Klausīties aizliegts

Darba autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā. no Latvijas Autortiesību likuma

Darba autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz pretdarbību jebkurai  sava darba izkropļošanai, sagrozīšanai  vai citādai pārveidošanai,  kā arī tādai  autora tiesību aizskaršanai, kas var kaitēt autora godam vai cieņai. no Latvijas Autortiesību likuma

Tas sākās 2003. gada nogalē, kad pazīstamais repa dziedātājs Jay-Z ierakstīja kārtējo no saviem neskaitāmajiem un zināmās aprindās populārajiem albumiem. Šis melnādainais ielu kultūras un jauniešu protesta iemiesojums jau vairāk nekā desmit gadus pieradis izraisīt skandālus, kautiņus un lamu vārdu plūdus. Tas bija viņš, kuram cits leģendārs repa dziedātājs Nas pirms trim gadiem veltīja dziesmu ar neslēptiem draudiem. Vārdi un balss deklamācija repa mūzikā ir svarīgākais un teju vai vienīgais elements, tāpēc gluži saprotama, lai arī negaidīta, bija Jay-Z rīcība, ierakstot jaunajam albumam vienīgi a capella dziesmas un piedāvājot tās apaudzēt ar muzikālu pavadījumu dažādiem dīdžejiem un remiksētājiem. Šāds piedāvājums izraisīja milzīgu interesi un beigās albums, kas tika nosaukts par Melno, parādījās pārdošanā šādā multikulturālā izskatā – tas sastāvēja vienīgi no dažādu mūziķu versijām par dziesmām, kurām oriģinālās versijas nekad nebija bijis. Arī nosaukums nebija nekas oriģināls, parasti par Melnajiem albumiem dēvē diskus, kas mūziķu ekscentriskuma vai fantāzijas trūkuma dēļ palikuši bez nosaukuma un reizēm arī bez attēla uz vāciņa. Tādi albumi ir bijuši dziedātājam Prince, grupām Metallica un Viktora Coja Kino.

Bet te uzreiz jāpiebilst, ka patiesībā viss sākās ar bītlu 1968. gada albumu, kura pilnīgi tukšo vāku rotāja vienīgi uzraksts The Beatles. Samulsušie pircēji ātri vien to nosauca par Balto albumu, tāds tas ir iegājis mūzikas vēsturē, bet jebkura asprātība par tēmu “albums bez nosaukuma” kopš tā laika neizbēgami ir atsaukšanās uz bītliem.

Un šeit sākas interesantākais. Gada nogalē Braiens Bērtons, dīdžejs, kas savam pseidonīmam izvēlējies 80. gadu bērnu multfilmu varoņa Danger Mouse vārdu, trīsarpus nedēļās radīja Jay-Z Melnā albuma remiksu, izmantojot skaņas, kas ņemtas no bītlu Baltā albuma. Viņš to nosauca par Pelēko albumu, taču visi tālākie notikumi liecināja, ka nekāds pelēkais liktenis šim ierakstam nav gaidāms.

Te ir jāpaskaidro viena tehniska un pāris juridiskas nianses. Jau krietni sen mūzikas ierakstu tehnologi ir izstrādājuši skaņas samplēšanas tehnoloģijas, kas savulaik nozīmēja ilgu un fiziski nogurdinošu darbu ar magnetofona lenšu griešanu vai eksperimentēšanu ar dārgiem sintezatoru efektiem, bet mūsdienās to pašu un vēl daudz vairāk ir iespējams izdarīt uz vidējas rocības personālā datora, kāds atrodams katra sevi cienoša pusaudža guļamistabā. Ņemt mazus skaņas gabaliņus un no tiem būvēt jaunus ritmus, melodijas, tembrus un ainavas – tas ir radošs process, kurā viegli aizrauties un nepamanīt ne tikai, kā aizskrien laiks, bet arī to, kurā brīdī viena cilvēka radīts mākslas darbs kļūst par cita cilvēka radītu mākslas darbu.

Pie tā, ka vienā dziesmā parādās citāts, fona skaņa vai pāris taktis no citas dziesmas, mēs jau esam pieraduši. Zināms arī tas, ka mūsdienu elektroakustiskās mūzikas autori un producenti savos darbos bieži izmanto dabas trokšņus, eksotisku instrumentu skaņas vai etnogrāfisku ierakstu fragmentus. Dīdžejs Danger Mouse rīkojās noteiktas koncepcijas ietvaros – lai arī to pašu rezultātu viņš būtu varējis panākt, izmantojot jebkuru citu skaņu elementus, viņš izmantoja vienu no visu laiku pazīstamākajiem popmūzikas skaņu ierakstiem, ar nolūku saglabājot katra fragmenta atpazīstamību. Un te sākas juridiskas detaļas. Autortiesību likumdošana aizsargā autora tiesības uz sava darba izmantošanu un neaizskaramību. Izsakoties vienkāršāk, bez autora ziņas nav atļauts dziesmu sagriezt gabaliņos, salīmēt pa jaunam un pārdot kā savu. Loģiski. Mūzikas gadījumā tiek atsevišķi nodalītas tiesības uz skaņdarbu kā teksta un melodijas vienību (autortiesības) un tiesības uz skaņdarba ierakstu (blakustiesības), kas saistīts ar konkrētā ierakstu studijā un konkrētā brīdī ieguldītu darbu un naudu. Skaidrs, ka nedrīkst paņemt Lenona un Makartnija sacerētu dziesmu, ielikt to savā albumā un pārdot kā savu. Protams, to var iedziedāt no jauna un pārdot kā “savu Lenona un Makartnija dziesmu”. Grūtāk būs panākt, lai autori, vai, visbiežāk, viņu tiesību pārstāvji jums atļautu mainīt dziesmas vārdus vai sagrozīt melodiju. Vēl grūtāk būs panākt, lai ierakstu kompānija atļautu izmantot ierakstu, to mainot un sagrozot. Tas ir, teorētiski ir iespējams par to vienoties, taču parasti tiek prasīta tik pamatīga samaksa, ka mūziķi labāk izvēlas riskēt un nenorādīt izmantotos avotus vispār. Jo nesankcionēta norādīšana ir kā dadzis acīs vidēja ranga mūzikas izdevniecību darbiniekiem.

Piemēram, šāds skumjš gadījums. 1997. gadā grupa The Verve albumā Urban Hymns iekļāva dziesmu Bittersweet Symphony, kurā izmantots stīgu orķestra pavadījums. Četras taktis šajā pavadījumā ir ņemtas no Rolling Stones dziesmas Last Time. Tās ir “iecilpotas”, tas ir, padarītas par melodiski ritmisku zīmējumu, kas atkārtojas atkal un atkal. Daudzkanālu ierakstu procesa laikā tas bija viens no 48 skaņas celiņiem, kam tika pievienots dzīvs kamerorķestris, ģitāras, sitamie instrumenti, balss un efekti, taču saistību ar 60. gadu citātu neviens neslēpa. Last Time, neskatoties uz nosaukumu, bija pirmais Rolling Stones pašu sacerētais starptautiskais hits, kas, iekļuvis popularitātes tabulās, padarīja šo britu grupu populāru ASV un ienesa krietnu peļņu. Viņu izdevēju ABKCO īpašnieks Alans Kleins paziņoja, ka neatļauj izmantot minēto citātu The Verve dziesmas ierakstā un nepiekrīt arī nekādai samaksai par šādu izmantošanu. Sarunas bija ilgas un mokošas, līdz dziesmas autors un The Verve līderis Ričards Eškrofts piekrita nodot visas autortiesības uz savu dziesmu Mikam Džegeram un Kītam Ričardsam. Līdz ar to – arī ieņēmumus par dziesmas publisku atskaņošanu un izmantošanu, piemēram, filmā Cruel Intentions. Arī šobrīd dziesmas oficiālajos datos Eškrofts minēts tikai kā teksta autors. Līdz farsam šis gadījums nonāca brīdī, kad ārkārtīgi populāro dziesmu savā reklāmas klipā vēlējās izmantot sporta preču kompānija Nike. Grupa The Verve, kurai joprojām piederēja tiesības uz skaņas ierakstu, atteicās no šīs sadarbības, bet tad Nike piedāvāja Alanam Kleinam, kuram piederēja tiesības publicēt šo dziesmu, vienošanos par jaunas versijas ierakstīšanu citu mūziķu izpildījumā. To uzzinot, The Verve atļāva dziesmu izmantot, un visu honorāru ziedoja labdarībai. Tas ir viens no skaļākajiem šāda veida konfliktiem un to, bez šaubām, noteica divi subjektīvi faktori – dziesmas popularitāte un iesaistīto personu raksturs. Alans Kleins ir pazīstams ar savu nepiekāpību, bet Ričards Eškrofts nespēja samierināties ar to, ka kļuvis par komerciālu mūziķi.

Dīdžeja Danger Mouse Pelēkais albumsparādījās atsevišķu ierakstu veikalu plauktos 2004. gada februāra pirmajās dienās. Lieki teikt, būdams savas alternatīvās kultūras pārstāvis, viņš nekad nebija lūdzis atļauju neviena skaņas fragmenta izmantošanai. Vēlāk viņš kādā intervijā izteicās, ka nekad neesot cerējis, ka Pelēkais albums varētu tikt legāli pārdots. Jau 2. februārī par albumu tika rakstīts presē. Pāris dienas vēlāk tas jau nodēvēts par šī gada izcilāko mūzikas ierakstu un “remiksa albumu, kas atrodas krietni priekšā savam laikam”. 10. februārī ierakstu industrijas gigants EMI Records sniedz prasību tiesā pret Danger Mouse un virkni veikalu, no kuriem albums tūdaļ tiek konfiscēts. EMI grupā ietilpst Capitol Records Inc., kam pieder tiesības uz bītlu albumu ierakstiem. Slavenā bītlu kataloga izdevēji (Lenona un Makartnija dziesmām) ir Sony Music/ATV Publishing kopuzņēmums, kas daļēji pieder Maiklam Džeksonam. Ir juridiski neskaidrs jautājums, kam šobrīd pieder Džordža Harisona sacerēto dziesmu izdošanas tiesības, taču par šo jautājumu vismaz pagaidām nav uzsākta nekāda diskusija. Lai arī bītlu dziesmu fragmenti ir viegli pamanāmi, tās nav nedz melodijas, nedz vārdi, tie ir skaņu ierakstu elementi – atsevišķi bungu sitieni, ģitāru tembri, atsevišķas frāzes divu trīs nošu ietvaros. Autortiesību likumos nav definēts, cik lielā mērā pieļaujama citēšana. Tiesu procesos runa ir par “būtisku apjomu”. Ir bijuši gadījumi, kad neliels muzikāls fragments, pat, ja tas tiek atkārtots visa skaņdarba garumā, nav atzīts par būtisku citējamā darba sastāvdaļu. The Verve, visdrīzāk, būtu vinnējuši prāvu, ja izmantoto fragmentu būtu ierakstījuši no jauna, nevis kopējuši oriģinālo Rolling Stones ierakstu.

Jāatceras gan vēl viens no dīvainākajiem juridiskajiem procesiem popmūzikas vēsturē, kura rezultātā Džordžs Harisons zaudēja tiesības uz dziesmu My Sweet Lord. Šī dziesma, kas parādījās pirmajā Harisona solo albumā pēc The Beatles izjukšanas un 1970. gadā kļuva par iemeslu ilgstošam tiesas procesam ar grupu The Chiffons, kas uzskatīja, ka septiņas nedēļas Bildboard hitu sarakstā pirmajā vietā esošais skaņdarbs ir viņu dziesmas He’s So Fine plaģiāts. Praktiski līdzība ir saklausāma vienīgi pirmo trīs nošu secībā. Tiesā Harisons atzina, ka zinājis par šādu dziesmu, taču nav iedomājies par jebkādu līdzību ar savējo. Tiesa lēma par labu The Chiffons un Harisons tā arī nesaņēma nekādu autoratlīdzību.

Gadījumā ar Pelēko albumu runa nav par autorību. Visiem ir skaidrs, ka vārdu autors (tie ir saklausāmi pietiekami skaidri) ir Jay-Z, melodiju fragmentu autori ir bītli, bet īpatnējā salikuma autors ir Danger Mouse. Jautājums ir – vai tā drīkst darīt? Vai dīdžejs drīkst iesākt atskaņot bītlu dziesmu, tad piepeši pārtraukt tās skanējumu, iesākt atskaņot vēlreiz, tad vēl no citas vietas, tam pa virsu atskaņot vēl kāda cita mūziķa skaņdarbu, to visu darīt publiski, rezultātu ierakstīt kā jaunu skaņdarbu, ļaut šo jauno ierakstu klausīties citiem, pārdot to? Kurā brīdī viņa rīcība kļūst pretlikumīga? Autortiesību likumdošana, lai arī ir atšķirīga dažādās valstīs un, piemēram, dažādos ASV štatos, paredz izņēmumus, uz kuriem neattiecas parastā tiesību aizsardzība. Piemēram, ir tiesību ilgums. ASV federālā likumdošana neaizsargā blakustiesības uz skaņu ierakstu, kas tapis pirms 1972. gada. Bītlu Baltais albums ir ierakstīts 1968. gadā un varētu tikt uzskatīts par aizsardzību zaudējušu ierakstu, taču ierakstu kompānijas cenšas panākt, lai arī digitāli uzlabots arhīvu ieraksts tiktu uzskatīts par jaunu ierakstu. Tādā gadījumā jebkurš skaņu ieraksta izdevums jaunā CD versijā atjauno savu aizsardzības termiņu, – taču tas vēl ir jāpierāda ar tiesas lēmumu. Jautājums, vai Danger Mouse bija tiesības izmantot bītlu ierakstīto skaņu fragmentus savam radošajam darbam, ir tikpat strīdīgs kā tas, vai EMI bija tiesības apturēt Pelēkā albuma tirdzniecību.

Taču arī tas vēl nav pats interesantākais. Pāris dienu laikā pēc nupat aprakstītajiem notikumiem nodibinājās kustība Pelēkā otrdiena un 2004. gada 24. februārī vairāk nekā 170 vietās internetā tika publicēta pilna Pelēkā albuma versija bezmaksas lejupielādēšanai. Neskatoties uz to, ka daudzu mājaslapu īpašnieki saņēma EMI advokātu parakstītu prasību slēgt piekļūšanu strīdīgajiem ierakstiem, vienas dienas laikā diska dziesmas tika nokopētas vairāk nekā 1 miljonu reižu.

Te laikam jāizstāsta vēl kāda tehniska lieta, bez kuras nekas tāds nebūtu varējis notikt. Tas ir salīdzinoši nesens izgudrojums, ko nosacīti var dēvēt par mp3, – tā sauc populārāko skaņas digitāla ieraksta saspiešanas formātu, kas ļauj padarīt skaņas ierakstu desmitreiz mazāku. Skaņas ieraksts, kas tiek iekopēts pārdošanā esošajos kompaktdiskos, ir pietiekami liels un satur daudz informācijas, kuru cilvēka auss nemaz nespēj sadzirdēt, kur nu vēl novērtēt. Izmantojot viltīgu un vairākkārt uzlabotu algoritmu, no šī materiāla ir iespējams izslēgt nevajadzīgos elementus, ievērojami samazinot tā apjomu. Vienubrīd tas bija tieši tik daudz, lai cilvēki internetā varētu atļauties sūtīt un saņemt dziesmas, kuru kvalitāte gandrīz neatšķīrās no tās, ko var dzirdēt veikalā nopirktā kompaktdiskā. Pirms gadiem trim četriem atklājās, ka skaņas faila izmērs ir pietiekami mazs, bet interneta sakaru ātrums ir pietiekami liels, lai vienas dziesmas un pat viena dziesmu albuma pārsūtīšana no datora uz datoru aizņemtu pietiekami mazu laika sprīdi. Ar to pietika, lai zibens ātrumā izveidotos un nostiprinātos neformālas uzvedības tradīcija, kas ieguvusi tehnisku apzīmējumu p2p – no angļu izteiciena peer to peer (no lietotāja uz lietotāju). Tas ir veids, kā interneta lietotāji, apejot jebkādu centralizētu un kontrolējamu struktūru, var atrast, saņemt un sūtīt viens otram skaņas, vai arī jebkādus citus, failus. Datorprogrammas, ar kuru palīdzību to var izdarīt, nemitīgi mainās, taču princips paliek – arī šobrīd internetā ir iespējams ātri atrast praktiski jebkuru ierakstītu muzikālu skaņdarbu vai lielāko daļu filmu, un lejupielādēt savā datorā, klausīties, ierakstīt kompaktdiskā un veikt arī citas, vēl nelikumīgākas darbības. Ierakstu kompānijas šādu iespēju un praksi uzskata par nāvējošu, cīnās ar to vai cenšas pieradināt, ieviešot tajā maksas pakalpojuma iespējas, taču savlaicīga šī fenomena nenovērtēšana jau ir nodarījusi neatgriezenisku ļaunumu ierakstu industrijai kā tādai. Tas ir, tādai, kādu mēs to pazinām iepriekšējo trīsdesmit, četrdesmit gadu laikā.

Pelēkās otrdienas kustības dalībnieki izmantoja līdzīgu paņēmienu, kas ļāva ātri izplatīt skaņu failus. Vienlaikus lejupielādējot un ļaujot lejupielādēt no sava datora to daļu, kas ir ielādējusies, katrs, kas pieslēdzās pie izveidotās sistēmas, kļuva par līdzdalībnieku pagaidām lielākajā brīvprātīgajā failu apmaiņas akcijā.

Pārkāpt likumu vienmēr ir vieglāk, ja to dara lielā kompānijā. Iespējams, ja šajā gadījumā nebūtu iejaukti vieni no visu laiku ienesīgākajiem popmūzikas ierakstiem, tas ir, skaņas no bītlu albuma, ja ierakstu kompānijas reakcija nebūtu bijusi tik strikta – nebija ne runas, ka būtu iespējama vienošanās par samaksu – arī skandāls nebūtu bijis tik liels un Pelēko albumu būtu dzirdējuši vien pārdesmit nejaušu pircēju, kas iemaldījušies veikalu dīvaino ierakstu nodaļā. Galu galā – likumpārkāpums kā konceptuāls mūzikas pamats ir izmantots arī grupu Negativeland un Tape-Beatles/Public Works aizliegtajos ierakstos. Ir kāds cilvēks, kas ar līdzīgām nelikumībām nodarbojas jau trīsdesmit gadus. Tas ir Džons Osvalds, kurš savu metodi sauc par plunderēšanu jeb čiepšanu. Viņš gan iesācis ar magnetofona lentu līmēšanu, taču princips ir tieši tas pats – izmantot svešu skaņdarba ierakstu sava skaņdarba radīšanai. Lai gan nē, viņš nemaz tik ļoti neuzstāj uz savu autorību, priekšplānā izvirzot Aktīvā klausītāja koncepciju – aktīvais klausītājs ir tas, kurš iejaucas skaņdarbā, maina to, improvizē, rada no jauna. Visiem zināmi parastie triki, kuros ietilpst 33 1/3 ātruma skaņuplates klausīšanās ar ātrumu 78 apgriezieni minūtē, skrečošana – klausīšanās uz priekšu un atpakaļ brīvi izvēlētā ātrumā, magnetofona lentes griešana atpakaļgaitā vai salīmēšana cilpā. Klasisko Osvalda skaņdarbu skaitā ir, piemēram, bītlu Strawbery Fields – dziesma, kuras oriģinālā tiek izmantots orķestra ieraksts atpakaļgaitā. Apgriežot to vēlreiz, viņš ieguva dziesmu, kurā orķestris skan pareizi, bet dziedātāji ne. Protams, viss, ko viņš ir darījis un apkopojis albumos, nav oficiāli izdots, lielākajai daļai izmantoto fragmentu nekad nav saņemta likumīga atļauja. Osvalds vienmēr rūpīgi norādījis, kādu mūziķu kādus skaņdarbus ir izmantojis savos eksperimentos, lai arī dažos gadījumos to ir grūti pārbaudīt. Albumā Plexure izmantoti citāti no 3000 populārām 80. gadu popmūzikas dziesmām). Deviņdesmito gadu sākumā viņš izdeva nekomerciālu kompaktdisku Plunderphonics, kurā ietilpa Maikla Džeksona dziesmas Bad versija ar nosaukumu Dab. Nekomerciālu, tas nozīmē, ka diska eksemplārus viņš nosūtīja mūzikas kritiķiem, žurnālistiem un to veikalu īpašniekiem, kas parakstīja apņemšanos izplatīt šo ierakstu bez maksas un vienīgi izglītojošos nolūkos. Maikla Džeksona izdevēji arestēja un iznīcināja visu tirāžu ar 30. gadu nacistu cienīgu aizrautību, lai arī pats Osvalds apgalvoja, ka vienīgi izmetis no dziesmas visas garlaicīgās vietas, savukārt to, kas bijis interesants, atkārtojis vairākas reizes. Rezultāts bija pārsteidzošs – nekļūdīgi pazīstamais superhits bija zaudējis tekstu un melodiju, arī ritms nebija ne tuvu popmūzikai piemērots, taču bija saglabāta tā ekspresija un rokraksts, kas patiešām “būtiskā apjomā” nosaka Džeksona individualitāti. Kādā citā eksperimentā, tas gan notika ar izdevēju atļauju, Osvalds savienojis vienā 110 minūtes garā skaņdarbā visas tās reizes, kad grupa Grateful Dead koncertā izpildīja dziesmas Dark Star garo ģitāras solo. Ņemot vērā to, ka šī grupa četrdesmit gadu laikā koncertējusi ļoti daudz un savos koncertos mēdza aizklīst marihuānas izraisītās muzikālās ekspedīcijās, ir sanācis neiedomājami garš, psihodēliskajai koncepcijai atbilstošs acumirklis. Bet citā skaņdarbā viņš salīmējis kopā vārdus no dažādām Džima Morisona dziesmām, izveidojot dziesmu ar vārdiem, kurus Morisons nekad nav sacerējis. Tas ir, sacerējis ir, bet citā secībā. Bet Dollijas Pārtonas dziedāto Pretender Osvalds ir samiksējis tā, ka Dollijas balss kļūst aizvien zemāka, līdz dziesmas beigās viņa dzied duetā ar vīrieti, kas patiesībā ir viņa pati.

Visos šajos eksperimentos, gluži tāpat, kā, vismaz daļēji – gadījumā ar dīdžeju Danger Mouse, izplūst robeža starp skaņdarba autoru un klausītāju. Jebkurš dīdžejs būtībā dara to pašu – ņem citu autoru sacerētus un ierakstītus skaņdarbus un klausās tos tā, lai no skaņdarbu secības vai atskaņošanas veida mainītos uztvere, būtībā – veidotos jauns skaņdarbs. Un tas, vai radio programmas vadītājs tikai demonstrē skaņdarbu vai arī parāda, ko ar šo skaņdarbu iespējams izdarīt (kādā vēl veidā to ir iespējams noklausīties), tā jau ir tikai gaumes lieta. Gaumes jautājums gan ir arī tas, vai autoram patīk, kā viņa radītais darbs tiek sadzirdēts. Un ir vēl trešā puse, tur par gaumi vairs nestrīdas – izdevēji, kurus pēc definīcijas interesē naudas jautājumi. Runā, ka Maiklam Džeksonam esot paticis viņa dziesmas preparētais variants. Nekādas pretenzijas Pelēkā albuma sakarā nav dzirdētas arī no Jay-Z ierakstu kompānijas puses. Džons Lenons, kura viedokli tiesa nevarēs ņemt vērā, 1968. gada ierakstu sesijas laikā panāca, ka Baltajā albumā tika iekļauts skaņdarbs Revolution 9 – astoņarpus minūtes garš dažādu skaņas fragmentu un balss ierakstu remikss, kurā tikai divi fragmenti ņemti no pašu bītlu ierakstiem, pārējie ir izmantoti bez jebkādām atsaucēm un autortiesību maksām. Igors Stravinskis savulaik esot teicis, ka īsts komponists nenodarbojas ar plaģiātu, viņš zog. Izcilākie Rollings Stones un Led Zeppelin skaņdarbi ir tieši vai pastarpināti aizguvumi no sen aizmirstu vai anonīmu blūza mūziķu dziesmām.

No otras puses – zīmīgs ir gadījums, par kuru Nirnbergas Meistardziedoņos stāsta Rihards Vāgners. Kad kāda tautā populāra mūziķa atdarinātājs centās radīt skaņdarbu, saliekot nozagtu skaņdarbu fragmentus citā secībā, viņš izpelnījās vienīgi klausītāju smieklus.

Un vēl, neatkarīgi no tā, kā beigsies iesāktie tiesas procesi, ir noticis kaut kas tāds, kas neatgriezeniski mainījis lielas daļas klausītāju un mūziķu, un klausītāju/mūziķu attieksmi pret to, ko drīkst un ko nedrīkst mūzikā. Divas nedēļas vēlāk internetā parādījās dīdžeja Cheap Cologne albums Double Black – tā paša Jay-Z balss remikss ar grupas Metallica 1991. gada Melno albumu, par ko Cheap Cologne saņēmis vēstuli no Amerikas Ierakstu Industrijas asociācijas ar 250 000 dolāru liela naudas soda un arī ieslodzījuma cietumā piedāvājumu. Vienlaikus ir tapušas remiksu versijas 9th Wonder – Black is Back, DJ Lt.Dan – The Black Remixes, Illmind – The Black & Tan Album, Kno vs. Hov – The White Albulum, Kev Brown – The Brown Album, Black Jays – The Black Jays Album. Nezināms autors radījis versiju, kurā samiksēti Jay-Z un Nirvana Unpludged albumi. Skandāls izraisījis jaunu vilni cīņā par autortiesību likumu grozīšanu punktos, kas skar samplēšanas iespējas, par autortiesību atcelšanu vispār vai mūziķu brīvprātīgu atteikšanos no savām autortiesībām. Vēl 80. gados apvienība KLF (Autortiesību atbrīvošanas fronte) izdeva albumus, kuros izmantoti sveši skaņdarbi, ar piebildi: “Viss šajā albumā izmantotais muzikālais materiāls ir atbrīvots no autortiesībām dižā Mu vārdā, mūžīgi mūžos.” Karojošo anarhistu grupa Chumbawamba 1992. gadā ierakstīja dziesmu Stitch That par vardarbību ģimenē. Dziesmas pavadījumā izmantots iesamplēts Ringo Stāra bungu solo fragments, bet albuma izlaidumdatos norādīts: “Stāra kunga sitamo instrumentu partija izmantota bez atļaujas, jo viņš ir pazīstams ar to, ka sitis savu sievu.”