Kārtējās piezīmes uz lappušu malām

Šķiet, dziņa rakstīt par attiecībām ar grāmatām, par tajās rodamajām kaislībām, pieredzēm un pretrunām radusies vienlaicīgi ar pašām grāmatām (tīstokļiem, kodeksiem).

Kādā latviski iznākošā grāmatu žurnāla 1990. gada 1. numurā atrodas arī kāds sirdi plucinošs esejveida pārspriedums Izgaistoši kodināta autotipija uz grāmatu plaukta fona par šī autora samērā intīmiem piedzīvojumiem no grāmatām izplūstošu vēstījumu un emanāciju vidē. Šis pārspriedums (to rakstījis Uldis Tīrons) būtiski raksturo vairākus “žanra“ elementus — autors demonstrē uzsvērtu subjektīvismu, tekstu komponē, ja tā var teikt, koķeti, citējumos un rakstnieku pieminējumos nevairoties no it kā nedaudz maskētas frivolitātes, kam acīmredzot jāvēsta, ka rakstītājam ar viņa minētajiem citiem rakstītājiem (pareizāk sakot — ar viņu atklātībā nonākušajiem darbiem) ir tuvākas, neatkārtojami vienreizējas attiecības. Skaidrs, ka jebkuram jebkura teksta lasītājam ir savas, tikai viņam vai viņai iespējamas un kaut kādā ilgstamībā izvērstas attiecības ar tekstu un kaut kur — aiz, virs, zem teksta — mītošo autoru. Turklāt šīs attiecības var uzrasties pēkšņi un tikpat pēkšņi pazust. Vai arī vilkties līdzi visa mūža garumā. Piemērs — latviski lasošo vidē ir daudz cilvēku, kuri līdz kapa malai saglabā uzskatu, ka Staburaga bērni vai Dievs, daba, darbs ir starp pašiem garlaicīgākajiem latviešu literatūras pieminekļiem, jo bērnībā, mēģinot tos lasīt, tāds priekšstats radies. Tas, saprotams, nav ne labi, ne slikti, vienkārši — tāds privātu attiecību modelis.

Runa, protams, nav par literatūras kritiku vai literatūras vēsturi, vai bibliogrāfiju, par nodarbošanās veidiem, kas arī nav iespējami bez grāmatām. Runa ir par indivīda attiecībām ar grāmatām, kas pilnīgi droši var tikt salīdzinātas ar attiecībām ar sevi un ar citiem cilvēkiem. Par kaislībām, pērkot, krājot un izvietojot sev apkārt grāmatas, par bieži dzirdētajiem izteikumiem, ka grāmatas to īpašnieku uzrunā un ietekmē arī nevērtas vaļā — primitīvi — ar telpisko apjomu, vāka, superapvāka, muguriņas krāsu, noformējumu, materiālu; jau nedaudz sarežģītāk — ar to, kā kādām citām grāmatām blakus tas vai cits sējums atrodas plauktā, uz galda, krēsla, grīdas, gultā; vēl sarežģītāk — ko grāmatu tuvumā esošajam indivīdam “nozīmē” vai “izsaka” kāds autors vai konkrēts sacerējums; pirmkārt, protams, lasīts, bet otrkārt un nepavisam ne pēdējokārt — nelasīts, bet dažādu apstākļu dēļ zināms “vārda pēc” un jau tāpēc vien ierindots kaut kādā hierarhiju un sakarību tīklojumā. Visbeidzot — kā psihi ietekmē, ja vispār ietekmē, ievākotais, it kā snaudošais teksts un ilustrācijas — šie visai specifiskie kāda cita cilvēka priekšstatu un viņa pasaulesainas konservi.

“Lasīšana kā attiecības ar sevi nozīmē prasmi lasīt pašam sevi kā tekstu. Virspusēja sevis lasīšana spēj ļaut saprast vien uzvedības un rīcības fabulu, tikai padziļināta lasīšana dialogā ar sevi pašu sniedz patiesu pašrefleksiju. Liekas, šis lasīšanas veids ir vissarežģītākais, jo tas ir personiskās kultūras pašnovērtējums, tas, ko cilvēks uztver vissāpīgāk. Lasīšana dialoga režīmā pašam ar sevi ir pašizziņas augstākā forma.” Tā izteicies pazīstamais krievu grāmatnieks Sergejs Plotņikovs kādās referāta tēzēs par lasīšanas filosofiju [1. Homo legens. Pamjaķi Sergeja Nikolajevicha Plotnikova, 1929-1995, Moskva, Dom intellektualnoi knigi, 1990.]

Šķiet, visa rakstīšana, ja vien tā nav apzināti utilitāra, vienlaikus ir arī tāda sevis lasīšana, vismaz mēģinājums. Grāmatu rakstītāja vēlmei rakstīt par grāmatām un par savām attiecībām ar tām arī noteikti ir tādi “sevis lasīšanas” nolūki — zināt vai mēģināt iestāstīt vispirms sev, tad citiem, ka, piemēram, Helderlīna sacītais ir ne tikai saprotams un vajadzīgs, bet arī kaut kādā veidā radniecīgs “man”, tātad “es” grib pasacīt, ka ir šā vai tā samērojams ar “Helderlīnu”, kurš vismaz konkrētam “es” svarīgās aprindās ir kanonizēts. Tomēr ir jau arī vienkāršāk — stāstot publikai par to, kā “es” krāj un lolo grāmatas, šis “es” sevi pretstata, izceļ, citādo, bet vienlaikus stiprina savu pašnoteiksmi vai, neērti pat sacīt, identitāti.

Tie ir bezkrastu amplitūdā nemitīgi noritošie, ārpus “manis” mītošajai “publikai” domātie stāsti par to, ko jaunu un “svarīgu” atkal esmu izlasījis. Piemēram — manās rokās beidzot nonācis Leonīda Cipkina romāns Vasara Bādenē — brīnišķīgs vēstījums par 20. gadsimta 70. gadu krievu inteliģenta garīgo vaicājumu un Dostojevska un viņa sievas 1867. gada Eiropas ceļojuma motīvu savijumiem. Autors — nevienam nezināms ārsts pataloganatoms (!), miris jau 1982. gadā, grāmata Krievijā iznākusi šogad, pirms tam ārzemēs, sākotnēji tikai angļu tulkojumā. RL lasītājiem pazīstamā Sūzena Zontāga priekšvārdā savulaik rakstījusi: “Aizverot Vasaru Bādenē, tu atvelc elpu un jūties satriekts, taču stiprāks, bet galvenokārt — pateicīgs literatūrai par to, ko tā sevī slēpj un kādas jūtas spēj uzjundīt.” Nu, lūk, man, šo grāmatu lasot, tā vien gribas sev sacīt: “Redzi nu, kāds tu veiksminieks, tu to izlasīsi, pastāstīsi citiem, cik tas ir smalki un skaisti rakstīts, kā tas atbalsojas tavās sajūtās par tekstu uzkonstruēto pasauli.” Bet es dzirdu arī tādu klusu čukstu, zibenīgas čūskas šņācienu: “Ja izstāstīsi citiem, tu vairs nebūsi retais citādais, kas to zina un par to domā…” Liekas gan, ka tamlīdzīgi dialogi risinās vai ikkatra grāmatu kultūrā dzīvojoša cilvēka pašsarunas telpā — dalīties, paturēt sevī, ja dalīties, vai tad kādam tas būs vajadzīgs, ja paturēt, ko man tas dos, kad pienāks pēdējā stundiņa ar iepriekš neparedzamo mūža pārskatu anketām un formulāriem.

Amerikāņu dzejas kritiķis Randals Džerels (Jarrell) pirms pusgadsimta kādā publiskā lekcijā pateica skaidri un gaiši: “Mākslai ir nozīme ne vien tāpēc, ka tā ir visdiženākais rotājums un vienīgā nodarbošanās, kas dzīves laikā tikpat kā nepieviļ, bet arī tāpēc, ka tā ir pati dzīve. Sākot ar Jēzu Kristu un beidzot ar Freidu, mēs esam ticējuši, ka, ja uzzināsim patiesību, šī patiesība darīs mūs brīvus. Māksla ir neaizvietojama, jo ļoti daudz ko no šīs patiesības var dabūt zināt no mākslas un tikai no mākslas. Jo kurš gan pats spētu uzzināt to, ko priekš mums uzzināja Prusts un Čehovs, Hārdijs un Jeitss, Rilke, Šekspīrs un Homērs? Un kādā gan citā ceļā viņi būtu varējuši likt mums saskatīt tās patiesības, ko paši saskatīja, šīs atšķirīgās un pretrunīgās patiesības, kuras tomēr prātam, kas tās uzsūc, dažā ziņā šķiet kā viena vienīga patiesība? Un visas šīs lietas jau savā iedabā ir tādas, ar ko jādalās. Ja mēs apmierināmies ar to, ka zinām paši, un ar augstprātību vai vienaldzību noraugāmies uz tiem, kuri nezina, mēs izdarām izvēli, kas pilnīgi noteikti mūs samaitā.”

Es nezinu, kas katrreiz ņem virsroku, tiklīdz kāds sāk stāstīt citiem par grāmatām — bailes no samaitāšanās vai sīkā vēlme padižoties. Iespējams, ka to tā nemaz nevar nodalīt, jo nenoliedzami ir vēl kāds, ne nu gluži bioloģisks, bet kaut kāds tāds psihofizioloģisks motīvs, sajūta, ka vienkārši nevar nepateikt, ka tu pēkšņi jūties kā sprosts, no kura jāļauj izbēgt vārdu ķēdītēm, nozīmju mezglojumiem, jēgas pieteikumiem. Liekas — ja neļausi, ja turēsies pretī, kaut kas salūzīs, zobrati iesprūdīs, mehānisms apstāsies. Un tā arī notiek — kad sadzīves pienākumi vai citas nepārvaramas varas liedz pavērt sprostu, tu fiziski jūti, kā žļerkstot apstājas, sabrūk, nomirst un izzūd doma. Citreiz būs cita, bet tās — nomirušās — vairs nebūs nekur un nekad, ja nu vienīgi kādā hipotētiskā Visu Domu Valstībā, kur viss ir jau sagatavots un ik pa brīdim kāds kaut ko dabū, paķer un sev atvēlēto laiciņu palieto.

Grāmatu pasaule, tāpat kā viss pārējais, ir divdabīga, ambivalenta, traģikomiska. Amerikāņu literāta Henrija Petroska grāmatā The Book on the Bookshelf, kas visa veltīta grāmatplauktu un citu grāmatu glabāšanas un izvietošanas sistēmu izcelsmei un attīstībai gadsimtu gaitā, atradu šādu prātojumu, kas var iederēties jebkura grāmatu mīļotāja pārdomu buķetē: “Tikai ASV vien ik gadus nāk klajā krietni pāri par piecdesmit tūkstošiem nosaukumu grāmatu. Vai cilvēka mūža laikā ir iespējams tik daudz izlasīt? Nav grūti izrēķināt. Ja, rupji ņemot, izlasām pa grāmatai dienā, tad trīs gados sanāks apmēram tūkstotis. Pieņemot, ka sākam lasīt četros gados un nodzīvojam līdz cienījamam deviņdesmit četru gadu vecumam, mūžā izlasīsim trīsdesmit tūkstošus grāmatu. Cik vietas vajadzētu tāda grāmatu daudzuma izvietošanai? Lēšot, ka viena grāmata vidēji varētu aizņemt collu (apmēram 2,5 cm) no plaukta garuma, kopumā būtu nepieciešamas kādas 2 500 pēdas (vairāk nekā 750 metru) plauktu. Lai tos izvietotu, vajadzētu māju ar kādām septiņām lielām istabām, kuru visas sienas klātu grāmatplaukti.” Šis konstatējums ir “brālis” neskaitāmiem tamlīdzīgiem, ko esam dzirdējuši, vai ko paši esam sev formulējuši, pie nekur neieliekamu grāmatu kaudzēm stāvēdami, tieši tajā brīdi savajadzējušos, bet kaut kur aizmugurē, otrajā rindā paslēpušos grāmatu meklēdami, bibliogrāfiskus izdevumus lasīdami un cīnīdamies ar atskārtu, ka atkal iznākušas tik daudzas “vajadzīgas” grāmatas, kuras noteikti būs jādabū, bet tepat plauktos pārmetoši snauž simti jau sagādātu, bet nelasītu. Grāmatu krājēja un lasītāja dzīve aizvien ir ar traģiskas nolemtības pieskaņu, bet šī traģika ir apzināta, jo īsts lasītājs skaidri zina, ka viņa dzīve bez grāmatām vispār nebūtu dzīve, bet nīkuļošana, kaut kāda ar vienvienīgiem niekiem piebāzta ņemšanās.

Šī traģika vai vismaz tās priekšnojautas salti apņem jau tad, kad nākas šķirties no dažām grāmatām, pat ja tās, skaidri zināms, nemaz un nevienam nav vajadzīgas. Kādā grāmatmīļu sagatavotā un tādiem pašiem domātā apcerē atradu padomus, kā jāsamazina bibliotēka. Protams, vispirms sacīts, ka šis darbs nav no vieglajiem, jo ir visai delikāts, tur bija sacīts — sensitīvs. Bet nu padomi — pirmkārt, var izmest novecojušus tūrisma ceļvežus, jo tie noveco gandrīz tūlīt pēc iznākšanas un aizņem daudz vietas. Otrkārt, jāpārlūko rokasgrāmatas, kā pašam palīdzēt sev. Šādu grāmatu noderība zūd, mainoties cilvēkiem un psiholoģijas modes virzieniem. Treškārt, masu publikas iecienīti romāni. Pārsvarā interese par tiem zūd, tiklīdz tie izkrīt no bestselleru sarakstiem, un neviens nav tik bagāts ar brīvu laiku, lai tos pārlasītu. (Diemžēl dažkārt gadās, ka kāds labs romāns nonāk nežēlastībā un aizmirstībā tikai tāpēc, ka tam gadījies būt par bestselleru.) Un ceturtkārt, izmest var labas grāmatas, kas iznāk plašām masām domātos, lētos mīkstvāku izdevumos. Piemēram, ja jums savajadzēsies Karu un Mieru, jūs taču vienmēr varēsit aiziet uz tuvāko grāmatnīcu un tur to dabūt. Tālāk šajā aprakstā seko padomi, kur likt grāmatas, no kurām gribam tikt vaļā. Bet tie jau ir vispārzināmi — atdot bibliotēkām, patversmēm, draudzēm, cietumiem, slimnīcām, ļaunākajā gadījumā, kad arī nevienā no nosauktajām vietām vairs neņem — vienkārši atstāt uz ielas — pēc dažām dienām kāds tomēr būs paņēmis.

Visā tikko minētajā ir kāda nenoslēpjama attieksme — atteikties spējam tikai no tām grāmatām, ko, nopietni ņemot, tik un tā nepērkam, un pat atteikušies ceram un sagaidām, ka grāmata noderēs kādam citam. Šis uzstādījums noteikti pasaka to, ka eiropeiskās kultūras cilvēks ir grāmatu kultūras cilvēks. No grāmatām nācis, Grāmatā ierakstīts.

Taču vai joprojām grāmatas un Grāmata ne vien bruģē ceļu uz izglītību vai (kā dažam izdevējam vai pat veiksmīgam autoram) pat uz pārticību, bet pašas ir šis ceļš?

Skeptiskais un norūpētais Džerels raksta: “Kad pirms gadiem simtpiecdesmit kāds tika pie bagātības, viņš uzskatīja par nepieciešamu apgādāties ar mežģīnēm, karietēm, kalpotājiem, sievu no labas ģimenes, balerīnu, paukošanas treneri, deju skolotāju, kapelānu, franču valodas pasniedzēju, nu, varbūt vēl stīgu kvartetu, kā arī ar Poupa, Stīla un Adisona darbu izdevumiem, kuriem tad nu viņš rūpīgi urbās cauri brīvajos vakaros. Šajā jaunajā dzīves situācijā viņam bija tik daudz darāmā jāapgūst, ka ļoti var būt, ka viņš bieži vien ar nostalģiju lūkojās atpakaļ uz pagātni, uz dienām, kad nebija darāms nekas cits, kā vien krājama manta. Tagadnes sabiedrība šai ziņā ir izmainījusi ļoti daudz — mūsdienās publika no bagātajiem gaida nevis, lai viņi kaut ko darītu, bet gan, lai viņi būtu (un grozītos bulvārpreses lappusēs — P.B.). Un divdomīgās, smalkās un mūžsenās saites, kas sabiedrisko stāvokli un varu sasaistīja ar gudrību un eleganci, — šīs saites ir pārcirstas.

Ja jūs parlamenta vēlēšanās izcīnāt uzvaru pār mani tikai tāpēc, ka esat dzimis baļķu būdā, bet es ne, tad ir tikai laika jautājums, kad jūs pieveiks un pastums malā kāds, kuru uzaudzinājušas cūkas dubļu peļķē.

Džefersona un Linkolna runas, kurās tie mudināja uz demokrātiju un līdztiesību nākotnē, šai nākotnei piederīgo vairākumam šodien vispār nav saprotamas, tās ir pārāk grūtas kā leksiski, tā sintaktiski, tās ir sarežģītākas un nesaprotamākas par jebko, ko tagadnes vēlētāji ir lasījuši vai dzirdējuši.”