Ķīniešie un arābi

Īgņa svētku pilsētā

Visa mana ārpusmājas pasaulīte griežas ap asi, kuras koordinātes varētu izteikt Doma laukuma bruģakmeņu matemātiskā vienādojumā. Tā visa ir Vecrīga, vieta, kur manai ikdienai tā pietrūxt ikdienišķuma, jo biežo svētku starplaiki sirgst ar kārtējo pirmssvētku drudzi, kura simptomus es redzu nervozās krāsās, nervozā cilvēku žestikulācijā. Skatlogos un pretimnācēju apģērbos gluži kā reklāmu klipos jaucas Karību vai Vidusjūras noskaņas, kuru absolūts piepildījums piektdienu vakaros vidusmēra rīdziniekam rodams, dejojot uz La Rocca vai Pupu Lounge letēm, izkliedzot saukļus “Ole!” vai “Caramba!”, kam acīmredzot vajadzētu liecināt par to, ka svētki ir sākušies. Tie, kas dejošanu uz letēm uzskata par latvietim vai savam vecumam nepiedienīgu, tvarsta meitenes Četros baltos kreklos vai uzdzied kaut ko no Preslija repertuāra kādas alus sētas karaokē, bet progresīvi noskaņotie izvēlas Casablanca vai Spalvas pa gaisu. Piedalīšanās svētkos ir obligāta un tajos aicināti visi. Arī tie, kuri nevēlas, jo party animals devīze ir – kas nav ar mums, tas neprot priecāties vai arī ir neveixminiex. Tiesības noskumt vai vienkārši palikt vienatnē ar sevi šajā zonā tix uzskatītas par slikto toni, tādēļ grūti Vecrīgā atrast vietu, kas piemērota mirkļiem, kad jūties kā mirstošs dzīvniex un vienīgā vēlēšanās ir nolīst klusākā kaktā, kur netraucēti pāriet citā kvalitātē. Un tās pašas nedaudzās vietas, kas vēl palikušas, parasti strādā ne ilgāk par vienpadsmitiem. Kad es gribu klusītēm sevī nomirt vai vienatnē svinēt kādus savus, man vien zināmus klusus un nemanāmus svētkus, man nav vajadzīgas palmu butaforijas, kubiešu ritmi vai bārmeņa veiklā žonglēšana ar pudelēm. Es gribu pēc iespējas ātrāk pie letes saņemt to, par ko esmu samaxājis un nozust tālākā stūrī, kur manu mirstošā dzīvnieka masku neviens un nekas necenstos aizstāt ar klauna vai pleiboja masku. Svētku pilsētā tev neļauj mierīgi nomirt, un, ja tev ir skumji, tik un tā – esi pozitīvs, esi stilā, esi cool! Tādēļ nemaz nepārsteidz šādos brīžos klātesoša vēlēšanās izbojāt kāda modeļa tipa smukpuisīša želejoto frizūru vai nomīdīt viņa dārgās smailpurnu kurpes, kas lieku reizi un pilnīgi nepiemērotā brīdī atgādina, ka būt noskumušam vai mirstošam šobrīd nav stilā.

Es nepavisam neesmu pret svētkiem, varbūt man tie ir citādi, varbūt mani svētki ir ikdiena, kuru man neļauj nosvinēt, jo visas dienas ir aizņemtas jau 1000 gadus uz priekšu un ikdienas vārds no tām svītrots, tādēļ arī savu vārdu no obligāto viesu saraxta es voluntāriski izsvītroju.

Es apsolu nevienu netraucēt savu svētku laikā, apsolu tos nosvinēt tik nemanāmi, ka no malas tas atgādinātu klusu, neuzkrītošu aiziešanu līdz bāra letei un atpakaļ. Nē, nē, paldies, manas vienkāršās skrūves glāzes rotājumam nevajag ziedot pusi tropiska meža, paldies, man nevajag īpašu apkalpošanu, nevajag spilgtus kokteiļa kociņus, jo esmu atnācis svinēt ikdienu. Vai nomirt. Vai vienkārši parunāt ar kādu. Un gribu to darīt telpā, kuru es varu piepildīt pats savām noskaņām, nevis otrādi – telpā, kuras atmosfēra man uztiepj nevajadzīgas asociācijas ar karnevāliem Brazīlijā vai dzīvi, kurā nav manu problēmu.

Ikdiena ir pietiekami skaista, tā ir noskaņām bagātāka par jebkuru Jamaikas vai Tarantīno filmu stilā ieturētu party, kurā jāpārģērbjas pašam, jāpārģērbj savas sajūtas, jo tie, kas ierodas pārģērbušies, saņem bezmaxas kokteili vai nelielu atlaidi pie ieejas. Ikdiena man ir mīļāka, tai ir pašai savs neatkārtojams stils, tā neprasa pārģērbšanos, bet bezmaxas kokteiļi man nebūs vajadzīgi, kamēr vien spēšu tos nopirkt pats par savu naudu. Ikdienu var nosvinēt, netraucējot citiem. Ikdienai ir pat bagātīgāx piedāvājumu klāsts, ikdienu var svinēt, bet var vienkārši to nodzīvot, neriskējot tādēļ vien kļūt par izstumto. Man patīk svētki, kuri netraucē tos, kam tobrīd svētku nav.

Un man ir tiesības justies niknam kā izsalkušam vilkam, ja dziesmu svētku dēļ, kuri nav mani svētki, ir traucēts viss pilsētas transports, bet man no Pārdaugavas steidzami jānokļūst Juglā. Man ir tiesības justies niknam, ja katru dienu Valdemāra ielas satixmi iztraucē kaucoša eskorta pavadītas ārvalstu amatpersonas parādīšanās, kuras apciemojuma nozīmi es tik un tā novērtēt nespēju, taču maxāju par to, pusstundu spraucoties cauri sastrēgumam pārpildītā trolejbusā. Pērn vai aizpērn te viesojās Ķīnas prezidents vai premjers (kāda tam īsti nozīme?). Viņa pastaigas laikā slēdza  vairākus Vecrīgas sektorus, arī to, uz kura atradās kafejnīca, kurā tieši todien es un vēl daži bijām norunājuši tikties. Vienam no mums bija paveicies no darba iziet ātrāk un viņš, neko ļaunu nenojaušot, paspēja iekļūt kafejnīcā pirms sektora slēgšanas. Kabatā viņam bija palikuši pēdējie santīmi, bet arī tas viņu daudz nesatrauca, jo drīz vajadzēja ierasties mums un glābt no šīs niecīgās finansiālās krīzes. Pārējie no saviem darbiem todien ātrāk aiziet nevarēja, tādēļ tuvojās norunātajai vietai brīdī, kad to jau ielenca policisti un civilā ģērbti apsargi.  Par spīti solījumiem neapdraudēt svarīgās ķīniešu amatpersonas drošību, pārraut ķēdi mums neizdevās. Sektors bija slēgts divas stundas, visu laiku mēs uzturējāmies tā tuvumā un drīz vien jau paši atgādinājām ar rācijām bruņotos apsargus, ik pa brīdim telefoniski sazinoties ar mazā ķīniešu mūra iekšpusē sagūstīto bēdubrāli, kura pēdējie santīmi beidzās jau pēc pirmās pusstundas.

Ko mana ikdiena ieguva no Ķīnas varasvīra apciemojuma? Iespējams, tovakar viņš tikpat ievērojamu vietējo amatpersonu kompānijā svinēja svētkus, kuros netrūka ne šampanieša, ne ikru, ne džeza. Taču mūsu mazie svētki gandrīz izjuka un mūra iekšpusē sēdošais ar katru mirkli jutās arvien neveiklāk, sēžot pie tukša galda, bet arī aiziet nevarēja. Ne morālu, ne materiālu (vēlams) gandarījumu par sagādātajām neērtībām saņēmuši neesam. Es jau nemaz neatteiktos piekārt mājās pie sienas brālīgās Ķīnas republikas vēstniecības izsniegtu pateicības raxtu. Bet varbūt es būtu pateicīgāx, ja manā ikdienišķajā vidē atgrieztos ikdiena un viss neatgādinātu milzīgu virtuvi, kurā miljons pavāru griež rosolu nākamajām svinībām.

Edmunds Frīdvalds

Es, viņi un arābi

Es nodzīvoju Strasbūrā piecus gadus. Es to labi pazīstu. Pazīstu parkus, bulvārus, kapsētas, atceros atvasaras miglu. Strasbūra manās acīs ir normāla, lai arī ne parasta pilsēta. Es tur atgriezīšos.

Šai pilsētā es pirmoreiz iepazinos ar musulmaņiem. Pārsvarā ar arābiem, lai arī publiski lietot vārdu “arābs”, norādot uz cilvēku, zināmos apstākļos ir vēl ļaunāk nekā Ņujorkā uz ielas kādu nosaukt par “nēģeri”. Bet man ir gadījies uzrunāt cilvēkus: “Kas tu esi pēc tautības?” un saņemt atbildi: “Es esmu arābs,” (plati smaida) tāpēc es to tomēr lietoju.

Es pazinu dažas musulmaņu meitenes – pēc tautības Magribas arābietes, pēc nacionālās piederības – francūzietes. Īsu brīdi augstskolā mēs mācījāmies vienus un tos pašus priekšmetus – vecfranču valodu, revolūcijas vēsturi, kaut ko tādu vispārīgu. Viņas bija savrupas, vilka lakatu pār acīm, sačukstējās, dzēra tēju ar trijām karotēm cukura, ne pārāk labi mācījās, bet nešpikoja, atbildēja draudzīgi un laipni. Viņas nebija sevišķi labi integrētas, bet necieta arī no diskriminācijas. Pēc pirmā vai otrā kursa viņas pazuda. Nevienai es neatceros vārdu.        

Daudz labāk es atceros puisi ar bizītēm Mamadū –  puisis kā lauva no National Geographic vāka – liels un skaists, un savvaļas. Elīza citām meitenēm stāstīja, ka viņa ar magribieti guļ un tāpēc kavē rīta lekcijas. Žoanna par to tikai smējās. Pēc pusgada Žoanna bija stāvoklī un gāja slimnīcā taisīt abortu. Viņa raudāja. Tas bijis ļoti sāpīgi.

Divas reizes es biju pie viņiem ciemos – nezinu, tieši pie kura, jo visi trīs dzīvoja kopā. Tas bija vecpilsētā – stāvas, šauras mājas pažobelē. Man palicis iespaids, ka dienām un naktīm viņi sēdēja uz jumta un samtaini rībināja mazas bundziņas, cieši raugoties kaut kādā nekurienē pāri jumtiem. Mamadū gudzināja uz baložiem. Baloži vienmēr pārojās. Elīza piedāvāja tēju un konfektes – visu it kā salipušu un nedaudz par saldu.

Tad Mamadū un lakatu meitenēm bija ramadans. Tas nozīmē, ka viņi līdz saulrietam nedrīkstēja ne ēst, ne dzert. Tajās dienās Mamadū izskatījās uzbudināts kā riesta laikā, bastoja lekcijas un dzīvojās pa universitātes ēdnīcu. Ar Elīzu, iekārušos elkonī, viņi staigāja no viena galdiņa pie otra: “Jūs ziniet, mums ir ramadans, mēs neēdam.” – “Ak, jums ir ramadans? Labi, tad mēs solidarizēsimies, mēs arī neēdīsim.”

Vakaros man beidzās darbs pēc astoņiem. Es metos ārā tumsā, un izsalkums bija tikpat spējš kā sejā slapjais sniegs. Tuvākais buržuāziskais lielveikals ar šarmantu nosaukumu Gardēžu galerijas (Galeries gourmandes) tad jau bija slēgts. Man atlika divas iespējas – diskrēts šosejas benzīntanks (bet tur cilvēkiem bija nepatīkamas sejas) un musulmaņu bodītes (siltas un mājīgas, ar televizoru virs letes) – sasniedzamā attālumā vismaz četras. Tās bija atvērtas līdz vienpadsmitiem. Banāni un apelsīni pie viņiem parasti bija iepuvuši, toties dateles ar gariem žuburu kātiņiem kā apzeltītas ziemsvētku mantiņas nobirušā zarā. Vienreiz es pirku kaut ko uz svara (patiešām neatceros, ko) un man likās, ka nevar būt tik dārgi – 15 franku par pusplaukstas lieluma gabaliņu. “Uzlieciet to vēlreiz uz svariem,” es stingri teicu vīrietim. Viņš pacēla melnas, izbrīnītas acis: “Protams, kā vēlaties, kundze.” Jā, tiešām, 15 franku, viss godīgi. Vēl šobrīd, kad rakstu, es izjūtu svelošu kaunu par to, ka turēju viņu aizdomās par krāpšanu. 

Jā, svelošu, es to izjūtu svelošu. Latvijas avīzēs to nekad nevar izlasīt, bet Strasbūra – šī normālā pilsēta – un viss Elzasas reģions pēdējo divu gadu laikā man pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ ir kļuvis par Francijas lielāko un neķītrāko neonacisma un islāmofobijas centru. Tas sākās 2002. gada Ziemsvētkos, kad kristieši kāra eglītēs apzeltītas mantiņas  – vairāki vīrieši, kas sevi sauca par Alžīrijas kara veterāniem, nomētāja lielās mošejas fasādi ar baltas, zilas un sarkanas (Francijas karoga) krāsas bundžām. 2003. gadā divreiz aizdedzināja lūgšanu zāles dažādās mošejās; divas mošejas izlaupīja un aprakstīja ar grafiti; ar beisbola nūju uzkaplēja 60 musulmaņu kapa vietas pilsētas kapsētā. Par pēdējo izlēcienu īpaša policijas vienība aizturēja kādu vīrieti, ko pēc pratināšanas atzina par nepieskaitāmu un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. 

Šogad – līdz rakstīšanas brīdim – notikumu saraksts ir manāmi garāks – trīsreiz apgānīti kapi, tai skaitā brāļu kapi, kur līdz šim mūža mierā atdusējās Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušie musulmaņi, kas cīnījās Francijas pusē; marta beigās Kreilas mošejā lūgšanu laikā iesvieda bumbu; astoņas mošejas cietušas no uzbrukumiem; uz Strasbūras lielā tempļa uzvilkti kāškrusti un uzrakstīts “Nāvi arābiem.” Pēdējais uzbrukums bija augusta sākumā. Lasīju, ka viņi izdemolējuši arī kādu musulmaņu bodīti. Ziņās nevarēju atrast tās adresi – iespējams, tā ir viena no tām, uz kurām es gāju.

Kas ir šie “viņi”? Neviens nezina. Par noderīgu ziņu sniegšanu reģionālā padome izsludinājusi 18 000 eiro lielu atlīdzību, iedomājieties tikai. Policija naktīs patrulē brāļu kapos, it kā te būtu kaut kāds barbaru kaujas lauks, kur neapsargātiem līķiem nocērt pirkstus. Vai cirtēji ir satrakojušies tīņi, kas izkrita vidusskolas gala eksāmenos? Nē, jo viņiem nav šaujamieroču. Blakus esošās Vācijas neonacistu grupējuma atzars? Iespējams, bet vai tad tiem pašiem trūkst darba? Slepena ultralabējā nacionālistu partija – vai tiešām viņi būtu nonākuši tik tālu? Skaidrs tomēr, ka tie ir tīrasiņu francūži – pieauguši, mērķtiecīgi un skaidrā prātā.  

Piecus garus, mierīgus gadus neredzams uzraksts lauzītā franču valodā Make love not war[1. "Mīlējieties, nevis karojiet!” (angļu val.)] plīvoja pāri manai Strasbūrai. Tūkstots un vienu nakti es esmu gājusi cauri tā saucamajiem “arābu geto”, dažreiz man pakaļ svilpa, dažreiz kāds uzsauca: “Salut, ma belle!”[2. "Sveika, manu skaistulīt!” (franču val.)]

Tas viss. Tāda brālīga, vienlīdzīga brīvība. 

Kad es atgriezos Rīgā, kāds solīds latviešu vīrietis īsi pēc iepazīšanās ne no šā, ne no tā man pajautāja: “Tu esi dzīvojusi Francijā? Nu tad tu esi gulējusi ar arābu.” Bet es tikai smējos Mamadū draudzeņu irdzīgos smiekliņus. Šodien es to solīdo  paņemtu pie rīkles: “Ko tev nozīmē “arābs”? Ko tu man gribēji prasīt?”

Agnese Gaile

Zilonis

Mēs satikāmies it kā nejauši, un bijām it kā tik dažādi. Viņš bija darbā, es atpūtā, viņš – jauns un skaists, es vairs tikai skaists vien. Lai gan mēs abi piedalījāmies vienā un tai pašā procedūrā, Šrilankas ziloņu bāriņu patversmes audzēkņu rīta peldināšanā. Viņu peldināja upē, es to vēroju no krodziņa trešā stāva verandas. Bet savā ziņā mēs bijām tik līdzīgi – viņam ļoti patika viņa nodarbe (šļakstīšanās, sāniski zvilnot ūdenī), tāpat kā man manējā, proti, kompakta 200 mm teleobjektīva un 2x ekstendera pielikšana spoguļkamerai, vēsu alu piesūcot. Manu labsajūtu vairoja fotogrāfisko ziepjutrauku īpašnieku kņada, kuri, tekalējot pa krastu un cits citu grūstot, bezcerīgi centās iegūt pietiekoša mēroga kadru. Slēdzim noklikšķot, izjutu ziloniskas labsajūtas un empātijas vilni. Kurš no mums tobrīd strādāja, bet kurš atpūtās, tas vēl ir diskutējams jautājums.

Mārcis Bendiks