Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viss galvenais šīs fotogrāfijas interesantums ir tās otrādajā vēsturiskumā: svarīgs ir nevis notikums, kas tajā attēlots, bet tas, kas fotografēšanas brīdī nemaz vēl nebija noticis. Deviņdesmit astotajā gadā, kad, cik mums zināms, uzņemts šis attēls, tajā bija redzams Latvijas Bankas prezidents Einars Repše pie kāda jauna automobiļa stūres. Tagad konkrētā Einara Repšes šajā fotogrāfijā praktiski vairs nav, neskatoties uz to, ka viņš joprojām tur ir — un ne jau tādēļ, ka melnās saulesbrilles un auto elegantās līnijas ļauj nezinātājam noturēt viņu par Alēnu Delonu. Tagad tajā redzamas latviešu tautas mūžam nepiepildāmās ilgas un cerības, daži apziņas paradoksi, kā arī 8. Saeimas vēlēšanu rezultāti. Pats attēls nav mainījies, bet vēsture ir notikusi.
Grūti pateikt, kas būtu varējis tikt domāts, redzot šo fotogrāfiju, ja gadījumā tā būtu publicēta Rīgas Laikā 1998. gadā. Tagad piepeši no visa, ko varētu atcerēties par 1998. gadu, iznirst savādi fakti: šajā gadā Labklājības ministrija apstiprināja profesiju klasifikatoru, kurā tika valstiski noteikti astrologu, zīlnieku un hiromantu profesionālie pienākumi, LU Filozofijas un socioloģijas institūts noskaidroja latviešu subjektīvā nelaimīguma rādītāju (2,14), kā arī atklāja svarīgus skaitļus, kas norādīja uz vidējā latvieša neparasti augsti attīstīto spēju nemulstot savienot savā pasaules uzskatā vispretrunīgākos reliģisko, ezotērisko un pat politisko sistēmu fragmentus. Un vēl — 1998. gada Ziemsvētkos Jānis Jurkāns dāvanā saņēma grāmatu, kuru izlasīt viņam kādā sprediķī bija ieteicis mācītājs Juris Rubenis, un izlasījis saprata divas lietas: katram cilvēkam jāseko savam liktenim un jāmīl, lai uzlabotu Pasaules dvēseles kvalitāti.
Lūk, tā iepriekšējā gadsimta beigās aizmetās un klusi brieda vēsture, kura tagad jau kļuvusi par vienīgo un nepārsūdzamo. Ja nejauši esat Nacionālās bibliotēkas lasītājs, palūdziet lasītavā Alķīmiķi un jūs redzēsiet, kā cilvēki ir studējuši — ielocīti svarīgāko lappušu stūrīši, veikti pasvītrojumi, kārtīgi atķeksēti vērtīgākie teikumi; daudzu roku virinātā lappuse, kurā teikts: “Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu,” šķiras vaļā pati no sevis. “Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam.” Labi, nav svarīgi, kam kalpo, aizkustinošākais vārds citātā tomēr ir “slepus”, smieklīgs un iedvesmojošs vārds, kas var nozīmēt arī pats sev pretējo, piemēram: “dzīvē tieši visvienkāršākās lietas ir visneparastākās, un tās spēj saprast tikai viedi ļaudis.”
Patiesi, vēlēšanu kabīnē cilvēki pēkšņi kļūst viedi un rīkojas slepus. Lai cik uzstājīgi politologi un žurnālisti, cenšoties runāt īsiem teikumiem un izmantot vienkāršus piemērus, pirms vēlēšanām mēģina iemācīt katru vēlētāju koncentrēt uzmanību uz savām pragmatiskajām interesēm un saprast, kurai partijai varētu būt ar tām kas kopīgs, alķīmiķa padoms izrādās stiprāks: “uz šīs planētas valda kāda liela patiesība: lai kas tu būtu un lai ko tu darītu — ja tevi pārņem nepārprotama vēlme kaut ko paveikt, tas notiek tāpēc, ka šīs vēlmes asni ir aizmetušies Pasaules dvēselē”. Paši politologi un žurnālisti, sociologi un vēsturnieki, kā arī finansisti un ekonomisti, kā pēc tam izrādās, nav nekāds izņēmums. Kāpēc cilvēkiem būtu jāapgrūtina sevi ar racionāliem apsvērumiem, ja viņu vietā izvēlas Pasaules dvēsele, lai ko nu katrs ar to saprastu, un valdīs vienalga nevis valdība, bet lielā patiesība? Nav nepieciešams arī saprast, ko konkrēti grib šī Pasaules dvēsele. Izvēles akts nāk kā emocionāla un jutekliska kulminācija: “Kad tu esi iemīlējies, nebūt nevajag saprast, kas notiek, jo viss notiek tevī, un pat cilvēks var sevi pārvērst par vēju.”
Starp citu, par vēju. Nezin kāpēc, pētot, no kuras puses pūš vējš un konstatējot, ka tas parasti pūš no jūras puses un ir vējā pārvērties Lembergs, Ventspils lielās ietekmes skaidrojums allaž aprobežojas ar naudu, protams, nekad līdz galam nepasakot, kas īsti tā ir par naudu, kam tā pieder un kā radusies. Neliekas, ka šāds skaidrojums ar savu pliekano, turklāt nepietiekamo racionalitāti varētu kaut cik jūtami ietekmēt garīgumā vērsto Latvijas sabiedrisko domu. Tostarp jau sen ir izstrādāta un publicēta Ventspils svētģeometrija. Ja velk no šā punkta iedomātu līniju, vēlams sakrālajā ZA-DR virzienā, tā krustojas ar citām sakrālajām līnijām, ko var novilkt no jebkura cita punkta uz jebkuru citu pusi, un izveidojas precīza svētvietu ģeometrija, kur uz vienu pusi vasaras saulgriežos atrodas Stokholma, uz otru ziemas saulgriežos Kabile, bet vispārsteidzošākās sakarības atklājas A-R virzienā, kas atbilst Saules lēktam un rietam, sākoties pavasarim un rudenim. Ventspils izrādās ļoti svarīgas riņķa līnijas centrs, bet, novelkot caur to taisni A-R virzienā, vienāds attālums šķir Ventspili no svētā Tora kalna Gotlandē un Cērtenes pilskalna Vidzemes krastā, turklāt uz šīs taisnes, kur starp divām unikālām svētvietām — Popi un Popervāli atrodas mežniecība ar dīvaino nosaukumu Pesteļi, Kurzemes pussalas platums precīzi atbilst Rīgas līča platumam — astoņām senajām zviedru jūdzēm, un visi šie objekti savukārt saistīti ar citām svētvietām slepenā un precīzā svētmafiozā veidā.
Un, ja gadījumā kādam no Rīgas Laika lasītājiem šķistu, ka šī te visa ir tikai tukša zobošanās par nevainīgām muļķībām, diez vai man izdosies viņu pārliecināt par to, ka muļķība nav nevainīga. Savukārt man ir neiespējami saprast, kā varētu funkcionēt valsts, kurā valdošo partiju biedri dod publiskus zvērestus un sasaucas kā skauti, kur ministri un partiju līderi uzstājas sektu masu mītiņos, kur populāru muzikantu vazā no partijas uz partiju kā laimes lāci, kultūras ministriju piedāvā uzticēt jocīgi klaigājošai aktrisei, bet valsts izglītības un zinātnes politiku — baptistu mācītājam, kur simtiem reižu atkārto vārdus “atklātība un profesionalitāte” cerībā, ka atklātība kompensēs to vienkārši satriecošo neprofesionalitāti, ko tā atklāj, kur politikā operē ar jēdzieniem “tumsas spēki” un “gaismas spēki”, birokrātiju draud sodīt ar autoritātes pātagu, bet politiķa publisku nomelnošanu pielīdzina krimināli sodāmai valsts nodevībai.
Kā paudis citēšanai ražojošais lielo patiesību klasiķis: “Mums vienmēr jābūt gataviem pārmaiņām,” aitu gans sprieda un vairs nežēlojās par svārku smagumu. Svārkiem bija savs mērķis un ganam — savs.” Vēl tikai uz mirkli atgriezīsimies pie mūsu, kā mēdz teikt, auniem.
2002. gada oktobra beigās es šajā fotogrāfijā saskatu nevis konkrētu cilvēku, Einaru Repši, bet abstraktu pie stūres nosēdinātu izmēģinājuma manekenu, un šaubos, vai tie, kas viņu tur nosēdinājuši, apzinās, ko izdarījuši. Kā bērnu dzejniece es, protams, vēl varētu atļauties ieteikt izveidot valdību ar skaitāmpanta palīdzību un gadījumā, ja mums tiešām ir nepieciešams bērnu ministrs, labāk iecelt par to kādu bērnu. Bet visas šīs nebeidzamās bērnišķības jau tā ir apriebušās. Es atzīstu par labāku spēli, kurā tiek ievēroti slikti noteikumi, nekā noteikumu mainīšanos jebkurā spēles brīdī, un visas cerības uz normālu dzīvi saistu ar pašām garlaicīgākajām, pašām piezemētākajām lietām: valsts kā liela mehānisma inerci, latviešu profesionālās politikas un profesionālās birokrātijas vārgajiem metiem un iesaistīšanos ieeļļotajā Eiropas birokrātijā, kas, cik spēs, Pasaules dvēselei čīkstot, griezīs līdzi mūsējo.
Mācību literatūra:
Aivars Tabuns,
Puslaimīgais paradoksālais.
Rīgas Laiks 1999/1.
Paulu Koelju, Alķīmiķis.
S.Rusmanis, I.Vīks, Kurzeme