Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gada nogalē Kara muzejā bija izstādīti vācu kara fotogrāfa Georga Jozefa Gundlaha uzņēmumi, kas atspoguļo Vācijas 291. kājnieku divīzijas virzīšanos cauri Latvijai un Igaunijai uz Sanktpēterburgu, bet galvenokārt — Volhovas katla kauju vietas, kur 1942. gadā cīnījās vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku un vācu gūstā bija 35 tūkstoši ģenerāļa Vlasova komandētās 2. triecienarmijas karavīru.
1941. gada pavasarī tikai izveidota vērmahta divīzija, kurai tika dots Aļņa vārds, un virsfeldfēbelis Gundlahs tika piekomandēts vērmahta divīzijai, lai ar īpaši konstruēto Contax kameru dokomentētu karagājienu uz Krieviju.
Fotogrāfs, kas pacietīgi sēdēja blakus savai izstādei visas muzeja darba dienas, izstādei bija devis devīzi: “Dzīvajiem par brīdinājumu, mirušajiem par piemiņu. Nekad vairs karu! Saglabājiet mieru!” Ar tikpat atbruņojošu naivumu Gundlahs veidojis arī pašizdotu savu fotogrāfiju albumu, ievietojot tajā gan izstāžu apmeklētāju ierakstus, gan Elch-Division (Aļņa divīzijas) dziesmas tekstu ar piedziedājumu: “Vienībai sakusuši tumšākajā laikā/Kalpot dzimtenei mēs bijām gatavi./Cīņās vienoti, uzticībā cieši!”
Es varu saprast, ka Gundlaha fotogrāfijas Vācijā pirmo reizi tika izstādītas tikai 1985. gadā, saistībā ar 50. gadadienu kopš kara beigām, kad, kā saka 88 gadus vecais vīrs, cilvēki “bija jau aizmirsuši par karu”. Izstāde divas reizes bijusi arī Krievijā, un tas pats par sevi ir ievērības cienīgs fakts, jo — tā rakstīts kādā atsauksmē par izstādi — “pie mums ļoti ilgi valdīja uzskats, ka otrā pusē karoja tikai bandīti un laupītāji (vācieši), bet mūsu pusē — tikai svētie (padomju karavīri).” Patiešām, no vienas puses, Gundlaha fotogrāfijās ir redzami āriskie vērmahta puiši, kurus tik mīļi sagaida Latvijas iedzīvotāji, kuri dod maizi pamestajiem krievu bērniem un kuri tā sakrītas Austrumu karagājiena laikā, krīt līdz pat neskaitāmiem krustiem, kuru kļūst arvien vairāk un kuri kļūst arvien vienkāršāki. No otras puses, krievu karavīri un civiliedzīvotāji, izbadējušies, netīri, nelaimīgi un miruši. “Cilvēki krita, ievainotie turpināja līst, kritušie slīdēja nost no uzbēruma, un purva rāva no asinīm kļuva sarkana,” stāsta Brinskihs, bijušais Volhovas kauju dalībnieks, kā veidojot parakstu zem Gundlaha fotogrāfijām. Ja fotogrāfijās atspoguļojas kaut kas no fotogrāfa pārdzīvojumiem fotografēšanas mirklī — un tas visdrīzāk tā arī ir, — tad ir redzams, kā juties Gundlahs, ieraugot pirmos kritušos 1941. gadā Latvijas laukos. Un vēl es nebiju iedomājies, ka karā piedalījās tik daudz zirgu.
Pats vecītis fotogrāfs labprāt komentē savas fotogrāfijas: “Galva — fik — prom! Skatieties. Tie ir odu tīkli — pi, pi, pi.” Gan cilvēki ar norautām galvām, gan odu tīkli — varbūt tas arī ir karš, vismaz fotogrāfijās.
*Luboks — no krievu vārda “lub”, ar ko apzīmēja plānu koka kārtu, ko ieguva no liepas, izmantoja koka darbos un rakstīšanai. Ar luboku mākslā saprot vienkāršus tautas mākslinieku gleznojumus, grebumus u.tml.