Katordznieka karjera

Sidnejas grāmatnīcās līdzās tradicionāli noformētiem izdevumiem par Austrālijas kolonizāciju, aborigēniem, Galipoli kauju, katordzniekiem, sieviešu tiesību pirmsākumiem, demokrātiju un citiem vēstures aspektiem, manu uzmanību piesaistīja arī daži neparastāki grāmatu biznesa produkti. To recenzētāji atsauksmēs uz grāmatas vākiem bija lietojuši vārdus “drosmīgi”, “netipiski”, “ar atšķirīgu skatu”. Arī ierastā kafijas galdu sortimenta vidū pamanīju vērā ņemamus sānsoļus, piemēram, 2006. gada Austrālijas muzeju publikāciju dizaina balvas ieguvēju – Policijas un tiesu muzeja izstādes “Ēnu pilsēta. Sidnejas policijas fotogrāfijas. 1912–1948” katalogu. Par spīti matētajai elegancei, albums slēpa neatļautas baudas apcirkni, apmēram tādu, kā bērnībā vectēva atvilktnē uzietas Ulmaņlaika kārtis ar erotiskiem zīmējumiem. Jauns šķielacis ar skaistām lūpām, bet ļoti netīriem nagiem, padilušā mētelī ar nerca apkakli tērpta nenosakāma vecuma sieviete profilā un no priekšas, kuslā pozā nokritis līķis, pie bordeļa durvīm atslējušās staigules, savandītas, asinīm pielietas gultas art deco stila interjerā. Lapu pa lapai atklājot nomaļas sānielas, bodītes, pagalmus un pieticīgas rindu mājas, ieraudzīju no oficiālajām Sidnejas hronikām un pastkartēm atšķirīgu stāstu. Visvairāk tomēr mani pārsteidza fotogrāfiju kvalitāte. Vai policijas fotogrāfs, pildot Sidnejas padibeņu dzīves kulmināciju fiksētāja amatu, ir domājis par mākslu? Par nekautrīgi spožo Sidnejas saules gaismu pret noziegumā pieķertā pelēko vaigu?

Austrālijas kriminālā pagātne ir iecienīta akadēmisko un amatieru pētījumu tēma, tā, protams, ieinteresēja arī mani, jo neko vairāk par “visi austrālieši ir cēlušies no noziedzniekiem” nezināju. Vairums jaunā skata autoru mēģina atspēkot šo priekšstatu par austrāliešu nācijas veidošanos uz kolonizācijas pirmsākumos no Anglijas, Īrijas un Skotijas izsūtīto slepkavu un izvarotāju bāzes. Pētniekiem krietni palīdzējusi 17. un 18. gadsimta Anglijā attīstītā birokrātijas sistēma, kas pārsteidzoši labi dokumentēja gan kolonizācijas pirmos gadus, gan cilvēku plūsmu uz jaunatklāto zemi. Jau kādu laiku arī internetā ir pieejami Londonas centrālās krimināltiesas Old Bailey 1674.–1834. gada spriedumu oriģināli un to transkripcijas. Austrālijas valdības avoti savukārt piedāvā meklēšanas iespējas pamatīgi izpētītajos izsūtīto sarakstos, nodrošinot pat sazināšanos pēcteču starpā un tā veicinot jaunu atklājumu iespējamību.

Aplūkojot katordznieku kuģu pasažieru sarakstus vai Old Bailey spriedumus, ievēroju, ka bargākais sods – nāve vai izsūtījums uz Austrāliju – varēja tikt piespriests par sudraba pulksteņķēdes, divu zosu, olu groziņa vai auduma gabala nozagšanu. Tikpat smagi sodīt varēja arī par trokšņa celšanu ielās. Izslavēto Londonas prostitūtu, Liverpūles ostu kaušļu, īru un skotu disidentu procents sarakstos ir neliels. Vairums pārlieku bargi sodīto nelaimīgo palaida nagus saimnieka mājā vai veikalā izsalkuma un trūkuma mudināti, turklāt uz Austrāliju katorgā līdzi doties un kā brīvie pilsoņi Austrālijā apmesties drīkstēja notiesāto ģimenes locekļi. Katordznieku vidū bija arī paliels skaits intelektuāli noziegušos džentlmeņu – bankrotējuši dokumentu un parakstu viltotāji, kā arī citi, kuri ģimenes godu bijuši spiesti sargāt ar neatļautiem līdzekļiem. Bibliotēkas katalogā meklējot izdevumus par katorgā izsūtītajiem arhitektiem un māksliniekiem, uzgāju arī grāmatā apkopotas kāda augstdzimuša katordznieka vēstules, adresētas mīļajai mātei un māsai – tajās viņš nesteidzīgi un skrupulozi stāsta par dzīvi kolonijā.

Dažs labs no aristokrāta kļuva par katordznieku, bet pirmās izsūtīto kuģu grupas pasažiere Estere Ābrahamsa (1771–1846) no katordznieces kļuva par prominentu lēdiju. Lai arī pierādījumi bija visai neskaidri, uz septiņiem gadiem izsūtījumā sešpadsmitgadīgo jaunieti notiesāja par 24 jardus garas zīda mežgīnes nozagšanu darba devēja veikalā. Ja Estere nebūtu bijusi stāvoklī, iespējams, viņa tiktu pakārta. Ar Londonā dzimušo zīdaini viņa 1787. gadā uzkāpa uz kuģa, lai dotos izciest sodu Austrālijā. Uz kuģa Esterei palaimējās iekrist acīs Džordžam Džonstonam, tolaik vēl jūras spēku leitnantam. Kļūdama par viņa neoficiālo sievu, Estere tika uz brīvām kājām un vēlāk, Džonstonam uz īsu brīdi kļūstot par Jaundienvidvelsas gubernatoru, arī par kolonijas pirmo lēdiju. Ābrahamsa un Džonstons bija viens no Sidnejas bagātākajiem un prominentākajiem pāriem, kura pēcteči te dzīvo vēl šodien.

Estere drīz vien tika pie lieliem zemes īpašumiem un viņai visumā klājās labi, taču dzīve tā laika Sidnejā nebija viegla. Pirmo māju ar dubļu apmetumu viņai un Džonstonam uzcēla citi katordznieki no būvniecībai nepiemērotā vietējā koka. Neviens no pirmajiem kolonijas iedzīvotājiem nebija piedzīvojis nedz tādu lietu, nedz sauli, nedz karstumu. Būvniecības paņēmienus un materiālus, kas bija pazīstami Anglijā, šeit vajadzēja aizmirst, meklējot citus risinājumus. Līdzīgi kā Anglijā, kur zināšanas arhitektūrā bija teju katra džentlmeņa izglītības pamatā, arī šeit speciālistus neviens īpaši nemeklēja. Sekojot gubernatora vai citu augstākstāvošu personu norādēm, ēku un ceļu būvniecībā piedalījās katordznieki, kuru vidū bija pa kādam akmeņkalim, mūrniekam, galdniekam vai ķieģeļu cepējam. Šā tā uzceltās mājas postīja sēnes un parazīti, tās puva, bruka un ļodzījās. Kad Ābrahamsa un Džonstons kļuva turīgāki, labāku māju viņi sev, visticamāk, izvēlējās no līdzi atvestajiem, tolaik populārajiem villu stila un ornamentu katalogiem. Līdzās mājai bija vienkāršs dārzs ar ķirbju, kukurūzas un rāceņu dobēm.

Diezgan ātri atradu atbildi, kāpēc Sidnejā ir tik maz vecu māju. Pirmkārt, pirmo ēku būvniecība noritēja ekstrēmos apstākļos, izmantojot ar kuģiem no Anglijas atvestos un nepazīstamos vietējos materiālus. Otrkārt, vietā, kur pašlaik atrodas Sidneja, neviens nebija paredzējis būvēt pilsētu. Ilgu laiku par Jaundienvidvelsu nosauktās kolonijas gubernatorus uztrauca tikai disciplīna un saimnieciski jautājumi. Topošā Sidneja viņu acīs nebija nekas vairāk kā brīvdabas cietums. Par laimi viņu vidū gadījās skots Lahlans Makvairijs (1762–1824), kurš redzēja pāri vārgajai amatnieku un katordznieku arhitektūrai. Viņš redzēja dižas būves, parkus, dārzus, ostas, baznīcas un ceļus. Vienīgais, kā viņam pietrūka, bija arhitekts – cilvēks ar zināšanām par to, kā krāšņos sapņus pārvērst īstenībā. Makvairijs redzēja nākotnes Sidnejas potenciālu, katordznieku ciematu viņš vēlējās pārvērst modernā metropolē ar banku, skolu un slimnīcu.

Lai kāda vajadzība tolaik radās, speciālists tika atrasts katordznieku vidū. Ārsti, namdari, šuvējas, skolotāji, mākslinieki, dzejnieki un pat tiesneši – brīnumainā kārtā Britu impērijas kriminālās aprindas bija saražojušas visu profesiju pārstāvjus, izņemot arhitektus. Makvairijs sūtīja vēstuli pēc vēstules, lūdzot nozīmēt uz koloniju arhitektu, lai varētu īstenot infrastruktūras uzlabošanas projektus, taču viņa prasība netika apmierināta. Viena no lielākajām Makvairija atbalstītājām bija viņa sieva Elizabete, sieviete ar netipisku sirdslietu – arhitektūru un ainavu dizainu. No mājām līdzi Elizabete bija paņēmusi projektu katalogu “Dizains elegantām kotedžām un mazām villām”, un daudzas no tā laika Sidnejas bagātāko ģimeņu privātmājām tapa, vadoties pēc albumā atrodamajiem paraugiem. Elizabete bija autore vienai no pirmajām strūklakām pilsētā un pat dažām ēkām, ieskaitot baznīcu. Tieši viņai Austrālija var pateikties par pirmajiem kopējās publiskās telpas uzlabošanas projektiem.

1814. gadā Makvairijs vadīja jau ceturto gadu gubernatora amatā, bet viņa cerības uz arhitekta klātbūtni nebija īstenojušās. Sava pirmā lielākā projekta – slimnīcas – būvēšanu Makvairijs uzsāka pats. Līdzīgas ēkas viņš bija redzējis, dienesta laikā Indijā. Ar rezultātu gubernators tomēr nebija apmierināts, jo iegūtā celtne neatbilda viņa priekšstatam par arhitektūru. Tajā gadā pēc 25 gadu ilgas kopdzīves jaunajā kolonijā beidzot apprecējās Estere Ābrahamsa un Džons Džonstons, bet no kārtējā katordznieku kuģa “Ģenerālis Hjūits” nostreipuļoja antisanitāru apstākļu novārdzināts, no nāvessoda paglābies vīrs – Frānsiss Hovards Grīnvejs. Kabatā viņam bija ieteikuma vēstule, kurā Makvairijs vēlāk izlasīja, ka viņa priekšā stāv augstas raudzes arhitekts.

No prominentas būvnieku, amatnieku, akmeņkaļu un arhitektu ģimenes nākušais Grīnvejs (1777–1837) ap 1805. gadu sāka strādāt par arhitektu un ainavu dārznieku Bristolē. Pēc dažiem prakses gadiem nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ Grīnvejam draudēja bankrots, un, lai glābtu neērtajā situācijā nonākušo vārdu, viņš izgatavoja fiktīvu pierādījumu, viltojot paša un kādreizējā klienta starpā noslēgto līgumu. Tas bija laiks, kad uz ilgiem gadiem katorgā varēja nokļūt par pāris olu nozagšanu, taču tas bija arī laiks, kad augstu kotējās džentlmeņa goda vārds. Grīnvejs nevēlējās ar bankrotu aptraipīt savas ģimenes godu, tāpēc riskēja un saņēma par to bargu sodu. 1812. gada 23. martā Bristoles tiesa viņam piesprieda nāvessodu, taču tāpat kā visos laikos, arī tad ietekmīgu draugu roka spēja sodu mīkstināt uz 14 izsūtījuma gadiem. Sods, kas tolaik šķita bargs, Grīnveja karjeru tomēr pārvērta līdz nepazīšanai.

Saskaņā ar tolaik valdošo likumu, katordznieki, kuriem bija līdzekļi vai arī īpašas prasmes, varēja brīvi pārvietoties, darot kolonijai nepieciešamus darbus. Dokumenti liecina, ka Grīnvejs kādu laiku palīdzējis kolonijas inženierim, apsekojot un novērtējot esošo ēku stāvokli, taču viņa mērķis bija uzsākt privātu arhitekta praksi. Jau 1814. gada 17. decembrī avīzē “Sydney Gazette” viņš publicēja sludinājumu, piedāvājot ēku plānus, fasāžu un griezumu zīmējumus vienkāršām kotedžām un greznām villām. Grīnvejs piedāvāja arī veikt zemes mērīšanas darbus, būvdarbu tāmju izstrādi, kāpņu, veikalu vitrīnu, skursteņu dizainu, kā arī “pašlaik modernāko Anglijā” ornamentu zīmējumus. Nav zināms, kā tieši notika Grīnveja un Makvairija satikšanās, taču jau gadu vēlāk viņš piekrita piedāvājumam kļūt par Jaundienvidvelsas valdības arhitektu.

Pirmais uzdevums, ko Grīnvejs saņēma no Makvairija, bija izgatavot jaunā tiesu nama rasējuma kopiju. Lai arī uz brīvākām kājām, Grīnvejs bija un palika katordznieks, tomēr nekas neliecināja, ka viņš tāds justos. Viņš sevi redzēja kā gubernatora tuvāko partneri un tā vietā, lai priecātos par labvēlīgo likteni un darītu jebkuru uzticēto darbu, steidzās rakstīt atbildi: “Es nekavējoties nokopēšu zīmējumu, kā to lūdz Jūsu ekselence, taču ēkas, kurai nav nedz rakstura, nedz klasisku proporciju, kopēšana nodara sāpes manam profesionāļa prātam”. Par spīti pieticīgajam statusam tālāk vēstulē Grīnvejs lūdz uzticēt viņam publisko ēku projektēšanas pienākumus. Viņš izsaka cerības, ka ar augstiem arhitektūras standartiem būtu iespējams parādīt godu ne tikai kolonijai, bet arī tālajai dzimtenei. Visai drīz Grīnvejs jau bija uzzīmējis plānus, kas paredzēja grandiozus publisko ēku projektus, un izstrādājis ierosinājumus būvniecības normatīvu ieviešanai.

Agresīvais, iedomīgais, stūrgalvīgais, taču ārkārtīgi zinošais arhitekts Grīnvejs un Jaundienvidvelsas gubernators Makvairijs bija neparasta, bet veiksmīga savienība, jo tikai kopā abiem bija iespējams realizēt personiskās ambīcijas. Makvairija sapnis bija izveidot ideālo koloniju, Grīnveja – realizēt arhitektūras idejas. Abi necieta iebildumus un, atrodoties tālumā no kontrolējošās Anglijas, visai drosmīgi spēra soļus savu sapņu virzienā. Ar Grīnveja palīdzību tika izstrādāts priekšlikums Sidnejas kanalizācijas sistēmas attīstīšanai un pēc Londonas parauga izveidots regulāru ielu tīkls. Makvairijs savukārt ielām deva vārdus, nodibināja jaunas pilsētas un izveidoja pirmo Austrālijas banku. Viņa liberālā attieksme pret katordzniekiem, dodot tiem brīvību un iespēju strādāt valsts labā, vēsturē iezīmēta kā laiks, kad pirmo reizi brīvo cilvēku skaits kolonijā pārsniedza katordznieku skaitu. Makvairijs pirmais oficiālajos dokumentos sāka lietot vārdu Austrālija un kopā ar Grīnveju arhitektūras vēsturē mainīja priekšstatu par koloniju arhitektūru. Lai arī stils un metodes, ar kādām tika būvēta Sidneja, tika aizgūtas no Anglijas, daudz kas bija unikāls un radīts vietai, kas šodien pazīstama kā viena no pasaules pārsteidzošākajām un skaistākajām pilsētām.

1977. gadā Melburnā tika publicēts albums “Notiesātie mākslinieki” ar 19 džentlmeņu mākslas darbiem. Pirmo reizi austrāliešu mākslas vēsturnieki pavēra akadēmiskās durvis uz agrīnajiem kolonijas laikiem, pieminot arī katorgā izsūtītos māksliniekus. Ap šo laiku katordznieku tēma tika iekļauta arī Austrālijas skolu vēstures mācību programmās. Pazīstamāko no notiesātajiem māksliniekiem – Džozefu Lisetu (1775–1828) – šogad popularizēja Sidnejas muzejs, sarīkojot retrospekciju. Lisets Austrālijā ieradās tajā pašā gadā kad Grīnvejs, par savu nodarbošanos minot portretu un miniatūru gleznošanu. Viņu notiesāja par banknošu un dokumentu viltošanu, pie kuras mākslinieks atgriezās arī dzīves nogalē dzimtajā Anglijā. Trešā aresta brīdī Lisets pārgrieza sev rīkli, taču pirms tam bija paspējis akvareļos un zīmējumos iemūžināt Makvairija ideālās kolonijas sasniegumus. Viņš zīmēja gan topošās pilsētas ar to ēkām, kuģu piestātnēm un ceļiem, gan Austrālijas augus un dzīvniekus. Pārsteidzoši daudz Liseta darbos atspoguļota aborigēnu dzīve – tās ir visagrākās un spilgtākās liecības par aborigēnu dzīvi kolonizācijas pirmsākumos.

Sidnejas rītus es visbiežāk pavadu, kavējoties uz balkona un vērojot, kā no Tasmana jūras Sidnejas ostā ienāk kuģi. Liseta zīmējumos aptuveni šajā pašā vietā stāv aborigēni un noraugās, kā līča otrā krastā tiek būvētas mājas, ceļi un tilti. Uz vietu, kur Grīnvejs un Makvairijs cēla ideālo kolonijas pilsētu, es braucu ar prāmi. Kad tas pabrauc garām Sidnejas Operas namam, es ielieku somā izlasīto “Sydney Morning Herald” un dodos uz kuģīša izeju. Manas gaitas visbiežāk ved augšup pa Makvairija, Elizabetes vai Džordža ielu. Savulaik, kā raksta Makvairijs kādā vēstulē, pa šīm ielām pastaigājušās cūkas, tagad debesis ir gandrīz neredzamas, jo veco ēku vietā ir uzcelti Austrālijas augstākie debesskrāpji. Simtiem, tūkstošiem ēku Sidnejā ir nojauktas, atbrīvojot vietu labākai, ērtākai un finansiāli izdevīgākai arhitektūrai. Makvairija slimnīcas vietā tagad atrodas Jaundienvidvelsas štata parlamenta biroji, taču ir saglabājušies vairāki Grīnveja darbi – valdības labā strādājošo katordznieku barakas (tagad Haidparka Baraku muzejs), Sentdžeimsa baznīca un pirmā Austrālijas bāka. Es pirmo reizi nezinu, kas ir labāk – par katru cenu saglabātas mājas, vai lepnums par cilvēkiem, kas tās cēluši. Nezinu, ko domāt, kad ziņās klausos – otrais populārākais 2005. gadā Jaundienvidvelsas štatā dzimušo zēnu vārds ir Lahlans. Uz galda man stāv Makvairija vārdnīca un vairums izglītoto paziņu ir studējuši Makvairija universitātē.

Kopš 1787. gada līdz 1868.gadam, kad Austrālijas krastā piestāja pēdējais katordznieku kuģis, uz jauno valsti kopumā tika transportēti 162 000 Britu impērijas tiesās notiesāto. Viņu vidū bija pavisam maz slepkavu un izvarotāju. Bijušo katordznieku dzīvesstāsti ir viena no labāk pētītajām Austrālijas vēstures jomām. Respektablas galerijas un muzeji rīko viņiem veltītas izstādes, viņu sasniegumi aprakstīti neskaitāmās biogrāfijās. Katordznieki un viņu bērni uzcēla šo neparasto, brīnišķīgo pilsētu, kurā mūsdienās līdzās angļiem un īriem dzīvo jaunzēlandieši, ķīnieši, libānieši, itāļi, grieķi, horvāti un citu ieceļotāju pēcteči. Pēdējā tautas skaitīšanas reizē 2003. gadā vairums sidnejiešu sadaļā “izcelsme” tomēr norādīja – austrālietis. Tikai viens procents atbildēja, ka ir aborigēni.