Kartona kazaka stāsti

Pie ieejas Antonijas ielas ukraiņu kafejnīcā stāv — ne jau nu šveicars, viesmīlis vai zāles pārzinis, kaut ko tādu Rīgā var redzēt tikai indiešu restorānā netālu no Tautas frontes nama — tur, kur agrāk bija Lielais kamielis. Nē, Dnipro priekšnamā stāv koši krāsots kartona kazaks ar uzrakstu, kurā teikts, ka viņš palīdzēs nokārtot Ukrainas vīzu. Tā kā Ukrainas vēstniecība nav tālu, varbūt var pat tā — kamēr viesis paēd, kazaks aizskrien un, kad laiks maksāt rēķinu, arī vīza jau nokārtota? Es to neizmēģinu — man jau ir, es jau esmu bijusi Kijevā un varu saprotoši attiekties pret ēdienkarti.

Reiz, ceļā uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu, šķirstot kādu žurnālu spīdīgos vākos, ievēroju smieklīgu stāstiņu par ukraiņu mākslinieka piedzīvojumiem Gēteborgā. Piektdienas pēcpusdienā pie dzērienu veikala drūzmējas zviedri, kas vēlas nodrošināties jautrai nedēļas nogalei. Mākslinieks, kas Gēteborgā iekārto savu gleznu izstādi, ātri atrod kopīgu valodu ar dažiem vīriem — viņi labprāt iedzer ne tikai nedēļas nogalē un dzīvi interesējas par stipro dzērienu lietām citās zemēs. “Kijevā tos var nopirkt veikalos jebkurā laikā, vienalga, darbdienā vai brīvdienā, arī naktīs,” stāsta ukrainis. Zviedri rāda neticīgas sejas: “Tiešām? Nevar būt! Un cik tad tie maksā?” Ukrainis nosauc cenu, kuru dzirdot, zviedru sejas kļūst vēl neticīgākas: “Tik lēti? Nevar būt! Un kā tad pie jums ir ar meitenēm?” “Meitenes Kijevā ir brīnišķīgas, ” apgalvo mākslinieks, “ļoti skaistas meitenes!” “Bet ja viss, ko tu saki, ir patiesība, ko gan tu dari šeit?!” brīnās zviedri... Pēc tam sagadījās tā, ka Kijevā tieši ar šo pašu mākslinieku, Lesu Podervjanski, sēžot viņa darbnīcā kādas divpadsmitstāvu mājas trīspadsmitajā stāvā, mēs pļāpājām par pieminekļiem. Protams, katram Kijeva saistās ar Sofijas katedrāli un Zelta vārtiem, kas iezīmē Kijevas Krievzemes laiku pilsētas robežas, ar klintīs izcirstām klosteru cellēm un zeltītiem baznīcu kupoliem Dņepras augstā krasta pakalnos. Šur tur starp tiem rēgojas padomju laika obeliski.Taču cilvēki ielās vairāk uzmanības pievērš pieminekļu “pamežam” — bronzas veidojumiem cilvēka (un ne tikai cilvēka — arī dzīvnieka) augumā. Viņi ne vien apskata, bet arī aptausta un sadzīviski apspriež šos jaunā bronzas laikmeta brīnumus, un fotografējas, veidojot grupiņas, kurās piemineklis izskatās kā viens no draudzīgas kompānijas dalībniekiem.

Pie Besarābijas tirgus stāv rakstnieks Šoloms Aleihems, viens no slavenākajiem Ukrainā piedzimušajiem ebrejiem — viņš droši vien nācis te pirkt brīnišķīgos Krimas bumbierus, kas mutē uzreiz pārvēršas saldā sulā, it kā nekad nebūtu bijuši stingri un rokā paņemami priekšmeti ar noteiktu formu, vai varbūt Besarābijas limānu krastos ganītās lielās baltās zosis. Bet kādēļ tieši līdzās vēsturiskajiem Zelta vārtiem (protams, arī tie ir tikai mūsdienās celts piemineklis) un kņaza Jaroslava Gudrā akmens tēlam parka stūrī uz neliela postamenta stāv izaicinošs kaķis, kura manierīgi viļņainā, pārlieku dekoratīvā aste atgādina Aivazovska gleznotos Melnās jūras skatus?

“Ielas otrā pusē ir taverna Pantagriēls, nu, tāds restorāns ar pretenziju uz franču virtuvi,” skaidro Lesa draugs dzejnieks Ohrimovičs, “un šis ir restorāna saimnieces kaķis. Viņš dzīvoja laimīgi, droši vien katru dienu zaga virtuvē desu, bet tad viņu uz ielas sabrauca automašīna. Un saimniece uzcēla viņam pieminekli.” Kamēr es vēl pārdomāju, vai katrai kaķa saimniecei Kijevā ir pa spēkam panākt, lai piemineklis sabrauktam dzīvniekam tiktu uzstādīts vienā no pilsētas vēsturiskajām vietām, skaistule Maša, lupinādama plāni sagrieztās basturmas šķēlītei nost pārlieku ugunīgo piparu apvalciņu, lai uzkostu pēc piparu degvīna glāzītes, sauc pāri galdam: “Sākumā kaķim bija arī putniņš, bet to zagļi nozāģēja...”

Iedzert Kijevā visieteicamāk būtu kopā ar citu pieminekli: ar lielisko aktieri Jakovčenko, kurš tagad, gluži tāpat kā dzīvs būdams, turpina kopā ar suni sēdēt skvērā pretī sava teātra ieejai. “Dzīvē Jakovčenko bija vēl ģeniālāks komiķis nekā uz skatuves,” saka Less. “Jakovčenko bija dzērājs. Un reiz viņš piedzērās tik stipri, ka pakrita uz ielas bez dzīvības zīmēm. Viņu atrada un aizveda uz morgu. Teātrī pienāca ziņa, ka Jakovčenko ir miris un guļ morgā, sākās sēras, parādījās fotogrāfija melnā ietvarā, kāds sāka vākt naudu bēru vainagiem — cik kurš dod. Bet Jakovčenko naktī pamodās. Viņš pats pēc tam par to stāstīja.” Less, kurš faktiski ir arī nekaunīga rakstura tautas lugu autors un izpildītājs, un ar ukraiņu emigrantu izdotajām kasetēm popularitātes ziņā skolēnu auditorijā ierindojas uzreiz aiz Ševčenko, izjusti atdarina vecā kunga čerkstošo balsi: ““Pamostos. Ļoti auksti. Pašauju roku pa kreisi — bac, pliks vecis! Pašauju pa labi — pliks sievišķis! Un auksti! Uzceļos, sāku meklēt durvis. Durvis ciet, sāku klauvēt, sargs atver — un nokrīt. Es uzreiz uz teātri. Tur mana fotogrāfija melnā rāmī karājas. Es esmu nomiris. Prasu: dodiet šurp sarakstu, cik kurš iedeva! Ahā, Šumskis iedevis desmit karbovancus — jāāā, tas ir īsts draugs. Bet Gumdaļskis tikai piecus — nūūū, draņķis.” Īsi sakot, savāca visu to naudu un nodzēra. Un tas viss ir tīra patiesība...”

Lūk, ukraiņu dzērienu aspektā Rīgas kafejnīcas Dnipro dzērienkartē ir tā: gorilka Osoblivaja ir, gorilka Kolos ir, bet girka nastojanka Medova z percem no Nemiroff, lai gan nesen pārvērtusies no suvenīra, kas obligāti vedams no Kijevas, par dzērienu, ko var dabūt Rīgas veikalos — nav.  Un tas ir nepareizi iekārtots. Taču to, ka te nemaz nav kokakolas, man ir grūti atzīt par trūkumu. Jāsaka pavisam atklāti: lai iedzertu labu vīnu,  vajag iet kur citur, bet kāds šardonē pie pusdienām atradīsies.

Ēdienkarti vajag izpētīt pirmajā istabiņā pie letes, jo Dnipro ir tikai viena apkalpotāja un ir pieņemts, ka pasūta, pirms sēžas pie galda (taču ir pieredzēti arī izņēmumi). Un varbūt tas pat ir labi, kaut arī neērti. Jo tad arī tas, kurš nodomājis caur divdūjiņām izrakstītajām durvīm doties no melnajām klavierēm un Tarasa Ševčenko portreta ar dvieli prom uz dibenistabu, kur pie balsināta kamīna karājas izšūtie Ļesja Ukrainka un Ivans Franko, var, brīdi pastāvot pie bāra, paspēt pamanīt arī Gogoli. Tas ir neliels. Ovālais portretiņš novietots uz plaukta starp dažādām porcelāna mantiņām un īpaši patīk tiem apmeklētājiem, kuri pagājušajā gadā ir bijuši arī Jaunajā Rīgas teātrī un redzējuši izrādi Pojezd prizrak: Gogolis — kāpostgalva — ukraiņu borščs, ļoti pareiza asociāciju ķēdīte, kas novedīs pie pareizas ēdiena izvēles.

Jo galu galā uz nelielo kafejnīcu Dnipro cilvēki, ja vien viņi nav ukraiņu kultūras biedrības biedri, kas ieradušies uz kādu īpašu pasākumu, nāk tieši paēst. Tas ir apmēram tāpat, kā aiziet pie kāda drauga, kam mājās ir vecmāmiņa — īsta mājas virtuve, nevis vārda pēc vien, bet pēc ēdiena omulības. Ja nu atkal salīdzinātu ar “oriģinālu”, tas ir, ar Kijevu, nāk prātā ne jau nu kāda pseidofranciska taverna ar pašpārliecinātiem kaķiem un citi nesamērīgi dārgie lielpilsētas restorāni, bet gan Brīvdabas muzeja krodziņš — ejot pa ceļu caur tīrumiem, kuros audzē auzas muzeja zirgiem, garām vējdzirnavām un mājiņām ar salmu jumtiem, es nokļuvu balsinātā “hatā”, kur pie sienām karājas sausām puķēm rotātas salmu bizes un  ķiploku virtenes. Un tur bija brīnišķīgs borščs un cūkgaļa “po kozacki” — ar sieru viducī — un sēdēja daži dūšīgi vīri un sievas, iebraucēji no Dņepropetrovskas, kas tik garšīgi iedzēra un vēl garšīgāk sarunājās ukrainiski... Interesanti, Dnipro diezgan bieži dzird sarunas poļu valodā.

Tad lūk, Dnipro virtuvē tiek gatavota īsta Kijevas kotlete no vistas krūtiņas, kam vidū pētersīļu zaļumi ar sviestu, bet ļoti kraukšķīgā rīvmaizes un olas garoziņa, cepot uz pannas stiprā karstumā un uz pāris minūtēm vēl iešaujot cepeškrāsnī, saglabājusi iekšpusē vajadzīgo sulīgumu. Sulīga ir arī ceptā karpa, kuras nosaukums šeit skan tēvišķi: karps. Borščam piemīt maigs saldskābums un liega smarža kā īstajā laikā apprecētai līgavai. Hersonas soļankā ir nierīte — kur jūs tagad esat redzējuši soļanku ar nierīti! Vareņiki ar sāļu vai saldu biezpienu un vareņiki ar ķiršiem varbūt nevienu nepārsteidz, lai cik veiksmīgi tie būtu izdevušies, bet vareņiki ar aknu pildījumu ir kaut kas sevišķs, un manu kāri pēc neveselīgas saceptības ļoti apmierina tumši sabrūninātie sīpoli, ar ko tie pārlieti. Sēņu zupa nav no kaltētām baravikām, bet no šampinjoniem, tomēr iztur kritērijus, un nesarežģītie ukraiņu salāti (svaigi gurķi, tomāti, vārīti kartupeļi, eļļa) pārliecina tieši ar savu skaidrību un pārskatāmību. Varbūt nākamreiz es pagaršošu arī zivju plācenīšus Odesas gaumē, pārvarot sajūtu, ka “zivis” un “plācenīši” — tās, kā saka Odesā, ir “divas lielas starpības”.

Ejot ārā diplomātu blīvi apdzīvotajās ielās, kartona kazaks man nez kāpēc izskatījās līksmi pietvīcis — un es atcerējos vēl vienu stāstu no tā paša spīdīgā žurnāla: ukraiņu delegācija pirmo reizi uzaicināta uz NATO štāba mītni, diplomātiem un militārpersonām līdzi paņemti arī daži populāri televīzijas žurnālisti. Viens no viņiem, neizturējis garlaicīgās runas, piebaksta otram: “Tev gadījumā nav kaut kas ko iedzert?” Otrs izvelk pudeli gorilkas un abi divi to slepus izdzer pašā NATO perēklī, neskaitāmu profesionālu drošībnieku ielenkumā...