Kino laika apstākļos

Latviju kopš bērnības atceros kā taureni, uz kura viena pēc otras nesimetriski iezīmējas tā zamša acis – pilsētas, kurās būts, uz mirkli vai ilgāku laiku. Virs pilsētām – mākoņi, gaiši un tumši, saules un pussaules, naktī – mēness un iespējams lietus – tas viss no laika ziņu pārraides, ko vadīja sieviete ar skumjajām acīm. Ciklonu un anticiklonu lokus ar švīkām un tumšajiem pleķīšiem toreiz turēju par ceļiem un krūmu puduriem to malās. Krustām šķērsām izbraukāta tā zeme, ko katru vakaru rādīja. Grants izsists zirneklis tēva baltā žiguļa priekšas logā, līganu autobusu krāsainie vimpeļi vēlreiz ar tiem pašiem pilsētu vārdiem, saldējuma pieturas, ceļmallapa uz pēdas tulznas un citi grezni it kā nieki. Nu jau vairākus gadus gaidu, kad galvā parādīsies taurenim, bitei, Muminam vai ķērpim – nu pilnīgi vienalga kam – līdzīgs veidojums, kur izkārtot jaunas – Somijas vietu acis, kas neaprobežotos ar laika pareģojumu Helsinkiem zemes pašā apakšā vai pāris simtus kilometru virs tiem. Bet notikt tas nesteidzas. Somijas kontūra man izgūlusies kā tukšs šaujamcimds vai ragains insekts, kā upes oda caurspīdīga asaka tā attīstības sākuma stadijā, man viņu grūti ieraudzīt, sajust. Somijas karte man vienkārši “nepielec”, tas mani kaitina un dažreiz traucē darbā. Iedomāti tukšajā vasaras daļā atradu labu iemeslu, lai izbrauktu Somijai cauri – līdz Ziemeļu Polārajam lokam un 120 kilometrus tālāk aiz tā – uz mazu pilsētu, ko sauc par Sodankili (Sodankylä), un tad vēl pēc tam uz augšu pa kreisi un atkal uz augšu – līdz pat Ledus okeānam Norvēģijā. Pirms došanās ceļā ieskatījos Somijas Meteoroloģijas institūta mājaslapā, kur labi pārskatāmi Somijas laika apstākļi tiešraidē. Tajā naktī somu zemes apakšu klāja mēnestiņi, bet augšu – saules. Turpat pamanīju, ka iznākusi grāmata par Somijas laika apstākļu vēsturi. Īsti nezinu, kāpēc un vai vajadzēja – dabūju to grāmatu līdzi un visu ceļu lasīju. Sodankile tulkojumā nozīmē Kara ciems, taču, kā vēlāk izrādījās, tagadējam nosaukumam un nozīmei nav nekāda sakara ar karu vai pilsētas “īsto” – sāmu doto vārdu, kam tiešs sakars ar purvainu vietu. Mani somi uz Sodankili devušies deviņas, piecas, nu vismaz vienu – citi, jā, divdesmit piecas reizes – reizi gadā pirms vasaras saulgriežiem. Daudzi no viņiem tur nedēļu rāvušies melnām mutēm par pliku vēdera un matrača tiesu un pamatīgu kino devu, jo tur jau divdesmit piecus gadus notiek brāļu Kaurismeki un viņu domubiedru iedibinātais un veidotais Pusnakts saules filmu festivāls. Festivāls ir “somu kultūrvēstures absurdākā doma, kas radusies kāda novembra polārajā naktī pulksten četros somu režisoram Ansi Menteri (savu karjeru, starp citu, uzsācis pie Teuvo Tulio – M.D.)”, saka festivāla visu laiku mākslinieciskais vadītājs, Aki Kaurismeki tuvs draugs Pēters fon Bāgs. “Nevaru noliegt, ka idejas ģenialitāti aptvēru uzreiz. Jau pēc pusgada mūsu pirmajā festivālā vietējā upītē odu apsēsti plunčājās Semjuels Fullers, Bernārs Tavernjē un Džonatans Demme.” Fon Bāgs kādreiz vadījis somu kinoarhīva seansu ievadrunas, kā arī pašu kinoarhīvu. Tur lektors pamanījis pēc neveiksmīgiem iestājeksāmeniem kinoskolā (Aki neesot uzņemts pārlieku liela cinisma dēļ) pirmajā rindā sēdošo Kaurismeki. Skatītājiem bijis ļauts ietekmēt nākošo nedēļu programmu, un tā abi tagadējie Sodankiles filmu festivāla darbu atlases komisijas locekļi iepazinušies. Aki tagad ir labi pazīstams soms ārzemēs un fon Bāgs – kinokritiķis, kinovēstures profesors filmu skolā, vairāk nekā divdesmit grāmatu par kino autors, kinožurnāla redaktors un dokumentālā kino režisors, strādājis arī Kannu filmu festivāla konkursa žūrijā. Neesmu lasījusi visas grāmatas par Kaurismeki (ja Somijā saka “Kaurismeki”, tad ar to domā Aki), taču, šķiet, tieši Pētera grāmata Akim piegājusi vistuvāk. Fon Bāga grāmata ir visgarākā intervija Kaurismeki karjerā, grāmatā apkopotas Portugālē izrunātas divu draugu un kinoprofesionāļu sarunas, grāmatā ir arī fotogrāfijas, kādas citur neredzēt – tās iedotas speciāli fon Bāga grāmatai. Bet pirms brauciena nolēmu, ka par kino centīšos nedomāt. Pārfrazējot fon Bāgu, ka jau atrašanās vienā telpā ar labu filmu bagātina (to viņš par savās lekcijās guļošajiem studentiem), pieļāvu, ka atrašanās vienā pilsētā ar daudzām labām kinofilmām mani ietekmēs labi un man atvērsies acis. Manā līdzpaņemtajā Laika apstākļu vēstures grāmatā atradu, ka tā nemaz nav, kā festivāla organizētāji apgalvo – tur nekā cita bez filmām neesot. Sodankilē pierakstīti vecākie somu laika apstākļu novērojumi, tur atrodas arī vecākā laika novērošanas polārā stacija, tagad – Lapzemes Laika zinātņu pētījuma centrs, kas pēta aukstu laiku. Turpat tiek apkopoti satelītu iegūtie dati par ozona slāņa biezumu un ultravioletās radiācijas izstarojumiem. Sodankile ir arī galvenais štābs ziemaļblāzmas vērotājiem. Ziemeļblāzma mani ļoti interesē, un gribot negribot aizdomājos par laika apstākļu un kino attiecībām. Tie, kas bijuši Sodankilē, parasti par kino nerunā. Arī par ziemeļblāzmām – ne. (Tad es vēl nezināju, ka visi Sodankiles ziemeļblāzmas pētnieki aizgājuši atvaļinājumā, jo polārajā dienā ziemeļblāzmu nav iespējams ieraudzīt. Bet tur ārā, debesīs, tā ir arī vasarā.) Runā par garo ceļu, lielajiem odiem, nenorietošu sauli, visbeidzot un visvairāk – par laiku, kāds bijis un varētu būt. Runas par laiku man šķiet tāda tukša vervelēšana. Kad biju bērns, domāju, ka tā ir kodēta valoda – tāda, kādā runā tie, kam kas slēpjams no citiem, īpaši bērniem. Neticēju, ka pieauguši cilvēki tik daudz laika, kura viņiem it kā nekad neesot, var pavadīt sarunās par laiku – vienmēr cerot uz labāku, nekā ir. Pēdējos mēnešos atkal dzirdu daudzus, kas runā kodos. Kā pie latviešiem, tā somiem. Somijas laika apstākļu vēsture Marka Hotakainena grāmatā izklāstīta asprātīgi un lasāmi – sākot ar neatkarīgas Somijas dzimšanas gadu (1917), tālāk – viena lappuse par katru gadu. Katrs gads atzīmēts ar kaut ko zīmīgu, laika apstākļu ietekmētu – vai otrādi. Izskaidrotas arī laika apstākļu parādības, to pazīmes un daba. Cilvēki parasti atceroties vislielākās vētras, bargos salus, stiprākās lietusgāzes, bēru, kāzu laikus – it kā uz visu mūžu. Autors norāda, ka cilvēka atmiņai attiecībā uz laika apstākļiem varot uzticēties par gadiem četriem, pieciem – ne vairāk. Viņš pārbauda, vai, piemēram, Ziemas kara sali tiešām bijuši tik bargi (jā, tajā gadā mīnusi pārsituši rekordus visā Somijā), un apskata citus gadus, kad it kā lijis no vietas vai bijusi vēl neredzēta svelme, lai pierādītu, ka tās ir kļūdainas somu atmiņas, un īstenībā bijis pavisam citādi. Turpinājumkarš, Černobiļa, Estonia, olimpiskās spēles – notikumi, kurus pie citiem laika apstākļiem atcerētos savādāk vai tos vispār neatcerētos. Grāmatu noslēdz Īslandes vulkāna pelni. Pelni jau bija nosēdušies, kad pasaulē vistālākais uz ziemeļiem kinofestivāls sāka savu programmu: kinoklasiku, mūsdienu kino pērles, mēmo kino (šogad tie bija: Basters Kītons, fon Štroheims un Čaplins) dzīvās mūzikas pavadījumā, kā arī ikrīta sarunas ar viesiem. Filmas rāda 24 stundas diennaktī vismaz trīs vietās: kinoteltīs un vecā kinoteātrī. Man par žēlumu savu šī gada viesošanos pēdējā mirklī atcēla Kira Muratova un irāņu Bahmans Boghadi. Atbrauca Pedro Kosta, Terenss Deviss un somu Vesa Mati Loiri. Festivāla organizētāju lielākais sasniegums ir tradicionālas (tādas, kā senāk) filmu skatīšanās situācijas un vides nodrošinājums, pie tam rādītas tiek tikai filmu kopijas, liela daļa – 35 milimetru. Pasākumā atsijāts viss lielo festivālu liekais sociālaisporno: konkursi, kokteiļvakari, galas, semināri. ”Pusnakts saules filmu festivāls nekļūs par anonīmu šovdzirnavu lielveikala stendu. No sākuma – kādu stundu viesi brīnās un tramīgi lūkojas apkārt, tad, ja kādam paņēmies līdzi smokings, noslēpj to viesnīcas numuriņā un sāk iejusties – šis ir ciemošanās un neformālu sarunu festivāls, jā, ar Kopolu te varēja aprunāties parastā desu rindā,” saka fon Bāgs. Uz miestiņu ziemeļos festivāls ir atvilcis iespaidīgu buķeti cienījamu kinocilvēku – noteikti vairāk nekā pārējā Somija visos laikos kopā. Sodankiles anti-Kannu festivāla ielūgumam atteikt esot grūti. Daudzi, kas Sodankilē kopā ar brāļiem Kaurismeki dzēruši alu pa taisno no pudeles, jau ir miruši: Semjuels Fullers, Maikls Pauels, Andrē De To, Žaks Demī (“Šerbūras lietussargi”), Džozefs H. Lūiss, Klods Sotē, Alberto Latuada, Fredijs Frānsiss (Deivida Linča un Skorsēzes operators), filmas “Pilsonis Keins” montāžas režisors Roberts Vaizs un citi. “Mani mēģināja savervēt citi festivāli, bet viņi vienmēr sūta tik formālus ielūgumus. Tad no Aki un Mikas atnāca fakss: Brauc uz Lapzemi. Dabūsi tik daudz alus, cik varēsi izdzert. Skatos, savu solījumu viņi ir turējuši,” apgalvo Džims Džārmušs jaunākajā fon Bāga grāmatā “Sodankile, uz mūžiem” (Sodankylä ikuisesti, 2010). Džārmušs uz Sodankili paspējis atbraukt vēl tajos laikos, kad skatītāji vakara programmu uzzinājuši mirkli pirms seansa kinoteltī. Kaurismeki pieteicis Džārmuša filmu un jautājis, vai nebūtu lieliski, ja pats režisors būtu atbraucis? Publika teikusi, ka jā, un tad Aki ievedis Džārmušu un teicis: re kur viņš ir! Pēc tam bijis seanss vecajā kinoteātrī, Kaurismeki pieteicis Pennebeikera filmu un atkal izspēlējis to pašu triku. Pennebeikers pēc sava apmeklējuma 1987. gadā ir visbiežāk citētais Sodankiles viesis, teikums rotā arī minētās fon Bāga grāmatas vāku: “Woodstock is fucking nothin’ if you’ve been at the Midnight Sun Film Festival” [1. Vudstoka ir sūda nekas, ja jūs esat bijuši Pusnakts saules filmu festivālā (angļu val.)]. Turpat Terija Giljama atziņa, ka kinoskolas un festivāli ir zemē nomests laiks, bet Sodankile ir izņēmums, jo te var nopirkt briežādas kažoku. Sarakstu var turpināt: Kišļovskis, Formans, Kusturica, Venderss, Leo, Varda, Kiarostami, Burmans, Kavalerovičs, Oliveira, Bertoluči un citi. Parasti ciemiņus (un brīvprātīgos darbiniekus: festivālā strādā vairāki simti jaunu un vecāku cilvēku, kam alga netiek maksāta) aizved uz kādu mežiņu vai zelta skalotavu, vai pie ziemeļbriežiem, tur visus noēd knauši un visi sūc alu zālītē, tad pie upes uz klints dzīvās mūzikas skaņās gaida saulrietu, kas nekad nepienāk, tad sagaida saullēktu, kas arī tā īsti nemaz nav noticis, un tad dodas uz rīta sarunām un kinoteltīm. Sodankile ir amerikāniska Eiropas mazpilsēta: “Festivāla laikā vietējais bālģīmis var uzskriet virsū īstam brīnumam: nēģerim! Sodankilietis, protams, cenšas uzvesties cik vien iespējams civilizēti un nelūrēt virsū, lai arī kā gribētos,” rakstīja vietējais laikraksts pirms divdesmit gadiem. Bet pirmā festivāla raports ziņo par kādu blondu būtni, kas pa vienīgo Sodankiles lielo ielu pārvietojusies rozā bikini, rokā nesot ādas kuli. “Nu mēs esam redzējuši kaut ko vairāk par briežiem, bet vai dzīve pēc festivāla turpinās?”, jautā vietējais rakstītājs. Sodankile nenoliedzami ir mulsinoša pieredze, un, to pametot, vēl nezināju, ka nekā labāka par to neatradīšu līdz pašam Ledus okeānam – godam nopelnīta acs manā Somijas kartē. Toreiz uz katru seansu gāju kā uz šodien pēdējo, taču pat pusdivos naktī no noguruma ne vēsts. Četras naktis tā var, vairāk – gan nē. Saulainā naktī aprod ar cilvēkiem saulesbrillēs – spožā ripa spīd augstu. Vietējās laika ziņās nav ierastā teikuma, cikos saule norietēs, tur melns uz balta stāv datums – apmēram pēc mēneša, kad saule atkal kritīs vietējā upē un celsies no tās aizvien retāk. Sodankiles naktis prasa ieviest papildus maltīti, pat vairākas, tādēļ labi, ka vietējās ēstuves vienmēr gatavas piedāvāt kaut ko no četriem iespējamajiem Sodankiles ēdieniem: ceptu desu ar sinepēm pa vienu eiru, picu, brieža gaļu ar kartupeļu biezputru vai laša zupu ar lieliem kartupeļu un sīpolu gabaliem tajā. Pusdivos naktī pie zupas sastapu arī šogad Kannās godalgoto jauno somu režisoru Juho Kuosmanenu. Viņa filmu rādīja arī Sodankilē, somam šajā festivālā nemaz nav tik viegli nokļūt. Viņš vaļsirdīgi atzinās, ka par Kannu naudu dabūjis dzīvojamo auto, lai varētu atbraukt uz šejieni kopā ar visu ģimeni. Jumtam virs galvas Sodankilē ir jābūt, te festivālā ir arī snidzis un, kā liecina stāsts par gaišmati un viņas mazo rozā bikini, ir gājis arī ļoti karsti. Šogad esot bijis labs “pa vidam”, manis pēc varēja būt arī vēsāks, jo bailēs no aukstuma man vienmēr bija pārāk daudz savilkts mugurā, un, kad ar septiņiem simtiem citu skatītāju pēdējā festivāla seansā siltā teltī jādzīvo līdzi Čaplinam, auksti nudien nemetās. Sodankiles festivāls beidzās pēkšņi, taču nenoliegšu, ka gaidīju, kad varēšu piedāvāt miesai kaut ko labāku par matraci gaišā un karstā teltī. Tumšu istabu un vēsu nakti sameklēju četrsimt kilometrus tālāk uz ziemeļiem, kur, kā Kilpisjervi viesnīcas saimniece paskaidroja, ledus bija sācis iet tikai pirms nedēļas un pundurkokiem tikko bija parādījušās lapas. Kad pārējā Somija jau elsa vasaras svelmē, es gaužām apmierināta, ledainas krusas sista, kāpu sāmu maģiskajā Sānas paugurā. Līdz galam neuzkāpu, toties dabūju savu pazaudēto pavasari atpakaļ – tikai tad pamanīju, ka biju palaidusi to garām Somijas apakšā, laicīgo dzīvi dzīvodama.

Lapzemē tiešām var satikt briežus. Par pirmajiem ceļmalā sastaptajiem briežiem ir prieks. Vasaras ceļmalas briežus pievelk ziemā uz ceļiem kaisītā sāls dēļ, pie ceļiem ir arī mazāk odu un knišļu. Briedēni ir smuki, nesen dzimuši un turas pie mātēm. Arī tēvi šos vaktē, tiem vēl nav sācies neglītais “asiņaino ragu” laiks, kad ragi pārstāj augt un met ādu, atsedzot sarkanus plankumus. Āda karāsies dienām ilgi un smirdēs, apkārt lidināsies knišļu tūkstotis. Tūristi esot šokā. Tādus ar tumšiem lokiem ap acīm – kādus iedomājos izskatāmies sāmu šamaņus, es ziemeļbriežus apskaužu: tas tagad ir modē – vege, bio, vietējā pārtika, pie dabas un bez steigas. Pie trešā, ceturtā brieža sanāk bremzēt, jo nevar saprast, skries uz ceļa vai ne. Tūristi un vietējie gadā nobraucot vairākus tūkstošus briežu, daudz vairāk nekā briežaudzētāju iedomātais ienaidnieks – vilks un lācis, ko viņi nepārtraukti nelegāli slaktē. Pēc desmitā brieža sāk šķist, ka nekā jēdzīga no viņiem nav. Uz autotauri viņš nereaģē, turpina publiski sevi apmazgāt un tad dodas tūļīgā riksī pa šoseju. Lapzemē nav viegli, nevienam nav, un, iespējams, vienīgais veids, kā Lapzemi nevainīgi mīlēt, ir turēties no tās pa gabalu – uz aizsargājamiem augiem nekāpt, neko aiz sevis neatstāt, briežu suvenīrus nepirkt. Vietējie zaļi domājošie, kas ziemeļbrieža gaļas vietā izvēlas alni, stāsta, ka daba pati spēj pabarot tikai trešdaļu ziemeļbriežu. Kas tad tur ir no tās idealizētās brieža dzīves – biodzīve pusbadā vai kombikorma ēšana, tad droša loze nokaušanas ruletē, ja ne šoziem, tad nākamgad. Ja vien nepalaimējas pieklīst vienai pazīstamai veterinārārstu ģimenei Oulu pilsētā, pie kuriem nakšņoju atpakaļceļā. Viņi pieklīdušam ziemeļbriedim ļāvuši dzīvot līdz vecumdienām un nosaukuši to vārdā – par Govi. Tagad viņi dzīvo rindu mājā pašā Oulu centrā, briedi adoptēt nevarētu, toties viņiem ir suns vārdā Cūka. Kāda maza uteņa īpašniece, sāmiete ar pārāk augsti iekrāsotām uzacīm un auskaru vienā ausī, uzplijās ar stāstiem par briežiem un centās nopārdot kaut ko no lielās ziemeļbriežu industrijas. Balinātā briežādas ļerpatā pakārts izgrebts un nolakots brieža nags, – Sodankilē redzēju, ka no tāda ķipja var strēbt Koskenkorvu. Vēl to var pakārt uz inkrustēta, iespējams, tā paša brieža raga, kā to izdarījusi vecā sāmiete. Zem raga pīts galdiņš ar brieža plikādā rotātu atsauksmju grāmatu, briedītis uz vāka, es parakstos un esmu gatava šķērsot visu Somiju braucienam atpakaļ. Man pietiek. Tikai atpakaļceļā pamanīju, ka Lapzemes iesmērēšana garāmbraucējam notiek arī caur vēderu. Ēstuvju savstarpējā sacensība turpinās aiz plika viena eiro kafijas un bulkas komplekta, kas dabūjams briežu atlieku veikalā. Solījums ir liels un aicinājums uzstājīgs: pie mums vēl īstāka ziemeļbrieža gaļa ar vēl pufīgāku kartupeļu biezputras piku, jau nākamajā – patiešām no īsta brieža nokasīta gaļa ar visu svaigo brūkleni, pie mums arī naži. Citi spiež uz tiem, kam patīk skaitīt dzīvē sasniegtos punktus un līnijas (kā man): vēl tikai 3 km līdz Polārajam lokam, vēl tikai divsimt metru, kamēr gribot negribot jāapstājas pie neapstrīdama grupas uzvarētāja – uz Polārā loka nolikta vislielākā plastmasas sniegavīra. Ēdnīca laba: ceptas zivis, maiga vista, labi izsautēta brieža gaļa, pankūkas ar zapti un vate uz palodzes, kurā sabērtas sāmu tautastērpos ģērbtas lellītes. Ēdnīcas turētāja mudina ņemt kameru un filmēt, tūristi tā darot. Varbūt nākamreiz jābrauc tumsā – ziemeļblāzmas lūkoties.