Kas zvaigznes gaisos stāda

Liekas, esmu tajā vecuma grupā, kurai piederīgie ir lasījuši brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki”. Mūsu mājās bija un joprojām ir romāna ceturtais – 1913. gada Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdevums. Vēl vecajā gotu drukā, toties pirmoreiz ar Eduarda Brencēna turpmāk tik slavenajām ilustrācijām atsevišķās ielīmēs. Tieši šos “Mērnieku laikus” esmu lasījis kādas pāris reizes bērnībā un jaunībā. 1980. gada “zinātnisko izdevumu” drīzāk pāršķirstīju. Kas no jaunībā lasītā palicis atmiņā? Pirmām kārtām, grāmatas formāts un ilustrācijas. Vēl – vispārējs sižeta risinājums, atsevišķi notikumi, izteicieni un frāzes.

Liekas, tā ir ar visām tām grāmatām, no kurām vispār kaut kas saglabājas atmiņā, protams, ja atmiņa nav “fotogrāfiska” (man tāda nav). Tā nu apziņas miglājā kūņojas, te panākot priekšplānā, te atkal saplūstot ar nekurieni, personas no “Mērnieku laikiem”, “Zaļās zemes”, “Uguns un nakts, “Lazdu laipas”, “Grāfa Monte Kristo”, no kaut kādām Jūlija Vanaga poēmām vai balādēm, nu, viss kaut kas: simtiem stāstu pavedienu, simtiem sacerētu cilvēku un “virtuāli” izspēlētu likteņu drumslu. Var diezgan droši apgalvot, ka šos cilvēkus un likteņus, tādus, kādus tos apzinos, esmu sacerējis vai izgatavojis pats, atgrūžoties no melnu drukas burtu rindās iešifrētiem rakstnieku nodomiem un pretenzijām, manai subjektīvajai pašpietiekamībai nemitīgi visādos veidos reaģējot, samaisoties ar tā vai cita teksta izlasīšanas tradīcijām un stereotipiem.

“Mērnieku laiku” gadījumā viens tāds stereotipu veidošanas elements noteikti ir jau pieminētās ilustrācijas: man, tāpat kā desmitiem tūkstošu citu lasītāju, kopš bērnības ir pilnīgi skaidrs, kāds izskatās Švauksts, kāds – Ķencis, kā norisinās Lienas ārprāta skats... Bet vienlaikus Brencēna paveiktais ir arī kaut kādas fundamentālas pamatvērtības sastāvdaļa. Es nezinu īsti, kas tā par pamatvērtību, bet jūtu, ka tāda ir. Katrā valodā pierakstītajā literatūrā noteikti ir atrodami tādi gabali vai apgabali, kas šo pamatvērtību veido un nodrošina. Bieži vien šie gabali ārpus attiecīgās valodas/etniskās savpatības nav ne saprotami, ne interesanti. Pat, ja sižets uzbūvēts tradicionāli, atbilstīgi sentimentāla dēku romāna prasībām, pat ja darbojošos personu kaislības un drāmas ir “vispārcilvēciskas”. Literatūrzinātnieks Oto Čakars (ne nu pirmais un ne pēdējais) “Mērnieku laikus” nosaucis par latviešu literatūras stūrakmeni – par kaut ko tādu, ko no apakšas izraujot un aizmetot, visa ēka ļodzītos un sabruktu. Taču stūrakmeņa loma nav tikai cildena. Bieži, varbūt pat tā ir vienmēr, katra nākamā celtnieku paaudze līksmo par tās laikā sabūvētajiem stāviem, karnīzēm, kambariem un aplodām, bet kaut kur tālu apakšā palikušo, apsūnojušo stūrakmeni vispār aizmirst. Patiešām, ja aptaujātu ikgadējo Prozas lasījumu vai 1/4 Satori “publiku”, droši vien ne pārāk daudz būtu to, kas “Mērnieku laikus” uzskatītu par lasīšanas vērtiem. Un no “normālas lietu kārtības” viedokļa viņiem būtu taisnība.

Tomēr “stūrakmeņu” vieta un jēga nemainās, ja tos nepamana. “Mērnieku laiki” latvieša formas un satura veidošanā piedalās arī nepārlasīti vai vispār nekad neatšķirti. Piedalās gan ikdienas valodā lietotu frāžu, gan pozu un attieksmju veidā. Droši vien arī pastarpināti caur abām ekranizācijām – pie tiem, kam kino kaut ko nozīmē vai kam kino personāžs šķiet dzīvāks par dzīvu.

Ja cilvēks vispār neiet uz teātri, uzskatot to par necienīgu ķēmošanos, vai ja apmeklē tikai JRT, visus pārējos teātrus uzskatot labākajā gadījumā par kumēdiņu būdām, tik un tā viņš ir dzirdējis par “Skroderdienām Silmačos”, ar ko ik vasaru beidzas Nacionālā teātra sezona. Un tad jau ir tikai solis līdz atmiņai, ka Viesturs Kairišs savulaik arī iestudēja “Skroderdienas” – tikko pieminētajā JRT, teātrī, kam tobrīd patiešām bija jānes vienīgā dzīvelīgi radošā skatuves mākslas veidojuma pretrunīgā nasta un slava. Liekas, jauniesācējam režisoram tobrīd kaut kā vajadzēja jauniesāktajam teātrim pievelt vienu no pamatakmeņiem, pavisam banāli izsakoties, identitātes simboliem. Tas izdevās spoži, taču Kairišam pēc tam (un pēc “Tumšajiem briežiem”) pamatakmeņi vairs nebija prātā, viņš sāka lēkāt un dauzīties pavisam citos stāvos, brīžiem radot pat iespaidu, ka turpmāk vēlēsies uzņemt tikai kino.

Tagad, pēc dažādiem līčločiem režisors atkal atsācis darbu pie “nulles cikla”, iestudējot “Mērnieku laikus”, turklāt tieši Nacionālajā teātrī, ko “progresīvās teatrāļu aprindas” mēdz noniecināt kā vecišķas atpalicības un provinciālas pieticības mitekli.

Kāda teātra kritiķe, apcerot šo iestudējumu, izteicās, ka tas patikšot kritiķiem, bet nepatikšot publikai. Es arī noskatījos. Lai arī esmu publika, nevis teātra speciālists, līdz ar to neko nezinu ne par režisoru metodēm, ne par aktieru darba specifiku, izrāde man patika gandrīz līdz pašām beigām. “Gandrīz” tāpēc, ka pietrūka sirmā mācītāja un viņa skaitītā pantiņa: “Kas zvaigznes gaisos stāda,/ Kas saulei ceļu spriež,/ Lai tas par tevi gādā,/ Kad bēdas tevi spiež.”

Kāpēc šis noslēguma pantiņš man šķiet tik svarīgs? Tāpēc, ka tāds ir romāna autoru redzētais un sajustais ceļš, pa kuru izrauties no niecības, no ikdienas rūpestu uzspiestās nelietības, liekulības un sīkās kņadas. Žēl, ka tik maz ir to, kas aiz vientiesīgā pantiņa vēlas saklausīt Lielā miera visu izlīdzinošo piedāvājumu. Iespējams, ka to negrib vai nevar sadzirdēt arī režisors Viesturs Kairišs, latviskuma stūrakmeni atstājot tādā kā modīga atvērtā koda situācijā. Un iespējams, ka tieši šīs atvērtības dēļ viņam būtiski ir iecelt 19. gadsimta slātaviešu un čangaliešu sadzīves epopeju gadsimtu vēlākā, dziļi snaudošā Padomju Latvijas kultūras namā – tādā jaunākajām paaudzēm amizanti eksotiskā vidē. Man, kas pats jaunībā esmu dzīvojies pa šādiem kultūras namiem un padomju laikiem, tas nešķiet ne amizanti, ne eksotiski. Toties eksistenciāli gan. Jo, kā to itin labi atceras vai ikkatrs laikabiedrs, dzīvei Brežņeva laiku Padomju Latvijā bija kāda īpatnība: mums šķita, ka tāda šī dzīve būs vienmēr, ka šī samērā vienmuļā kaut-kā-iztikšana būs mūžīga. Redzot, kā šajā vēl dzīvo laika un laikmeta atmiņu vēja tunelī darbojas “Mērnieku laiku” personas, pārņem sajūta, ka tās, tieši pateicoties it kā pretrunīgajai padomju stagnācijas un 19. gadsimta “atmodas” simbiozei, iegūst gluži negaidītu mūžības daudzdimensionalitāti.

Kritiķi par Kairiša “Mērnieku laikiem” sarakstījuši daudz, apcerot aktieru sniegumu, kora līdzdalību, Prātnieka traktējuma oriģinālo laikmetīgumu, goda mielasta tulkojuma bagātīgās iespējas un vēl visu ko. Katram ir bijis savs sakāmais, kas droši vien lasīts kā Nacionālajā teātrī, tā ārpus tā. Droši vien tam visam ir kāda nozīme, vairojot vispārējo kultūrslāni, to barojot un mēslojot. Man vissvarīgākais šķita, ka mans septiņgadīgais dēls noskatījās izrādi, ne mirkli negarlaikojoties. Liekas, bērni ir vistuvāk manis pieminētajai “mūžības daudzdimensionalitātei”, vienkāršāk sakot, atskārtai par milzīgā un mūžīgā visiespējamību, “Kas zvaigznes gaisos stāda”. Sanāk, ka Viesturs Kairišs ar “Mērnieku laikiem” ir pamājis pareizajā virzienā.