Kas ir nauda Anglijā?

Es nepavisam neesmu politekonomists, tāpēc par jautājuma teoriju šeit nevar būt ne runas. Ar praksi šajā ziņā man ir vēl daudz sliktāk nekā ar teoriju. Tādēļ rakstu pēc vērojumiem un iespaidiem, jau vairāk nekā gadsimta ceturtdaļu dzīvojot šajā, pašā dārgākajā pilsētā Eiropā un vienā no dārgākajām pilsētām pasaulē — kā nekā tā taču tomēr ir pieredze. Un arī šeit ir kāda filosofija. Tauta, kas pirms trīsarpus gadsimtiem izdomājusi politisko ekonomiju (lai gan skoti uzreiz teiks, ka neviens anglis nekad to nespētu izdarīt, un šo zinātni izdomāja skots Ādams Smits), stingri zina (un neviens to nespēs pārliecināt par kaut ko citu!), ka vārdam “nauda” ir divas pilnīgi atšķirīgas nozīmes: nauda, kas tev ir, un nauda, ko tu tērē. Taču šī pati tauta arī izdomājusi parunu: “Nav iespējams, ka jūs ēstu pudiņu un vienlaikus tas jums būtu.” Kam kategoriski nepiekristu nelaiķis Georgijs Ivanovičs Gurdžijevs, kurš nebeidza apgalvot, ka, tikai ēdot pudiņu, tas tev ir. Bet “naudas filosofija”, tikpat kā vēl nesākusies, piekāpjas tavas personiskās attieksmes pret naudu psiholoģijai. Skatieties, vidējs Londonas inteliģents ar visai vidējiem ienākumiem būs sašutis, ka cukura cena ir palielinājusies par diviem pensiem kilogramā, bet viņš arī, acis nepamirkšķinot, samaksās sešdesmit mārciņas par biļeti uz operu. Viss ir ļoti vienkārši: otrajā gadījumā viņš maksā par savu baudu, kamēr pirmajā — par kopēju nepieciešamību (tas ir, nepieciešamību gan pirkt cukuru, gan ēst to). Bet maksāt naudu par nepieciešamību ir pretīgi! Taču arī šeit viņš nespēj būt konsekvents. Rupji lamājoties viņš nolād visdārgāko sabiedrisko transportu pasaulē, bet jau visai paguris lamā valdību par dārgāko benzīnu pasaulē, jo mašīna — lai cik tā arī būtu nepieciešama, tā tomēr ir viņa izvēle un viņa lēmums, kamēr metro, autobuss un vilciens ir lietas visiem, un, tās noraidot, viņš uztur sevī individualitātes ilūziju. Viņa attieksme pret naudu ir šīs visbritiskākās ilūzijas izpausme. Ņemiet vērā — tā ir ne tikai dīvainība, tas ir arī noturīgs pašsajūtas pieradums: “Labi, mēs varbūt neesam paši gudrākie pasaulē, bet droši vien dumjākie arī ne!”

Pavisam nesen avīzēs bija fotogrāfijas, kurās bija redzams premjers ar ģimeni metro vai autobusā — tā teikt, kopā ar savu tautu. Mans paziņa, bijušais krievu valodas skolotājs un cilvēks, kura līdzekļi ir visai necili, atbildot manām vaimanām par metro neprātīgo dārdzību, atzinās, ka nekad mūžā (viņam ir gandrīz septiņdesmit) nav izmantojis neko no britu sabiedriskā transporta. Cits mans paziņa, kurš dzīvo Dorsetā, kādus divsimt kilometrus no Londonas, nekad mūžā nav bijis Londonā, lai gan regulāri apmeklē Savienotās Valstis, Spāniju un Franciju, skaidrojot to tādējādi, ka viena diena Londonā viņam izmaksā tikpat, cik nedēļa Malagā vai Sanfrancisko. Bet runa nav tikai par naudu, nē!

Un šeit mēs atgriežamies pie britu vidusšķiras “naudas filosofijas” galvenās tēzes, kas gan bieži vien netiek izteikta, tēzes, kas saistIta ar to pašu parunu par pudiņu: “Naudas, ja dzīvo par to, vienalga nekad nepietiks; uzskatīsim, ka tās vienkārši nebūs!” Bet kā būtu, ja “dzīvotu tai”? Tā ir 80. gadu morālā alternatīva, kas nozīmīga vēl šodien. Taču kā šai alternatīvai sadzīvot ar britu tradicionālo individuālismu, no vienas puses, un ar skumjo faktu, ka visus Lielbritānijas iedzīvotājus nav iespējams izvietot Londonas Sitijas “kvadrātjūdzē”, no otras puses? Apmēram trīsdesmit četrdesmit tūkstoši tur strādājošo (tikai strādājošo, tur neviens nedzīvo) vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem saņem skaidrā naudā (pēc nodokļu samaksāšanas) apmēram vienu miljardu sterliņu mārciņu mēnesī. Nav nemaz tik daudz — jūs teiksiet —, taču, goda vārds, tas nav arī nemaz tik maz!

Bet tur, kur morālajām alternatīvām vajag sadzīvot vienai ar otru, neizbēgamas ir arī morālās grūtības. Galvenā no tām — kā vidējā cilvēka apziņā samierināt “brīvā tirgus” politekonomiskos principus un liberālisma ideoloģijas morālās idejas ar šīs pašas vidusšķiras ētiku? Tas ir uzdevums visam britu sabiedrības augstākajam slānim — no vietējās vidusskolas direktora, vietējās baznīcas mācītāja vai vietējās policijas priekšnieka līdz premjerministram un abu galveno partiju līderiem. No šejienes arī nepieciešama kaut kāda cita — kompromisa, sintētiska “naudas filosofija”. Tālu tā nav jāmeklē. Censoņi, kas sludina “atgriešanos pie galvenajām ētiskajām vērtībām”, lien no ādas laukā, lai masām darītu zināmu savu šādas filosofijas versiju — nu, ne masām, protams, kam nav naudas, un ne arī “kvadrātjūdzes” iemītniekiem, kam nauda ir, toties nav ne mazākās intereses par jebkādu filosofiju —, bet tai pašai vidusšķirai.

Tā, pēc kārtējā skandāla, kas saistīts ar bērnu noziedzības pieaugumu, izglītības līmeņa krišanos un veselības aizsardzības sistēmas vispārēju pasliktināšanos, kad parastie argumenti, lai izskaidrotu to vai citu izgāšanos centrālajā vai vietējā politikā vai ekonomikā, ir jau izsmelti, pienāk kārta vispārīgai spriedelēšanai par naudu. “Ko gan var gaidīt no pusaudžiem, kuri tiek audzināti atmosfērā, kur nauda vienmēr ir visa centrā, par ko runā, raksta un domā,” paziņo televīzijas ekrānos lēdija, britu lielākās labdarības organizācijas prezidente, kas strādā ar nabadzīgo kvartālu un baraku bērniem Londonā, Mančestrā un Liverpūlē. “Nauda ir galvenais faktors jaunatnes samaitāšanā un morāles pagrimumā.” — “Muļķības,” vēl banālāk iebilst sociālisti, “vecās gvardes” humānisti, “tā nav nauda, bet naudas trūkums, kas maitā sabiedrību, un tieši tas ir galvenais faktors, kas demoralizē iedzīvotāju nabadzīgos un slikti apmaksātos slāņus, un ir galvenais cēlonis tam psiholoģiskajam fenomenam, ka simtiem tūkstošu jauno cilvēku ir “apsēsti” ar naudu. Ekonomiskās nevienlīdzības novēršana vai mazināšana ir vienīgais ceļš, lai rastos normāla (un tāda pastāv? — A.P.) attieksme pret naudu.” “Ak Dievs, cik vāji, cik bezpalīdzīgi!” nenoturētos Kārlis Markss ar repliku no Haigeitas kapsētas Londonas ziemeļos. Viņš jau nu zināja, kas ir nauda! Taču šodien Lielbritānijā to nezina tikpat kā neviens un vismazāk — tā saucamie “jaunie leiboristi”, kas cenšas — pagaidām nesekmīgi — piedāvāt “naudas filosofijas” liberālo versiju. Bet arī to — ar tādu pusspēku, pusintelektu. Kurš gan gaida no Tonija Blēra vai Gordona Brauna, lai viņi zinātu vai vismaz neskaidri atminētos Miltonu Frīdmenu vai lordu Keinsu, nerunājot nemaz par Štrausu, Šūmaheru vai Maksu Vēberu! Bet šeit sākas pats interesantākais: “liberālās plūsmas” sociālisms lieliski iztiks bez atbildes uz jautājumu “kas ir nauda?” Jo pat sen jau prātu izkūkojušais Birmingemas katoļu bīskaps vai Kārdifas metodistu sprediķotājs neuzdrīkstētos teikt no televizora ekrāna, ka mūsdienu sabiedrībā nauda — tas ir ļaunums. (Maksimums, ko atļautos paziņot konservatīvs eiroskeptiķis: ekijs — tas ir slikti, bet vecās labās britu mārciņas — tas ir labi.) Tomēr grūtības pieaug, pat ja arī neatbild uz jautājumu “kas ir nauda mūsdienu liberālajā sabiedrībā?” Galvenā neskaidrība ir tā, ka jaunā “brīvā tirgus” liberālisma ideoloģija atšķirībā, teiksim, no marksisma, fašisma vai pat keinsisma izveidojās salīdzinoši nesen, kad galvenās iepriekšējās ideoloģijas (iekļaujot te arī pietiekami apnēsāto britu individuālisma ideoloģiju, kam pamatā bija protestantiskā ētika) jau sen bija zaudējušas savu vēsturisko nozīmi un savu ētisko vērtību. No šejienes arī jaunās librālās ideoloģijas galēja “neskaidrība”, “ne-izkristalizācija”: no tās ir ļoti grūti izdarīt ētiskus secinājumus un tā ne sevišķi stimulē skaidrus ētiskus formulējumus, jo pati vēl nav izveidojusies kā pabeigta ideoloģiska sistēma. Nauda šīs ideoloģijas rāmjos ir ne vien kaut kas pats par sevi saprotams, bet arī gandrīz vai kaut kas “dabisks”, “dabiski dots”, un tai jāatrod sava vieta pasaules “globālajā nākotnē”. Pie tam netiek ņemts vērā, ka “globalitāte” pat ne tuvu nav kaut kas dabīgs un nekādā ziņā nav dabisks cilvēces stāvoklis, bet gan viens no liberālās ideoloģijas “projektiem”. Saprotams, ka, pateicoties savai četrus gadu simtus garajai ekonomiskajai vēsturei, briti tikai ar lielu piepūli spēj iedomāties naudu tās globālā funkcionēšanā — kur nu tur pasaule, ar vienu pašu Eiropu nevar tikt skaidrībā!

Tā nekas — viena pati Eiropa! Kāds kreiss antieiropeisks ekonomists nesen paziņoja: “Nauda — tas ir tas, ko apvienotā Eiropa ņem no vienām valstīm un dod citām.” Kas tad notiks ar naudu pagaidām vēl utopiskajā “apvienotajā pasaulē”? Nu, vienkāršajam britam — tāpat kā jebkuram “vienkāršajam” cilvēkam — nauda turpina būt iedalīta tajā, kuru apliek ar nodokli un tajā, kuru neapliek. Tā, kas ir kabatā, un kas nav, kas ir tava un kas ir sveša, visbeidzot, tā, kas ir nopelnīta, un tā, kas ir zagta (pasarg’ Dievs!). Bet ne jau visi ir tik vienkārši? Pavisam nesen viens no “nevienkāršajiem” (kādreizējais kreisais, protams) uzrakstīja savā autobiogrāfijā: pašlaik nauda ir galvenais negatīvais faktors vidējā brita psiholoģijā (kāpēc tikai brita? — A.P.), visas iepriekšējās vēstures (esmu pārliecināts, ka viņš to nezina! — A.P.) pašas postošākās sekas un galvenais nākotnes sociālās un ekonomiskās attīstības bremzētājs. Viņš runā tā, it kā itin nemaz nebūtu morālās filosofijas profesors Šropšīrā, bet gan šķērsielā sprediķojošs Jehovas liecinieks.

Eju caur universitātes pagalmu. Uz kaimiņu koledžas durvīm paziņojums par lekciju “Nauda — virsvērtības pārvēršanas instruments senajās Austrumu vergturu sabiedrībās”. Kas? Vai kāds marksists? — Nekā tamlīdzīga. Viņš vienkārši sāk lekciju ar viegli nostalģiskām atmiņām par sen pagājušo jaunību: “Kad es biju Londonas ekonomikas skolas pirmā kursa students, mūsu politiskās ekonomikas profesors V. (seko ļoti slavens vārds — A.P.) mums teica: “Lai saprastu, kas ir nauda, nepieciešams izdzīt no sava prāta un savām domām visu, kas šo jautājumu tiešā veidā neskar — ētiku, psiholoģiju, tiesības, pat politiku.” — “Bet ja es nespēju to izdarīt?” nenocietās viens no studentiem. — “Tad jums vajag mainīt profesiju. Nauda ir pats konkrētākais un vienlaikus pats abstraktākais cilvēka eksistences fenomens. Visgrūtāk to saprast ir mums, angļiem, jo mēs nevaram domāt par sevi, nedomājot par naudu. Tātad, lai saprastu, kas ir nauda, vispirms nepieciešams atbrīvoties no savām paša domām par to.”

Nu ko, vai nu viņam pašam ir nauda vai nav, viņam paliek iespēja saprast, kas tā ir.

Rule, Britania! [1. Valdi, Britānija! — senas britu himnas vārdi.]

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons