Kas stāvēja šim vīrietim pretī

Kliedziens, kuru gaida

Es pūlos atcerēties visus gadījumus, kad beidzamajā laikā esmu dzirdējis kādu kliedzam. Iemesls šādai revīzijai nav tas, ka kliegšana būtu kļuvusi pārāk bieža. Tieši otrādi, kādu vakaru, izkāpjot no trolejbusa, es izdzirdēju skaņu, kas lika saausīties, jo izklausījās pēc izmisīga kliedziena, un sapratu, ka jūtos vīlies. Tas nebija kliedziens, bet kaut kāda mehānisma radīts troksnis. Noiedams nelielo ceļa gabaliņu līdz savām durvīm, es paspēju izanalizēt sajūtas – jā, es patiešām jutos vīlies. Man gribējās, lai kāds kliegtu.

Tātad – cik reizes un kādos apstākļos es beidzamajā laikā esmu dzirdējis, ka cilvēks kliedz?

Vispirms būtu jāsaprot, kas ir beidzamais laiks. Pieņēmu patvaļīgu lēmumu novilkt apli apkārt tam periodam, kura ietvaros es spēju pats sevi uztvert kā nemainīgu lielumu, iznāca divi gadi un septiņi mēneši. Uz robežas atrodas diena, kad kopā ar sievieti, kuru kopš tās reizes neesmu saticis, pavasarī ap pulksten trijiem naktī gulēju zemē nelielā Rīgas parkā, kuram ir piedēvēts sakars ar Mihailu Ļermontovu. Biju ieradies Rīgā kopā ar dažiem citiem kolēģiem un uzaicināts iedzert ar latviešiem Pārdaugavas dzīvoklī. Sieviete, ar kuru apskāvies es gulēju slīpumā uzkalna nogāzē Ļermontova parkā, bija mana latviešu kolēģe. Es šķitos dēmonisks (te arī ir tas kopsakars ar Mihailu Ļermontovu), jo man bija apmetnis. Es izvilku to no savas somas un paklāju zemē, patiesībā tas bija plāns lietus plašķītis no plēves. Tad mēs mīlējāmies. Metafizisku iemeslu dēļ pirms tam nebiju to darījis gadu un divarpus mēnešus, tādēļ notikumi parkā risinājās ātri. Pēc kāda laika mēs ar kolēģi piecēlāmies un es gribēju savākt plašķīti, taču tas nebija sataustāms un tumsā to nevarēja arī ieraudzīt. Sieviete raustīja plecus un apgalvoja, ka nekāda plašķīša neesot bijis, vismaz viņa to neatceroties, neesot ne redzējusi, ne kā citādi sajutusi. Tad mēs vēl pagājāmies pa ielu kādu gabaliņu. Jau tajā brīdī es vairs nevarēju īsti precīzi atcerēties, kāds esmu bijis līdz šim, tāpēc plašķīša dēmonisko pazušanu uztvēru kā simbolu. Sieviete pēc nepilniem diviem gadiem man pastkartē atzinās, ka viņa, guļot zemē, sajutusi nepatīkamu smaku un sapratusi, ka esam ietrāpījuši suņa mēslā. Kā viņai, guļot zem manis, bija izdevies precīzi izpētīt, ka suņa mēsls atrodas zem viņas, tas ir, zem paklātā plašķīša, viņa nepaskaidroja. Esmu arī izbrīnīts par to, ka sieviete bija spējusi nemanāmi salocīt plēvi tā, lai nenotrieptos, un aizmest pietiekami tālu, lai man neizdotos to atrast. Es šo sievieti cienīju jau agrāk un, braucot uz Rīgu, biju vēlējies viņu satikt un padarīt par savas iepriekšējās dzīves robežu. Viņa, savukārt, nekad nav vēlējusies kļūt par manas tagadējās dzīves sastāvdaļu, par ko es šo sievieti-robežu, kura neatļāva skaistu mirkli aptraipīt suņa sūdam, cienu vēl jo vairāk.

Taču viņa parkā nekliedza un savā ziņā ievadīja manas dzīves posmu, kas novedis pie pašreizējā stāvokļa – es jūtos vīlies par to, ka cilvēki gandrīz nekad nekliedz.

Revīzijas gaitā es spēju aprakstīt tikai nedaudzus gadījumus.

Šis ir gandrīz par banālu, lai to būtu vērts pieminēt. Zem mana loga naktī sakāvās divi stipri piedzērušies draugi. Viens no viņiem bija agresīvā puse un izkliedza uz otru nesakarīgas lamas augstā balsī, kas atgādina pārgrieztu acu baltumus, bet sieviete, kura bija kopā ar viņiem, savukārt kliedza frāzi, kas katram būs ienākusi prātā, pirms vēl es paspēšu to uzrakstīt: “Rebjata, ņenada! Ņenada, rebjata! Miša, ņenada! Jura, nu ņenada, ņenada, rebjata!”Šīs nenozīmīgās, monotonās skaņas kādu laiku vienaldzīgā jūras viļņu ritmā uzplūda un atplūda, līdz izgaisa tālumā.

Otra reize bija gaišā dienas laikā. Es gāju garām mājai, pa kuras durvīm ātrās palīdzības brigāde nestuvēs iznesa vecu vīru, kādu mirēju. Viņa kliedziens bija kluss. Nezinu, vai viņš kliedza aiz sāpēm, kas radās, nestuvēm sakratot viņa slimo ķermeni, vai arī patiešām bija tā, kā man tobrīd šķita – vecis kliedza tāpēc, ka viņam nebija izejas Viņu nesa laukā pa vienīgo izeju un viņš jau nepārprotami redzēja, ka tā ir bezizeja. Tomēr savā ziņā arī viņa kliedzienam trūka artikulācijas un konkrētības, tas bija kliedziens bez apziņas.

Esmu dzirdējis dažus dusmīgu sieviešu kliedzienus, kas mehāniski liecina par smagnēju seksualitāti un nogurumu, tāpat kā tējkannu svilpieni liecina par ūdens vārīšanos. Bērnu brēkšana ratiņos, protams, aizpilda tukšumu, vismaz demogrāfiski, bet arī tie nav nekādi īsti kliedzieni, tikai paziņojumi, deklarācijas, šifrētas telegrammas, kas jāsaņem, pareizi jāatkodē un jāizpilda rīkojumi.

Atceros tikai vienu kliedzienu, kas piederēja daudz augstākai hierarhijas pakāpei. Kliedza vīrietis; es viņu pazinu, jo daļēji piederu viņa profesijas aprindām. Viņš bija ģērbies vējjakā, beretē, ar brillēm, līdzīgs daudziem, ar portfeli, diezgan labi kopts, redzēts arī pa televizoru, nopietns, laipns. Es varēju viņu ieraudzīt dažas minūtes iepriekš, varbūt būtu viņu pasveicinājis.

Iespējams, mēs pat būtu pāris vārdus parunājuši, varbūt viņam būtu atradies kāds fakts vai ierosinājums izdevumam, kurā es strādāju. Taču es viņu ieraudzīju tikai tagad, pagriezis galvu uz kliedziena pusi. Viņš stāvēja uz ielas stūra, līdzās ieejai veikalā un bankomātam, un kliedza uz kādu sievieti. Viņa rokas bija stīvi nostieptas uz leju un mazliet paplestas uz sāniem, portfelis turpināja karāties rokā kā enkurs. Seja bija bāla un pilnīgi mierīga, bet mute tajā pa gabalu līdzinājās caurumam, kas ar akmeni izsists loga stiklā. Es neatrados pietiekami tuvu, lai saprastu vārdus. To arī nebija daudz. Viņš izkliedza tikai pāris frāzes, pēc tam pagriezās un ātri aizgāja.

Balss bija diezgan spalga, kā nodīrāta. Es esmu pūlējies atcerēties, kāda izskatījās sieviete. Viņš palicis man prātā tāpēc, ka zināju šo cilvēku jau iepriekš. Sievieti pilnīgi aizklājis viņa kliedziens.

Dažbrīd man šķiet, ka viņa bija jauna, ar gaišiem matiem. Citreiz es gandrīz skaidri atminos robustu korpusu un piesarkušus vaigus. Pāris reizes man uz mirkli ir šķitis, ka vispār esmu pārskatījies un nebija nekādas sievietes. Bet kaut kas taču tur bija? Protams, viņš kliedza uz savu dzīvi, bet bija taču kāds, kas stāvēja šim vīrietim pretī un kuram bija viņa dzīves seja. Un viņš to redzēja.

Nē, es nebūt nealkstu kā lūriķis stāvēt pirkstgalos pie logiem, aiz kuriem kāds kliedz. Es tikai gaidu brīdi, kad izdzirdēšu kliedzienu, paskatīšos apkārt un sapratīšu, ka tas, kas kliedz, esmu es.

Dainis Giļus
No lietuviešu valodas tulkojusi I.Z.

Dionīss ziemā

Līdz konditorejas Daile atvēršanai astoņos no rīta Dionīss skraida pa Krišjāņa Barona ielu, pārvērties rudā kucītē.

1936. gadā, 38 gadu plaukumā, Skudre Olga, dzimusi 1898. gadā, samaksājusi pilsētai 15 plus vēl trīs latus. Smalkmaizīšu madāma, skaistule un Rīgas bohēmas mīlule, ir atkal saņēmusi 4. kategorijas tirdzniecības zīmi, kas apliecina, ka Blaumaņa ielā 15. atrodas II šķiras konditoreja kafejnīca Daile. Viņi pārdod siltas maizītes, cepumus, uzsildītas kotletes un alkoholiskos dzērienus. Izlejamus.

2003. gads. Meitenes apmeklētājus sauc par klientiem. Klienti dalās grupiņās pēc dzimuma piederības. Nacionalitātei nav nozīmes. Pāri te nenāk. Ja kāds iemaldās svētdienas rītā, nakts nobrāztām sejām, jūtas kā ekskursanti un dabū vakardienas tortes gabalu – milzīgu un apkaltušu. Darba dienu rītos sievas un vīri te nāk dzert. Savpatīgās latviešu kundzītes un dāmas – knibināt siltas maizītes. Inesei, kas strādā aiz letes, ir krāsotas šķipsnas, skaistajai pavārei vienmēr biezi krāsotas skropstas, riktīgajai bārmenītei ir vīrs. Ceļu strādnieki no rīta dzer moku, četrotne krievu sievu – šņabi Moskovskaja un brendiju Merkūrs. Gaiss smaržo pēc svaigām biezpienmaizītēm un lēta konjaka. Vīri joko par vakardienas sātīgajām brokastīm – vodku ar tomātu sulu. Darba rītu sievu četrotnei katrai ir savs relišeris – mazajai ir rūžs uz vaigiem, tai, kura sačervelējusies kā vīģe – spilgti zaļsarkans lakats, lielajai ir kupli mati un raga brilles, ceturtā vienmēr izrauj savus simt gramus pirmā, nesakot ne vārda un nopietni veroties logā. Pa radio Ainars Mielavs dzied par saviļņojumu, kurš rodas bez vārdiem. Bez vārdiem. Tikai smaržas un garšas. Līdz pieskārieniem konditorejas rītā netiek. Dionīsam ir milzīga šalle un iesnas. Vientuļa mīklas pasaule. Latvietes dzer balzāmu, krievietes brendiju, un ikvienā no viņām ir kāda zīme, kuru paspilgtinot viņas varētu nokļūt uz glancētu žurnālu vākiem. Krāsu virpulis – sieviešu matu krāsojumā, maizīšu salikumā, alkohola pilēs uz sausajām lūpām. Latvijas balzāms, Rīgas flamenko. Viņu Dionīss no rītiem smaida glāzītēs vai smalkmaizītēs. Tad, nonācis viņās, mirkli grudzina jautru sildošu dziesmiņu. Konditorejā Daile nekonfliktē, apkalpotājas ir mazliet nogurušas, apspūrušas un labprāt joko ar klientiem. Konditorejā Daile dzer bez tostiem. Dionīss mirkšķina grādu acis un sildās.

Mārtiņa Beķerejā uz Ģertrūdes ielas alkoholu un kotletes nepārdod. Kūkas un plātsmaizes smaržo, kundzes, kas tās pārdod, ir stingras un ar apmeklētājiem nekoķetē. Te nāk pāri. Precēti un citādi pāri, dāmas, kundzītes un meitenes. Temperaments – latvisks.

Sieva pērk kūkas viesībām un ir neizturami korekti nīgra, kad saimniece sajauc trauslo kārtaino un dievišķo. Saimniece neatvainojas. Viņa ir tikpat pretī nīgra. Vīrs, mulstot sieviešu kaujas laukā, mēģina visu vērst jokā, tas esot pat labi, ka šeit vienmēr var dabūt neprognozējamu, bet gardu pārsteigumu. Saimniece ļauj komplimentiem nedzirdētiem iekrist krēmšnites mīkstumos un atcērt, ka viņai parasti tā negadās. Es sēžu pie loga un ēdu šokolādes kartupeli. Ar muguru pret korektā konflikta slāpēto uguni. Smaržo pēc saldas mīklas. Smaržo pēc Sicīlijas latviešu gaumē. Uguns uz āru netiek – dusmu aromāts iesūcas biezpienmaizītēs un kāda māte parkā kliegs uz bērnu, kad viņš iekāps peļķē. Es ēdu šokolādes kartupeli, jo mazu gabaliņu saldās šokolādes desiņas man atteicās pārdot – kur tad pēc tam liks to pārpalikumu. Dodu pieci, ka tai svētdienā tur ieklīda vēl viena nobružātiem vaigiem un gribēja mazu gabaliņu šokolādes desiņas, kas palīdz sagaidīt Maskava-Rīga, Berlīne-Rīga, Imanta-Čiekurkalns, Nākotne-Brīvības iela nejaušību lidmašīnas nolaišanos. Es sēžu ar muguru pret un ēdu šokolādes kartupeli. Sicīlija kulminē labi ģērbtās latviešu sievas klusēšanā. Kad uzmetu skatu kūku vitrīnai, magoņmaizītes ir sarāvušās melnas un maziņas. Tiesības izvēlēties mazāku gabaliņu ir atriebtas.

Mārtiņa Beķerejā uz Ģertrūdes ielas pārdod kūkas un korektu attieksmi. Tur dusmojas bez vārdiem. Alkohols vai slāpētas dusmas – Latvijā iespējamas demogrāfiskas problēmas. Dionīss ir virtuvē pie pavārēm un, gatavojoties cīņai, ar miltiem iepūderē paduses. Līdz kautiņam nenonāk. Lai remdētu vilšanos, Dionīss apēd dievišķo vai medus. Pavasarī tauku kažociņā viņš zvilnēs līdzās resnajam rudajam runcim un tikai ap jūnija beigām atminēsies par stumbru sūtību augt pretī debesīm. Pamodināt viņu var tikai ar smiekliem.
Vai bučiņu.

Inga Gaile

Fotogrāfa piezīmes

No Cirstu muižas īsākais ceļs uz Kalna Kaibēniem ir pa Ogres kreiso krastu, un pēc kilometriem trim, pie Raunu mājām pārbraucis pāri tiltam, ceļa kreisajā pusē ieraudzīju ideālu objektu sen iecerētam 50 mm objektīva testam. Svētdienas vakars, nomales ceļš uz Madonas un Cēsu rajonu robežas, garantēts miers un klusums. Bet, kamēr savīkšījos uz bildēšanu, pa to pašu ceļu, grūti zvārodamies, piebrauca vecs moskvičs, un no tā izkāpušais pavecais kungs taujāja man ceļu uz Kalna Kaibēniem. Nācās atzīties, ka esmu šai vietā pirmo reizi, pats braucu pēc kartes, lai nu mēģina pēc diviem krustojumiem trešajā nogriezties pa kreisi.

Moskvičs aizlīgoja, un brīnišķā gaisma pa tam lāgam bija pazudusi. Pieklājības pēc uzbildēju pāris variantu uz krāsu filmas un pukodamies pakoju kopā aparatūru. Vajag taču gadīties tajā pēdējā pusotrā minūtē, kad vēl ko varēja iespēt, satikt, iespējams, pa visu dienu vienīgo braucošo auto šajā ceļa posmā. Vai arī man tas būtu tikai spokojies? Vienīgais mierinājums, ka ceļu biju parādījis pareizi, mājup ripodams nodomāju, ieraudzījis ceļa rādītāju uz Kaibēniem.

Mārcis Bendiks