Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
LETA, 2007. gada 30. septembrī
Vasarā, kad vadāju mammu pa viņas bērnības vietām, viņa atcerējās kādu Īslīces pagasta vīru, kurš allaž kā pirmais meties uz ceļa sagaidīt kārtējos varas maiņas vēstnešus, un vienmēr ar karogu. Latvijas laikā ar sarkanbaltsarkano esot sveicis Ulmani. Kad 1940. gadā ienākuši krievi, izgriezis karogam balto vidu, sašuvis abas puses kopā, un plivinājis kā sarkano. Kad nākuši iekšā vācieši, atkal ārdījis vaļā un iešuvis trūkstošo balto viduci. Un tā tālāk. Neesmu nekāda marsiete un nebrīnos, ka krāsains auduma gabals tiek uzskatīts par valstiskuma simbolu un nacionālo svētumu. Atzīšos, ka vasarā kāda pasākuma laikā, kad, šķiet, telekomunikāciju firma Vērmanes dārzā reklāmas nolūkos dalīja attiecīgās proporcijās sarkanbaltsarkani apdrukātus papīra gabalus, kurus daudzi saņēmēji turpat arī nometa, es tos lasīju augšā no zemes, jo man nelikās pareizi, ka tos mīdīs kājām. Tā nebija racionāli pārdomāta rīcība vai principu demonstrēšana, bet gan instinktīva reakcija. Es varētu izlikties, ka to izraisīja nepatika pret parka piesārņošanu, tomēr visdrīzāk jāsecina, ka esmu pietiekoši primitīva, lai nacionālo simboliku un ar to saistīto maģiju būtu pieņēmusi kā dotu lielumu, un pietiekoši trula, lai nejustu ne interesi, ne vēlēšanos par to īpaši diskutēt. Gluži tāpat es, daudz nebrīnoties un nemulstot kā maksāšanas līdzekli pieņemu ripiņas un papīrīšus. Vismaz kopš pusaudža gadiem nav nācies piedalīties sarunās, kur tiktu satraukti spriests, kā tas iespējams, ka visi tik harmoniski vienojušies par šo ripiņu un papīrīšu nozīmi. Par sarunas (vai iekšējā monologa) priekšmetu nauda kļūst tikai tad, kad tās ir par maz vai nav vispār. Taču kaut kas man šajā ziņā mainās brīdī, kad abi pieminētie simboli savienojas – to mijiedarbe nudien šķiet pārsteidzoša un brīnumaina. Lūk, nabaga valoņi un briselieši masveidā skrien pirkt un karina no logiem un balkoniem karogus, kaut gan līdz šim tie nav bijuši īpaši pieprasīta prece. Iespējams, ka globālisma (televīzijas globālā pārklājuma) apstākļos lielas ļaužu grupas gluži vienkārši atdarina cita citu – karogu masveida patēriņa ziņā, protams, visiem zināms izcilais ASV precedents. Pēc teroristu uzbrukuma 2001. gada 11. septembrī tirdzniecība ar zvaigžņoti svītroto tur sasniedza nepieredzētus apjomus: tā piemēram, hiperpārdotavu ķēdē Wal-Mart līdz 2002. gada maija beigām tika notirgoti gandrīz pieci miljoni karogu, proti, piecas reizes vairāk nekā tai pašā periodā iepriekšējā gadā. Visā Amerikā gada laikā pārdeva 150 miljonus dažādu izmēru karogus (pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem valstī tolaik bija aptuveni 281, 5 miljoni iedzīvotāju). Tiem, kas drīz pēc 11. septembra notikumiem bija Amerikā, nekāda statistika nebija vajadzīga, jo karogu bumu vienkārši nevarēja nepamanīt. Šķita, ka kaimiņi savā starpā sacenšas, kuram mauriņā izdosies sadēstīt vairāk karogu. Kurš piestiprinās lielāku karogu pie sava braucamā. Kurš izdomās vēl kādu asprātīgu vietu, kur padižoties ar nacionālajām krāsām. Sevišķi izcēlās McDonald’s, kurš, labi apzinādamies sevi kā amerikāniskā dzīvesveida simbolu, allaž tika plandījis valsts karogu, taču tagad bija to pasūtījis savas trīs četras reizes lielākā izmērā. Atliek konstatēt vienu. Kad nācija kļūst fiziski (un finansiāli?) apdraudēta, svarīgi izdot pēc iespējas vairāk naudas par iespējami lielākiem karogiem pēc iespējas lielākā skaitā. Kaut gan Amerikā karogu popularitāte zināmā mērā rimusies – pat Irākas karš nav ļāvis noietam sasniegt 2001. gada virsotnes, kaut gan visumā kari karogu ražotājiem un tirgotājiem allaž bijuši ienesīgi – vēl nesen prezidenta amata kandidātam Barakam Obamam tika pārmests, ka viņš nenēsā žaketes atlokā iespraustu nozīmīti karoga veidolā. Tātad neatbalsta “mūsu karavīrus”. Nav patriots. Un līdz ar to... Ir pārāk kreiss. Pārāk brīvdomīgs. Ei, vai viņš tomēr nav arī musulmanis? Nu, katrā ziņā ne jau nu mūsu kristīgo vērtību piekritējs! Man šķiet, tam Beļģijas simbolam šāda nozīmes paplašinājuma nav – laimīgā kārtā. To pērk un publiski demonstrē cilvēki, kam vienkārši vajadzīga Beļģija (lai arī savtīgu, materiālu apsvērumu dēļ), nevis divas sīkvalstiņas – Flandrija un Valonija. Laimīgā kārtā tāda nav arī manas valsts, Latvijas karogam – vairs nav un vēl nav. Atšķirībā no, piemēram, PSRS karoga, kuru nebija iespējams uztvert nekā citādi kā varas un dienišķas, nomācošas bezgaumības simbolu. Nekad gan neesmu nevienu pirkusi vai vicinājusi, tikai asistējusi tā uzvilkšanai mastā kādā svētku reizē laukos. Taču man nav iebildumu, ka to lieto uzskatāmībai. Kā, piemēram, 18. oktobrī pie Saeimas. Man nebija kauns, ka dažu samirkušu karogu tuvumā līdz ar citiem tai slapjajā rītā brēcu: “Vai dieniņ!” un “Meļi, meļi, kartupeļi!” Teatrāli, protams. Taču katrs vismaz spēlēja atbilstoši savām spējām, iztēlei un gaumei (lai sarkanbaltsarkanais nemanot neieslīdētu salkanbaltsalkanajā), nevis ļāvās apnikušajai režijai. Kauns man bija tikai par to, ka tiktāl nu vienreiz esam. Dziļi tur.