VĒSTURE

Ineta Lipša

Ko domās par mums Āfrikā?

“No Ļeņingradas, caurbraucot uz Vāciju Rīgā ieradusies Amerikas nēģeru operetes trupa, 35 personas (20 kavalieri). Nēģeri izbrauca tālāk uz Vāciju, kur uzstāsies Karalaučos un Dancigā. Rīgā uzstāties mūsu iestādes nav devušas atļauju. Tas šiem nēģeriem arī bija vajadzīgs! Esam godīga tauta un nēģeru mākslā latviešiem nav ko mācīties! Jābrīnas, ka “mūsu iestādes” ir atļāvušas “Letai” nodrukāt “Nēģeru pasakas”, tās jau lasīs arī mūsu “gudro ierēdņu” nevainīgie bērniņi. Tad apdāvinātais latviešu gleznotājs Matvejs arī veltījis nēģeru mākslai divas izcilus grāmatas, vaj tās nederētu sadedzināt!

Braukuši nēģeri no tālās Amerikas, sajūsminājuši ar savu oriģinālo un īpatnējo mākslu Parīzi, Berlīni, visu Eiropu. Bet kas priekš mums ir šie pasaules centri, Sodoma un Gomora, vairāk nekas! Lai brauc nēģeri garām uz savu Ameriku! Dievs pasargā no tādas mākslas! Mums pietiek ar Dailes un Nacionālo teātriem, kuri jau tā ir pustukši, atņems vēl tiem beidzamos skatītājus. Mūsu ierēdņu ģimeņu miers ir vairāk vērts! Ir zināms, ka cīkstonim nēģerim Tomsonam liela piekrišana pie rīdziniecēm. Tagad iedomājaties: 20 skaisti nēģeri un 15 vēl skaistākas nēģerietes ar savu dedzīgu, bezgalīgu temperamentu vienā nedēļā varēja “samaitāt” mūsu “šķīsto Rīgu” ar visiem ierēdņiem un ierēdnēm... Tagad jūs saprotiet, kāpēc nēģeriem nav dota atļauja uzstāties Rīgā?”

Seksapīls: “sirds jau dziļi ievainota”

Ironiskā ziņa “Bailes no nēģeriem” lasāma žurnālā Aizkulises 1926. gada 4. jūnijā. Lietas būtība, šķiet, izteikta raksta nosaukumā un pēdējos teikumos jaušams stereotips par melnādaino neatvairāmo seksapīlu, kas apdraud baltos. Vai to balstīja pašu pieredze vai arī ārzemju preses atreferēšana? Par starpkaru Latvijas iedzīvotāja iespējām redzēt melnādainu laikabiedru presē gūstama

fragmentāra informācija, jo melnādainie par rakstu varoņiem kļuva tikai tad, ja tika atzīti par vērtīgiem māksliniekiem, un tādiem nepieskaitīja naktslokālu kabarē dejotājus un mūziķus. Viņu klātbūtne konstatējama starp rindām un lakoniskajās reklāmās. Tad nu zināms, ka jau 20. gadu sākumā melnādains dejotājs uzstājās Rīgas nakts restorānos - 1921. gada janvārī lokāls Cafe de Paris solīja “publikas mīluļa nēģera mistera Džonsona” benefici. Jaunāko Ziņu žurnālists Arturs Bērziņš, kurš dzīvoja virs kāda naktslokāla, 1922. gadā, kritizējot tur notiekošo, pieminēja: “Šai baudītājai publikai skan mūzika, viņas labās omas dēļ nodarbina speciālus dejotājus, kas izrakstīti no ārzemēm. Ir pat eksotiskais nēģeris, džentlmens un kavaliers, kas savu lietu laikam pieprot, jo citādi viņu nesauktu no Berlīnes [..].” Rīgas nakts lokālā Alhambra melnādaino dejotāju Džimu 1928. gadā atrod un par pavadoni romāna galvenajam varonim piespēlē Valdis Grēviņš un Jānis Grīns, ļaujot Džimam savu kungu uzrunāt ar melnādainajam neglaimojošo “massa” (“All right, massa!”). Vēl 1939. gada pavasarī Alhambrā uzstājās melnādains mākslinieks - avīze Rīts par tur atklātu dzeršanu aizliegtā laikā vēstīja rakstā “Uzdzīve ar nēģera priekšnesumiem”, kaut gan notikušo ar melnādaino saistīja tikai teikums, ka “laikā, kad viesi raudzījušies nēģera priekšnesumos, uzraudzības iestāžu darbinieki aplenkuši restorānu”.

Ne tikai Rīgā, bet arī provincē gadījās redzēt dažu melnādainu laikabiedru. 1927. gada vasarā Rēzeknē Latgolas teātrī notika grandioza sporta un cirka izrāde, par kuras nebijušo sensāciju reklāma sludināja “nēģerieni-faķīru” Rani Zoraidu. Izrāde 9. Rēzeknes kājnieku pulka orķestra pavadījumā ilga no astoņiem vakarā līdz četriem rītā. Savukārt kā “melno sensāciju”, kas būs redzama nakts lokālā Alhambra, 1934. gada februārī reklamēja “slavenos Afrikas nēģerus” Džeksonu un Diksonu, kuri uzstāsies kopā ar balto baletu “Fidalgo”. Arī 1935. gadā Rīgā uzturējās kāds melnādains cīkstonis. Vērmaņdārza pastāvīgā apmeklētāja, svaru īpašniece Zemīte togad, apgalvojot 94 kilogramus smagajam žurnālistam, ka viņa svars nav rekords, stāstīja, ka “tas pats melnais nēģera cīkstonis, kā uzsēdās uz svariņiem, ak tu dieniņ, tie nočīkstēja vien, tik tikko nesalauza.” Nav zināms, vai viņš bija tas pats Aizkulišu 1926. gadā pieminētais cīkstonis Tomsons, kuru Jaunāko Ziņu žurnālists 1927. gadā atzina par aprakstīšanas vērtu (visticamāk, tādēļ, ka rīdzinieki šo izklaidi 20. gados turēja cieņā).

“Nēģeris Tomsons” Rīgā bija “izdaudzināts par sieviešu mīluli, ideālu” un no 1925. gada šeit dzīvoja mēnešos, kad risinājās cīkstoņu čempionāts Salomonska cirkā. Vispirms pavēstījis, ka koridora puskrēslā Tomsons neizskatās tik melns, kā arēnas gaismā, ka viņš ir laipns, vientiesīgs džentlmenis, kurš gatavs pakalpot jebkuru brīdi, ka viņā nav nekā mežonīga (“tas jau ir kultūras stipri iespaidots”, par ko liecina izkoptā vācu valoda, izturēšanās un izskats), Jaunāko Ziņu žurnālists 1927. gada pavasarī 37 gadus veco cīkstoni neatlaidīgi tincināja par “rīdzinieču siržu uzvarām”. (“Bez šaubām, kā melnās rasas brašam pārstāvim, jums laikam daudz pielūdzēju starp baltām sievietēm?” “Ha, ha!” ar vieglu smīnu veselīgi nosmejas Tomsons. “Tā jau domāju. Šādi jautājumi man jādzird bieži.” Bet atbildi gudri paliek parādā.”) Neguvis atbildi uz dažādās variācijās atkārtoto jautājumu, žurnālists Tomsonam mutē ielika vārdus, ka viņš jau desmit gadus ir laimīgs vīrs laulībā ar balto sievieti (berlīnieti), kas uzliek pienākumu būt atturīgam pat pret visskaistākajām baltajām sievietēm, “kaut viņas arī ļoti vilinošas”. Jau šajā, pirmajā stāstā, kam ziņas sniedzis pats melnādainais, iezīmējās trīs lietas, kuras turpmāk prese parasti pieminēja - ādas krāsa, attiecības ar kultūru un ar pretējo dzimumu no baltās rases. Žurnālisti dažkārt izlaida otro kritēriju, bet pirmo un pēdējo - gandrīz nekad.

49 Džezbends Happy's Broadway, kas 1927. gada vasarā muzicēja Jūrmalā.

Drīz pēc Amerikas melnādaino operetes trupas aizraidīšanas varas iestādēm atkal nācās lemt par melnādaino mākslinieku ielaišanu vai neielaišanu koncertēt (atļaujas došana bija Iekšlietu ministrijas ziņā, kura to piešķīra vai liedza saziņā ar Izglītības ministriju). Lai iedzīvinātu “amerikāņu ekscentrisko” čarlstonu rīdzinieku izklaidē, 1926. gada rudenī daži interesenti Rīgā nodibināja Čarlstona klubu (“pirmo dejas-sporta biedrību Latvijā pēc Vakareiropas parauga”), savukārt čarlstona instruktore Vera Zimeļeva-Mirceva uz trim 1927. gada vasaras mēnešiem noslēdza kontraktu ar melnādaino džezbenda orķestri Happy’s Broadway no Parīzes piecu vīru sastāvā. Pirmoreiz Latvijas valstī džezu spēlēja paši melnādainie. Viņi uzstājās Čarlstona kluba noīrētajā Edinburgas jūras paviljonā, pēc kabarē principa iekārtotā restorānā. Savukārt dzeltenā prese jau apgalvoja, ka “daža laba daiļa dāma jau sapņo par melniem, spīdošiem, kā zābaku krēms, nēģeriem”, ka “viena, otra sirds jau dziļi ievainota”. Tika divdomīgi vaicāts - ko gan par to teiks rudenī mūsu aristokrāti? Aizkulišu vāka autors to prognozēja zīmējumā “Pēdējais čarlstons Rīgas jūrmalā” ar domu par ģenētisko mantojumu, ko atstās melnādainie vīrieši. Tajā, muzikantu ar vijoli vienā rokā apķērusi, stāvēja baltā sieviete (ebrejiete), fonā atradās vēl viens tāds pāris, bet abiem pa vidu draiskojās divi mazi nēģerēni.

Jūlijā Edinburgas kūrmājā, kinoteātrī Palladium, bet ne Nacionālajā operā, uzstājās arī melnādainie operdziedoņi - Hetija Kinga Rīvisa (Hattie King Reavis) un Frānsiss Moriss (Francis Moris). Žurnālists Vilis Strauts pieminējis abu profesionālo pieredzi, Kingu Rīvisu raksturojot kā daiļo mulati ar brīnišķīgiem zobiem, kurai patīkot gaišmatainie ziemeļnieki, un bilda, ka Morisam mutē starp baltajiem zobiem mirdzot arī zelta. “Melns, balts, zelts. Šīs krāsas viņa sejai piedod mīlētāja izskatu. Jūrmalā vīriem būs daudz ko ciest un varbūt arī detektīviem [būs daudz] darba.”

Zīmīgi, ka Latvijas valsts iestādes atļāva melnādainajiem džezistiem muzicēt tikai kūrortā, tātad vietā, kur galvenokārt uzturējās turīgie iedzīvotāji un ārzemnieki. Īpaši kopš 20. gadu vidus publisko telpu Latvijā raksturoja politiķu un publicistu apsēstība ar mazo ļaužu grašu un morāles sargāšanu un, visticamāk, arī melnādaino džezbenda novietošanu kūrortā noteica tas pats patētiskais apsvērums, tomēr oficiāli to neviens neapsprieda.

Vitalitāte: “atdošanās mūs pārliecina”

Žurnālists Oļģerts Liepiņš jūsmīgi rakstīja, ka Happy’s Broadway džezmeņu melnās acis zib, sarkanas mutes pūš saksafonos, melni vai brūni pirksti piespiež bandžas stīgas un dūcina kombinētās bungas, veselīgi, sniegbalti zobi maļ smieklu gaņģi un laiž zālē angļu dziesmu rēcienus. “Bet ķermenis - viss melnais ķermenis kustas, lec, lokas līdzi džesam un - tas ir tas galvenais. Eiropieši spēlē ar rokām. Nēģeri spēlē ar visu ķermeni. Kāpēc viņi tā dara? Viņš rāda mums, ka ritmā vajag dzīvot un radīt, viņš laimīgs, ka ar abām rokām var mest mums uz galvām sinkopes kā svelmainus Āfrikas saules starus, ka var atdzīvināt zem mūsu vēsajām debesīm melnā kontinenta reliģiskos ritualus un var iztrakoties savā elementā. Viss viņš atdodas džesam un taisni šī atdošanās mūs pārliecina, aizrauj, skurbina.” Baltie tam netur līdzi, - 1930. gadā rāda dzejnieks Pēteris Ķikuts dzejolī “Eiropiete nēģeru dejā”. Melnajam bungojot, asinis dungo, soļi dejā režģas, bet neizmežģas, pleci pleciem glaužas un uguns tajos jaužas, kājas kājās pinas, glaužas un kaislē laužas. “Pamstot draud trūkt lēnas vēnas,/ Deniņos tūkst melnas ēnas,/ Krūtīs trako, rīklē sēc -/ Džezbends rēc!/ Dejā vajag baltai zust,/ Baltā nespēj balti just/ Melnā džesa kaisles slāpju./ Saprot pati - pašai šķiet -/ Cik tai diet?/ - Nēģers iesāk rēkt un smiet:/ Tavas dienas galā iet,/ eiropiet!” Žurnālists Liepiņš prātoja, ka melnādaino mūziku un deju valdošais primitīvais vitālisms spētu atjaunot karā sevi zaudējušo Eiropu. Viņš apgalvoja, ka pie jauno “dzīves vērtību atrašanas un pārvērtēšanas kāds nopelns piekritīs arī džezbenda nēģerim”. Tomēr uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt gadījumus, kad šādu vēsti popularizēja latviešu prese. Tajā dominēja nosodījums.

Mēnesi pēc Happy's Broadway Rīgā koncertēt ieradās melnādainie operdziedātāji. Sergeja Civja-Civinska karikatūra. Pēdējē Brīdī, 1927 Mēnesi pēc Happy's Broadway Rīgā koncertēt ieradās melnādainie operdziedātāji. Sergeja Civja-Civinska karikatūra.
Pēdējā Brīdī, 1927

1928. gadā kāds lektors atzina, ka modernās dejas ir tiešs patapinājums no mežoņu primitīvajām izpriecu kustībām, “tikai civilizētais cilvēks dejo šīs pirmatnējās dejas kairinošāki, pat nonākot līdz dzimumu akta attēlošanai”. Ne tikai 30. gadu otrajā pusē, bet arī 20. gados moderno deju pretinieki tās salīdzināja ar nēģeru ķēmošanos, ar nēģeriski izlaidīgu stumdīšanos. Par “atklātu onāniju” tās 1931. gadā nosauca ginekologs Ernests Putniņš (viņaprāt, tās ierobežojot, samazinātos abortu skaits), bet Latgolas Vōrds 1939. gadā apgalvoja, ka dejās notiek “vieglprātīgu, kaunu pazaudējušu cilvēku berzēšanās kā nārstā”. Vārdu sakot, kustības, kuras uzskatīja par nepieklājīgām, dažkārt nosauca par nēģeriskām. Savukārt “balto nēģeru” apzīmējumu piemēroja laikabiedriem, kuri skrien skatīties nēģeru dejas, vai paši tās atdarina. (Par balto latviešu nēģeri un viņa dzeju par laikmetīgu džezbenda liriku dzejniece Marta Grimma 1932. gadā nosodoši nosauca Aleksandru Čaku. Ētika viņa dzejā klibojot, mīlestība esot neķītra bauda bez garīga pamata, turklāt Čaks apdzied tagadni, acumirkļa baudu, kamēr, Grimmasprāt, ļauni ir tēlot tagadni, kam trūkst nākotnes.) Sargāt jaunatni no nēģeru kultūras, vārdu kultūras liekot pēdiņās, 1926. gadā vecākus un pedagogus aicināja avīze Zemgales Balss. Tā ieteica aizliegt jauniešiem apmeklēt modernāko dejas šlāgeru vakaru, “kurā kā jaunatni “audzinoši mākslinieki” uzstāšoties kāds nēģeru džesbends”. “Dejas programmā tikai ultramodernās, izvirtušās Parīzes un Amerikas lielpilsētu nēģeriskās, riebīgās dejas. Lūk, ar izvirtības piekopšanu, ar izdzīves kultivēšanu šie jaunatnes “draugi” grib apveltīt mūsu jaunatni.” Tomēr arī ironija par tādu attieksmi saklausāma šlāgerī “Mūsu kultūra”. “Dzirdam, mēdz atskanēt balsis: Zudis mūs’ ritmiskais valsis!../ Tā vietā stājušās dejas,/ Par kurām nu ļautiņi smejas./ Novērot varam ik nakti:/ Džesbenda kliedzošā taktī,/ Dzimuma instinktu mokās,/ Kur ķermeņi nekautri lokās!”

Happy’s Broadway mūzika tikai pirmajās dienās Edinburgas jūras paviljonā ievilināja pietiekami daudz apmeklētāju. Vietējo intereses (iedzīvotāju skaita, gatavības tērēt naudu) pietika vien dažiem vakariem, bet ne trijiem mēnešiem, tādēļ Čarlstona klubs jau jūlijā nespēja melnādainajiem mūziķiem samaksāt par viņu darbu. (Izrakstītie vekseļi par 2 400 latiem izrādījās finansiāli nesegti.) Apspriežot šo nesmukumu, formulējumi atsedza stereotipu par afrikāņiem - dabas bērniem, kuru naivo uzticēšanos citi izmanto, viņus izkalpinot. Cilvēkus, kas tika izkalpināti, mēdza saukt par nēģeriem. Kāds Ceraukstes pagasta lauksaimnieks 1933. gada pavasarī Rīgas darba biržā nolīga divus strādniekus. Abi strādāja tikai no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Saimnieks aizrādīja, ka laukos tā viss nevarēs, un pie pusdienām abus atlaida. Tad viens atlaistais izlējis zemē pasniegtos skābos kāpostus ar gaļu, paziņojot: “Kāpostus lai ēd nēģeri, bet zemi strādā ēzeļi!”

Mūziķi savu sašutumu par to, ka jau trīs nedēļas nav saņēmuši godīgi nopelnīto naudu, nolēma paust publiski, tāpēc Jūrmalas pilsētas svētkos brīdī, kad Rīgas Jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrības priekšniece Emīlija Benjamiņa gribēja atklāt balli, melnādaino džezbends uz skatuves “piepeši sāka tik bēdīgi kaukt un maurot, ka augstiem viesiem drebuļi pārgāja pa kauliem”. Tad 15 Latvijas armijas orķestra muzikanti “ar misiņa instrumentu skaņām pārklāja nēģeru žēlabu un moku pilno himnu”. Sāncensībā, kas ilgusi apmēram 15 minūtes, virsroku guva karavīri. Žurnāls Aizkulises notikuma aprakstā izmantoja tādus formulējumus kā “apšmauktie, izmantotie, nabaga nēģeri, viņu nesamaksātie sviedri, asaras, sirdssāpes” un konstatēja, ka “nēģeri ir tiešām bērni”, jo naivi domāja, ka “viņiem darīšana ar solīdiem uzņēmējiem”.

Patētiskais “Ko tagad par mums domās Afrikā?”, neievērojot to, ka melnādainie mūziķi dzīvoja Parīzē, turklāt viņu etniskās saknes atradās angļu Vestindijā, Argentīnā, Taiti un tikai vienam Ziemeļāfrikā (Senegālā), liecina, ka Rīgā, tāpat kā citur Eiropā, cilvēki melno ādas krāsu saistīja ar Āfriku un ar primitīvo. Oļģerts Liepiņš ārzemju publicistu ietekmē pat apgalvoja, ka Āfrika uz Rīgu tagad atnākusi caur Ameriku, kas izmisīgi aizraujot Eiropu (“amerikānim ir tas pats primitīvisms, dabas svaigums, kas nēģeram”), kā stiprākais aizrauj vājāko. Ar īstenību Latvijā tādiem apgalvojumiem bija maz sakara.

Primitīvā simbols: “nēģeru zvēriņš”

Melno kā primitīvā simbolu izmantoja karikatūristi, rādot gurnu bruncīšos tērptus melnādainos ar riņķiem ausīs un degunos. Avīze Latgolas Vōrds 1928. gada pavasarī atstāstīja kāda misionāra mēģinājumus izskaidrot Āfrikas “melnajiem iedzīvotājiem” bausli par zagšanu. Ciema vecākais šajā interpretācijā saka, ka slikti ir tad, ja apzog viņu, bet, ja zagtu viņš, rīcība būtu jāvērtē citādi. “Tāda ir barbaru - mežoņu pirmatnējā prātošana, tāds ir afrikāniešu prāta un sirds attīstības līmenis,” komentēja publicists un formulējumu “afrikanišu limeņs” piemēroja, lai gānītu politiskos oponentus. Savukārt avīze Zemgales Balss rakstā ar nosaukumu “Taisni kā Afrikā pie mežoņiem” vēstīja par Latgales krievu izkaušanos ar nažiem Demenes pagasta sarīkojumā, kur “viens no viņiem asinīm pārplūdušu ģīmi, atvāztu nazi rokā drāzās pūlī meklēt savus pretiniekus”.

Žurnālists Ļevs Maksims 1928. gadā kariķēja slavenas melnādainās rēviju dejotājas veiksmes stāstu, salīdzinot viņu ar mežonīgu, vēl nepieradinātu nēģeru zvēriņu, kuram nav nekāda priekšstata par mākslu, kurš dara tikai to, ko ieradis dzimtajā ciematā. Viņa interpretācijā, no Amerikas atvests un pirmo reizi uz skatuves nonācis, šis “nēģeru zvēriņš” nobijās tik ļoti, ka paķēra savu talismanu un četrrāpus metās rituāla dejā. Viņš tirināja gurnus, cik vien spēka, lai tikai dievi ātrāk palīdzētu, bet eiropieši noelsās sajūsmā un tikai pēc pāris gadiem atjēdza, ka lielas mākslas dejotājas sniegumā nav, ka tajā vispār nav nekādas mākslas, toties ir daudz nepieklājību. Bet - ja runa ir par naivu, mīlīgu, graciozu “nēģeru zvēriņu”, kāda gan varētu būt runa par pieklājību vai nepieklājību? Vai tad drīkst vainot pērtiķīti, ja viņš publiski pakasa dibenteli vai meklē kažociņā utis? Ar zvēriņu Ļevs Maksims salīdzināja 1925. gadā Parīzē karjeru sākušo rēvijas zvaigzni Žozefīni Beikeri (Josephine Baker, 1906-1975). Žozefīnes dejotais čarlstons, ko viņa izpildīja tērpusies mākslīgu banānu gurnu rotā, bija slavens ar neprātīgo tempu. (Tās atbalss saskatāma Vitolda Žībeļa dzejolī “Honolulu meitene” 1930. gadā: “Ģitare lai raud un smejas,/ Prieks lai ņirdz pār melno purniem,/ Sākot dullās nēģerdejas,/ Banāni kad dreb ap gurniem!”) Rīdzinieki gan Žozefīni skatīja tikai žurnāla Atpūta fotogrāfijās (pirmoreiz 1927. gadā) un kino - 1928. gada sākumā reklāma viņu pieteica kā līksmojošās Parīzes karalieni Melno grāfieni filmā “Tropu sirēna” (1927). Tomēr tas netraucēja viņu atdarināt. 1927. gadā Rīgā kinoteātra Marine rēvijā dejotāja Nikolajeva, izkrāsojusies šokolādes krāsā un tērpusies brūnā triko, atdarināja Beikeres čarlstonu, bet prese piezīmēja, ka īstā Žozefīne, “protams, tik pamatīgi “nepucējas” un nesedz krūtis, kā tas jādara “tikumīgā” Rīgā”, un ka īstās Žozefīnes krūtis nēģeru čarlstona taktī šūpojas kailas.

Jaunāko Ziņu speciālkorespondents 1926. gada sākumā prātoja, vai ir netikumīgi kailai dejot rēvijā un vai ir netikumīgi to skatīties. Viņš apgalvoja, ka, skatoties rēviju, “nav ne netikumības, ne tikumības sajūtu”, ka tikai vēlāk, aptverot redzēto, “pamostas ieaudzinātā sajūta par tikumīgo un netikumīgo”, jo “mēs neesam paraduši redzēt kailu cilvēka ķermeni un šo neparasto cilvēka prāts bieži nosoda”. Turpretim par nēģeru dejotājiem viņa domu gājiens atšķīrās. “Bet nēģeru rēvija? Vaj šie melnie, saules nodedzinātie stāvi, kuri savā dzimtenē pieraduši staigāt kaili, neizskatās tādi daudz skaistāki uz Parīzes skatuves, nekā ja tie būtu uzvilkuši eiropiešu drēbes? Nē, nēģeris baltā augstā apkaklītē un dzeltenos cimdos drīzāk izskatās smieklīgs, nekā pieklājīgs.” (Varbūt tāpēc Rainis jaukajam dzejolim - “Vai zināt, uz ielas ko redzēju?/ Melnu Āfrikas Mori es satiku!/ Tam cepure galvā bij uzlikta/ Tāda neliela, stāva un apaļa./ Un svārki tam bij tādi sarkani, gari,/ Un rokās cimdi bij arī.” - devis nosaukumu “Briesmonis”?)

Ziņas latviešu presē lika pieņemt, ka latviešus un Āfrikas iedzimtos atšķir uzskati par atkailināšanās pieļaujamo robežu publiskajā telpā. Vietējo vairākums kailumu uztvēra kā piedauzību un uzskatīja par pareizu to slēpt, tāpēc melnādainos, kuri nekaunoties sava kailuma, uzskatīja par mežoņiem. Lietas, ko attaisnoja pie Āfrikas iedzimtajiem, 1926. gada vasarā nosodoši vērtēja, runājot par Svētes upes peldētāju ieradumiem. “Peldēšanās un saules vannas jau ļoti veselīgs sports un pret to nevienam nebūs nekādu iebildumu, bet tikdaudz nekautrības, kā tas jānovēro pie peldētājiem Svētē, var būt attaisnojams starp Afrikas iedzimtajiem, kam par tikumību citādi ieskati, nekā mums. Pēc pusdienas gandrīz aiz katra krūma guļ pa pārīšam Adama kostīmā un siena novācēji, ja tie negrib noskatīties krastā juku jukām gulošās, daiļajās nārās un “faunos”, labāk pļavā nerādās.” Kaila ķermeņa kultūras aizstāvis V. Fridrihsons gan apgalvoja, ka tikumību nenoteic ķermeņa atkailināšanas pakāpe, bet tas, kā mēs kailumu uztveram (“mūslaiku pasaules viena daļa [..] nav spējīga šķīsti un dabīgi domāt”). Sludinot nepieciešamību uztvert kailumu kā dabisku, viņš atgādināja aizmirsto patiesību, ka visi esam kaili piedzimuši un ka pretēji uzskatam, kas “ir mums iedzimts”, cilvēks tomēr nesastāv “tikai no galvas un rokām, bet visur citur no drēbēm”. Ja kailuma slēpšana liecinātu par tikumību, tad “platās krinolīnu kleitās tērptās renesanses laikmeta dāmas būtu vistikumiskākās sievietes pasaulē, bet taisni otrādi, par tādām izrādās pilnīgi kailās silto zemju mežones”. Tomēr presē dominēja pretējais uzskats. Kāds publicists vēl 1939. gadā apgalvoja, ka “uz viena līmeņa ar afrikāniešiem” cilvēkus nostāda tādas vaļības kā nekautrīga sauļošanās, “kopā peldēšanās, apsedzot kaunuma vietas gandrīz vai ar vīģes lapiņu”, dauzīšanās apkārt vienīgi sporta un peldu biksītēs, ierašanās darbā, pat talkā, bez krekla mugurā. Rezultātā kailumu diferencēja atbilstoši rases piederībai - kailus balto ķermeņus ikdienas dzīves situācijās ilustrētajā presē nedrīkstēja rādīt (tikai mākslas foto), toties kailu afrikāņu (pieticīgās gurnu rotās), īpaši sieviešu ķermeņu publicēšana bija viens no žurnāla Atpūta popularitātes veicinātājiem.

Rēviju zvaigznes Žozefīnes Beikeres atrādīšana žurnālā Atpūta 1927. gadā Rēviju zvaigznes Žozefīnes Beikeres atrādīšana žurnālā Atpūta 1927. gadā

Vērtējums: “vieglie” un “lielie”

Pēc džezmeņu aizbraukšanas 1927. gadā melnādainie mākslinieki kuplākā skaitā Rīgā viesojās tikai 1930. gada vasarā, kad “nāvīgu protestu pret nēģeru operetes ievešanu Latvijā” cēla Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš. Runa bija par Ņujorkas melnādaino operetes trupu Black Flowers 40 cilvēku sastāvā, kas ar Luija Duglasa (Louie Douglas) rēvijas “Liza” viesizrādēm tobrīd jau piecus gadus uzstājās Eiropas valstīs. “Sabiedrībai interesanti zināt, kādi idejiski motīvi vada Nacionālās operas direkciju, kas šoreiz grib ievest nēģeru opereti un viesizrādēm atļauj pat valsts operas telpas, lai gan šādas sensacionālas viegla žanra izrādes, kā zināms, nekādu labumu latviešu mākslai nevar dot, bet gan bagātīgi pilda ar Latvijas teātra publikas naudu izmanīgo uzņēmēju nepiepildāmās kabatas,” komentēja pat provinces Zemgales Balss. Pēc trim gadiem ar līdzīgu motivāciju Jaunākās Ziņas sekmīgi panāca, ka Žozefīnes Beikeres trupai neizsniedz atļauju sniegt Rīgā “viesizrādes ar nēģerdeju repertuāru”. Avīze apgalvoja: “Tā kā mūsu mākslasdzīvē šis dārgais plezīrs nekādas jaunas idejas vaj pozitīvas vērtības nevar ienest, tad jācer, ka attiecīgās iestādes novērsīs šo sensācijas uzbrukumu Rīgas publikas kabatām, kuras jau tagad nav diezgan smagas, lai nodrošinātu mūsu pašu mākslas iestāžu normālo darbību.” Tomēr centienus aizliegt koncertēt melnādainajiem māksliniekiem noteica nevis ādas krāsa, bet vietējo kultūras darbinieku mūžīgās vaimanas par to, ka pelnīs ne tie, kuri būtu to pelnījuši, un ka ārzemju (jebkuras tautības) mākslinieki noņems darbu vietējiem māksliniekiem, bet skatītājus - teātriem.

Savukārt šaubas, vai melnādaino operetes trupas Black Flowers izrādēm būtu jānotiek Nacionālajā operā, liecināja par presē ietekmīgo ļaužu nievājošo attieksmi pret vieglo žanru (kam nebija sakara ar rasi). Tāpēc kritiķi uzsvēra, ka melnādaino operetes trupa nemaz nepretendē tapt pieskaitīta pie “lielās”, nopietnās mākslas, kamēr vieglajā žanrā ieņem izcilu vietu. “Negaidot arī Rīgai nu ir piepotēti “nēģeru drudža” baciļi, kas krata visu zemeslodi. “Melnās puķes” smaržo Nacionālā operā. Vaj svētuma zaimošana? Telpā, kas veltīta Bēthovenam, Mocartam, Vāgneram, skan džeza kakofonija, dejo eksotiskas “gerlas”. Vaj cēlās tradīcijas nav samītas, vaj kultūra nav apdraudēta?” prātoja kritiķis Jēkabs Poruks. Paredzēto trīs izrāžu vietā publikas piekrišanas dēļ Black Flowers izrādīja septiņas. Publikai īpaši patika solistes Valadas Snovas (Snow) dziedāšana “ar savādi gārdzošu kaklabalss pieskaņu”, ko mūzikas kritiķis Jānis Zālītis komentēja - “itkā pirmatnēja kaislību atbalss”, savukārt Jēkabs Poruks teica, ka viņa “prot savu mīlas sajūsmu izteikt ar neatdarināmu kaķes ņurdēšanu”. Viņš īpaši jūsmoja par melnādainajiem dejotājiem: “Tās būtu dejojošas, virpuļojošas mašīnas, ja šo mehānisko ritma asumu neapspīdētu burvīgais, bērnišķīgi naivais nēģera smaids.”

Šķiet, lai tautu pasargātu no vieglā žanra un pieradinātu pie nopietnās mākslas, žurnālisti pat neizmantoja iespēju plaši vēstīt par melnādainajiem laikabiedriem, kuri Rīgā uzturējās ilgāk par dažām dienām, bet aprobežojās ar vienu rakstu. Rakstos par melnādainajiem, kuri dziedāja klasisko mūziku (pieņēma balto vērtības), žurnālisti nepieminēja seksapīlu, bet uzsvēra, ka “nēģeru dziesmās un himnās neizskanēja vis nēģeriskais džezbendisms, bet ļoti nopietns muzikālās domas veidojums”, un ka attiecīgā dziedātāja māksla ir ļoti nopietna, tajā nav nekā lēta, kliedzoša un “tipiski nēģeriska”. Jelgavas latviešu teātrī 1929. gada rudenī uzstājās “melnā dziedone” Koreti Ārla (Coretti Arle). Žurnālists apgalvoja, ka “tā nav neparastās rāsas reklāma un sezonas “nagla”, bet izsmalcināta, kulturāla māksliniece”. Publika tik un tā no viņiem gaidīja “ko apžilbinoši eksotisku, neparastu mūsu ausīm un izjūtām”, tāpēc ar lielākajām ovācijām parasti novērtēja melnādaino nacionālās dziesmas koncertu beigās.

Rīgas metodistu draudzēs 1926. gada vasarā viesojās YMCA (Young Men’s Christian Association) Nacionālās padomes “vecākais nēģeru sekretārs”, metodistu mācītājs Čenings Tobiass (Channing Heggie Tobias). (Latvijā šo kristīgo jaunekļu savienību biežāk dēvēja par Imku.) Tobiass vizītes aprakstītājai Lidijai Būcenai centās atspēkot stereotipus par melnādainajiem (“noziedzīgu elementu starp nēģeriem nav vairāk, kā citās tautās”). Lasītāji tika informēti arī par melnādaino sociālo stāvokli Amerikā (“jaunie laiki nes arī labākas attiecības pret nēģeriem arī konservatīvos dienvidos”). Visvairāk Čenings Tobiass lepojās ar to, ka “melno dēlos mājo dziesmu gars”, kas “ienes īpatnēju elementu pasaules mūzikā”. Viņš lepojās ar melnādainajiem, kuri, apguvuši klasisko mūziku, guva panākumus Eiropā, kā Klīvlendas nēģeru kvintets, kas “ar nēģeru plantāciju dziesmām” 1935. gada vasarā nedēļu koncertēja Rīgā.

Nacionālajā Operā titullomu Verdi ‘Aīdas” izrādē 1937. gada pavasarī dziedāja melnādainā amerikāņu operdziedātāja, soprāns Katerīna Džārboro (Caterina Jarboro). Otrreiz viņa Rīgā koncertēja 1938. gada rudenī maz apmeklētā zālē. Mūzikas kritiķis Volfgangs Dārziņš prātoja, ka “brūnajā ādā tērptajiem māksliniekiem, salīdzinot ar baltajiem, piemīt savas noteiktas priekšrocības”. Viņam šķita, ka melnādainie apveltīti “ar lielāku zemes spēku, bagātāku nojautu”. “Pasaulslavenais Amerikas nēģeru dziedonis”, baritons Oubrijs Penkijs (Aubrey Pankey) Latvijā - ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā un Jelgavā - viesojās 1937. gada vasarā. Klasisko repertuāru, ko pavadīja orķestris Ķemeru simfoniskā orķestra galvenā diriģenta Leonīda Vīgnera vadībā, viņš beidza ar nēģeru “spirituāliem”. Kritiķis līdzās apgalvojumam, ka Oubrija balss tembrs bija “nēģeriski īpats - patīkams”, tomēr pieminēja, ka Liepājas dāmas žēlojās, ka “viņš neesot pietiekoši melns”, tomēr atzinušas, ka “dziedonis tomēr bija īsts nēģeris” un tas esot galvenais. Tomēr 28. jūlijā Penkija koncertu Rīgā noklausījās “tikai maza saujiņa ieinteresēto”. Mūzikas kritiķis Jēkabs Graubiņš prātoja, kāpēc Oubriju, “ne mazāk īstu nēģeri”, kāda ir viņa slavenā tautiete Meriana Andersone (Marian Anderson), vietējā publika “negrib ievērot nemaz”. “Vai reklāmas nebija pietiekoši? Jeb, varbūt, nēģeri jau vairs nav sensācija? Pieticis ar Anderseni, un tagad gaida, varbūt, kādu hotentotu?” Andersones dziedāja Rīgā pat divās sezonās. Pirmo reizi divi koncerti notika 1935. gada janvārī, bet novembrī viņa uzstājās vienreiz. Pirmajā koncertā operas zāle bija pustukša, bet otrajā - pārpildīta līdz beidzamajam, turklāt māksliniece piedzīvoja tādu piekrišanas vētru, kādu, runājot mūzikas kritiķa Volfganga Dārziņa vārdiem, “pie mums nav saņēmis pat Šaļāpins”. Recenzents M. Brēms skaidroja, ka Andersone “nav simtprocentīga nēģeru dziedone, bet mulate”, un ka “viņas garīgais mākslinieciskais cēlums ir Dieva svaidīts, varbūt, lai atgādinātu “baltajiem”, ka nēģeriem nav tikai muzikāli mazvērtīgais, ko tik naigi ķer “civilizētie””.

Rēviju zvaigznes Žozefīnes Beikeres atrādīšana žurnālā Atpūta 1927. gadā Rēviju zvaigznes Žozefīnes Beikeres atrādīšana žurnālā Atpūta 1927. gadā

Tekstu ietekme: sapnis par džungļiem

Tomēr priekšrocība vaigā skatīt melnādainos māksliniekus bija rīdziniekiem, kamēr Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas priekšstatus par Āfriku un melnādainajiem veidoja daiļliteratūra un ceļojumu apraksti. Tā nebija minēto latviešu literātu dzeja, bet Edgara Raisa Barouza (Edgar Rice Burroughs) romāns “Tarzāns, pērtiķcilvēks” (1912). No 1923. gada 21. aprīļa līdz 1924. gada 6. februārim stāstu par Āfrikas džungļos uzaugušā lorda Greistoka varoņgaitām publicēja avīze Jaunākās Ziņas. (Grāmatās romānus “Tarzans” un “Tarzana atgriešanās” latviski izdeva tajā pašā 1923. gadā.) Lords Greistoks, viņš arī taisnīguma aizstāvis, neuzvaramais Tarzāns, tik bezbailīgi rīkojās briesmoņu, nodevīgu iezemiešu, bezpalīdzīgas skaistules un zudušās pilsētas interjerā, ka savaldzināja ne vienu vien lasītāju un dažbrīd pat valdīja pār viņu uzvedību.

Savukārt Āfriku Latvijas iedzīvotāja acīm pirmais piedāvāja skatīt kā dēkainis zināmais Latvijas armijas rezerves pulkvežleitnants Otto Goldfelds- Zeltiņš. Viņš sevi reklamēja kā pirmo eiropieti, kurš bez karaspēka nodaļu apsardzības 1924. gadā veicis “jājienu” no Alžīras uz Dakāru, šķērsojot Sahāras tuksnesi. Pusgadu Jaunākajās Ziņās lasītāji varēja sekot līdzi viņa piedzīvojumiem, kurus izdeva arī grāmatā. Otto secināja, ka “pēc sava rakstura nēģeri atgādina bērnus, kuri naivi sajūsminās par visu, kas raibs un skaļš”, viņiem “nav nekādas vai arī tikai vāji attīstīta pašu kultūra”, viņi “bez kādiem aizspriedumiem padodas balto iespaidam un visur lūko viņiem pakaļdarīt”. Pusaudžus īpaši jūsmināja Herberta Cukura lidojums uz Gambiju, par ko pats varonis Jaunāko Ziņu lasītājiem vēstīja turpinājumos no 1933. gada 23. oktobra līdz 1934. gada 29. maijam un grāmatā. Abu ceļotāju redzēto fotogrāfijās atrādīja žurnāls Atpūta.

1935. gada vasarā par politisko aktualitāti kļuva Itālijas-Abesīnijas (Etiopijas) konflikts. Avīze Zemgales Balss lasītājiem 1935. gada 31. augustā turpinājumos līdz pat 21. decembrim piedāvāja lasīt par Lāčplēša kara ordeņa kavaliera, Latvijas Neatkarības kara dalībnieka Alberta Pusvācieša piedzīvojumiem franču ārzemnieku leģionā Āfrikā no 1932. līdz 1935. gadam. Savukārt Jaunākās Ziņas vairākus mēnešus publicēja Otto Zeltiņa-Goldberga vēstules no Abesīnijas.

Toreiz cilvēki, šķiet, lasīja citādi. To var teikt vismaz par dažiem jautriem neretniekiem, kuri 1926. gada vasarā nodibināja kaut ko līdzīgu Tarzānu baram ar veco Tarzānu priekšgalā. “Pārējie paši dēvējas “jaunais Tarzāns” (VJ. ), Tarzāna padēls (Z.) un “Spicbuks” (kāds D. no Rīgas). [..]. Pag. nedēļā viņi plašākām iedzīvotāju aprindām demonstrēja savas “spējas” izmetušies pilnīgi Ādama kostīmos, kā jau īsti Tarzāni džungļos, ņēmās ceļa malā ar grāvja rakšanu. Ceļa gājējām sievietēm nācās mest līkumu, lai nebūtu jāredz Tarzāni. Bet kādam braucējam no šiem džungļu iemītniekiem izbaidījās zirgs un tikko nenotika lielāka nelaime. Cerams, ka attiecīgās iestādes spers vajadzīgos soļus, lai ierobežotu Tarzānu rīcību.” 1927. gadā vietējie par “Staburaga Tarzānu” sauca 30 gadus veco Jāni Gulbi, kuru uzskatīja par savādnieku tāpēc, ka jau vairākus gadus viņš dzīvoja, atsakoties no “ļaunajām mūsu kultūras parādībām”. Vēl 1929. gada septembrī Ventspils policija aizturēja 14 gadus veco valmierieti Pēteri, kurš aizmuka uz Ventspili, “lai ar kādu ārzemes kuģi dotos uz džungļiem, kur dzīvojot Jaunāko Ziņu Tarzāni”.

Lielākoties aktīvākie lasītāji bija tieši bērni. Izlasītā iespaidā Rīgas un lauku puikas muka no mājām, lai dotos pasaules ceļojumā uz džungļiem. Parasti viņus pieķēra ceļā uz Latvijas-Lietuvas robežu vai uz ostas pilsētām - Liepāju vai Ventspili, jo puikas kā kuģu “zaķi” cerēja nokļūt Āfrikā. Dažus bēgļu gaitās pieķēra pat divas reizes. Bēgļu vecums - no 8 līdz 14 gadiem. Ceļot puikas sāka visos gadalaikos un par populārāko līdzi ņemamo mantu izvēlējās duramo vai šaujamo. Parasti naudu un ieročus viņi slepus nospēra tēviem, bet daži pat apzagās. Nereti ceļš uz Rīgu tika mērots kājām, jo naudas nebija vai tās bija maz (1939. gada vasarā divi gulbenieši ceļojumu uz džungļiem sāka ar septiņiem latiem kabatā) vai - trešais variants - zēni naudu taupīja. Piemēram, ar diviem revolveriem, 40 patronām un 60 latiem ekipējies pārītis Viesītes pagasta puiku līdz Vecmuižai 1933. gada vasarā aizbrauca ar vilcienu un nolēma pārnakšņot siena šķūnī, lai naktī salasītu gurķus, burkānus un kartupeļus, bet no rītā dotos kājām uz Rīgu un tad ar kuģi uz ārzemēm. Abus aizmigušus pieķēra šķūņa saimnieks.

Provinces prese vismaz reizi gadā vēstīja par šādiem bēgļiem, stāstos mainījās tikai galvenās personas un līdzņemtās mantas. 1926. gada sākumā Jelgavas dzelzceļa stacijā kārtībnieka aizturētajiem diviem rīdziniekiem ceļa saiņos atradās pat žurnāls Atpūta. Parasti puikas necik tālu netika. 1935. gada 11. janvāra pēcpusdienā Liepājā pie Liepājas-Aizputes stacijas policists aizturēja divus zēnus, kuri - papirosus kūpinādami - stiepa lielus saiņus. Policista izprašņāti, godīgi pastāstīja, ka gribot braukt uz Gambiju pie lidotāja Cukura. “Neparastos Gambijas ceļotājus nogādāja policijā, kur noskaidrojās, ka tie ir 8 g. v. Edvards Dzērve un 9 g. v. Roberts Enkusis. Abi bija pieblīvējuši pilnas kabatas ar šokolādi, aizbāzuši aiz bikšelēm somu dunčus, bet saiņos salikuši elektriskos kabatas laternīšus, baterijas, piezīmju grāmatiņas, adatas, diegus, papirosus un biskvītus, bet pie E. vēl 20 ls naudas. Noskaidroja, ka Enkusis pirms 2 dienām aizbēdzis no vecākiem Liepājā, Jēkabpils ielā 1, viņš dzirnavu pārvaldniekam Verbeļam izzadzis no svārku kabatas 48 ls, sastapis uz ielas draugu Dzērvi un pierunājis to doties līdzi uz Gambiju pie Cukura, kur varēšot līdzi ar nēģeriem dzīvot zaļas dienas, ēst zemesriekstus un braukt pirogā zvejot. Nevarējuši tikai izdomāt, no kurienes uzsākt dēkaino ceļojumu. Beidzot nolēmuši iepriekš aizbraukt atvadīties no Enkuses vecmāmiņas Grobiņā. Tomēr ceļojums izbeidzies jau pie stacijas un Gambijas vietā nokļuvuši policijā.”

Vistālāk - līdz pat Liepājas ostas izejai jūrā - nokļuva trīs Valsts Rēzeknes pamatskolas skolnieki 1930. gada rudenī. Jau Rēzeknē tālredzīgie ceļotāji nopirka prīmusu ēdiena gatavošanai ar domu, ka Āfrikā tādu varētu arī nedabūt (brauniņš un 50 lati jau bija viņu rīcībā). Liepājā viņi iegādājās kompasu, zāģi, kaltu, vīli, četrus kilogramus petrolejas, trīs mārciņas sveču, četras mārciņas naglu, divus cirvjus, divas lāpstas, knaibles, svārpstu, karotes, sesku slazdu, virves, jodu un marles saites, divus kukuļus maizes un četrus kilogramus desas. Atlika tikai 2 lati 75 santīmi, tāpēc foto aparāts palika nenopirkts. Vakarā, sabāzuši mantas divos maisos, puikas iekārtojās jau dienā noskatītā zvejnieka laivā un airējās uz ostas izeju. Tur viļņi ietrieca laivu mola akmeņos. Ceļotājus izglāba muitas uzraugs.

Kamēr bērni cerēja sapni par džungļiem īstenot, pieaugušie iztika ar surogātiem. Nēģeru vārdu locīja ik gadu februārī karnevālu laikā. Jelgavas teātra 1928. gada lielo karnevālu tā arī nosauca - “Ciemos pie baltajiem nēģeriem”. Savukārt 1930. gadā karnevāls jau notika “Pie melnā Bimbambulas”. Džezbends bija karnevālu obligāta sastāvdaļa, bet uzslava - atzinums, ka tas spēlējis “īsti nēģeriski”. Džezu dēvēja par karnevāla princi, kura skaņas “iekarojušas jau noteiktus cienītājus, kuriem arvien vēl pievienojas jauni, kas reizi gadā mīl būt bezrūpīgāki, draiskulīgāki”. 16. Jelgavas Aizsargu pulka štāba bataljona telefonistu vads1934. gada karnevālu nosauca par “Nakti Gambijā”. Tur spirdzināties varēja krodziņā “Pie klibā krokodila”, turklāt tika solīts, ka ieradīsies pat lidotāja Herberta Cukura dubultnieks un masku vidū tiešām varēja redzēt gan “nēģeru saimi”, gan “pašu Cukuru ar nēģerieti”. Pat 1935. gada karnevālu “Nakts Venēcijā” avīze Zemgales Balss reklamēja attiecīgi ilustrētā pantā - “Arī melnie Āfrikā/ Rīko karnevālus/ Un ja citu viesu trūkst, - / Ielūdz pērtiķēnus.” Venēcijā varēja nokļūt, tikai šķērsojot Āfrikas “džungļu briesmas”, kurās lielais krokodils auklēja mazo, bet nēģeri trina nažus

1936. gadā karnevāls notika jau Abesīnijas apstākļos. Vārdu sakot, melnādainie Latvijā 20.-30. gados ieradās tikai kā publikas izklaidētāji. Un tieši kā tādus viņus šeit arī uztvēra. Vara lūkoja vien ierobežot melnādaino “vieglā” žanra mākslas pieejamību plašākam lokam, uzskatot, ka tā rada draudus ļaužu tikumībai.

Raksts no Jūlijs, 2008 žurnāla