tēvu,
Dēlu un Svēto Garu.”

Bernardino sprediķiem par savu iedarbīgumu jāpateicas ne tikai vizuālajam krāšņumam, bet arī humoram un emocionālajam lādiņam. Piecpadsmitā gadsimta kristietim Kristus un Jaunava Marija bija reāli cilvēki, kuri iejaucās viņu dzīvēs un par kuru dzīvi Svētajā zemē viņi paši stāstīja ar brīvību, kas tālu pārsniedza Jaunās Derības skopā apraksta robežas – Bernardino paziņoja, ka evaņģēliji tik lakoniski sarakstīti tādēļ, lai stimulētu kristiešu iztēli. Viņa izklāstā Marijas saruna ar eņģeli Gabrielu Pasludināšanas brīdī ir dzēlīgi komiska; to viņš pārstāsta 1427. gada 15. augustā, kad ir uzaicinājis savus klausītājus nodoties pārdomām par Marijas prāta spējām. Gabriels, Bernardino apgalvo, ir tikai ziņnesis, kuram nav ne jausmas, ko patiesībā nozīmē vēsts, kuru viņš atnesis Jaunavai Marijai; kad viņa pārjautā: “Kā tas var notikt?”, izrādās, ka tas ir par sarežģītu Gabriela eņģeļa smadzenēm.

Tā laika gleznotāju attēlotās Pasludināšanas ainas bija neglābjami formālas, bet Bernardino būtībā ir ņēmis un, kā to mēdz darīt komiksos, uzvilcis jautājuma zīmi virs eņģeļa galvas, parādot, ka Jaunava Marija samulsinājusi šo skaisto, stulbo blondo būtni, kas tikko ielidojusi viņas dzīvē ar neparastiem jaunumiem. Šai starpspēlei, lai cik tā būtu svētsvinīga, piemīt kaut kas no Toskānas jociņu piegaršas, turklāt – un vēl svarīgāk – maz ticams, ka šī sprediķa vērīgie klausītāji jebkad aizmirsa, ka Marija bijusi gudra. Viņiem vajadzēja tikai iedomāties par nabaga Gabrielu un pasmieties.

Taču Bernardino prata ar vārdiem uzburt arī traģēdiju. Savā 1425. gada Lielās piektdienas sprediķī viņš min, ka notikumi pēc Jēzus aresta risinājušies šādi:

“Var pieņemt, ka vismaz Jānis devās uz Betāniju, uz
Marijas Magdalēnas un Martas namu, kur bija apmetusies
viņa māte, Jaunava Marija, lai, bez mitas raudādams,
paziņotu viņām, ka Jēzus ir saņemts ciet. Uzklausījušas
šo briesmīgo ziņu, viņas arī sāka raudāt un bija nelaimes
pārņemtas. Ticīgā dvēsele, iedomājies un pakavējies
pārdomās par sāpēm, kādas šīs sievietes noteikti cieta!”

Kā aizrāda Bolconi, šāda emocionāla līdzpārdzīvojuma izraisītās sekas varēja būt visai dramatiskas. Zināmos gadījumos Bernardino sprediķi pamudināja sakurt pasaulīgās ārišķības sārtus un iedvesmoja uz raganu, sodomītu un ebreju augļotāju vajāšanu. No viņa vārdu vienkāršā valdzinājuma palaikam uzdvako tāda kā sēra smaka:

“Kristus norautām drēbēm tika kails piesiets pie staba, un
tad viņi viscaur šaustīja viņu. Viņa miesa, tik šķīsta, tik
maiga un skaista, tika novesta līdz tādam stāvoklim, ka
uz viņa ķermeņa nepalika nevienas vietiņas, kas nebūtu
sadauzīta zila vai klāta ar brūcēm. Un miesa kļuva
sarkana un pietūka, un it visur plūda asinis. Padomājiet
un iztēlojieties, cik daudz sāpju, cik daudz ciešanu
dārgajam ķermenim sagādāja šie mežonīgie suņi.”

Gandrīz tieši gadsimtu vēlāk Parīzes universitātē kāds izbijis basku algotnis vārdā Ignācijs Lojola tādu pašu iztēles spēku un sakāpinātas emocijas ielika sava jaunā reliģiskā ordeņa, Jēzus Sadraudzības Garīgajos vingrinājumos. Daudzējādā ziņā tomēr Garīgie vingrinājumi vislabāk iederētos Pizas Kampozanto, kur Bufalmako freska – nelaimīgā kārtā iznīcināta 1944. gadā, – kas veltīta grēcinieku ciešanām ellē, attēloja veselu velnu ordu, kas la casa calda aizrautīgi nodevušies grēcinieku, viņu vidū – antipāvesta – spīdzināšanai:

“Šī ir meditācija par elli. Tā ietver sagatavošanas lūgsnu,
divas prelūdijas, piecus punktus un kolokviju.
Sagatavošanas lūgsna: tā noritēs kā parasti.
Pirmā prelūdija: vietas apraksts. Šis ir brīdis, kad iztēlē
jāskata elles garums, platums un dziļums.
Otrā prelūdija: Es lūgšu to, ko vēlos saņemt. Šis ir brīdis,
kad jālūdz, lai man tiktu dāvāta spēja dziļi apzināties,
kādas sāpes cieš pazudušās dvēseles, lai, ja es aizmirstu
Mūžīgā Kunga mīlestību, vismaz bailes no soda man
palīdzētu izvairīties no grēkā krišanas.
Pirmais punkts: Skatīt iztēlē lielās ugunis un dvēseles,
kas it kā apņemtas ar liesmu miesu.
Otrais punkts: Dzirdēt gaudas, vaimanas, kliedzienus un
zaimus pret mūsu Kungu Kristu un visiem viņa svētajiem.
Trešais punkts: Saost dūmus, sēru, trūdus un puvumu.
Ceturtais punkts: Sagaršot rūgtumu, tādu kā asaras,
bēdas un sirdsapziņas pārmetumus.
Piektais punkts: Ar taustes maņu sajust, kā liesmas
ieskauj un svilina dvēseles.
Kolokvijs: Uzsākt sarunu ar to Kungu Jēzu Kristu.
Atcerēties piedomāt pie dvēselēm ellē. [..] Nobeigt
ar Tēvreizi.”

Tātad, lūk, pie kā jau ilgi pēc viduslaiku beigām nonāca viduslaiku sludināšana: tika liktas lietā visas piecas maņas, lai iztēlotos baudas un sāpju debešķīgās galējības – tik spilgtus iedomu tēlus, ka tos iespējams saklausīt, sagaršot, saost un sataustīt, kā arī skatīt gara acīm. Tas neapšaubāmi atgādina gluži kinematogrāfisku fenomenu, un tieši tāpēc Linas Bolconi grāmatas nosaukums Tēlu tīmeklis, kas raisa asociācijas ar pavisam citu Tīmekli, neuzbāzīgi uzvedina mūs uz pārdomām par to, cik lielā mērā mūsu “jaunā”, tēlainības piesātinātā kultūra vienlaikus kalpo arī par saiti ar zināmiem krietni senākiem cilvēka domāšanas paradumiem.1

Pirmpublicējums The New York Review of Books
2005. gada 20. oktobra numurā.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola