Kauliņi visiem ir vienādi

Ilmārs Šlāpins: Ja jums būtu jāpasaka, kas jums ir galvenais dzīvē, ap ko viss pārējais vērpjas, kas tas būtu?

Ingūna Erneste: Kaut kādi mērķi?

Šlāpins: Vai tēma. Vai problēmas. Ir tādi cilvēki, kas izvirza sev mērķi un visu dzīvi tam pakārto. Ir tādi, kas visu dzīvi mokās ar vienu problēmu.

Erneste: Man drīzāk tā ir sevis attīstība bez kāda konkrēta mērķa — darīt visu kaut ko, izmantot visas iespējas, mācīties. Es vēl 29 gados iestājos Mākslas akadēmijā — tas jau arī liecina, ka man ir kaut kāds ceļš, bet tāda konkrēta mērķa nav. Galvenās lietas man ir: māja, darbs, šahs un māksla.

Šlāpins: Kāpēc šahs ir svarīgs? Kā šahs var būt svarīgs?

Erneste: Tā ir sava pasaule. Agrāk tas bija svarīgs citu iemeslu pēc. Kad es profesionāli spēlēju, man bija arī nauda, tās bija iespējas braukāt uz ārzemēm. Kad es biju maza, man patika arī tā spēle. Tagad tā ir vieta, kur es varu paslēpties no citām problēmām — tāda atsevišķa pasaule, kuru neiespaido nekāda ārēja spēle. Ja padomju laikos māksliniekus vēl varēja iespaidot, tad šahā neko nevarēja padarīt. Neviens tur netiek iekšā.

Šlāpins: Šaha turnīros nodala vīriešus no sievietēm?

Erneste: Ir tā, ka vīrieši nevar sieviešu turnīros piedalīties, bet sieviete jebkurā gadījumā var spēlēt ar vīriešiem. Un mēs jau arī ļoti daudz spēlējam. Lielie turnīri visi ir kopīgi.

Šlāpins: Tā nav diskriminācija? Tas, ka ir tādi speciāli sieviešu turnīri, kuros nelaiž vīriešus. Tāpēc, ka viņi ir stiprāki?

Erneste: Es to nejūtu kā diskrimināciju. Vīrieši šahu spēlē simtiem reižu vairāk, tas skaits, no kā atlasīt, ir lielāks. Tas ir loģiski, ka tur būs vairāk labu spēlētāju. Tajā pašā laikā vīrieši šausmīgi baidās spēlēt ar sievietēm. Viņiem ir psiholoģiski grūti — viņi baidās zaudēt un ir visādas problēmas. Pat ļoti labi šahisti, kuriem ir reitings virs 2600, baidās, ja ielozē spēlēt ar sievieti. It sevišķi, ja tā ir no mūsu gala — no bijušās Padomju savienības. Parasti ir tā — ja sievietei un vīrietim reitings ir vienāds, tad sieviete ir stiprāka. Es ar savu reitingu vienmēr spēlēšu labāk par vīrieti ar tādu pašu reitingu. Kaut kas tur nav kārtībā, bet es domāju, ka to pārstrādās.

Šlāpins: Agrāk šahā esot bijusi vienaldzīga attieksme pret spēles sākumu, spēlētāji izdarījuši nejaušus gājienus, līdz izveidojusies problemātiska kombinācija, un tad sākuši to analizēt. Vai jūs nevilina nejauši, riskanti, neapdomāti gājieni?

Erneste: Ļoti bieži tie gājieni, kas pirmie ienāk prātā, ir tie labākie. Tās ir iespējas, kas jāizmanto. Šahā nevar visu izdomāt. Nav jau tik daudz laika. Partijas arvien kļūst īsākas. Agrāk spēlēja ilgi, pārtrauca, turpināja nākamajā dienā. Tagad arvien saīsina. Ir jāriskē. Tas ir pilnīgi skaidrs. Ir jāpaļaujas uz intuīciju un jābūt ļoti drošam. Citādi tu sāc par daudz pārbaudīt, iedziļināties. Visu nevar izskaitīt un izrēķināt. Tas nav iespējams.

Šlāpins: Tas nav saistīts ar pieredzi?

Erneste: Bieži parādās jauni talanti, kuriem nemaz nav pieredzes, bet ar tādām spējām.

Šlāpins: Ir kāds moderns romāns intelektuālā detektīva žanrā, kur visi notikumi vērpjas ap noslēpumainu šaha partiju, kas attēlota senā gleznā. Un viens no varoņiem ir vietējā šaha kluba labākais šahists.

Erneste: Un, droši vien, viņš visu atklāj...

Šlāpins: Jā, bet viņam bija viena īpatnība — viņš nebija vinnējis nevienu partiju. Tajā brīdī, kad viņš redz pēc četriem pieciem gājieniem iespēju vinnēt, viņš zaudē jebkādu interesi par partiju, pieceļas un aiziet. Jums ir svarīgi uzvarēt?

Erneste: No vienas puses, es piekrītu tam cilvēkam. Tajā brīdī zūd interese. Bet ir arī sportiskais motīvs. Tās idejas ir svarīgas, kad es sēžu mājās. Bet turnīrā jābūt cīnītājam, citādi nav jēgas. Pirms šī čempionāta es tik ilgi nebiju spēlējusi, es šahu neaiztiku vispār. Bet jau kādus divus trīs mēnešus iepriekš es sevi mobilizēju uz iekšēju cīņu. Tāpat kā mākslā — tu vari daudz ko saprast, skatoties uz citiem māksliniekiem, taču, lai pats kaut ko uztaisītu, jābūt iekšā tam asumam.

Šlāpins: Es nesen uzzināju, ka jēdziens “neizšķirts”, ko mēs lietojam dažādās jomās, arī ikdienas situācijās, ir ienācis valodā tieši no šaha spēles noteikumiem. Līdz tam nekur citur tas netika izmantots — neviens turnīrs vai karš netika pabeigts ar neizšķirtu.

Erneste: Man tas vārds dažreiz licies jocīgs. Dažreiz avīzēs raksta — izlīga, noslēdza miera līgumu... Daudziem nepatīk tas neizšķirts. Kaut kas neizdevies ir tajā vārdā.

Šlāpins: Kas tā ir par situāciju šahā? Tā ir bezizeja? Vai vienkārši apnīk?

Erneste: Bezizeja ir tad, kad paliek pliks karalis katram. Vai atkārtojas gājieni. Var arī apnikt. Negribas spēlēt.

Šlāpins: Kāpēc jūs pārtraucāt spēlēt?

Erneste: Es nezinu. Tas bija tāds moments, kas es biju daudz sasniegusi, man likās, ka varbūt es arī augstāk nevaru uzkāpt. Es biju ieguvusi lielmeistara titulu — neatņemamo, ko FIDE piešķir. Es biju diezgan daudz izbraukājusi. Kaut kas notika tāds, es pamazām atgāju no šaha. Nebija vairāk asuma.

Šlāpins: Un pašai ar sevi spēlēt?

Erneste: Kā tas ir — pašai ar sevi?

Šlāpins: Izdarīt vienu gājienu, pēc tam otru...

Erneste: Tas jau ir tad, kad jāanalizē kāda partija. Vai kombinācija...

Šlāpins: Spēlēt pret datoru?

Erneste: Neesmu spēlējusi. Man nav nekādas vēlēšanās. Es vienreiz turnīrā esmu spēlējusi. Berlīnē. Turklāt es zaudēju. Ar mašīnu spēlēt ir ļoti grūti. Psiholoģiski ļoti grūti. Es vēl toreiz balvā ieguvu tādu mazu datoru, ar šaha kauliņiem. Smuku tādu mantiņu.

Šlāpins: Un nelietojāt?

Erneste: Nē, man viņš it kā nav vajadzīgs. Ja nu, kad atnāk ciemiņi, kas grib ar mani spēlēt, tad es varu to iedot, lai spēlē.

Šlāpins: Tad jūs arī neizmantojat šahu kā laika pavadīšanas līdzekli ar draugiem?

Erneste: Nē, nekādā gadījumā. Citreiz es labprāt kaut ko pastāstu, ja ir interese.

Šlāpins: Vai katram ir tiesības spēlēt šahu?

Erneste: Es domāju, ka jā. Tāpat kā katram ir tiesības gleznot vai zīmēt.

Šlāpins: Jūs nepiekrītat tam, ka, ja cilvēkam nav talanta, un tas noskaidrojas, teiksim, otrajā vai trešajā kursā, tad viņam labāk iet projām no Mākslas akadēmijas, nevis mocīt sevi un publiku?

Erneste: Tas varbūt tā varētu būt ar ārstiem. Vai tam, kas grib kļūt par ķirurgu. Bet šahu, es domāju, katram vajadzētu vismaz pamēģināt. Obligāti.

Šlāpins: Kāpēc lielie šaha čempioni dzīvē ir īgni, noslēgti un kašķīgi?

Erneste: Attiecībā uz sievietēm tas noteikti tā nav.

Šlāpins: Bet Kasparovs?

Erneste: Atklāti sakot, es esmu dzirdējusi, ka viņš ir diezgan riebīgs. Ir viņā kaut kas tāds, kā lai saka, zvērisks.

Šlāpins: Mihails Tāls visās fotogrāfijās izskatās dusmīgs.

Erneste: Tāls? Viņš bija drausmīgi sirsnīgs cilvēks. Tāls bija fantastisks cilvēks. Varbūt zīmogu uzspiež tas, ka, lai būtu sportiskie rezultāti, vajag kļūt par cīnītāju. Kasparovam tas drīzāk bija imidžs — tāds, lai visus iebaidītu. Šahā ir ļoti svarīgas arī bailes. Šahu nevar spēlēt, ja cilvēks ir bailīgs. Tad aizbrauc jumts. Nedrīkst baidīties. Un, es domāju, Kasparovs piestrādāja, lai no viņa baidītos. Es esmu redzējusi, kā viņš dažreiz partijas vinnē. Viņš izdara varbūt kļūdainu gājienu, bet pretinieks sabīstas un notic. Tam ir ļoti liela loma. Es šajā čempionātā nobijos pēdējā partijā — pēkšņi jutu, kā noraustos. Es atklātnē kļūdījos, izdarīju vairākas kļūdas pēc kārtas un tad tikai ar tādu lielu saņemšanos un sevis pārvarēšanu izdevās visu pabeigt labi.

Šlāpins: Kā ir tad, kad saka — skaista partija, skaista kombinācija, skaists gājiens? Kur slēpjas tas valdzinājums?

Erneste: Bieži ir tā, ka ārēji tie gājieni nemaz neizskatās labi. Tie var būt arī tie nejaušie gājieni.

Šlāpins: Un tikai pēc tam izrādās, ka gājiens bijis skaists?

Erneste: Jā. Dažreiz, no malas skatoties, liekas — tā jocīgi, bet ir tur arī tas skaistums. Tāpat kā mākslā — kāds triepiens, kas, ieliekot citā vietā, izskatīsies neveikls, bet noteiktā kontekstā un noteiktam cilvēkam tas iznāk skaisti.

Šlāpins: Vai svarīga arī mākslinieka personība — tas, kurš šahists izdarījis šo gājienu? Teiksim — šim šahistam tas ir skaisti, bet ja to būtu izdarījis cits, tas nebūtu tik skaisti?

Erneste: Nē, tie kauliņi tomēr ir visiem vienādi. Mākslā, pat tad, ja ir tikai balts papīrs un zīmulis, to iespēju ir vairāk. Taču ir arī tādi “Tāla gājieni”, piemēram. Viņam raksturīgi — tādi galīgi traki.

Šlāpins: Vai spēlētājs pats var novērtēt, vai viņa spēle ir skaista?

Erneste: Es domāju, ka var. Lai gan gadās, ka tikai pēc kāda laika, analizējot savu partiju pēc pāris mēnešiem, es brīnos — johaidī: ģeniāli! Var būt arī tā.

Šlāpins: Jūs varat nosaukt vienu partiju, kas jums šķiet skaistākā visā šaha vēsturē?

Erneste: Es uzreiz varu pateikt — nē. Es pat nezinu, kā to varētu izvērtēt. Man skaistākās liekas tieši etīdes, kad ir maz to figūru palicis un tad tiek izdarīti kādi pieci vai septiņi jocīgi gājieni... Tās ir tādas netveramas lietas. Figūru it kā atlicis mazāk, bet vairāk ir brīvu lauciņu, vairāk ir iespēju. Nu, kompjūters arī var kaut ko atrisināt — tur piecpadsmit vai divdesmit gājieni, to atrisinās gandrīz jebkurš. Bet etīdi, parasti galotnē — uz to kompjūteri iekrīt. Viņiem kaut kas nav dots tāds, kas ir cilvēkam. Tur ir tā jocīgā lieta — galotnes kompjūteri spēlē sliktāk. Kombinācijas viņi var izskaitļot, viņiem tur viss iekšā ievadīts, bet galotnēs vajadzīga saprašana. Dažreiz pat uz galdiņu nevajag skatīties.

Šlāpins: Vai jūs cilvēkus nevērojat kā šaha figūras — tas, piemēram, iet kā zirgs, bet šis šaujas kā laidnis...

Erneste: Vispār jā. Visus laikam es nevarētu ielikt, pārāk maz to figūru, tad vēl bandinieki...

Šlāpins: Vai visi bandinieki ir vienādi pēc rakstura?

Erneste: Atšķiras, atšķiras — tur tie centrālie, tie ir aktīvi, un malējie atkal ir pasīvāki. Toties malējie bieži ieiet dāmās, paliek pēdējie. Un tad trešie no malas ir stipri, tie var visādas nepatikšanas sagādāt, ja ir uzbrukums karalim. Tad vēl otrie... Nē, dažādi viņi ir, dažādi.

Šlāpins: Vai šahisti ir labi biznesmeņi?

Erneste: Ir, tas gan fakts. Sanāk tas bizness. Šahistiem ir laba intuīcija.

Šlāpins: Lavents aizrāvās ar šahu.

Erneste: Viņš taču mums bija Šaha federācijas galva. Tagad ir Kalnozols, starp citu, tās lielās būvfirmas šefs. Mums vienmēr tādi ir bijuši.

Šlāpins: Cik gājienus uz priekšu šahisti rēķina?

Erneste: Tas ir ļoti dažādi. Ja ir laba redzes atmiņa, var spēlēt uz aklo, var daudzas partijas vienlaicīgi spēlēt. Tie skaita ļoti labi. Bet dara to tīri mehāniski. Viņi varbūt arī neatrod labākos gājienus. Bet partija ir jāredz. Uz galdiņa vai galvā. Trīs, piecus gājienus, tas ir viegli, desmit, divdesmit — tur jau ir jāsasprindzinās. Aklais šahs, šķiet, bija Padomju savienībā aizliegts, tur kāds bija nojucis, spēlējot.

Šlāpins: Kā tas ir — aklais?

Erneste: Bez galdiņa. Kad tu spēlē vairākas partijas vienlaicīgi un viņiem ir galdiņi, bet tev nav. Tev tikai pasaka — trešais izdarīja tādu gājienu, ceturtais — tādu. Tur tiešām var nojukt.

Šlāpins: Šahisti jūk prātā?

Erneste: Es domāju, ka ne vairāk kā citi. Es zinu tos gadījumus, kad tā ir bijis, bet tikpat labi tas ir bijis ar cilvēkiem, kas nav saistīti ar šahu. Ja mēs paņemsim pa profesijām, es domāju, ka šahisti jūk prātā ne biežāk kā, teiksim, psihiatri.

Šlāpins: Ko jūs iemācījāties Mākslas akadēmijā?

Erneste: Man ļoti patika tas laiks. Es pat domāju, ka tas man arī šaham palīdzēja. Es gan tad nespēlēju, bet tas viens otru ļoti papildina.

Šlāpins: Kas “tas”? Tak ne jau bohēmas dzīve?

Erneste: Šahisti arī ir lieli bohēmisti. Tāpēc es varbūt tur jutos kā savējais. Es ļoti ātri iejutos. Bet vilina jau arī tas radošais. Tas, kas ir tavs darbs, tava lieta, kurā neviens nevar iejaukties. Tas, ko tu uzvelc ar roku, tas jau nāk arī no smadzenēm.

Šlāpins: Bet var taču jebkurā brīdī pienākt kāds lielāks mākslinieks un pateikt, ka tas, ko tu dari, ir diletantisms.

Erneste: Lai viņš tur... Lai nodarbojas ar savām lietām. Tā ir mana darīšana, tas nav viņa bizness. Es uzskatu, ka jebkurš cilvēks var zīmēt vai gleznot. Tas skaistais mākslā man vienmēr ir bijis tas jocīgais un neordinārais, kaut kas crazy. Tas ir līdzīgi kā šahā, vienīgi mākslā ir vairāk iespēju. Varbūt tas ir nākamais solis pēc šaha. Tālāka brīvība. Tālāka iekšējā brīvība. Tas, kas man patīk mākslā, it sevišķi pēdējā laikā, ir tas, ka tā saistīta ar to, kas notiek cilvēka smadzenēs. Nav svarīgi, kā viņš to izkrāso, cik perfekti, svarīgi ir, kā viņam tas iziet caur smadzenēm. Pēdējā laikā māksla paliek tāda gudra. Kad tu skaties uz modernu mākslas darbu, tu redzi kaut ko dziļāku.

Šlāpins: Māksla kļūst arvien labāka?

Erneste: Es nezinu, vai labāka. Interesantāka. Par mākslas objektu tagad var kļūt jebkas.

Šlāpins: Bet tas taču jau sen ir noticis.

Erneste: Mūsu dzīvēm tas varbūt ir sen. Bet kopumā — nesen.

Šlāpins: Vai pēc tās publikas, kas nāk uz šo veikaliņu, var pateikt, kam Latvijā vajadzīgas visas šīs krāsas, papīrs un otas?

Erneste: Te nāk profesionāļi, nāk studenti un nāk tādi “mīlētāji”, kas grib kaut ko iemācīties. Nāk tādi cilvēki, kuriem ir iespējas, kuri dzīvē daudz sasnieguši, viņiem ir nauda un viņi grib pamēģināt kaut ko vēl. Dažkārt pietiek ar šo veikalu, nemaz nevajag mācīties Mākslas akadēmijā. Mēs labprāt pakonsultējam. Mēs te varam novērot cilvēku izaugsmi. Tagad ražotāji cenšas visu taisīt tā, lai katrs varētu ar to darboties.

Šlāpins: Ir kāda mode uz mākslas materiāliem?

Erneste: Jā, tagad modē ir zelts. Mēs no zviedriem pasūtām zelta lapiņas un visu laiku brīnāmies, kur Latvijā var likt tik daudz zelta? Vēl cilvēkiem patīk visādas spīdīgas lietiņas, tādas, kas naktī spīd, arī luminiscējošās krāsas.

Šlāpins: Mihails Zadornovs intervijā Gintam Grūbem sūdzējas par latviešu mākslas pagrimumu. Tajā esot pazuduši pustoņi, viss ir kļuvis sarkans un dzeltens.

Erneste: Tās modes lietas jau nav pagrimšana. Tas viss atgriezīsies, varbūt pēc desmit gadiem.

Šlāpins: Viņš to skaidroja kā mākslinieku cenšanos pārdot savas gleznas bagātiem somiem.

Erneste: Gan jau te arī būs tie bagātie cilvēki. Un viss mainīsies. Un ir jau savs foršums arī tajos zeltos. Ja to profesionāli un smalki izdara. Nav jau tik slikti.

Šlāpins: Vai mākslā ir jābūt kādām atļautības robežām?

Erneste: Es uzskatu, ka nav robežu. Un nevajag pašam censties tās uzlikt. Var visu.

Šlāpins: Ja viss ir māksla, tad viss ir atļauts?

Erneste: (Gara pauze.) Man jau liekas, ka šahs arī ir māksla.

Šlāpins: Nevis sports?

Erneste: Nē, nu kāds tur sports? Spēle, varbūt. Šahā ir tie, kā lai tos nosauc — mākslas elementi, vai? Kaut kas ir tajās etīdēs, tajās skaistajās kombinācijās.

Šlāpins: Emanuels Laskers rakstīja, ka katras kombinācijas pamatā ir ideja.

Erneste: Jā, tas nav nekas mehānisks. Šahs ir baigi smalkā lieta. Tas tāds noslēpums, tomēr. Es augstu vērtēju šo spēli. Un, jo vecāka palieku, jo augstāk vērtēju.

Šlāpins: Bet mākslai ir kāda konkrēta vieta jūsu dzīvē?

Erneste: Nē, tagad nav. Pēdējā laikā man visi tie apstākļi līdz ar Vello nāvi, ziniet, ir mainījušies. Bija tā, ka es ieplānoju — nopirku veikalā kādas krāsiņas un no rītiem varēju padarboties savā nodabā. Tagad viss ir tā mainījies, ka es tikai plānoju. Pašlaik es mēģinu dzīvot tā harmoniski — visu kaut ko darīt, izmantot visādas iespējas, nekādas problēmas smadzenēs iekšā nebāzt.

Šlāpins: Cenšaties viegli dzīvot?

Erneste: Es esmu pēc rakstura tāds cilvēks. Man vienmēr Vello pārmeta — ja man nav nekādu problēmu, tad es pati tās uztaisīšu. Tādus pienākumus vai darbu, kur būs kādas galvassāpes. Tagad es dzīvoju piesardzīgāk.

Šlāpins: Man vienmēr ir bijis vilinošs mīts par japāņu vai ķīniešu māksliniekiem, kas mākslas darbu izmanto nevis tā radīšanai, bet kā reliģisku procesu. Kā fizisku vingrinājumu, kura mērķis nav saskaldīt malku.

Erneste: Laikam man ir līdzīgi. Kaut kas tur ir tāds. Man tur tādas čupiņas ar skicītēm mājās stāv. Kāpēc viņas tur stāv? Esmu pieķerta!

Šlāpins: Tāda čupiņa ar skicēm jau kļūst arī par sava veida dienasgrāmatu. Katrs darbiņš kā konkrētas situācijas nospiedums.

Erneste: Man tāpēc bieži savus darbus ir bail kādam rādīt, jo šķiet, ka tie atspoguļo, kas notiek ar mani tajā brīdī. Bail, ka to varētu kāds atšifrēt. It īpaši abstraktos darbos, man patīk vairāk uz balta papīra ar melnu tušu zīmēt, atjaucot to. Tur viss ir redzams.

Šlāpins: Bet var taču arī melot.

Erneste: Var. Bet melojošs darbs arī var būt ģeniāls. Tas arī veido tā mākslas darba auru. Ir dotas visādas definīcijas, bet vēl neviens īsti nav pateicis, kas ir māksla.

Šlāpins: Kāda slavena definīcija saka — māksla ir viss, ar ko nodarbojas mākslinieks. Un atliek tikai noskaidrot, kurš ir mākslinieks, kurš nav.

Erneste: Mākslinieki ir tie, kas piedalās izstādēs, kas ir slaveni. Es, piemēram, neesmu mākslinieks. Es, varbūt, veidoju savu dzīvi kā mākslinieks. Mans vīrs dzīvoja tā, kā viņi dzīvo... Kad es mācījos Mākslas akadēmijā, man likās jocīgi — tur ir tik daudz studentu, kas savā būtībā galīgi nav mākslinieki. Bet Vello bija.

Šlāpins: Pastāstiet par viņu ko vairāk.

Erneste: Viņš bija ļoti vienreizējs cilvēks. Nemaz tā nevaru ne ar vienu salīdzināt. Ļoti daudzpusīgs, viņš spēlēja vairākus mūzikas instrumentus. Mums mājās ir čells, klavieres, ermoņika, kokle, ērģeles. Mēs iepazināmies, studējot arhitektūras fakultātē, septiņpadsmit gadus dzīvojām kopā. Ļoti grūti runāt par tādu cilvēku. Ļoti gudrs, smalks, mans dzīves balsts. Abi kopā būvējām visu dzīvi. Viņš bija visādos pieminekļu aizsardzības klubos, Rotari, Gardēžu klubos... Viņa darbības sfēra bija ļoti plaša. Mūzika, māksla, kultūra, bizness — viņam viss bija ļoti harmoniski kopā. Ļoti ilgu laiku mēs nogājām kopā. Likās, ka tas nav iespējams — pēc visiem horoskopiem bija pilnīgi izslēgts, ka tādi kā mēs varētu būt kopā. Visādi mums ir gājis un nekas mūs nevarēja šķirt. Vienīgais, ka mūs varētu šķirt... Tad tā arī notika. Viņam ļoti patika, ka es spēlēju šahu. Viņš ar to lepojās un nekad nebija līdz galam samierinājies, ka es to biju pametusi. Un šis turnīrs... Man bija ļoti svarīgi to labi nospēlēt. Kaut kādi spēki man palīdzēja.

Šlāpins: Jums ir bail no nāves?

Erneste: Tagad arvien mazāk. Man ir brīži, kad ir kaut kas svarīgs jāizdara. Un tad ir bail — ja ar mani kaut kas notiks, kas to izdarīs? Bat tagad kaut kas ir mainījies. Kad es ilgu laiku biju slimnīcā kopā ar Vello, kad bija cīņa starp dzīvību un nāvi — pēc tā jau kaut kas izmainās cilvēkā. Es ļoti mainījos tajā laikā. Bet domāju, ka uz labo pusi.

Šlāpins: Bija jau zināms, ka viņš mirs?

Erneste: Man to ir grūti pateikt, jo es jau neticēju. Pat tad, kad dienu iepriekš man pateica, ka viņš ir neglābjams, nu, ka ir bezcerīgi. Es nezinu, vai to sapratu vai nē, bet es tam neticēju. Līdz pēdējam mirklim viņš visur piedalījās, golfa turnīros, uz Zviedriju aizbrauca, kur nedrīkstēja. Viņam apkārt neviens nezināja, ka viņš ir smagi slims. Neviens pat nenojauta. Viņam apkārt viss virpuļoja tādā kā nāves dejā. Līdz pēdējam. Viņš varbūt domāja, ka paskries tai garām.

Šlāpins: Vai jūs ticat, ka var rīkoties pretēji liktenim?

Erneste: Es domāju, ka jā. Skaitās jau, ka nevar, bet man to neviens neieskaidros. Ja man kaut ko pareģos, kas man nepatīk, es mēģināšu visu bīdīt tā, lai nekas nesanāk. Cilvēks jau ir stiprs.

Šlāpins: Ja jūs drīkstētu mainīt noteikumus šahā, ko jūs darītu?

Erneste: Es pat brīnos par to, kas ir izdomājis tādu spēli. Kā vispār līdz tam varēja nonākt. Man liekas, ka tā ir tāda kā pilnība... tā spēle. Visas citas man šķiet mākslīgas, sadomātas.

Šlāpins: Un ja dzīvē varētu mainīt noteikumus?

Erneste: Noteikumus vispār? Nē... man liekas, kas viss ir labi.