Ķīmiķis ir laimīga personība

Pēteris Bankovskis: Vai dabas likumi ir, vai arī cilvēks tos savu iespēju robežās atvasina no redzamā  un sajūtamā tāpēc, lai būtu ērtāk?

Ivars Kalviņš: Nu, es domāju, ka Dieva pasaulē likumi valda. Jautājums ir, cik lielā mērā mūsu izpratne par šiem likumiem atbilst tai īstajai realitātei. Es domāju, ka ar dabas likumiem ir tā — labāk pārāk nepārvērtēt savu izziņas pakāpi. Citādi tas var beigties ar to, ka cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka viņš zina visas sakarības un sekas, galarezultātā izsauc parādību virkni, kas kā lavīna noslauka no zemesvirsas viņu pašu.

Bankovskis: Bet vai nevar būt tā, ka šī “noslaucīšana” nav nekas cits kā vien dabas likumu darbības normāls rezultāts?

Kalviņš: Nu jā, parasti jau saka, vismaz no filozofiskā viedokļa, ka nejaušība ir tik vien kā vairāku likumsakarību krustpunkts. Varbūt tā arī jābūt, ka cilvēks ar savu darbību pats sevi grib iznīcināt. Varbūt tā arī ir, jo tāpat kā mušas tiecas uz mušpapīru, tā mēs tiecamies pēc savas labklājības un ērtībām. Tas jau nav tikai joks vien, ka cilvēces progresa īstais dzinējspēks ir slinkums, vēlme atvieglot savu dzīvi visos aspektos, padarīt to baudāmāku. Un viss, ko mēs darām, vismaz  materiālajā pasaulē, ir uz to centrēts.

Bankovskis: Uz to var palūkoties arī no pretējā — cilvēce pastāv, tieši pateicoties atsevišķo cilvēku slinkumam, ja tie būtu čaklāki, būtu sastrādāts vairāk un pašiznīcināšanās jau būtu noticis fakts.

Kalviņš: Jā, varbūt tā nav nemaz tik peļama  doma.

Bankovskis: Jautājot par to, vai dabas likumi ir, es tālāk gribēju jautāt par vidi, kurā ikdienā darbojaties, kuru veido viela, elementi, kas cits uz citu iedarbojas, reaģē. It kā pašsaprotami, bet vai tā ir?

Kalviņš: Ņūtona līmenī par parādībām un mijiedarbībām, dzīvās un nedzīvās dabas objektiem viss būtu apmēram skaidrs. Bet, teiksim, vielas uzbūvē, varētu teikt, mēs esam ļoti tālu no izpratnes. Ja runājam par mikropasauli, tad faktiski runājam par matemātiskām konstrukcijām, bet nelaime ir tā, ka matemātiskie  modeļi, ja strikti skatāmies, nav nekas cits kā dematerializācija. Nu, kaut vai triviāls piemērs, ko atceras jebkurš, kam vidusskolā gadījies mācīties ķīmiju: tiek zīmētas elektronu orbitāles, un dažas no tām ir hanteļu formā. Tas ir matemātisks modelis, kas izskaidro, kā elektroni pārvietojas ap kodolu. Iznāk tā: elektroni ir koncentrēti “hanteļu“ galos, bet centrā ir kodols. Taču telpā, kas ir kodola tuvumā, elektroni nekad neparādās. Tie pārvietojas no viena “hanteles“ gala uz otru, izejot cauri telpai, kurā tie nekad neparādās. Lūk, šis matemātiskais modelis tātad pieļauj elektronu dematerializāciju, pārvēršanos par “kaut ko” un sekojošu materializēšanos citā telpas punktā. Šādi var minēt daudzas lietas vai parādības, kas ir absolūti neizprastas.

Bankovskis: Bet vai tad starp manām domām par parku, kas redzams aiz loga, un starp mani tajā parkā (pirms vai pēc brīža) arī nav kaut kāda telpa, kurā es neparādos nekad?

Kalviņš: Nu, es domāju, ka tajā brīdī, kad jūs skatāties uz to parku, jūs jau tur esat. Es tomēr pilnībā nepieturos pie materiālistiskās teorijas, kas uzskata, ka doma ir nemateriāla, ka tā neeksistē citādi kā vien mūsu smadzenēs. Mēs parasti noliedzam to, ko nevaram izmērīt.

Bankovskis: Tas, ka eksperimentam jābūt izmērāmam un atkārtojamam, gan ir viens no zinātnes definīciju stūrakmeņiem.

Kalviņš: Jā. Tā tas ir. Bet, piemēram, 19. gadsimta beigās radiācija zinātnē neeksistēja, jo tā nebija izmērāma. Jebkurš, kurš būtu apgalvojis, ka ir stari, kas nonāvē cilvēkus, būtu apvainots šamanismā. Tajā pašā laikā fizikālie lauki eksistēja –– gan radiācijas fons, gan viss pārējais. Tāpat arī šobrīd, — sakām, ka neeksistē domu pārraide, jo nevaram apstiprināt tās eksistenci. Pareizāk būtu teikt, ka tas vai cits fenomens nav zinātniski pierādāms, nevis, ka tas neeksistē.

Bankovskis: Vai ķīmisko elementu periodiskā tabula eksistē?

Kalviņš: Jā, tiktāl, ciktāl tajā var sakārtot atomus pēc to uzbūves īpatnībām. Tā tas arī ir izdarīts. Ja jūs vēl kaut ko atceraties no ķīmijas, tad zināt, ka tie vairāk vai mazāk ir sarindoti pēc elektronu skaita ārējā enerģētiskajā līmenī. Bet tas nenozīmē, ka periodiskā sistēma kā tāda ir kaut kāds dabas likums. 

Bankovskis: Vai pirmsķīmijas laikā — alķīmijas gadsimtos — šāda periodiskā tabula alķīmiķa darbu būtu atvieglojusi?

Kalviņš: Nekādā ziņā, jo alķīmiķis jau faktiski domāja par to, kā transformēt vienu elementu citā. Mūsdienās kaut ko tamlīdzīgu var darīt ar kodolsintēzes palīdzību, bet tam nav lielas mijiedarbības ar to, ka eksistē periodiskā sistēma. Šajā tabulā var apskatīties, cik elektronu un neitronu ir jāiegūst tam vai citam kodolam, lai izveidotos kāds cits elements, bet to jau nevar izdarīt ar alķīmiskām metodēm. Ir gan publikācijas, es, jāsaka, pret tām izturos visai skeptiski, ka var ar tādu, teiksim, viļņu pārklāšanos ar parastām metodēm iegūt tādus kavitācijas viļņus, kuru krustpunktos iespējams iegūt ļoti lielas enerģijas. Taču, pēc pašreiz esošajiem aprēķiniem, šīs enerģijas vienalga ir nepietiekamas kodolsintēzei.

Bankovskis: Vai ar mūsdienās pieejamajiem enerģijas resursiem ir iespējams svinu pārvērst par zeltu?

Kalviņš: To var, tā nevarētu būt liela problēma. Protams, ir dārga aparatūra un tā tālāk. Jautājums ir, vai šāda zelta ieguve būtu ekonomiski izdevīga. Turklāt tam nebūtu nekādas jēgas. Redziet, zelts ir pārvērsts par fetišu un…

Bankovskis: ...droši vien arī tāpēc daudzi, par alķīmiķiem runājot, iedomājas, ka zelta ieguve bija viņu vienīgais vai galvenais mērķis, aizmirstot par filosofu akmeni…

Kalviņš: …un nemirstības eliksīru, kas, starp citu, tiek meklēts joprojām. Bet zelts taču faktiski ir ļoti lēts. Nu, cik tas maksā –– septiņi, astoņi dolāri par gramu. Tas nekādi nav salīdzināms ar moderno zāļu cenu –– tās maksā desmitiem, reizēm arī simtiem reižu dārgāk. Mēs Organiskās sintēzes institūtā, piemēram, esam sintezējuši vielas, kuru viens grams maksā 50 000 eiro. Bet zelts… tas faktiski ir elements, kas senatnē simbolizēja  bagātību un noturību.

Bankovskis: Atstāsim šoreiz filosofu akmens un Grāla meklējumus un pievērsīsimies jaunības eliksīram. Šai virzienā strādā ne tikai farmācijas industrija, bet arī kosmētikas un parfimērijas firmas, dažādi uztura bagātinātāju un pārtikas piedevu ražotāji, kuru apgrozījums ka tik nav lielāks nekā zāļu ražotājiem…

Kalviņš: Jūs neesat tālu no patiesības, to liecina arī visai aptuvenie aprēķini, kas ir pieejami. Vecajā Derībā atrodam, ka tolaik cilvēki dzīvojuši astoņsimt, deviņsimt gadu. Šodien mums šķiet, ka tā nevarēja būt, tiem cilvēkiem noteikti ir bijušas citas laika mērvienības. Es negribētu tam piekrist, es domāju, ka tur ir rakstīts mūsu mērvienībās, gados. Cilvēka genomā ir ierakstītas iespējas dzīvot tik ilgi, tikai cilvēka organismā ir attiecīgi fermenti, enzīmi, kuri šūnas dalīšanās ciklā pa drusciņai nogriež no tādas “astītes”, ko sauc par telomēru. Kad šī “astīte” ir nogriezta līdz nullei, attiecīgā šūna vairs nedalās. Bet paskatieties uz tām cilvēka šūnām, kas ir audzēja šūnas — tajās dalīšanās notiek nekontrolēti ilgu laiku…

Bankovskis: Kāpēc tā?

Kalviņš: Šajās šūnās ir atjaunojies tas ģenētiskais mehānisms, kas sākotnēji cilvēkā bija ielikts — mūža ilgums utt. Bet mūsu pašu dzīves veids, stils, nodarbošanās pamazām ir šo potenciālu degradējusi.

Bankovskis: Taču Vecajā Derībā redzams arī, ka jau Bībeles patriarhu laikos mūža ilgums krasi samazinājās — līdz simtam un mazāk.

Kalviņš: Iespējams, gluži vienkārši mainījās apkārtējā vide. Un ne jau pirmo reizi. Tagadnes cilvēks mēdz runāt par civilizācijas ietekmi uz klimatu. Bet dzintars cēlies no tropiskajiem mežiem, kas auga Baltijas jūras krastos, pēc tam nāca ledus laikmets. Arī Vecās Derības laikos, varēja būt kāda Saules vētra vai radioaktīvie izstarojumi.

Bankovskis: Tie varēja ieslēgt šo telomēru “griešanas“ mehānismu…

Kalviņš: Jā, varbūt. Tā, protams, ir tikai hipotēze. Skaidrs, ka tas notika ne jau nu cilvēku darbības rezultātā, bet kādu citu spēku ietekmē. Bet cilvēka vēlme atjaunoties ir ielikta viņa genomā. Es minēju vēža šūnu, rauga šūna arī var dalīties bezgalīgi ilgi… Cilvēka šūnās ir arī mehānismi, kas atjauno šo šūnu spēju dalīties. To redzam tā sauktajās ļaundabīgajās transformācijās, kad normāla šūna pārvēršas par ļaundabīgu. Cilvēki strādā, daudzi strādā pie tā, lai šo mehānismu kontrolētu…

Bankovskis: Vai zinātnes jaukšanās procesos, ko citādi varbūt ietekmē vien dabas katastrofas, nevar tikt uzskatīta par tādu kā iejaukšanos Dieva darbībā?

Kalviņš: Gan jā, gan nē. Ir Vecās Derības pieeja, kuras karikatūrisks attēlojums būs bargs Dievs ar garu bārdu, radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības un var izdarīties ar to pēc savas patikas, galvenokārt sodot, tāpēc visas slimības ir Dieva sods. Un ir Jaunās Derības pieeja — Dievs nenes ļaunumu, līdz ar to arī slimības Viņš nenes. Jā, ir noteikti likumi, sauciet tos par Dieva vai dabas likumiem. Ja zinām, ka pastāv gravitācijas spēks, būtu veltīgi lēkt pa Pēterbaznīcas torņa lodziņu un lūgt Dievu, lai nenosistos. Ja jūs pārkāpsit šos likumus, jūsu darbības sekas noteikti ar tiem konfliktēs. Tas attiecas arī uz ikdienas dzīvi –– ja cilvēks ēd pārtiku, kas ir “bagātināta” ar dažādām pārtikas piedevām, viņš nenovēršami dzen pats sevi kapā. Tur neviens Dievs nav vainīgs, ka cilvēks pats — ar savu brīvo gribu — rada produktus, kuri, protams, izskatās skaisti, augļus, kuri nepūst nedēļām, lai gan tiem būtu jāsapūst dažu dienu laikā. Šiem augļiem tiek pievienotas vielas, kas nokauj jebkuras baktērijas, kurām auglis būtu jāsapūdē. Bet nonākot cilvēka organismā, tās pašas vielas iznīcina baktērijas, kas kuņģa un zarnu traktā atbild par attiecīgo pārtikas vielu pārstrādi. Ko tagad darīt? Varētu jau pateikt, nu labi, mirsti nost. No tāda pāristāvoša filozofiska viedokļa tas noteikti būtu pareizi: izdzīvos tie, kuri nebūs pārkāpuši likumu, būs veselīgāka populācija un arī planēta nebūs pārapdzīvota. Tā tas ir, kamēr skatāmies kategorijā “viņi”; tiklīdz sākam skatīties kategorijā “es” un “mēs”, iepriekšējais apgalvojums pārvēršas savā pretmetā.

Bankovskis: Ķīmiķa izvēli var raksturot arī tā: strādāt, piemēram, pārtikas piedevu izgudrošanas jomā vai farmācijā, sintezējot zāles, ar kurām cīnīties pret šo piedevu izraisītajām sekām. Kā  notiek reālā izvēle?

Kalviņš: Sāksim no otra gala. Šobrīd pasaulē katastrofāli trūkst ķīmiķu. Gan lai cīnītos ar sekām, gan lai tās radītu. Negatīvā pieskaņa, ka viss, kas ir ķīmiķu radīts, ir vai nu noliedzams, vai kaitīgs, ir veicinājusi arī cilvēku negribēšanu iegūt šo specialitāti. Mēs Latvijā no tā faktiski profitējam, jo esam saglabājuši savu  potenciālu, protam to likt lietā un izmantot visā pasaulē. Mūsu institūtam kontraktu netrūkst. Lai gan — arī Latvijā ķīmiķu nepietiek. Lūk, piemērs. Lai novērtētu tā vai cita produkta bīstamību, to, cik konkrētās vielas ir iekšā attiecīgajā produktā, ir vajadzīgi analītiskās ķīmijas speciālisti. Tādu trūkums pie mums ir katastrofāls. Cits piemērs  — nekaitīgas pārtikas piedevas, kas principā ir iespējamas. Tās ir vielas, kas vairāk vai mazāk jau ir, piemēram, dabīgi augušos augļos un dārzeņos. Piemēram, viens no visspēcīgākajiem antioksidantiem ir tomātu sarkanā krāsviela — tā, kas ir miziņā. Ar ķīmiķu palīdzību šī dabīgā krāsviela tiek izolēta, stabilizēta un pārdota cilvēkiem par bargu naudu kā dabīgs antioksidants. Mūsu organisms ir adaptējies –– gadu simtos, tūkstošos, pat desmitos tūkstošu gadu –– noteiktai ķīmisko vielu attiecībai barības produktos: ir baktēriju kolonijas, kas ēd cukuru, ir tādas, kas pārstrādā dažādas olbaltumvielas. Viegli iedomāties, kas notiek, ja iedodam vienu barības vielu pārsvarā. Piemēram, ja cilvēks nedabū cukuru ar barību, viņš ir spiests sintezēt to pats, jo nervu šūnas darbojas ar glikozi kā enerģijas avotu. Skaidrs, ka mums ir jāēd sava reģiona produkti, pēc iespējas nebagātinot tos ne ar kādām piedevām. Pretējā gadījumā tūlīt tiek izjaukts līdzsvars. Konkrētā zarnu gabaliņā mīt konkrētas baktēriju kolonijas ar savu, atšķirīgu barības bāzi. Ja kādai baktēriju kolonijai iedosit citu barības bāzi — bagātāku, tai piemērotāku, tā uzkundzēsies uz citu koloniju rēķina, kas taču arī ražoja kaut ko mūsu organismam nepieciešamu. Līdzsvars tiks izjaukts. Tāpēc no piedevām ir vairāk ļaunuma nekā labuma.

Bankovskis: Ķīmiķa aicinājums acīmredzot ir sintēze. Bet vai šādi darbojoties nepārņem tādas kreacionistiskas izjūtas?

Kalviņš: Noteikti. Bet ar ko ķīmija ir pievilcīga? Ja, teiksim, fizikā ļoti daudz ir vajadzīgs kolektīvs darbs, tad ķīmiķis pārsvarā strādā ar savām rokām. Protams, viņam ir vajadzīga instrumentu bāze, bet viņš katru dienu rada kaut ko jaunu. Šai ziņā ķīmiķis ir laimīga personība, radošākā personība zinātnieku vidū. Viņš katru dienu sāk no tās vietas, kur visa pārējā pasaule ir pabeigusi, un iet tālāk. Katru dienu viņš iegūst kaut ko jaunu. Ar nezināmām īpašībām, viņš šīs īpašības var tikai prognozēt. Visam tam, ko redzam elektronikā un citās tehnoloģijas nozarēs, apakšā taču ir ķīmijas sasniegumi. Šobrīd ķīmiķi, piemēram, nodarbojas ar ķīmisko mašīnu, molekulāro datoru konstruēšanu.

Bankovskis: Arī jūsu institūts?

Kalviņš: Zināmā mērā jā. Tas jau tikai tāds vienkāršots priekšstats, ka mēs strādājam, lai radītu zāles. Protams, mēs to darām. Bet tās ķīmiskās vielas, ko mēs radām, ir daudzveidīgas. Agrāk bija tāds rēķins: no 20 000 savienojumiem tikai viens izrādās ar vajadzīgajām īpašībām kādam farmaceitiskajam produktam. Tad pārgāja uz 40 000. Tagad, ieviešoties robotizētajiem sintēzes paņēmieniem, tā sacīt, sintezējot uz dullo, nepieciešami jau miljons savienojumu, no kuriem tāpat atlasa divus, trīs.

Bankovskis: Kāda tad ir metode? Nemitīgas kļūdas un mēģinājumi?

Kalviņš: Nē, statistika. Redziet, kā. Agrāk, un Latvijā arī tagad (mēs ar to atšķiramies), ne par kādu naudu negāju uz tā saukto “bibliotēku sintēzi”. Bibliotēka — tie ir miljoni sējumu, par kuriem mēs nezinām ne to, kas tur iekšā, ne — kādā valodā rakstīts. Princips vienkāršs: jums ir robots, kas jūsu vietā sajauc simtiem vielu tūkstošos kombināciju ļoti nelielos tilpumos. Ja tur kaut kas notiek, tad labi, ja ne, ne. Ir attiecīgas metodes, kas ļauj atlasīt, pārbaudīt savienojumus uz attiecīgo īpašību. Speciāli manipulatori, ar kuru palīdzību piepilina vienu pilienu no tā, otru no cita, trešo… speciālās platītēs ar iedobumiem, ļauj zināmu laiku noreaģēt, tad izanalizē uz īpašību. Un nevis uz sastāvu. Tā ir tā interesantā lieta: ja agrāk ķīmiķi mērķtiecīgi konstruēja vielu ar zināmu struktūru, tagad ir vienalga, kāda struktūra, lai tikai būtu vajadzīgā īpašība. Tā strādā lielās farmaceitiskās firmas, zināmā mērā arī tāpēc, ka nepietiek ķīmiķu, kuri varētu iet no “struktūras gala”.

Bet mēs nesintezējam “bibliotēkas”. Ja, tad tās ir mērķtiecīgās vai “mazās bibliotēkas”. Mēs, pateicoties mūsu netradicionālajai sistēmai –– ka mūsu institūtā zem viena jumta kopā strādā ķīmiķi, matemātiķi, biologi, molekulārbiologi, mediķi, farmakologi un farmaceiti, turklāt visi vienā nodaļā vai laboratorijā plecu pie pleca –– ik reizi risinām vienu noteiktu problēmu. Vienkāršoti runājot, mēģinām izprast, kas ir salūzis cilvēka organismā…

Bankovskis: Droši vien gēnu līmenī?

Kalviņš: Šobrīd jau vairāk skatās uz gēniem, bet mēs atturamies iejaukties ģenētiskajā materiālā, jo es uzskatu, ka pašlaik tas vēl līdzinās ziloņa ielaišanai lecekšu dobē. Zilonis patiešām mēdz veikli cilāt kājas un lielā daļā gadījumu trāpa uz taciņas, bet mēs vēl esam ļoti tālu no saprašanas, kā panākt, lai viņš nekad neiekāptu stiklos.

Kad esam atraduši “vainu”, kad molekulārā līmenī var pateikt — tā tas ir, tad izmantojam, protams, arī matemātiskās metodes. Molekulu, kas ir milzīga, uzkonstruējam virtuāli uz ekrāna trīsdimensiju telpā un redzam, kā telpiski izskatās šis aktīvais centrs. Izprast, kas ir salūzis, nozīmē izprast, kā ir būvēts ferments, kura uzbūvē ir kāds defekts vai arī organisms to ir par maz producējis, vai arī — konkrētais ferments ir kļuvis hiperaktīvs, tas ņem un noārda kaut kādus vajadzīgus produktus. To izprotot, ir jāuzkonstruē molekula, kas vai nu aizvieto aktīvā centra salūzušo daļu, vai arī, ja centrs ir pārāk aktīvs, traucē šim centram darboties. Nelaime ir tā, ka pa īstam zināt, kāda izskatās vajadzīgā molekula, mēs nevaram. Uz ekrāna uzkonstruētais ir tikai tuvināts modelis, jo mēs to konstruējam vakuumā, bet dabīgā vidē molekula ir ūdenī, kur ir visādas vielas, elektrolīti un joni, un visa šī mijiedarbība izmaina lielās molekulas veidolu. Mēs zinām gan, ka mums tur ir noteikta lieluma māja, bet nezinām, vai tai ir piecpadsmit logi vai divdesmit, nezinām arī īsti, cik istabu un kādas… Nu, lūk, tad sākas šī “mazo bibliotēku” metode: konstruējam mājas ar dažādu logu skaitu, ar dažādas formas istabām, darbojamies pa iekšu, līdz atrodam, kas vislabāk darbojas. Šādi pakāpeniski rīkojoties, katrā solī ir tikai daži desmiti savienojumu, no kuriem tiek atlasīts optimālais. Bet tad sākas atgriezeniskās saites problēmas. Tas, kas vislabāk der receptoriem, bieži vien ir nestabils, neuzsūcas kuņģa vai zarnu  sieniņās, varbūt ir indīgs un tā tālāk. Lielajās firmās šo nosacījumu pārbaude sākas pēc molekulas sintezēšanas, pie mums šis izvērtēšanas darbs norisinās paralēli jaunā savienojuma konstruēšanai. Lielie un varenie tā nedara. Viņi izšauj ar lielgabalu, sak’, gan jau zvirbulim trāpīs. Mēs šaujam ar gaisa šauteni, precīzi notēmējot zvirbulim vajadzīgajā vietā. Iegūto savienojumu izmēģinām uz speciāli audzētām šūnu kultūrām. Bet ko tālāk? Uz pelītēm, trusīšiem, sunīšiem? Zaļo kustība ir panākusi to, ka eksperimentu skaits ar dzīvniekiem ir ļoti samazināts. Atsevišķās valstīs tas vispār nav atļauts. Šī soļa sekas cilvēkiem ir neparedzamas un katastrofālas. Vislielākās briesmas draud tieši no visjaunāko paaudžu preparātiem, jo to izpētei aizvien mazāk atļauts eksperimentēt ar dzīvniekiem. Ja agrāk beidzām ar pērtiķiem vai minicūkām, tad tagad pat pie suņa ir grūti tikt.

Bankovskis: Pat ja eksperimenti ar dzīvniekiem būtu atļauti “augstākajā līmenī”, vai tie būtu kāds vispārējs glābiņš? Ir taču preparātu grupas, piemēram, neiroleptiķi, kuras šādi eksperimentāli pārbaudīt diezin vai ir reāli.

Kalviņš: Ļoti grūti, ļoti grūti. Ir, protams, vielas, kas izsauc, piemēram, depresiju. Arī dzīvniekiem. Var konstatēt, kā tā vai cita viela atsaucas uz ķīmiskajiem procesiem, jo regulē taču tikai ķīmiskos procesus.

Bankovskis: Dopamīna līmeni, piemēram…

Kalviņš: Jā, šādas vielas esamība ir pierādīta, tā eksistē, un tās līmeni var kontrolēt. Bet, kas attiecas uz neiroleptiķiem, tad tur jaucas divas lietas:  materiālā un garīgā pasaule, un neviens eksperiments nespēj un nespēs šo garīgo komponenti pilnībā atspoguļot. Jo, lai kā mēs nevēlētos to atzīt, tomēr pilnīgi viennozīmīgi ir tā saucamais placebo efekts. Placebo ir “zāļu viela”, kurā nav zāļu. Tablete, kas sastāv no papildvielām. To iedod slimniekam, un 30%  slimnieku no tā izārstējas – ar domu un pārliecības palīdzību. Tādu skaitli uzrāda statistika. Vēl lielāku izārstēšanās procentu dod lūgšana — kad slimnieks pats vai kāds cits par viņu lūdz Dievu. Te gribu tikai atgādināt vispārzināmo, ka cilvēks tikai septiņus, astoņus, desmit procentus smadzeņu potenciāla izmanto apzinātā līmenī, bet pārējais darbojas zemapziņas līmenī. Kā apziņa iedarbojas uz zemapziņu un otrādi – par to mēs zinām ļoti maz.