Kas ir demokrātija jeb imperiālistu pakalpiņa piezīmes

“Kas ir demokrātija?” pēkšņi ievaicājās kubiešu Drošības policijas darbinieks, vērdamies manī ar skatienu, kas pauda ne tik daudz jautājumu, cik apņēmību tūdaļ iedzīt mani stūrī un atkailināt visu manas līdzšinējās argumentācijas seklumu un muļķīgumu. No malas raugoties, situācija bez šaubām bija groteska, taču pirmajā brīdī es jutu, ka manī pamostas kaut kas līdzīgs revolucionāram patosam: bet varbūt man pamēģināt iedzīt viņu stūrī? Varbūt pamēģināt viņu pašu izģērbt kailu? Katrā ziņā līdz šim mans pratinātājs bija atstājis tāda cilvēka iespaidu, ar kuru ir iespējams cilvēciski sarunāties un varbūt pat padiskutēt “par politiku”.

Ritēja otrā (vai varbūt trešā) pratināšanas stunda. Nelielā, piesmēķētā Ārvalstnieku aizturēšanas centra telpa atšķīrās no citām telpām, kurās man Kubā bija gadījies ielūkoties. Kubiešu mājās ir ļoti maz lietu. Istabas interjeru bieži vien veido tikai galdiņš, kāds sēžamais, kāds plauktiņš un varbūt vēl pāris sīkākas lietas. Caur pastāvīgi atvērtajām ārdurvīm un logiem telpās ieplūst ielas skaņas, un tu jūties, it kā atrastos nevis istabas četrās sienās, bet vienkārši zem jumta (tiesa, bieži vien zem visai nedroša jumta, kurš tev var negaidot uzgāzties uz galvas). Šajā telpā bez galdiņa atradās arī divi salīdzinoši jauni, masīvi dīvāni, tikpat masīvs atpūtas krēsls, turklāt vēl Pioneer mūzikas centrs ar pazīstamajām Radiotehnikas tumbiņām. Nekā cita, ja neskaita manas ceļasomas, arī nebija, bet ar to pietika, lai telpa izskatītos eiropeiska, tas ir, piekrāmēta. Galdiņš bija nokrauts ar manas ideoloģiskā diversanta darbības lietiskajiem pierādījumiem — dažādiem papīriem, grāmatiņām, mapēm, vizītkartēm, aploksnēm.

Havannā mēs bijām ieradušies pirms piecām dienām kā tūristi, zinādami, ka mūsu brauciena mērķis — tikties ar kubiešu opozīcijas pārstāvjiem — pēc spēkā esošajiem Kastro režīma likumiem var tikt iztulkots kā “graujoša kontrrevolucionāra darbība”. Mēs zinājām, ka neilgi pirms mums par šo pašu “noziegumu” Kubā bija aizturēti un no valsts izraidīti četri citi eiropieši. Kaut arī nevienu brīdi aiz sevis nejutām “asti”, mēs apzinājāmies, ka allaž modrās Revolūcijas aizsardzības komiteju acis fiksēja un attiecīgajiem orgāniem ziņoja par katru reizi, kad mēs klauvējām pie kādām durvīm. Tāpēc es nejutos ne pārsteigts, ne izbijies, kad pēc kārtējās tikšanās, atgriezušies viesnīcā, mūs gaidīja trīs Imigrācijas policijas darbinieki. Iespēju, ka ar mums var notikt kas sliktāks par izraidīšanu, mēs nepieļāvām. Droši vien to nepieļāva arī abi čehi, Ivans Pilips un Jans Bubeniks, kas ieradās Kubā divus mēnešus pēc mums un tagad Drošības policijas cietumā Villa Marista gaida revolucionāro tribunālu. Ja incidentu neizdosies atrisināt diplomātiskā ceļā, tribunāls var viņiem piespriest līdz 20 gadiem cietumā.[1. Visai daiļrunīgs bija arī Kubas KP oficioza Granma šī gada 16. janvārī publicētais raksts par abu čehu aizturēšanu: “12. janvārī Sjego de Avilas provinces Imigrācijas un ārvalstnieku pārvaldes darbinieki aizturēja Čehijas pilsoņus Janu Bubeniku un Ivanu Pilipu, kuri, pārkāpjot tūrista statusu un pildot Amerikas kubiešu mafijas vadoņu instrukcijas, bija. ieradušies, lai uzņemtu graujošus kontaktus ar šīs provinces kontrrevolucionāro grupeļu locekļiem. (..) Šo “tūristu” lietas pirmsizmeklēšanas gaitā noskaidrots, ka viņu apmeklējumam nebija nekā kopēja ar tūrismu un ka tā patiesais mērķis bija stāties kontaktos ar kontrrevolucionāriem elementiem, nodot viņiem instrukcijas un resursus. Tāda ir šī skumjā pretkubiskā loma, ko uzņēmušies spēlēt daži čehu pilsoņi, tāpat kā šīs zemes valdība – īsts imperiālisma pakalpiņš. Aizturēto ārzemnieku darbība un maršruts sakrīt ar citu agrāk atklāto kontrrevolucionārās organizācijas Freedom House emisāru darbību. Šo organizāciju izveidojusi ASV valdība, lai atbalstītu tēvzemes nodevējus, kuri kaļ slepenus plānus pret Revolūciju. (..) Čehijas Republikas Ārlietu ministrija uzpūtīgā, augstprātīgā un griezīgā veidā ir protestējusi pret šo imperiālisma algotņu arestu. Nekādi histēriskie kliedzieni viņiem nepalīdzēs (..) Vienīgais, ko šai ministrijai vajadzētu darīt, ir atvainoties Kubai."]

Mēs ne mirkli nebijām šaubījušies, pieņemot mūsu brauciena sponsoru piedāvājumu. Dīvaini — diez vai es būtu piekritis doties līdzīgā braucienā uz Ziemeļkoreju, Ķīnu vai pat Baltkrieviju, bet Kuba… Nu, Kuba tomēr ir kaut kas īpašs. Pioniera gados, kad manās rokās nonāca Artūra Lielā grāmata Karību jūras smaragds, Kuba manā ģeogrāfisko prioritāšu sarakstā uz laiku ieņēma tikpat augstu vietu kā Stīvensona Bagātību sala vai Žila Verna Patagonija. Līdz ar laimīgo bērnību pamazām izplēnēja arī mans sapnis par Kubu, taču pagājušajā gadā tas pavisam negaidīti atgriezās. Tā bija V. Vendersa filma Buena Vista Social Club, kas pēkšņi no zemapziņas dzīlēm uzvandīja senaizmirstas izjūtas — tādu kā smeldzīgu nostalģiju pēc kaut kā, kura iztrūkumu es jau biju paguvis aizmirst. Kad pienāca piedāvājums braukt, es biju gatavs.

Iesākumā minēto jautājumu biju izraisījis ar savu lecīgo apgalvojumu, ka man kā pārliecinātam demokrātam, kas lielāko sava mūža daļu nodzīvojis līdzīga režīma apstākļos, nav pieņemams tas “sociālisms”, kas valda Kubā.

“Mēs arī esam pārliecināti demokrāti,” bija atbildējis policijas virsnieks. “Bet kas ir demokrātija?”

Vēlēdamies izvest gaidāmo ideoloģisko divkauju no demagoģijas duļķainajiem ūdeņiem atklātajā teorētiskās diskusijas laukā, sāku ar to, ka demokrātija, manuprāt, ietver sevī vismaz trīs elementus: brīvas un atklātas vēlēšanas, varas dalīšanas principu un cilvēku pamattiesību un brīvību ievērošanu. Taču tālāk es netiku.

“Pareizi, kas attiecas uz brīvām vēlēšanām, mēs esam tādās pašās domās,” mani pārtrauca policijas virsnieks (ar vārdu “mēs” acīmredzot bija jāsaprot visa Kubas komunistiskā partija). Tālākais tēmas izvērsums lika saprast, ka mans biklais mēģinājums ir cietis sakāvi:

“Kurā valstī ir vēl demokrātiskākas vēlēšanas nekā Kubā? Vai tu vispār zini, kā Kubā notiek vēlēšanas? Sanāk kopā visi kvartāla iedzīvotāji un izvēlē nevis to, kam ir visstiprākā aizmugure, bet gan to, kas ir viscienīgākais pārstāvēt viņus Parlamentā — godīgākais, strādīgākais... Tas var būt gan skolotājs, gan šoferis, gan atkritumu savācējs. Vai pie jums Latvijā tas ir iespējams?”

Skatījos savā pratinātājā un domāju — viņš taču nedomā to nopietni. Tūlīt viņa lūpu kaktiņi sakustēsies, un mēs abi “uzsprāgsim” homēriskos smieklos. Galu galā, šie zēni (kopā ar klusējošu smagsvara boksera tipa mulatu viņi pavisam bija četri) taču neizskatījās ne pēc asinskāriem tontoniem-makutiem, ne pēc glumiem čekistiem. Tie bija pavisam parasti zēni džinsos, kurus, aizmirstot par viņu nodarbošanos, es pavisam labi varētu iztēloties kā savus kaimiņus, paziņas vai pat draugus.

Taču nē, viņa lūpu kaktiņi palika nekustīgi, acis gaidīja atbildi. Vēl arvien nespēdams pārvarēt apmulsumu, kaut ko noņurdēju par to, ka Latvijā gan vēlēšanas notiek maķenīt savādāk un ka, manuprāt, Parlaments ir vieta, kur tomēr vajadzētu strādāt profesionāliem politiķiem nevis atkritumu savācējiem.

“Ko profesionāli politiķi zina par tautas patiesajām rūpēm? Tikuši pie saviem kabinetiem un dienesta automašīnām, viņi aizmirst par tautu.”

Klusībā brīnījos par savu sākotnējo naivumu. Cik gan ātri biju paspējis aizmirst laikus, kad tamlīdzīgām rozīnēm garnēta biezputra bija arī mūsu dienišķā ideoloģiskā barība.

“Kāda veida materiālo palīdzību tu nodevi kontrrevolucionāriem?” iejaucās otrs pratinātājs. “Grāmatas, tehniku, naudu?” Mēs bijām paņēmuši līdzi bloknotus, pildspalvas, zīmuļus, ko uzdāvināt mūsu kubiešu paziņām (tāpat kā visu citu, arī šīs lietas Kubā šodien var iegādāties tikai par dolāriem), bet galvenokārt zāles — vitamīnus, pretsāpju līdzekļus, antibiotikas. Izslavētā Kubas bezmaksas veselības aizsardzības sistēma varbūt vēl spēj palīdzēt grūtniecēm un bērniem līdz divu gadu vecumam, bet visiem pārējiem jebkura infekcija vai saslimšana var pārvērsties par ilglaicīgiem elles murgiem.

“Tātad tu sniedzi palīdzību šiem tēvzemes nodevējiem?” pratinātājs paaugstināja toni. Teicu, ka nesaprotu, par ko viņš runā — zīmuļi taču nav ieroči, ar tiem nevar ne šaut, ne durt, ne spridzināt.

“Ir gan ieroči,” pratinātājs nopietni apgalvoja. “Tie ir ieroči, kurus viņi izmantos savā netīrajā cīņā pret Revolūciju.”

Labi, lai būtu ieroči, bet zāles es ieteiktu ņemt līdzi visiem, kuri taisās apmeklēt Kubu — var gadīties, ka jūs sastapsiet kādu, kuram tās ir ļoti vajadzīgas. Mēs bijām uz pāris dienām auto nomā paņēmuši vieglo automašīnu, lai apmeklētu dažas vietas ārpus Havannas. Pa ceļam uz Matansasu uzņēmām kādu ļoti patīkamu sievieti ap 40 gadiem (starp citu, pēc maniem novērojumiem stopošana Kubā ir galvenais veids, kā cilvēki pārvietojas no vienas pilsētas uz otru). Sieviete devās uz Matansasu pie māsas cerībā aizņemties naudu, ar ko samaksāt advokātam, kas varētu aizstāvēt viņas sešpadsmitgadīgās meitas intereses gaidāmajā tiesā pret viņas izvarotāju. Viņa izskatījās pagalam nogurusi un lielākoties sēdēja, saķērusi galvu rokās. Es ievaicājos, vai viņa nejūtas labi. Sieviete atzinās, ka viņu jau ilgstoši moka nežēlīgas galvas sāpes un ka viņai neesot dolāru, lai nopirktu zāles. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņa paskatījās man acīs, kad, izņēmis no somas kastīti ar analgīna tabletēm, sniedzu tās viņai. Šajā skatienā bija viss — neticība, prieks, sāpes, kauns… Es jutos tā, it kā tieši šīs analgīna kastītes nodošana galvas sāpju nomocītajai sievietei būtu bijis manas “slepenās” misijas Kubā patiesais iemesls un attaisnojums.

“Ar kādiem cilvēkiem tu Kubā tikies?” turpināja pratinātājs. Melot nebija nozīmes, viņiem tas tāpat bija zināms. Nosaucu divus vai trīs vārdus, piebilstot, ka pārējo vārdus neatceros. Patiesībā mēs četru dienu laikā bijām tikušies ar kādiem 30 disidentiem.

“Vai tu zini, ka viņi visi ir amerikāņu imperiālisma algotņi? Tie ir parazīti, cilvēki bez principiem, kas par jūdasa grašiem ir gatavi pārdot savu tēvzemi.” Pratinātājs nežēloja nievājošas un nicinošas metaforas, ar kurām boļševiku retorika, kā zināms, ir īpaši bagāta, lai liktu man saprast, ar kādiem deģenerātiem es biju sapinies. Iebildu, ka uz mani šie cilvēki bija atstājuši visnotaļ pozitīvu iespaidu; ka viņi neperina vardarbīgus valsts apvērsuma plānus un ka vienīgais, ko viņi vēlas, ir panākt, lai valdība uzsāk ar viņiem dialogu. Tas arī nebija melots.

Kubas opozīcija, protams, nav viendabīga — tā ir sašķelta neskaitāmās grupās, kustībās un partijās, no kurām katrai ir savi līderi ar savām idejām, nākotnes vīzijām un ambīcijām. Lielākā daļa no tiem, kurus mums gadījās sastapt, piederēja pie inteliģences slāņa, turklāt daži no viņiem kādreiz bija ieņēmuši augstus amatus Kastro valdībā. Lielākā daļa no viņiem bija izbaudījusi režīma cietumus, daudzi pat vairākas reizes. Gandrīz visi bija bez darba — ne tādēļ, ka “sociālais parazītisms” būtu viņu dzīves veids, bet gan tādēļ, ka disidentisms nav savienojams ar algotu darbu valstī, kur vienīgais darba devējs ir pati valsts. Viņi ēd to pašu bezgaršīgo maizi un dzer to pašu kafijas surogātu, ko citi kubieši, stāv tajās pašās bezgalīgajās rindās, kur citi kubieši, un vienīgā palīdzība, ko viņi saņem, ir radinieku sūtījumi no ārzemēm (tie, kuriem tādi ir). Un, kaut arī pēdējos gados valdība piecieš viņu darbību, ja tā neiziet atklātībā uz ielas, viņi zina, ka jebkurā brīdī var tikt aizturēti, tiesāti un sodīti. Dažādi avoti sniedz dažādas ziņas par Kubas politisko ieslodzīto jeb sirdsapziņas cietumnieku skaitu, tādēļ varu pateikt tikai to, ka tas atrodas kaut kur robežās starp 300 un 800.

Turpmāk, domājot par Kubu, man būs jādomā arī par Alberto — kādreizējo skolotāju, kurš mums rādīja lielu kamolu, savītu no viņa meitas matiem — matiem, kas meitenei sākuši krist laukā aiz pastāvīgā stresa, kam viņa, revolūcijas ienaidnieka meita, ik dienas tiek pakļauta skolā. Man būs jādomā par Maricu, kuras namiņu Havannas nomalē varas iestādes vairākkārt bija draudējušas nojaukt, ja viņa nepārstās to izmantot par mītni pretvalstiskām aktivitātēm, bet, kad kādu dienu sētā iebrauca buldozers, viņa nogūlās tam priekšā un nebija dabūjama nost. Man būs jādomā par Rafaelu, kura sievai drīz vajadzētu dzemdēt, bet kura kaimiņu māja pirms pāris nedēļām brūkot bija saārdījusi viņa vannas istabu un tualeti, — varbūt paies vairāki gadi, pirms viņš varēs tās atkal lietot. [2. Pēc Kubas neatkarīgās preses ziņām pagājušā gada decembra lietavu laikā vien Havannā sabruka 200 ēku.]

“Kāpēc tev nepatīk mūsu revolūcija?” vēlējās zināt pratinātājs. Atbildes vietā strupi norādīju uz dažām Kubas realitātes drūmākajām iezīmēm. Tūlīt dabūju dzirdēt, ka tie visi ir amerikāņu imperiālistu izdomājumi.

“Cik izbadējušos bērnus tu redzēji Havannas ielās?” sekoja jautājums. “Cik ubagu, lūdzam žēlastības dāvanas? Cik bezpajumtnieku? Vai tu zini, ka Kubā ir viena no zemākajām bērnu mirstībām pasaulē? Tu zini, cik Kubā ir bordeļu? — Neviena! Mēs varam iziet uz ielas, un tu neatradīsi nevienu vietu, kur tirgo pornogrāfiskos žurnālus.”

Par pornogrāfiskajiem žurnāliem viņam bija taisnība — tos es Havannā netiku redzējis. Tiesa, netiku redzējis arī neko tādu, ko varētu nosaukt par avīžu kiosku — to vienkārši nav. Avīžpapīra šajā valstī acīmredzot pietiek tikai partijas oficiālā laikraksta Granma drukāšanai, bet ar tā izplatīšanu var tikt galā arī avīžu iznēsātāji.

Pa to laiku otrs pratinātājs bija beidzis pārcilāt un piereģistrēt katru manu papīru, kas atradās mums priekšā uz galdiņa.

“Vai tu zini, ka šajā rakstā nav neviena vārda taisnības?” izmeklētājs kratīja rokā rakstu par prostitūciju Kubā, ko man iepriekšējā dienā bija iedevis kāds kubiešu neatkarīgais žurnālists. No visa raksta viņš bija izlasījis tikai virsrakstu, bet ar to pietika, lai izteiktu šādu apgalvojumu, jo, tāpat kā kādreiz Padomju Savienībā, arī sociālistiskajā Kubā “seksa”, kā zināms, nav un nevar būt, tā sakot, pēc definīcijas. Ar to nodarbojoties tikai daži deklasēti elementi.

Patiesība ir nedaudz savādāka. Kopš cukura eksporta vietā par Kubas ekonomikas galveno balstu kļuvis tūristu imports, prostitūcija ir atgriezusies Havannas pludmalēs, ielās un lokālos visā savā kādreizējā pirmskastro laika spožumā. Turklāt, kā apgalvoja žurnālists, pēdējos gados prostitūcija Kubā ir kļuvusi par sociāli akceptētu parādību, uz ko bieži meitenes pamudinot viņu pašu ģimenes locekļi. Ko tur piebilst — valstī, kur vidējā mēnešalga ir 230-300 peso (10-15 dolāri), bet viss, izņemot nožēlojamās pārtikas devas, ko var iegūt par taloniem (rīsi, pupiņas un daži citi pamatprodukti), nopērkams tikai par dolāriem (turklāt cenas Havannā visām precēm bija krietni vien augstākas nekā Rīgā), prostitūcija lielum lielajai meiteņu daļai ir nevis līdzeklis dārglietu vairošanai, bet gan izdzīvošanas vai ģimenes uzturēšanas avots.

Man ar to nācās sastapties jau pirmajās desmit minūtēs pēc ierašanās viesnīcā. Bija apmēram pusvienpadsmit vakarā, un es nolēmu iziet laukā aplūkot tuvējo rajonu. Ieliņas bija gandrīz tukšas, un pirmie pretimnācēji — divi apmēram 18 gadus veci zēni — mani apstādināja, lai palūgtu uguni. Tuvumā saskatījuši manus nekubiskos vaibstus un apvaicājušies, no kurienes esmu (turpmākajās pastaigās pa pilsētu man adresētais jautājums “Where are you from?” skanēja ik pēc pāris soļiem), zēni laipni piedāvājās palīdzēt. Ko kungs meklējot — restorānu, bāru, labus cigārus vai varbūt kādu karstu meiteni? Teicu, ka man nekas nebūtu pretī atzīmēt savu ierašanos ar vienu Cuba libre kādā pieklājīgā bārā. Izrādījās, ka šāds bārs ir turpat aiz stūra, kādas gigantiskas, drausmīga izskata trīsdesmitstāvu paneļmājas pirmajā stāvā. Melnās ieejas durvis rotāja lepns uzraksts Emperador.[3. Imperators (spāņu val.).]

Bārā, kura interjers atsauca atmiņā Rīgas pirmo privāto naktsbāru īpašnieku gaumi, valdīja pustumsa un skaļa kubiešu mūzika. Apsēdāmies visi trīs bāra letes galā un pasūtījām kokteiļus. Nu, vai neesot lieliska vietiņa? Šovakar gan te esot pamaz meiteņu, bet vajagot atnākt piektdienā vai sestdienā, tad tikai kungs redzēšot. Tiku informēts gan par cenām, gan visu pārējo. Bez mums draudzīgā bariņā pie letes sēdēja vēl kādas septiņas, astoņas pavisam ikdienišķi ģērbušās meitenes.

Telpas stūrī pie galdiņa trīs citas meitenes izklaidēja kādu ārzemnieku, kurš ik pa brīdim iesmējās — tā kā mazliet pārspīlēti, mazliet uzbudināti, kā jau smejas pavecāki kungi jaunu meiču sabiedrībā. Šķiet, ka Kuba ir veiksmīgi atradusi savu nišu globālajā tūrisma tirgū, piedāvājot konkurētspējīgu preci — baltas smilšu pludmales, “karstas” karību meitenes un sava veida augstākās kastas statusu ikvienam ārzemniekam ar dolāriem kabatā. Tas savukārt lielā mērā nosaka tās raibās publikas īpatnības, kas šeit spieto biezā slānī; viņu uzkrītoši skaļā un augstprātīgi izaicinošā uzvedība negribot vedināja uz paralēlēm ar konkistadoru ierašanos šajā salā pirms piecsimt gadiem. Nezinu, vai ir vēl kāda vieta pasaulē, kur visu zemju salašņas, erotomāni un kompleksu māktie var tik atbrīvoti nodoties visu “baltā cilvēka” privilēģiju baudīšanai kā Kubā. Pēc četrdesmit Kastro diktatūras gadiem “Brīvības sala” ir kļuvusi par vietu, kur vienīgā brīvība ir ārvalstu tūristu brīvība uzvesties kā idiotiem.

Negribēdams justies muļķīgi, sāku izvaicāt manus pavadoņus par dažādām kubiešu sadzīves lietām. Uz runāšanu viņi nebija jāskubina, turklāt viņi necentās slēpt neko no tā, par ko Kubas oficiālie informācijas avoti parasti klusē. Tajā pašā laikā viņi neaizmirsa ik pa brīdim palielīt bāra meitenes un apvaicāties, kura man patīkot vislabāk. Pacēlis acis, mēģināju pustumsā viņas aplūkot labāk. Pie vienas no viņām laikam mans skatiens aizkavējās kādu mirkli ilgāk, jo tūlīt meitene arī piecēlās un nāca man klāt. Varbūt viņai bija 18 gadi, varbūt arī nebija. Katrā ziņā, viņa bija vienīgā baltā starp pārējām — mulatēm un tuvumā izskatījās pavisam glīta. Uzlikusi roku man uz pleca, viņa apvaicājās, kā mani sauc un no kurienes esmu. Vai es negribētu izmaksāt viņai kādu kokteili. Cik nu pieklājīgi mācēdams, mēģināju skaidrot, ka visu dienu esmu pavadījis lidmašīnā un man vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu kārtīgi atpūsties. Varbūt piekāpšu rītdien.

Manāmi vīlusies un apsolījusi rītvakar atkal būt šajā pašā vietā, meitene atvadījās. “Viņas vismaz nav uzbāzīgas,” atviegloti nodomāju un, samaksājis rēķinu, šķīros no saviem pavadoņiem “līdz rītvakaram”Jautājums, kas visvairāk interesēja manus pratinātājus, protams, bija par to, kā uzdevumā mēs Kubā bijām ieradušies. Nezinu, cik reizes tiku atkārtojis, ka šajā braucienā bijām devušies par saviem līdzekļiem tikai un vienīgi aiz personiskas intereses par Kubas “alternatīvajām” politiskajām kustībām, bet disidentu adreses bijām sameklējuši internetā. Nebija grūti pamanīt, ka Drošības policijas darbinieki neticēja nevienam manam vārdam, taču centos izturēties, cik nu mierīgi un pārliecinoši spēju. Beigās šī spēlīte apnika arī viņiem. Virsnieks nolēma “pāriet pie otrās fāzes”, konfrontējot mani ar lietisku pierādījumu, kuru nebiju paguvis iznīcināt.

“Tātad tu kā imperiālistu pakalpiņš ieradies šeit, lai nodotu Revolūcijas ienaidniekiem to cīņas pieredzi, ko ieguvi, graujot sociālismu Latvijā?” (biju pieminējis savu kādreizējo darbošanos Vides aizsardzības klubā). Vēlreiz atkārtoju, ka neesmu ne iesūtīts teroristu instruktors, ne profesionāls revolucionārs un, kaut arī mūsu braucienam bija sponsori, tas nebūtu noticis bez manas brīvprātīgās gribas. Gribēju vēl piebilst, ka demokrātiskā valstī tikšanās un brīva domu apmaiņa ar opozīcijas pārstāvjiem netiek uzskatīta par noziegumu, taču aprāvos. Vismazāk šajā brīdī es vēlējos atgriezties pie sarunas par to, kas ir demokrātija.

Pēc piecām stundām pratināšana beidzot bija galā. Pulkstenis rādīja stundu pēc pusnakts. Man ierādīja tukšu kameru ar trīs matračiem, kur varēju netraucēti atjēgties, kamēr Drošības policija pratināja manu ceļabiedri. Vēl pēc trīsdesmit stundām Imigrācijas policijas pavadībā tikām nogādāti José Martí lidostā. Mūsu ceļojums bija laimīgi beidzies ar piespiedu deportēšanu.

“Havanna, nu bet, kāda ir Havanna?” daudziem droši vien gribētos zināt. Stulbi, bet Havannu tā īsti arī nepaguvu ieraudzīt. Tās apskate bija vienīgais no mūsu ceļojuma programmas punktiem, kas palika neīstenots. Taču arī tas, ko izdevās redzēt, bija pietiekami, lai tā vairs neizietu no prāta. Ja kaut ko no šī brauciena nožēloju, tad to, ka nākamā iespēja redzēt Havannu man droši vien nepienāks ātrāk kā līdz ar nākamo Kubas revolūciju. Ceru, ka līdz tai nebūs jāgaida pārāk ilgi.