Kārtībnieks

Izraksts no 6. klases kārtības klades
10.01.2001.
Latviešu valoda. Elīna, Linda, Jānis nesēž norādītajā vietā.
Matemātika. Visi sēž samērā kārtīgi.
Vēsture. Visi sēž tik labi kā nekad.
Vizuālā māksla. Rihards staigā pa klasi un šļaksta ūdeni uz citiem bērniem.
Mūzika. Artūrs, Aleksandrs nemierīgi sēž.
Jānis skaļi runā. Artūrs staigā pa klasi. Aleksandrs skaļi runā. Jānis bez bļaustīšanās nevar iztikt.
Evija, Antra pūš balonus.
16.01.2001.
Matemātika. Jānis runā ar Mārtiņu. Aleksandrs un Roberts dīdās.
Latviešu valoda. Jānis runā pretī skolotājai.
Jānis salauza dzelteno grīdas mazgājamo spaini.

Pierakstījis Edmunds

Edmunds [1. Vārds ir mainīts.] mācās pazīstamā Rīgas skolā, 6. klasē. Viņš ir klases kārtībnieks. Tas nozīmē, ka katru dienu speciālā kladē Edmunds ieraksta piezīmes par saviem klases biedriem. Dienas beigās klade tiek nodota klases audzinātājai. Taisnības labad gan jāprecizē, ka pēdējā laikā piezīmes tiek rakstītas uz atsevišķas lapiņas, jo citādi kladē nepietiekot vietas nosebotāju, bastotāju un stundu kavētāju uzvārdiem. “Ja lapiņa pazūd, meklējam vainīgo, un tad viņam slikti klājas. Es sēžu pirmajā solā, pretim skolotājas galdam. Kārtības klade visu laiku stāv uz galda. Nedrīkstu to izlaist no acīm, citādāk, kā kāds tiek klāt, tā klade pazūd. Šogad jau vienreiz nozaudēja, pagājušajā gadā veselas divas reizes (sašutis).”

Par klases kārtības atbildīgo Edmundu iecēla pirms nepilniem diviem gadiem, kopš aizpagājušā gada novembra. “Septembrī vēl bija divas skuķenes, bet viņas laikam negodīgi pildīja, un tā es esmu jau divus gadus. Pirms tam atbildīgos mainīja katru mēnesi.”— Kā tu domā, kādēļ tevi nemaina?

— Es nezinu (samulsis smejas). Man liekas, ka esmu visuzticamākais. Visu izpildu un atzīmēju godīgi.Parasti nekādu lielu sodu kārtības kladē atzīmētajiem neesot, izņemot aizvakardienu, kad daiļrunāšanas stundā uz beigām daudzi sāka sarunāties un “uzvesties negodīgi”.

“Es viņiem tādus sūdus sataisīju, ka vakar vakarā ar vecākiem un paskaidrojumiem viņi bija lejā.”

“Lejā” tiek izteikts ar bijību, pieklusinātā tonī un nozīmē mācību pārzines kabinetu.

— Tev nav bail no atriebības?

— Nu, nē. Šoreiz viņi nezina, ka tas biju es. Konfidenciāla informācija. Bez tam, visi zina, ka ar mani nav vērts kašķēties, jo es vienmēr vinnēju. Klasē tikai viens ir tāds baigais riebeklis. Tāds pats kā es. Viņš vienmēr mani mēģina apstrīdēt.

— Tevi klasē neizsmej?

— Es pie tā visa pierodu. Tā tas vienmēr ir bijis. Nav vairs nekas jauns.

— Nejūties vientuļš?

— Nē! Principā jūtos labi.

— Tev klasē ir draugi?

— Jā. Tādi paši kā es.

— Ko tas nozīmē?

— Nu, man ir palīgs, tam ir vēl viens palīgs un palīgu palīgam vēl viens palīgs.

— Tad jūs visi četri esat klases izstumtie?

— Nē. Tie pārējie nav. Es jau it kā esmu tas galvenais.

— Visi baidās no tevis?

— Nu, principā jā. Strīdmaņi vienmēr mēģina apstrīdēt, bet es pasaku: “Tu vari runāt cik gribi, es tevi labprāt uzklausīšu, bet rakstīšu kā vienmēr.”

Skola, kurā Edmunds mācās, viņam dažādu sadzīvisku apstākļu dēļ ir sestā. Iepriekš viņš mācījies vairākās Rīgas un arī kādā lauku skolā.— Tev no šīm visām skolām ir arī palikuši kādi draugi?

— Jā, ir, bet jauniņos jau visur neieredz. Par to nav pat ko runāt (skumīgi).

Edmunds darbojas arī skolēnu padomē. Tas nozīmē, ka viņš informē klases biedrus par gaidāmajiem pasākumiem. Lai varētu izstāstīt aktuālākos jaunumus trokšņainajiem klases biedriem, zēns ir izstrādājis divas stratēģijas. “Es runāju klusām, līdz viņi apklust, un tad pasaku sakāmo. Otrs variants — ātri nosvilpjos. Tagad drīkst? (Edmunds noskata tukšo skolas vestibilu.) Labāk jau nē. Nu, lūk... Pēc tā svilpiena visiem džinkst ausis, viņi apklust, un es ātri pasaku vajadzīgo.” Edmunda klasē mācās trīsdesmit septiņi skolēni. “Tas ir pret higiēnas noteikumiem,” viņš saka.

Pēc stundām Edmunds parasti dodas vai nu pie mammas uz darbu, vai arī brauc uz mājām un mācās. Vienmēr esot daudz mājasdarbu.

“Citiem skolēniem vecāki parasti bļaustās, ka nekas neesot uzdots, dienasgrāmatā parasti tukšums, kad to uzzināju, gandrīz vai noģību. Mani vecāki nekad tā nesaka. Saka tie, kuru bērniem ir tās nullītes. Tā ir, kad pēc stundas uzreiz skrien ārā no klases un neko nepieraksta. Man principā nekad nav bijušas nullītes un ceru, ka arī nebūs.”

— Tad tu esi teicamnieks?

— Tā varētu teikt. Mūsu klasē no trīsdesmit septiņiem skolēniem trīspadsmit ir nesekmīgi.

— Kas ar viņiem notiks?

— Es nezinu. Pirmo gadu mums ir tik daudz nesekmīgo.

— Kādas ir tavas attiecības ar klases audzinātāju? Viņa nejūt to, ka esi vientuļšs?

— Nēe (domīgi). Es jūtos, kā es jūtos. Normāli.Vakar uz mūsu tikšanos Edmunds atnāca pacilātā noskaņojumā. Pirmo reizi divu gadu laikā viņa klasesbiedri pret viņu bija izturējušies ar cieņu. Tas noticis stundā, kurā atlasīja kandidātus daiļlasīšanas konkursam.

“Skolotāja teica, ka es varētu aiziet uz skolas daiļlasīšanas konkursu, un lūdza mani vēlreiz noskaitīt gan prozu, gan dzeju. Noskaitīju dzejoli. Visi uzreiz izrādīja sajūsmu, es nemaz netiku pie prozas. Es viņus nomierināju ar vienu skaļu svilpienu, ko skolotāja īpaši neatzina. Teica, ka nevajagot tik skaļi (smejas).

— Tev nekad nav bijušas nepatikšanas tādēļ, ka svilp stundā?

— Es svilpju ļoti reti. Gadījumos, ja man tiešām ir kaut kas steidzīgs jāpaziņo un skolotāja ir iedevusi piecas minūtes no stundas.“Mūsu skolā ir divas tā saucamās smēķētavas. Vienu dienu direktore tur pieķēra mūsu zēnus. Atnāca uz skolu, un man bija jāraksta par viņiem viss tas sliktākais.

— Kā, viņa tev lika rakstīt?

— Nu, nē. Viņa pateica skolotājai, bet es tāpat pierakstīju uz lapiņas. Principā jau skolotāja zināja, bet nekas. Viņa teica, ja vēlreiz redzi, tad raksti uzreiz kladē, nevis uz lapiņas. Lapiņu tev var izraut...

— Un tu esi redzējis?

— Pats neesmu, bet apmēram pirms pusgada viņi nāca ārā no savas smēķētavas un prasīja man divus santīmus. Tas bija, pirms viņus pieķēra direktore. Domāju — kam viņiem divi santīmi? Teicu, ka nav. Man šķiet, ka viņiem vajadzēja špickām.

— Tu neesi kādreiz domājis no šī amata atteikties?

— Principā nē. Ieriebt man patīk (abi smejamies).

— Varbūt, ja tu atteiktos no šī amata, pret tevi izturētos labāk?

— Nezinu. Neesmu par to domājis.

— Neesi raudājis?

— Nu, nē (sašutis)! Ko tad tur raudāt, (klusi pie sevis nosaka) man tas pie vienas vietas.

— Esi domājis, ko darīsi pēc skolas beigšanas? Būsi policists?

— Nē! Tas tikai tā, brīvajā laikā. Var patīksmināties par citiem.

— Tev nav bail, ka vienmēr paliksi vientuļš?

— Kāpēc vienmēr?

— Ja tu šādi izturies pret cilvēkiem?

— Ko tad es tādu daru? Viņi paši ir vainīgi. Es jau vairāk vēršos pret tiem sliktajiem.

— Esi kādreiz pievēris acis uz kādu pārkāpumu?

— Jā. Kaut vai, piemēram, šodien. Skatos, abas dežurantes mūzikā mierīgi runā.Trešajā tikšanās reizē Edmunds ir netipiski sašļucis un viegli aizkaitināms. Uzmanīgi piedomā, ko teikt. Iepriekš biju iedevusi viņa vecākiem sava materiāla melnrakstu. Kopīgi nolemjam nerakstīt klasesbiedru uzvārdus. Atstāsim tikai vārdus. Nerakstīsim arī skolas nosaukumu. Edmunda mamma: “Viņš jau man ir tāds drosmīgs, bet reizēm nepadomā līdz galam.”

— Tu raksti arī tos, kas runā pretī skolotājai?

— Tas jau it kā ir pats galvenais.

— Kā tu spēj atšķirt, kad skolēns runā pretī skolotājam? Varbūt viņš tikai argumentē?

— Ja skolēns liek skolotājam justies kā bērnam, man uzreiz ir jāraksta (neiecietīgi). Nu, piemēram. Skolotāja liek Jānim paņemt lapiņas un rakstīt, bet viņš atbild: “A kas man no tām lapiņām?”

— Kāda šodien bija diena?

— Samērā mierīga. Bija daudz stundu. Es pat domāju atsaukt uz skolu Bez tabu.

— Tādēļ, ka daudz stundu?

— Nē. Nu, tas arī, bet ja es pasaukšu Bez tabu un pateikšu, ko šodien ar mani izdarīja darbmācības učuks! Ielika vieninieku! Par tehnikas drošības noteikumu neievērošanu. Pašam brilles uz acīm, bet tik un tā viņš laikam neko neredz.

— Ko tu tādu izdarīji?

— Griezu ar grieznēm. Pēc tam tās noliku, bet viņam izlikās, ka griežu, turot pret cilvēku. Jānim arī ielika vieninieku, kā vienmēr. Viņš vienmēr visu sačakarē (smejamies).

— Ko tad viņš tādu dara?

— Vai nu kaut ko pasaka pretī... Piemēram. Skolotājs saka: “Tev par darbu trijnieks.” Jānis kaut ko pasaka pretī. “Nu, tagad jau ir divnieks.”

— Riebīgs skolotājs. Vecs?

— Jā, vecs. Es domāju, kaut nākamajā gadā viņš aizietu pensijā.

— Tev patīk tava klase?

— Man nepatīk, jo mūsējā ir vissliktākā. Daudz nesekmīgo. Arī visriebīgākā.

— Kāpēc tu tā spried?

— Mēs tur visu laužam. Vakar Jānis salauza dzelteno spaini, ar ko mazgā grīdu.

— Kādēļ?

— Gribēja paārdīties (nosodoši)… Tā tas ir mūžīgi. Viņi vienmēr kaut ko salauž. Piemēram, mums skolotāja iedeva kaut kādu aizkaru bīdāmo koku, un to arī salauza (smejas). Nedēļas laikā.

— Jums notiek klases vakari, ekskursijas?

— Ļoti reti. Mums ir atļauta viena ekskursija gadā. Es apskaužu un brīnos par citām skolām, kur gadā ir pat piecas, sešas ekskursijas.

— Varbūt klasesbiedriem nav naudas?

— Nē (asi, kategoriski)! Direktors tā pateica, un viss (sit ar plaukstu pa galdu, imitējot direktora kategorismu). Mūsu skola ir ļoti stingra. Nekādas atlaides.

— Diskotēkas notiek?

— It kā jau notiek. Kādas divas gadā.

— Tad tevi vēl tās neinteresē, jā?

— Nu, nē. Es jau tā tālu dzīvoju no skolas, Purvciemā.

— Meitenes tev vēl nepatīk?

— Nezinu (negribīgi).

— Tu jau tāpat neteiktu, ja arī par viņām domātu (abi smejamies). Tu trolejbusā piedāvā vecākiem cilvēkiem savu vietu?

— Nu, tā. Es ļoti reti sēžu. Pats vienmēr stāvu kājās. Braucot uz skolu, nekad nesēžu. Nesanāk. Atceros gadījumu, kad braucu no skolas. Sēdēju. Trolejbusā iekāpa viena vecene (aši pārlabo), tantiņa, un drebelīgā balsī krieviski teica: “Prapusķi meņja! Ja invaļid!” Es teicu: “Ā, jūs esat invalīds, prieks iepazīties, es arī tāds pats.” Man vienkārši ļoti sāpēja celis. Bez tam trolejbusā bija daudz brīvu vietu, bet nē, jāceļ trobelis.

— Tu uzskati sevi par godīgu cilvēku?

— Jā!

— Kas tavā izpratnē ir godīgs cilvēks?

— Nu, kas vienmēr izdara visu, ko viņam liek. Protams, labo.

— Kā var zināt, kas ir slikts un kas labs?

— Nu, ja man liks kādu nosist, tas, protams, būs slikti (smejas).— Es domāju nākamgad atteikties no kārtības klades!

— Kāpēc?

— Es gribētu būt vienkārši palīgs. Tagad esmu ļoti noslogots.

— Garīgi? Klasesbiedru naida dēļ?

— Jā. Visi vienmēr brūk virsū. Vienreiz saplīsa trolejbuss un tieši posmā, kur vistālākā pietura. Es skrēju uz skolu. No stundas sākuma nokavēju divas minūtes. Tajā laikā klasē neviens neklausījās, ko saka skolotāja, bet skrēja pie Kaspara, mana palīga, un kliedza: “Edmunds nav! Edmunds nav! Raksti, raksti!” Viņi vienkārši nevarēja ciest, ka vienmēr esmu laikā un nekad nekavēju.