Kaut uz iekšieni

Rīgas Laiks: Vai jums patīk ekstrēmas situācijas, un tādēļ jūs izvēlējāties epizootoloģiju, tas ir, sērgu apkarošanu?

Vinets Veldre: Man ir vajadzīga situācija, jā, tad es mobilizējos. Rekords ir sapulce, kad bija aizdomas par mutes un nagu sērgu Malienā, deviņas stundas neizejot no kabineta... Un nevajadzēja ne uz tualeti iet, neko, tikai uzpīpēju. Ja es pats kaut ko nesaprotu, tad es desmitām reižu pārprasu — savādāk es netaisos pateikt ne jā, ne nē. Jelgavā man nebija labas attiecības ar dažiem ķirurģijas pasniedzējiem — kā Veldre ierodas uz nodarbībām, tā viņam ir jāatstrādā, tā liek taisīt operāciju visu pārējo kursabiedru klātbūtnē. Atklāti sakot, man ķirurģija nepatīk, vienkārši nepatīk. Man patīk darīšana ar sērgām, man patīk organizēt pasākumus. Kolosāli. Vienreizēji.

RL: Kādas sērgas mums draud “globālajā ciemā” ar relatīvajiem attālumiem?

Veldre: Varētu būt dažādu jaunu slimību izpaušanās, kas līdz šim nav bijušas aktīvas, pie kā mūsu organisms nav pieradis un nespēj ģenētiski atcerēties šo slimību pretvielu. Jo lielāks blīvums, jo lielāka bīstamība. Un, jo augstāka līmeņa higiēna, jo mazāk organisms pasargāts ar iekšējiem resursiem, rezervēm.

RL: Vai tagad ir iespējams saprast, kas notika mutes un nagu sērgas laikā, kāpēc angļi izvēlējās tieši tādu rīcību?

Veldre: Kompensācijas. Dažādas baumas klīst — ka tirgoja inficētus kaulus un tā tālāk, konkrēti nav pierādīts un arī manā rīcībā nav pierādījumu, ka viens zemnieks otram pārdeva, bet kompensācijas bija pārāk lielas, tik lielas, ka stimulēja viņus to darīt.

RL: Kaut?

Veldre: Inficēt! Inficēt, kā rezultātā saņemt tik lielu kompensāciju, ka iznāk peļna. Noliegt es to nevaru tāpēc, ka es neticu, ka citādi būtu varējusi rasties situācija, ka nevar ar šo sērgu tikt galā. Tik lielā mērā izplatījās mutes un nagu sērga, ka tā apstājās tikai pirms trim nedēļām! Vēl mēnesis, un būtu gads.

RL: Bet kāpēc vajadzēja visu šo apokaliptisko kaušanu un dedzināšanu?

Veldre: Kāpēc vakcinācija Eiropas Savienībā un asociētajās valstīs ir aizliegta jau no 1994. gada un līdz pat šai dienai, to es nesaprotu. Tāpat kā es nesaprotu, kāpēc ES aizliedza no ASV ievest putnu gaļu.

Tirgus aizsardzību vajag pamatot ar cenu diferenci, bet nevis tāpēc izgudrot, ka tur ir hlororganiskie savienojumi, kuru tur reāli nav. Nē, protams, sērgu gadījumos viennozīmīgi ir jākauj, ja ir sērgas skarts punkts, bet ir jāvakcinē apdraudētā teritorija — nevajag visur kaut, priekš kam? Ja vīruss tomēr ir stiprāks par vakcīnu un iet tālāk, tad vēl lielākā teritorijā izvakcinēt. Un tad sākt kaut uz iekšieni, nevis visā valstī. Ir tikai viens mīnuss vakcinācijas politikai — vakcinētie ganāmpulki netieši slēpj slimību. Tas ir nevakcinēšanas vienīgais attaisnojums. Bet lai ierobežotu sērgu... nu, es nezinu. Franči un holandieši jau arī šo aizliegumu pārkāpa. Viņi pieņēma lēmumu vakcinēt un 100 kilometru rādiusā izvakcinēja visus lopus, lai gan pavēle netika atcelta. Un diplomāti to aizstāvēja.

RL: Jums ir tāds gandrīz vai aforisms — “sērgās nav demokrātijas”.

Veldre: Tie ir tie brīži, kad lēmumi jāpieņem. Tur varbūt... žēlot... Ziniet, es varu pateikt, es pats mājās bieži vien tā pasmīnu... Kad valsts himna skan vai kad valsts prezidente runā — es esmu apraudājies. Vārda tiešā nozīmē, tā kā mazs bērns. Rāvu vaļā. Tas emocionālais vilnis. Piemēram runa, ko prezidente teica Dziesmu svētkos. Braucu mašīnā, klausos, kaut kas vienreizējs — nu, tā kā traks, nevar pabraukt. Un reizēm, kad ir himna — nu ir tā, ka aiziet, stāvi un nevari valdīties. Vai sportisti saņem medaļas — tas pats. Vai filma kāda. Bet, runājot par sērgām, svarīgi ir kas? — Apkarot to. Nepieļaut tālāko izplatību, nepieļaut ekonomiskos zaudējumus. Jāierobežo, gribi vai negribi, kaut vai elkoņos jāsaķeras, bet tas ir jāizdara. Ja vajadzēs, nošausim. Uzreiz. Iespundēsim saimnieku mājās, lai netrako, lai nebrūk virsū ar bisi, un savu darbu mēs izdarīsim. Savādāk... Amerikā es redzēju — man tas prieks bija tur mācīties un arī eksāmenus likt — kā FIB strādā. Līdzīgi. Protams, tehniskās iespējas. Jā, es saprotu, tas velk uz totalitāru... — es to paskaidrošu, vēlāk. Bet ja filozofē tādā kritiskā brīdī?

RL: Ja vārdu “sērga” saprastu plašāk, ne tikai kā lopu slimību, bet kā negatīvu un plaši izplatītu parādību sabiedrībā — vai jūs piekristu tam, ka ir iespējams lietot tādu pašu stratēģiju kā lopu sērgas apkarošanā?

Veldre: Es uzskatu, ka ir atsevišķi brīži, kad valsts pārvaldē ir nepieciešama dzelzs roka: būs tā un nekā savādāk, pārējie pakārtojieties, un spēles noteikumi ir skaidri. Nevis pateikt demokrātiski — mēs varam vēl šitā un mēs varam vēl tā, un varbūt, ja būs priekšlikumi, darīsim tā. Vienvārdsakot — bet kā tad mēs īsti darīsim? — Netiek pateikts. Tā nevar. Bet ar dzelzs roku arī vienmēr nevar, ir cilvēki, kas tā aiziet līdz psihes slimībām, paranojai. Nu tad tas ir augonis, tad tā jau ir sērga. Visam ir jābūt normas robežās. Es esmu sevi reizēm pieķēris, ka situ ar galvu pa sienu, lai gan blakus ir atvērtas durvis. Vai arī laužos atvērtās durvīs ar kārti, pagriežot to šķērsām. Ceru, ka patoloģijās neiegrimšu un nepārvērtīšos, bet man ir autoritārs režīms, man nav demokrātisks. Arī dienestā ir pietiekami daudz neizdarības, un pats es viņu vadu, pašam man ir jāatbild. Ja ir jācērt koks nost, tad skaidas lido pa gaisu. No demokrātiskiem viedokļiem to koku varētu nevis nocirst, bet norīvēt vai sagaidīt, kad pats nokalst un nogāžas, bet kas tad sagaidīs, kad to māju varēs uzcelt?

RL: Vai jūs esat gatavs arī skaidas lomai?

Veldre: Jā, jā, kāpēc ne? Piemēram, skaidas lomā ar BSE jeb govju sūkļveida encefalopātiju. Kāpēc Eiropā ir tik liela ažiotāža ap BSE? Pastāv apdraudējums ganāmpulkam un cilvēkam? Atvainojiet! Gadā 5 cilvēki pasaulē mirst no Kreicfelda–Jakoba slimības, un arī tur nav pierādīta saistība. Monblānā katru gadu zibens nosper 50 cilvēkus! Un ko tad darīt — nojaukt kalnu, uztaisīt svina kupolu virsū? Piecdesmit — un šite pieci! Es domāju, ka tā ir kļūda, masu psihoze. Direktīvas to prasa un mēs uzsākam visu 30 mēnešus veco govju izmeklēšanu — šinī brīdī mēs esam kā skaida. Bet es reti kad tādā veidā pakļaujos bara instinktiem. Nu nē. Nu nē.

RL: Vai pārtikas ražošanas pielāgošana Eiropas standartiem draud ar kantainiem tomātiem un pārvēršanos kaut kādos vienādos ēdājos?

Veldre: Mēs gribam pārdot pārtikas produktus, tātad mums jāpiemērojas pārdošanas vietas prasībām. Uz Eiropas tirgu — jāatbilst viņu direktīvām, uz austrumu tirgu — gostiem. Paliek trešais, nacionālais tirgus. Es nedomāju, ka katra maza piparu bode vai mazais cehs, kam jauda ir pusotra tonna, tagad apgādās Vāciju, Franciju, Portugāli un tā tālāk. Nu muļķības. Muļķības.

RL: Tātad nav nekādas pārcilvēciskas direktīvas gribas, ir tikai vienkāršs jautājums par to, kuram tirgum kurš ražotājs grib strādāt?

Veldre: Jā, tieši tā. Mēs panācām, ka pārstrādes uzņēmumiem dod laiku pārorientēties — seši gadi un lauksaimniekiem, fermām — desmit gadi. Uz ko mēs pastāvam arī šobrīd — ka būs divu līmeņu uzņēmumi, eksportam uz Eiropas kopējo tirgu un Latvijas iekšējam tirgum. Par ko sākās Latvijā rīvēšanās — lielie saka, nu kāpēc mums ir jāiegulda, kāpēc tad pārējiem nē! Lielās kompānijas grib, protams, kā vaļi izmantot visu tirgus spēles laukumu. Vienādās prasības, kas tiks ieviestas, būs higiēnas prasības, bet tālāk, sortimenta ziņā, šīs prasības tiks diferencētas. Tādējādi mēs kapacitāti, kopējo ražošanas apjomu uzturēsim, tas ir tas būtiskākais mums. Lai izmanto izejvielas, ražo, organizē, kā to darīja japāņi, un lai aizstāv savu tirgu, kā to dara poļi. Sadodas elkoņos. Tur ir tas, ka tauta atbalsta valsti un valsts atbalsta tautu. Mums bieži vien ir tikai tas otrais. Ka valsts atbalsta tautu un bieži vien tauta to nenovērtē. Kā anekdotē — iznāk alkoholiķis no veikala, pilnas kabatas ar aliņiem, skatās — debesīs varavīksne. Un nobļaujas: “Lūk, tam valdībai nauda atrodas!”

RL: Ar ko jūs pats, būdams valsts ierēdnis, vairāk spējat identificēties, ar valsti vai ar lielajiem pārtikas ražotājiem?

Veldre: Valsts būs vienmēr. Es atbalstu, ka jaunie cilvēki, arī mani draugi brauc uz ārzemēm, mācās, bet es neatbalstu, ka pāriet uz dzīvi tur. Tas nav... tā nav lieta vairs. Tie pauguri, kas mums ir Vidzemē, nav nekur pasaulē. Tā ir.

RL: Tā, protams, ir lirika, bet es gribēju jautāt par dzīves prozu...

Veldre: Tā nav lirika! Tā ir realitāte, atvainojiet! Parunājiet ar gados veciem cilvēkiem, kuri bija spiesti kara laikā emigrēt! Man paši viņi ir stāstījuši, ka daļa, kas neaizbrauca, pēc tam nožēloja, jo viņi aizbrauca uz otru pusi, uz Sibīriju, bet tajā brīdī, kad bija jābrauc uz Vāciju vai Zviedriju, paņemot smiltis saujā, jūrmalā pastāvot, pēc pusstundas bija pieņemts lēmums — nekur es nebraukšu... (Neļauj iespraukties starpā.) Kā Krišjānis Barons teica — mīļais Jāni! mīļais Jāni! — vienreizēja filma, ļoti patika — mīļais Jāni! Kādā kontekstā viņš to teica? “Kriš, trakais, runā vāciski!” Nerunā latviski! Runā vāciski! (Neļauj sevi pārtraukt.) Es palieku nikns! Es palieku nikns... (Spēcīgi ievelk dūmu.)

Neskatoties, vai es esmu cilvēks, vai es esmu ierēdnis, bet es pa šito zemi staigāju. Vienalga, es būšu ierēdnis vai es nebūšu, bet šeit es palikšos un šeit es strādāšu, to es zinu, tā kā es te sēžu.

RL: Vai šis jautājums jūs kaut kā aizskāra?

Veldre: Jā! Par valsti — viennozīmīgi.

RL: Bet vai es būtu naiva, ja ticētu, ka jūs, kas esat valsts patriots, veicot savus pienākumus, tramdot kontrabandistus un tamlīdzīgi, vienmēr pārstāvat valsts un manas intereses? Vai man būtu pamats domāt, ka jūs šajā spēlē pārstāvat viena vai otra ražotāja vai tirgotāja intereses?

Veldre: (Norimis.) Šķiet, ka es gada laikā pieņemu pie sevis audiencē, nu, divus trīs uzņēmējus. Man nav ko runāt ar uzņēmējiem. Kāpēc runāt? Man ir speciālisti, lai viņi runā. Es vienmēr esmu atsaucies un runājis ar sabiedriskām organizācijām, kurās iekšā ir tie uzņēmēji, braucis uz sapulcēm. Absolūti oficiāla distance, tas ir vajadzīgs, lai varētu neatkarīgu lēmumu pieņemt. Ja pārāk sabrāļojas, pārāk sadraudzējas — nu nevar uzlikt sodu. Nu nevar aizklapēt rūpnīcu pēc tam. Bet darbs un pienākumi galu galā to prasa. Man ir bijis tā, ka uzdāvina dzimšanas dienā gleznu, atsūtīja gleznu tagad uz jaunogadu — es noadresēju tālāk, varu atzīties, šoferim kabinetā karājas. Vienu viņš izmeta ārā un otra karājas.

RL: Kāpēc izmeta?

Veldre: Tāpēc, ka nepatika. Ir bijis, ka caur manu draugu netieši piedāvā — un to es sapratu, es teicu, Marek, paklausies! Vēl vienu reizi — dabūsi pa galvu! Zirgu nopirkt. Uzdāvināt. Zinot to, ka man ir vājība uz zirgiem. Bet es to momentāli, sekundes simtdaļas laikā izkristalizēju, nepatīk man šitā. Es domāju, ka esmu spējīgs norobežoties un pieņemt lēmumu par labu valstij.

RL: Vai jūs uzticaties policijai?

Veldre: Valsts policijai jā. Man ir pamats neuzticēties atsevišķām policijas daļām, atsevišķām policijas vienībām, par ko es esmu arī minējis, jo viņu darbinieki, manuprāt, nav lojāli, nav tīri.

RL: Kad jūs atklājat gaļas kontrabandu vai papīru viltošanu, tad kādu brīdi par to runā Panorāmā un Veldre kļūst populārs — bet ir tāda sajūta, ka tas nekad ne ar ko nebeidzas. Kādas šiem stāstiem ir beigas?

Veldre: Ir ierosinātas krimināllietas. Bet tas jau, ziniet, nevienu vairs neinteresē.

RL: Nē, atvainojiet, mani tieši tas interesē.

Veldre: Ā, nu labi! Ir ierosinātas krimināllietas pret vainīgajām firmām, bet amatpersonas, kuras bija šaubīgas — pagaidām tas vēl īsti nav pierādīts — no policijas ir padzītas. Mēs arī dienestā patīrījām, ierosinājām lietas par nolaidību, ir izteikti rājieni, brīdinājumi, ir arī pazemināti amatā. Ir konfiscētas kravas. Bija arī tādas, kas ir atlaistas — kurām ir nodokļi nomaksāti un viss kārtībā. Tās ir reālās sekas, bet tur jums ir taisnība, ka atsevišķi mediji... piemēram, Lauku Avīze vispār nerakstīja par gaļas kontrabandu.

RL: Bet varbūt tas ir tāpēc, ka viņi netic jums. Tas ir tas pats jautājums, par kuru jūs gribējāt apvainoties — vai ir iespējams noticēt, ka, apkarojot vienu tirgotāju, tas nenotiek cita tirgotāja, bet gan valsts un sabiedrības interesēs?

Veldre: Jā, tas man ir pārmests — kāpēc tu ķer vienus, neķer otrus. Bet, kad es jautāju — kas ir tie otri? — tad man neatbildēja! Kuri tie otri ir?

RL: Varbūt tas jums pašam jāzina?

Veldre: Man vispār tas nav jādara... Tika izveidota sistēma un mehānisms, cilvēki to realizēja. Protams, ja nebūtu informācijas, tik operatīvi mēs to neizdarītu, jo pie katra staba nenoliksi cilvēku.

RL: Jūs — kā jau detektīvs — esat sācis smēķēt pīpi.

Veldre: Pirmais te sāka Kinna, tad Slakteris un trešais esmu es. Bet es pīpēju arī cigaretes. Cigareti var uzpīpēt, kad ir stress vai braucot mašīnā, bet pīpi nevar pīpēt tad, kad tu esi tāds uzvilkts, tā man liekas.

RL: Un kādi vēl būtu veterinārārstam piedienīgi atribūti?

Veldre: Zirgs.

RL: Lūdzu, pastāstiet par saviem zirgiem.

Veldre: Ērzelis.

RL: Tas ir jūsu galvenais zirgs?

Veldre: Tas ir mans galvenais zirgu puika, tas riktīgais elements. Regis. Īsā vārdā, pilnā vārdā — Regiuss. Bērs. Visi četri zābaki, pilni zābaki. Blese, balta balta piere, uz vēdera Itālija un Sicīlijas karte. Vēl nav četri pilni gadi, bet drīz būs. Nav vēl īsti izaudzis, nav nobriedis, pakaļa ir pāraugusi pār priekšu, viņš tāds šķībs ir, pakaļa lielāka, priekša drusku zemāka. Nekas, nobriedīs. Grūti pateikt viennozīmīgi, izdosies no viņa sporta zirgs vai neizdosies, bet, ja neizdosies, nekas traks nebūs, nepārdzīvošu pilnīgi nemaz. Ka viņam būs mūža maize, to viņš jau šobrīd zina un varbūt uz to arī spekulē. Ar viņu jādelēju. Mīksts pēc jāšanas stila, samērā paklausīgs, kas varbūt neraksturīgi ērzeļiem no viņa tēva puses — trīs tikai ir valdāmi, daudzi sūdzas. Bet to, ko man viņš uztaisīja Aucē — es biju pats pārsteigts... Izejot izstādē uz izvadi, kur ir jāparāda gaita, soļi, lēkši un tā tālāk, jāpalielās, viņš to izdara — un pēkšņi paceļas divkājās un šitā stāv! Grūti pateikt, vai viņš gribēja izlielīties vai kaut kas viņam nepatika.

Tad ir ķēves. Divas lielas, viena maza. Vienu es atvedu no Vācijas. Vienai ir piedzimis kumeļš, un tagad ir jāgudro, kuru pārdot, jo piecus zirgus es nevaru turēt, vienkārši par dārgu.

Zirgs, kad piedzimst, pēc iespējas ātrāk jādod ķēvei zīst, lai kolostrālā piena imunitāti iegūst, bet es darīju nedaudz savādāk, ķēve turpat stāvēja, bet es ņēmos ar kumeļu, viņš man sāka zīst kurtku vai bikses — ar tādu aprēķinu, lai viņš kā pašu pirmo pierod pie cilvēka. Grūti pateikt, vai tas ir pielēcis vai nav, vai viņam tanī brīdī galva nostrādā vai nē. Tagad ir tā, ka svešs cilvēks var pieiet klāt, visas četras kājas pacelt, skatīties, dzīvnieks ir drošs. Tur ir svarīgi nepievilt, nepiečakarēt viņa uzticību pret cilvēku. Ja soda, tad ir jāzina, par ko, ja ir nokavēts, tad labāk pašam paciesties un nesodīt. Un nevajag pārcensties, sist līdz bezsamaņai. Bieži vien zirgiem — tāpat kā cilvēkiem — ar vārdiem pietiek. Sist nevajag ķēves. Atcerēsies, atcerēsies visu mūžu.

RL: Vai no jāšanas paliek līkas kājas?

Veldre: Grūti pateikt. Varbūt izveidojas. Apķēriens ar līkām kājām it kā varētu būt vieglāks, bet man ir grūti pateikt. Jāšanas procesā cilvēkam ir nodarbināti citi muskuļi nekā peldot vai slēpojot — iekšējie saliecējmuskuļi, iekšējie grozītājmuskuļi. Man patīk virves vilkšana un mans jājamzirdziņš, ar ko es piedalījos visās spartakiādēs, ir lodes grūšana. Tur es agrāk ieguvu pirmās vietas. Tagad es esmu palicis švakāks, jaunie vetārsti man izgriež pogas. Un tad, kad pārvaldē strādāju — virve. Viennozīmīgi.

RL: Ja gribētu ar jūsu piemēru aprakstīt Latvijas valsts ierēdni, kāds šis raksturojums būtu?

Veldre: Nē, es negribētu būt nekam par piemēru. Ziniet, ko es gribētu? Atrast kaut vai vienu cilvēku ar tādu pašu vārdu kā man. Tīri cilvēciski. Es nezinu nevienu, zinu tikai vienu suni, bolonku. Biķernieku mežā. Skuķis viens sauca: Vinet, nāc šurp! Nāc, nāc, nāc, nāc! Es tā apstājos un skatos — tāds skuķēns sauc: vai tu nāksi šurp vai nenāksi! Smalkā balstiņā. Es tā domāju — nu, neko sev! Dumi jūtos, stāvu. Beigās — jā, tāds balts plušķītis pa zāli aizskrien. Es pieeju un saku: kā tavu sunīti sauc? — Vinets! Nu ļoti labi...

RL: Vai jūs zināt, ar kādu substanci cilvēki jūs saista?

Veldre: Nezinu.

RL: Ar gaļu.

Veldre: Ja? Gaļas vecis... Gaļēdājs...

RL: Vai jūs saskatāt kādu atšķirību starp gaļu un miesu?

Veldre: Nē.

RL: Taču jūs esat teicis, ka neviena dzīvnieka dzīvība nekādos apstākļos nevar būt vērtīgāka par cilvēka dzīvību.

Veldre: Drīzāk starp miesu un ķermeni es saskatu, un starp gaļu un ķermeni. Miesa, manuprāt, ir tā pati gaļa, tikai dzīvā veidā — kuru cilvēks pārdod, piemēram, kā prostitūta un kā žigolo. Miesa ir kaut kas bez satura, no viņa neatkarīgi izveidots. Ķermenis, tas manā vārdu kontekstā asociējas ar kaut kādu jau kontrolētu to pašu miesu, to pašu gaļu. Un vēl es uzskatu, ka jebkurš siltasinis — nu, grūtāk to piemērot aukstasiņiem — tas ir tas pats cilvēks, tikai attiecīgā dzīvnieka izskatā. Tas man palīdz tā... jautri izvērtēt: nu, ak tu kungs, kāds dusmīgs runcis! Viņš varen dusmīgs, iedomīgs un tā... Pa pauri uzsit... Pagrūd viņu — tad viņš tā dusmīgi... Vēl pagrūd — viņš liek ar ķepu pretī. Vai suns. Jebkurš taksis grib būt dzinējsuns. Visi poniji jūtas lieli zirgi. Jebkurš zvirbulis vai balodis grib būt ērglis. Jo cilvēks jau to atšķir.

RL: Cilvēks no sevis piedomā to visu dzīvniekam klāt?

Veldre: Jā. Un vēl es uzskatu, ka cilvēka evolūcijā ir divas neizdarības — pirmkārt, tas, ka viņš nemāk pats saviem spēkiem lidot. Un otra — ka nesaprot dzīvnieku valodu.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka to ir iespējams iemācīties?

Veldre: (Nopūšas.) Es domāju, ka ir. Pēc kā es spriežu — pēc čigāniem, kas runā ar zirgiem. Ko viņi tur bubina, ko viņi tur stāsta, Dies vien zina, bet palīdz. Zirgs pieceļas. Zirgs ar ko izceļas? — To, ko domā, to arī parāda. Un ar to, ka viņš iet līdz pēdējam. Zirgs skrien, skrien, skrien, kamēr nogāžas, ja viņu dzen uz to. Kad viņš nogāžas, ziniet, ka viņš vairāk nekad necelsies.

RL: Ornitologi izvēlējās Latvijas putnu — cielavu, un katru gadu kādu gada putnu, bet jūs varbūt varētu izvēlēties kādu produktu, kas simbolizētu Latviju?

Veldre: Es varētu nosaukt pa nozarēm... Piens, maize, gaļa, alus, zivis. Ai, labi... Uzreiz, ja godīgi — bekons. Tiklīdz uzdevāt jautājumu, paskatījos un momentā bija bekons. Otrais — Holandes siers, Krievijas siers — bet tas tak nav mūsu valsts tradicionālais produkts. Šprotes. Rupjmaize. Bet pirmais — bekons. Nevis pliks liemenis, bet tāds smuks nožāvēts, tas izliektais.

RL: Un ko bekons pasaka par Latviju?

Veldre: Pie mums vairs diemžēl neražo tādu bekonu, mums sagriež smuki, saliek, safasē, tas ir šķiņķis. Kā Čikāgas piecīši smējās — mainu divas cūkas galvas pret vienu mazu, nosēdētu šķiņķi! Nu, kolosāls jociņš! Bet tāda bekona nav, es neesmu redzējis. Vācijā, Šveicē, Spānijā ir.

RL: Tātad jūs izvēlējāties par Latvijas simbolu to, kā Latvijā nemaz nav, to, ko jūs uzskatāt par vēlamo?

Veldre: Pieninieki mani tagad žņaugs — kāpēc tu nepateici sieru... Bet godīgi — jā, bija bekons uzreiz momentā. Bet, ja vajadzētu tā apsvērt un izdomāt — rupjā maize laikam. Bērnībā man negaršoja. Tagad es ēdu gandrīz tikai to. Un katram zirgam pērku “ķieģeli”, kamēr viņam dodu, tikmēr pats kožu no otra gala. Tehnikumā kas bija — baltmaize, zivju tefteļi un tarhūns. Ja nebija tarhūns, tad kefīrs pudelēs. Zivis mēs bijām atēdušies šitik tālu visādos locījumos. Jēlas karpas, žāvētas karpas — paši žāvējām — un sālītas voblas. Pat marinējām. Divi mēneši mežā Skrundā, zivsaimniecībā praksē — cita nekā nebija, tikai maize un karpas. Skrunda tālu ellē ratā, blakus bija lokators, tas, ko nogāza, pirmajā dīķī speciāli laida, jo zaga šitie, Tālo Austrumu iedzīvotāju pārstāvji — zoļļuki tās zivis — viņi šitādas te zog! Kur tādas var likt? Velli, mazuļus zog! Galvenais zivkopis, tāds Ivanovs, ārkārtīgs vecis bija... Staigā uzvalkā, pēkšņi dīķim vairs nenotek ūdens, līdz ar to gaisa apmaiņas nav — nu, garie zābaki, viņš uzloka bikses, žakete, krekls, iebrien dīķī, neskatās, ka vienā kājā sen jau ūdens smeļas iekšā, atloka žaketi tā līdz elkonim, tālāk netiek — nu tāds vecis, tā kā Siguldā vaislas bullis! — un iebāž roku līdz plecam ar visu žaketi, visa kabata ūdenī, un kaut ko tur makarē, met tās ūdenszāles ārā! Vairākas reizes viņš šitādā stilā darīja! Iznāk ārā, nokrata tur kaut ko, nožmiedz un tā arī aiziet. Tāds vecītis.

Man patīk tehnikumu atcerēties. Nu, kolosāli! Es Kazdangu pabeidzu, zivkopjus. Astoņos no rīta sākas nodarbības, guli vēl bez piecpadsmit astoņos gultā — normāli! Un pilnīgi nekāda stresa. Viss kurss guļ, viss stāvs. Bez desmit, bez piecām astoņos sākas! Tad ir bikses kājās, maika mugurā, somu paķer vai nepaķer, bet viss stāvs lēkšo — gan agronomi, gan zivkopji, gan mehi, gan zootehniķi — vot tas bija laiks! Un neviens nenokavēja. Jo astoņos slēdza durvis ciet. Atceros, ka es izdauzīju skolotāju istabā logu. Citi to novērtēja kā varoņdarbu — lūk, tas izdauzīja skolotāju istabai logu! Vot vecis! Bet man bija otrādāk, es to pārdzīvoju, ka es esmu izklapējis logu skolotāju istabai.

RL: Vai jūs ticat, ka apēstā pārtika ietekmē cilvēka īpašības?

Veldre: Es esmu domājis — varbūt jāēd asa pārtika, kādu ēd meksikāņi vai spāņi — varbūt tam ir sakars ar temperamentu. Var jau būt. Bet, ka pārtikas dēļ parādītos kāda no psiholoģiskām īpašībām — šaubos.

RL: Bet kā dzīvnieku nogalināšanas veids ietekmē pārtikas īpašības?

Veldre: Ja dzīvnieks ir badināts, uz labu gaļu nav ko cerēt. Nokaušanai jābūt pietiekoši ātrai un pietiekoši efektīvai, lai dzīvnieks nemocītos. Ir tāds SPF sindroms— cūkām paliek bāla gaļa tikai tāpēc, ka viņas kautuvē ir pārāk ilgi turētas pirmskaušanas boksos un izjutušas stresu. Lai tā sindroma nebūtu, viņas laista ar šļūteni, lietus ūdens nomierina. Viņas nomierinās. Paralēli arī nomazgā. Kad ir dzīvnieks nokauts — atasiņošana. Jo asinis un piens ir tas substrāts, kur visātrāk vairojas baktērijas. Tad — aukstums. Un pēdējais — lai būtu laba gaļa, tai ir jānobriest minimums trīs dienas. Šad tad ir tā — nokauj, ātri sadala un uzreiz ēd. Nav bioķīmiskie procesi notikuši. Jūs varat pīpēt Marlboro un varat pīpēt Elitu, tāda ir atšķirība. Kāvēja karbonādīte, aknas medībās, tatārmaizīte — jā, nu tur ir savs rituāls, neliegšu, man arī patīk. Es esmu kāvis — buļļus, govis, zirgu nevienu, cūkas, teļu. Ar to pašu cirvi un vāli, jā, pie kūts stūra. Pats dīrājis. Cūka man aizņem pusstundu, govij vajag pusotru līdz divām stundām — bet tad ir gaļa sagriezta, tad ir tā, ka var aiziet nomazgāt rokas un ieraut šņabi. Esmu arī piedzēries tā riktīgi, ka nevar pabeigt. Iesākām kaut pēcpusdienā, tur bija savi attaisnojoši iemesli pie kaimiņiem — un nevarēja pabeigt. Nevar nosvilināt, sadalīt, tad viens atnāk, otrs atnāk, piektais atnāk, benzīns beidzas, sūknis vairs nestrādā, nazis ir pazudis... Ģērēšanu es esmu mēģinājis, man sākumā tas likās interesanti, bet es nemāku nolīmeņot, taukus nemāku noņem, tur ir jābūt piešautai rokai.

RL: Vai elektrības lietošana, jūsuprāt, palīdz cilvēkam abstrahēties no notiekošā vai arī kāvējs tomēr jūtas kā cilvēks, kas nogalina lopu?

Veldre: Es domāju, ka ir vienalga, sit ar mietu vai nospiež to pogu, vienīgā atšķirība ir tā, ka sitot vajadzīgs fiziskais spēks. Tur jau arī ir jāuzmanās — iedzer simt piecdesmit, uzvilcies, skatītāji — nu tad parādīs, cik stiprs; kā zveļ, tā beigts. Tas ir nepareizi, mērķis ir apdullināt, bet lai sirds darbojas un asinis pašteces rezultātā ar sirds darbību tiek izpumpētas ārā. Bez tam vēl uzkarina augšā, lai notek. Tās metodes jau ir dažādas, ir jau arī, kur neapdullina, uzrauj pakaļkājas gaisā un pārgriež rīkli, un tad spirinās, kviec... Bet būtisks moments ir tas, ka mūsējie jau rauj vaļā pus mūžu par kāvēju strādāt. Tas jāpaskatās mediķiem, cilvēku speciālistiem. To nevajadzētu darīt, cilvēks var no tā ietekmēties, un vienā brīdī — klikš... Un cauri. Dānijā piecus gadus strādā — un divus gadus tajā pašā gaļas nozarē, bet pie sadales vai kaut kā citādi.

Man ir bijis tā, ka divās vietās sabojājas garastāvoklis. Viena ir tā pati kautuve, un otrs ir bērnunams. Abās vietās... momentā, momentā. Nezinu, kāpēc, praksē taču pats par kāvēju esmu strādājis, bet, nu... kaut kas tur ir.

RL: Žurnālā Klubs kādreiz bija tāds stāstiņš, ka var lopam no ciskas kunkulīti nosiet, pēc tam nogriezt, lops dzīvos tālāk un cilvēks būs paēdis. Fantastikai jau visumā ir tendence kļūt par realitāti.

Veldre: Tas ir absolūti nereāli — izņemot kastrāciju. Tas ir tas, ko jūs minat: paņem, nogriež, nosaitē, apēd, gaļa ir iegūta un lops paliek dzīvs. Diez vai astes kāds ēdīs — pie astēm arī varētu to izdarīt. Traumas gadījums, kad noņem kāju — tā jau nav norma. Kastrācija ir kā norma.

RL: Vai ir dzīvnieki, kuriem nesāp?

Veldre: Visiem sāp. Pat skudrai, kam ir ārējais skelets un muskuļi no otras puses. (Nopūšas.) Skaists teiciens ir: “Cik skaistas sāpes!”

RL: To jau nebūs dzīvnieki sacerējuši?

Veldre: Nē, vienā latviešu dziesmā tā ir. Edgars Liepiņš dzied. Un otrs teiciens — “dubļi dus”. Es te vienu dienu desmit reižu vai vairāk klausījos, viens pats braucu mašīnā un no Jelgavas līdz Rīgai domāju, ko nozīmē — “dubļi dus”? Kā tas varētu būt? Aptuveni jūnija vai jūlija rīts, augustā vairs tā nevarētu būt, jo augustā jau vēsāks paliek, silts rīts un saule ir aprāvusi tā kā maizes garozu uz tiem pašiem dubļiem. Pirmie kurkulēni jau ir izšķīlušies, jau aizvilkušies projām, tā tas izskatās. Un kā jūs domājat, kas notiktos, ja zemeslode apstātos? Kas būtu? — Būtu milzīgs vējš! Un es šito lasu un domāju — kādā sakarā?! Tā iznāk! Nu taču cirkulē tā kinētiskā enerģija, ja griešanās apstājas, tad kaut kur viņai ir jākompensējas — un tā tas varētu būt, ka te noslaucītu visu no zemesvirsas. Un vēl man patīk — bet tas jau sen, jau no skolas laikiem — man ķīmijas skolotājs tādu repliku iemeta un es tā... Viens piemērs: (meklē piemērotu uzskates līdzekli) reku, pelnu trauks. Un pelnu traukā kaut kāds gabaliņš. Vai kaut kāds smilšu gabaliņš uz trotuāra. Varbūt viņš ir mūsu pasaule?! Kura stāv kaut kādā pelnu traukā? Un kāds tips viņai birdina visu kaut ko virsū?! Kuru savukārt intervē otrs tips un trešais tips fotografē?! Varbūt tā. Varen interesanti. Un kas ir laiks, vecums un attālums? Trīs lietas nedalāmas. Es tā pie sevis... es pat atceros to vietu, kur es to izštukoju — Rojā, braucot mašīnā. Laiks, vecums un attālums. Uzrakstiet tos vārdus un visādās kombinācijās viņi ies kopā! Viens otru izsaka. Ar vienu var aizstāt otru. Vecumu var aizstāt ar laiku, laiku var aizstāt ar vecumu. Jebkurā gadījumā ar attālumu arī abus divus var! Man tā liekas. Varbūt tas nav pareizi... Bet interesanti.