Kara gadu dienasgrāmatas

1942. gada 24. decembrī leitnants Jānis Grīnvalds ieraksta dienasgrāmatā: “Vientulības šausmas dvēselē. Organismam strauji novājējot, palielinās pesimisms.” Iespējams, šis nav ne savdabīgākais, ne raksturīgākais  ieraksts, taču no daudzu gadu piezīmēm ir grūti izvēlēties, un šie divi teikumi izsaka gan dienasgrāmatas sentimentālismu, gan dabaszinātnisko — ja drīkst tā teikt — pieeju, vērojot sevi  un apkārt notiekošo.

Lai gan Grīnvalda dienasgrāmatas saglabājušās, tikai sākot no 30. gadu beigām, viņš tās  rakstījis jau kopš agras jaunības; varētu teikt, ka visu 20. gadsimtu. Jaunības gados  Jānis Grīnvalds vairākus gadus ir strādājis par rakstvedi jeb, kā teikts viņa kadru anketā —  “darbveža palīgu”, un, tā kā cara notāram valsts nodeva bijusi jāmaksā pēc aprakstīto lapu  skaita, darbveža palīgs iemanījās īpašā sīkrakstīšanā. Tas vēlāk, kara laikā, viņam ļāva izdarīt mikroskopiskus, taču salasāmus ierakstus mazītiņās piezīmju grāmatiņās, kas ceļoja kopā  ar viņu un pulka mantām (visu kara laiku, par spīti augstākajai pavēlei, kas aizliedza padomju karavīriem rakstīt dienasgrāmatas.

Karam sākoties, Jānis Grīnvalds kopā ar dēlu atradās ekskursijā Maskavā: “Pasakaini skaista ir izstāde un metro. Vadā mūs skolotāju arodbiedrības pārstāve Alksne, veca komuniste, brīnišķīgs, sirsnīgs cilvēks. Formāli grupas vecākais Bumbieris, jo es atteicos, gribēdams būt brīvāks.  No čekas mūs pavada Ivanovs. Viņš daudz rūpējas, visur mums paver ceļu. Maskavā valda pilnīgs miers, bez tenkām un ļaunām nojautām kā Rīgā. Mēs priecīgi un laimīgi. Visur viesmīlība un  laipnība. Mēs izstādē apbrīnojam Padomju Savienības karti no dārgakmeņiem. Piepeši mūsu vadītāja Alksne kļūst drūma. Pavedusi dažus no mums sāņus, viņa satraukti paziņo: “Šorīt Vācija mums uzbrukusi!” Bumbērs: “Krievija sakaus Vāciju!” “Protams”, atbild Alksne, “bet mums draud nodevības, ne visi nodevēji ir izķerti un likvidēti 1937. gadā, tie pūlēsies kaitēt, bet tie ir bīstamāki nekā Vācija! Cīņa būs grūta, bet uzvarēsim.” Kļuva ļoti smagi. Drūmas domas saistījās ap karu. Es bieži pēdējā laikā sapņos redzēju karu un neveiksmes. Kas notiks ar manu dēlu, kad es aiziešu karot.(..) Maskavā nekur nemanīju ne izmisumu ne šaubas par drīzu uzvaru.”

Neatgriežoties Rīgā, Jānis Grīnvalds uzsāk savas kara gaitas, dien Latviešu strēlnieku divīzijā, bet no 1943. gada līdz kara beigām ir autotransporta bataljona komandiera palīgs saimniecības lietās.

Pēc kara Grīnvalds strādā par Rīgas Raiņa 8. strādnieku vakara skolas direktoru un turpina  visu pierakstīt, kā arī rūpīgi, neko neizlaižot, bet vietām vēl papildinot, mazās kara laika  piezīmju grāmatiņas pārraksta lielākās, bet vēlāk pārraksta tās vēlreiz uz rakstāmmašīnas  un kārtīgi iesien; atsevišķos vākos ir iesietas vēstules no sievas, dēla, sievietēm… Kara laika  vēstules reģistrētas atsevišķā sarakstā ailēs “vārds”, “cik saņemts”, “cik nosūtīts”. Kopā tādu  adresātu ir 84, no kuriem saņemta 641 vēstule, bet viņiem nosūtītas 878 vēstules. Viena vēstule rakstīta arī Arvīdam Grigulim, nesaņemot atbildi. Visvairāk vēstuļu — 234 — rakstīts kādai Aņai,  pretī saņemot 142. Kā var spriest no dienasgrāmatām un vēstulēm, Anna Makejeva ir Grīnvalda  kara laika kaislība, ar kuru viņš iepazinās 1943. gadā Krievijas mazpilsētiņā Sarapulā un kura  vēlāk atkal un atkal atgriežas viņa sapņos, iemiesojoties iekārojamās sievietes tēlā: “Fronte no  mums ap 10 km. Klusa nakts. Vakar strādāja “Katjušas”. Naktī kaisli sapņi… Kaisli, kaila atdevās  Elza vai Aņa…”

Turpat blakus sievietēm sapņos rādās arī “brīnišķīgi smaidīgs mans dievišķais dēls” — 1942. gadā  ar plaušu karsoni mirušais dēls Jānis: “Visu nakti kopā ar dēlu. Viņu ārstē atsevišķā aparātā ar skābekli. Man bija baigi. Viņš izturēja. Gulēja un mierīgi elpoja. Pēc tam mēs zvejojām zivis. No sākuma ķērās sīkās zivis, pēc tam lielas  un daudz. Pacienāju darbvedi Vasiļjevu ar  25 papirosiem. Laimīga.”

Viena vēstuļu kopa pārrakstīta uz mašīnas —  tā ir Grīnvalda sarakste ar kādu sievieti Rīgā un viņas vīru; apkopojumam dots virsraksts Grēcīgā kara gadu mīla. Vēstuļu kārtotājs nepārprotami uzskatījis, ka tās lasāmas kā savdabīgs romāns vēstulēs, un, iespējams, ka, pārrakstot dienasgrāmatas, Grīnvalds arī iztēlojies iespējamos lasītājus. Tomēr Grīnvalda dienasgrāmatas atšķiras no tām, kas rakstītas gandrīz vai apzinoties, ka kāds tās lasīs — rakstnieks, pat rakstot pats sev, nevar izvairīties no sava stila, stila lasītājam. Grīnvalds raksta kāda iedomāta notikumu reģistrētāja vārdā, un šis reģistrētājs pieraksta arī to, kas notiek ar pašu Grīnvaldu.

Grīnvalda ieraksti atspoguļo visu ko — notikumus, ideoloģiskas un romantiskas pārdomas, sajūtas —, taču tajos neizpaužas sagatavotība publiskai lasīšanai. Tajās nav cenzora. Grīnvalds-rakstvedis ir vienlīdz neitrāls kā pret pierakstāmo Grīnvaldu ar tā intīmajiem piedzīvojumiem un jūtu pasauli, tā pret padomju karaspēka neģēlībām atbrīvotajās teritorijās. Runājot par pēdējām, neko tamlīdzīgu man nav nācies lasīt nekad un nekur. Man pat šķiet, ka mūslaiku eiropeiskais lasītājs vienkārši nav “sagatavots” šādai lasāmvielai: jālauž vesela virkne uzskatu gan par to, kas ir cilvēks un karš, gan par to, kas ir lasīšanas vērts.

Atlasot fragmentus publikācijai, ņemts vērā, ka pavisam drīz (decembrī) Jāņa Grīnvalda piezīmju grāmata iznāks izdevniecībā Preses nams. Šajāpublikācijā piezīmes ir saīsinātas, izvēlēti tikai nedaudzi no ierakstiem, un, veidojot sava veida Grīnvalda piezīmju “izlasi”, kara gadi un pat datumi nav uzskatīti par nozīmīgiem. Žēl, ka izdevniecība nav iekļāvusi Grīnvalda grāmatā viņa atmiņas līdz 1940. gadam, no kurām tomēr nocitēšu ierakstu Es — revolucionārs!

“Visa mana būtne gavilēja revolūcijas uzvarai. Gribējās iet uz cīņu vietām, būt klāt pie visiem notikumiem. Kaut ko lielu veikt revolūcijas labā. Ko, īsti nezināju. Ceļš veda uz Ņevas prospektu, tālāk uz Smoļniju. Tur viss kustējās kā skudru pūznī. Bet es ar onkuli bijām tādas skudras, kas skrēja, steidzās, bet bez apzināta mērķa.

Dziļi saviļņojošs bija gājiens Putiloviešu rindās uz Marsa laukumu apbedīt kritušos Revolūcijas cīnītājus. Priekšgalā nesa 70 sarkanus zārkus. Jūra ļaužu. Sēru un cīņas dziesmas visu ceļu orķestru pavadījumā. Ļaudis mācēja dziedāt, zināja vārdus. Arī es.”

U. T.

5. decembris.

Ziemas apģērbu saņēmām stacijā, sēžoties vilcienā. Apģērba un apavu izmēri neatbilst mūsu divīzijas augumiem. Lielākos vīriešus nevaram apģērbt. Īsi mēteļi, bet apavus nevar dabūt kājās. Daudzi cieš no maziem apaviem, bet visi cieš no utīm. Noskaņojums kaujiniecisks. Zināms, uz fronti nedodas Rabinovičs, kurš atcelts no noliktavas pārziņa amata. Viņa sirds nav piemērota frontei un tūlīt ebreju ambulance viņu atzīst par ierindai un armijai nederīgu un atbrīvo no kara dienesta. 1950. gadā Rabinovičs prokurors Rīgā un plīst no veselības. Tāpat no frontes atbrīvo pašreizējo noliktavas pārzini — vēlāko blēdi un dezertieri Šelkānu, protams, ebreju, bet pulka komandieris Sokolovs anulē ārstu lēmumu un Šelkānam jābrauc līdzi uz fronti.Decembris. Bez datuma.

Mēs saņemam degvīnu. Piesardzība pazūd. Otrā dienā pirmās līnijās neparasti možs gara stāvoklis. Jautrība, zobgalības, pārdrošība bez mēra un jēgas. Neslēpjamies, staigājam zem ienaidnieka šāviņiem. “Latviešu zēni vācu ložu priekšā neklanās!” — pārgalvīgi, bet reizē neprātīgi. Uzbrukumā dodas kājās pāri Naras upei. Nara-Fominsku sedz Jelagina sādža. To ieņem. Tad krīt Nara-Fominska. Mūsu 122. pulkā nav vairs ierindā neviena bataljona komandiera. Viņi gāja uzbrūkošo rindu priekšgalā. Kapteinis Zīverts — pirmā bataljona komandieris: “Kur manas kājas?” Bet tās sadragātas ar vācu automāta kārtu. Mirst. Cits: “Kādēļ es vairs neredzu?” Norauta galvas kausa virsējā daļa. Mirst. Pēdējo reizi redzēju jautro un pārgalvīgo Rusmani. Krita. Zamarīters raud — gribējis visādi paglābt jauko zēnu, bet tas: “Es nācu sist fričus un gribu būt tikai pirmajās pozīcijās!”

Šķūnī pie milzīgas degvīna mucas guļ miris sargkareivis. Lādiņš izjaucis jumtu, nonāvējis kareivi, bet muca vesela un vēl pusē pilna. Mucai blakus istabā ēd, dzer un jautri tērzē saimnieciskie vīri. Blakus guļ gumijas šļauka. Piepildu fļagu katram gadījumam.

Notiek smagas kaujas ar lieliem upuriem.Neparasts optimisms latviešu strēlniekos. Spriež un strīdas, kad būsim Rīgā, mājās. Termiņi neparasti īsi. Nešaubāmies, ka virzīšanās uz priekšu, uz Dzimteni, uz mājām, neapstāsies. Mūsu pārsvars pašreiz ir pārliecinošs. Milzīga ticība uzvarai, neparasta drosme un pašpaļāvība, lai gan kaujas kļūst arvien asākas, niknākas un ilgstošākas par katru ciemu un pilsētiņu. Vācieši sāk pāriet pretuzbrukumos, manevrēt. Mums trūkst munīcijas. Līdz ar to uzbrukumi grūtāki, zaudējumi lielāki, pietrūkst rezervju. Blakus varoņiem un kristāltīriem cilvēkiem, līdzīgiem Zamarīteram un daudziem citiem, sāk atsegties pļēguri, žūpas, mēsli, izvirtuļi.

Puveklis izveidojas mūsu pulka saimniecības daļā ap pulka komandiera palīgu, vecāko leitnantu Bērziņu. Es no sākumā protežētā pārvēršos par ienīstāko viņa acīs. “Uz pimajām līnijām, Gruntes rīcībā!”, brēc uz mani delīrijā. Šelkānu solās izvest par vecāko leitnantu. Abi iztirgo valsts mantu un man tas nav jāredz, bet jāklusē. Piedzērušās sanitāre un braucēja neķītri rēc par Bērziņa trakošanu. Bērziņš žūpo un uzdzīvo uz krāsns ar abām publiski. Milzīgā daudzumā nodzer kaujinieku degvīnu.31. decembris.

Smagi ievaino rakstnieku Grantu. Aizskrien pie viņa uz sanrotu dzejnieks Arvīds Grigulis. Stāvoklis smags. Grants ļoti noasiņojis. Aizved auto mašīnā uz aizmuguri. Tā beidzās neveiksmju un pirmo uzvaru gads.20. janvāris.

Nodevu 28 zirgus, 15 ragavas un 15 braucējus  12. pajūgu transporta bataljonam pie 33. armijas. Aizkomandēja uz aizmuguri rakstnieka Andreja Upīša dēlu un dzejnieku Arvīdu Griguli. Atgriezās daļā Ziediņš, kuru bijām atstājuši sargāt pulka mantas. Sargājamās mantas paņēmusi cita karaspēka daļa.Bez datuma. Janvāra beigas.

Zamarīters deva  mielastu savā 45 gadu jubilejā. Klāt pulkvedis Sokolovs, komisārs Priverts, štāba priekšnieks Ščeglovs ar sievu, Alvars, Grunte PFS daļas priekšnieks, es… Kopā 12 virsnieki. Par ēdienu nebija lielas rūpes, bet par dzērieniem gan. Atdevu visas savas rezerves, jo arī frontē nedzeru un nesmēķēju. Vakars jautrs, jo bija ko dzert. Lielišķi dzied Ščeglovs, mēs piedziedam. Sevišķi vareni skan “Volga, širokaja, mogučaja, kak more polnovodnaja… (Volga, platā, varenā, kā jūra ūdeņiem bagātā…)”

Ievedam pulkā pilnīgu tīrību. Drausmīgs tikai kapracis Plēsums. Viņš turas pie savas teorijas, ka veļa jānēsā tik ilgi, kamēr viņa kļūst tik netīra, ka utis vairs viņā nespēj dzīvot. Ebreji turas pie Mozus ticības, ka karā kritušie jāapglabā kažokā. Neskatoties uz maniem protestiem un pretēji pavēlēm, kritušo Basu no Smiltenes apglabā kažokā, kuru mums ļoti trūkst.20. maijs.

Pagāja nemierīga nakts. Naktī notika evakuācija. Aizbraucēji apzagās. Sipevs vai Siņevs nozaga 400 rubļus blakus gultā gulošam, smagi ievainotam biedram, kurš nevar lāga kustēties. Skopins stāsta: jaunībā bijis zaglis, huļigāns un grubijans. Viņa stāsti par savu dzīvi mani nomāc. Riebīgi maķugājas, rijīgs, nepieēdināms. Tad Skopins iesāk frontes stāstus. Stāsta par laupīšanām (maroģorstvah) frontes tuvumā. Kočetovs ieguvis sieviešu zelta pulksteni un tagad viņu salauž (izkoverkal) ar nazi. Viņš pat nospēris no automašīnas spoguli un tagad nezin, ko ar viņu darīt.14. decembris.

Notika nekrievu tautību kursantiem veltīta sapulce. Es prezidijā. Partijas pirmorganizācijas sekretārs, ebrejs Kravecs nosauca mani, ebreju Kanteru un ebreju Šuru par kursu teicamniekiem.24. decembris.

Vientulības šausmas dvēselē. Organismam strauji novājējot palielinās pesimisms.31. decembris.

Otrās rotas, kurā skaitāmies mēs latvieši un žīdi, sienas avīzē: 8. grupa (tajā ietilpst latvieši, teicamnieki) ir labākā rotā. Parakstījis rotas partorgs Sergejevs. Es kursu pilnās sapulces prezidijā. Turēju runu ar patosu pret iebrucējiem fašistiem. Sekoja slikta teātra vāja ainu izrāde bez aktieru kostīmiem un grimēšanas.  Tā sagaidījām Jauno gadu. Parastā laikā — otboi. Sāk kaitināt trulā vienmuļība. Sliktas telpas.  Daudz žurku. Atejas tālu pagalmā.  Viena ateja telpās, bet tā reti vaļā. Viņa bez ūdens, nerij papīrus, tie jāmet garā silē deguna  priekša un tomēr ateja lielāko tiesu ir aizštapējusies. Šurs cer, ka Staļingradas uzvara izšķirs karu  un mēs fronti nemaz netiksim redzējuši —  karš līdz kursu beigām jau būs beidzies.1. aprīlis.

Brīnišķīgi smaidīgs mans dievišķais dēls… Braucam atkal pēc malkas. Es vadu 17 biedru grupu ar labu. Klausīja un strādāja. Zābaki un auti pēc vakardienas vēl nav izžuvuši. Kājas slapjas, salstu, iesnas, sāp kakls, grūti rīt…4. aprīlis.

Līst. Atbrauca no stažirovkas Brīnums un Šurs. Svētdiena. Eju uz teātri. Milzīga saspiestība. Mana vieta pie radiatora. Šausmīgi karsts. Nevaru pakustēties. Visi sēž mēteļos. Uzved ļoti tukšu un dumju opereti, “Neviģimka (Neredzamā)” laikam. Kāds aizmugurē stipri: “jebutsa paraziti! (Pišas, parazīti)” stipri, bet visur apkārt sēž sievietes. Gandrīz visiem kursantiem dāmas. Kā pie tām tikuši, dzīvodami klosterī?5. aprīlis.

Es pirtī veļas mainītājs. Bet kursu saimniecības pārzinis Kozlovs pazūd, nav kam nodot netīro veļu. Veļas mazgātavas pārzine, sieviete, gadus 40 veca, izskatās pēc 60 gadus vecas. “Vakar biju grēkus sūdzēt — 12 gadus nebiju gājusi, citādi aiziešu bojā, sterva, grēkus neizsūdzējusi!” Daudz baznīcā cilvēku, sevišķi jaunatnes, — tā viņa man stāsta.7. aprīlis.

Teterim ierindas priekšā rājiens. Viņš rupjš, netaktisks, nepaklausīgs un neakurāts. Sarapulā parādījies izsitumu tīfs — utu tīfs. Es atkal vadu darbus. Ebrejs Neimanis nestrādā, bet ņirgājas. Vakar tāpat rīkojās ebrejs Šurs. 1953. gadā Šura dēls manā skolā tieši tāds pats nelietis, kāds nelietis 1943. gadā bija tēvs. Šodien, 1953. gadā papiņš Šurs ļoti sašutis par Šuru dēlu. Nikns, ka dēls tik ļoti līdzīgs viņam.Sāku filozofēt: centīgie, spējīgākie, darbu mīlošie pārraujas, iet bojā, bet sliņķi, slaisti izdzīvo un vairojas.10. aprīlis.

Sapnī biju precējies ar blondīni. Dēls 17 gadi vecs. Es ļoti laimīgs. “Zabog” sāk man pieķerties, sūta netīrākajos darbos. Es šodien strādnieks ķēķī. Jūdzu zirgu, bet 6 saimniecības vada “bifeļi” ar sarkaniem kakliem stāv un smejas. Viņi, sarkanarmieši, man, leitnantam, vēlāk pie izjūgšanas pavēl nolikt zināmā vietā iejūgu.

Manī mostas buržuāzisks, morāls sašutums par neizbrienamo morālo cūcību, kuru es pūlējos izbrist, cerēdams, ka tā es kalpoju Dzimtenei un tātad cīnos pret fašismu. Bet apkārt es redzu nihilistus, kas smīn par nopietnu darbu un par labprātīgu pakļaušanos šim izsmiekla režīmam kursos. Sāku morāliski ciest un šaubīties, vai vērts  nopietni pūlēties.22. maijs.

Es raku ierakumus, nesu lāpstas. Vāja uztura dēļ maz spēka. Laiks karsts. Vēlāk bijām pilsētā, kino. Virs Kurskas nogāztas 56 vācu lidmašīnas. Mājās nākot brīnišķa nakts. Skaitu savus dzejoļus. “Cvetuščije sadi pahnut. / Ja pjaņēju. / Zvezdi bļednije ustaļi, / Izņemogļi ot ņegi. / Solovji pojut v sadah. / Treļi, treļi, dušu rvut. / Sladko i durmaņit. / Ja prikovan slušaju i ņēžus. / Noč pjana, vzdihajet strastno. (Ziedošie dārzi smaržo. Es reibstu. Bālas zvaigznes nogurušas. Pārtvīkušas alkās. Lakstīgalas dzied dārzos. Treļļi, treļļi, dvēseli plēš pušu. Saldi un reibina. Es kā piekalts klausos un alkstu. Nakts, apreibusi kaisli nopūšas.)” Dežurants brillēs kontrolbūdā: “Sarapulā nav lakstīgalu…”22. jūnijā.

Jau trešo dienu Savinkos. Netiekam tālāk, nav degvielas. Pietrūkst produktu. Vāram skābētas runkuļu lapas. Piens maksā 20 rbļ. litrā, olas 80 rbļ., 10 gabalas. Maskavas blēži — noliktavas pārzinis Borisovs un pavārs Kazins paslēpuši pie savas saimnieces 3 maisus kviešu — ap 200 porcijas, arī citus produktus. Nozagta visa sāls, ap 9 kg. Sālij sādžā milzu cena. Atkal vainīgie Borisovs un Kazins. Nomainīju Borisovu. Viņa vietā vecāks vīrs, Smirnovs. Pusdienas bez sāls. Pa ceļam sastapām daudz aizjauktu baznīcu. Riebīgs skats. Neveiksmīgi spridzinājumi.23. jūnijā.

Borisovs solās laboties. Tāpat rakstvedis Ježovs. Bataljona komadieris piedod, bet man pārmet, ka blēži pārtikas blokā. Es nesot atbildību par visu blokā notiekošo. Šodien sāp galva. Esmu iestidzis saimnieciskajā muklājā. Zog, laupa un man acīs skatīdamies melo izsaluši vilki, bet tomēr cilvēki. Es, kā dzejnieks, jūsmoju par lakstīgalām, maigiem, skaistiem vakariem, grimstu domās par tāliem mīļiem cilvēkiem, sapņoju par cilvēku laimi, bet grimstu aizvien dziļāk saimnieciskajā atvarā. Komandējošās grupas acīs es noziedznieks, jo traucēju viņiem zagt. Viņi mani tiesā un lasa man sprediķus, māca dzīvot — blēdīgi un nelietīgi. Ne viņu atriebības baidos, bet riebīgi bezspēcīgi dzīvot zaņķī. Sāp sirds un dvēselē tumsa.30. jūlijs.

Brjanskas mežā drēgnums, klusums, bet tālumā kanonāde, virs galvām lidmašīnas un gaisa kaujas, tarkšķ ložmetēji, svilpo bumbas un sprāgst. Pa drausmīgiem meža ceļiem kratās mašīnās un vaid ievainotie. Naktī necaurredzama tumsa, lietus un miriadi odu. Sardze, ietinusies teltenēs, krāc zem mašīnām pie ķēķa. Čīkst, sten dubļos mašīnas, spīd aizliegtās auto ugunis. Karš.21. augusts.

Fronte no mums ap 10 km. Klusa nakts. Vakar strādāja “Katjušas”. Gulēju pie OBS, jo PFS iekārtoja nakts guļu tikai Poltarackim, protams, ar tā ziņu. Naktī kaisli sapņi… Kaisli, kaila atdevās Elza vai Aņa. Polūcija milzīgā kaislē. Pēc tam brīnišķa sieviete sāk lēnām glāstīt un skūpstīt. Viņa atdošoties, bet pēc tam man jāmirst. Glāstīju skaistu, viegli tērptu ķermeni un biju laimīgs par viņas skaistumu… Vērmaņa dārzā brīnīšķa gaišmate  pameta kavalieri, nāca man klāt. Un mēs gājām, un es lepojos un priecājos par viņas brīnišķo skaistumu un greznumu. Citi apskauda. Tā ieveda savu vecāku daudzbērnu ģimenē. Tie uzņēma mūs ar prieku.29. augusts.

Vakar vakarā izdzēru puspudeli šampanieša. Mazliet noreibis. Naktī sapņoju saldkaisles pilnus līdz tirpām sapņus. Skaistule man atdevās kaila, skaists ķermenis, krūtis, vulva, brīnišķīga ķermeņa vibrācija, kaisles pilna… Nakts zvaigžņota, silta. Odu mokas. Visu rītu kaisle mutuļo asinīs ar biežu erekciju. Neartā tīrumā ganās un mīlas rotaļām nododas kazaku zirgi. Ērzelis piesiets ķēdē, ķēves brīvas. Tās uz ērzeļa zviedzieniem nāk klāt. Vēl iezviedzas ērzelis un ķēve pavirzās tā, lai piesietais kavalieris var brīvi rīkoties. To viņš dara zviegdams, kozdams. Tad ķēve mīlinās ap viņu, līdz ērzelis uzsāk rotaļu no gala. Kāda abpusēja saprašanās! Reibinoša diena un traki skati… Ēdu sēnes. Līst. Silts! Rotas vāc saknes pamestos tīrumos. 22. rota atteicās dot kareivjus (narjadu) sakņu vākšanai. Aizmigu diendusā. No skolas pārnāca Jānītis, 11 gadu vecs, gludu galviņu, iekritušām acīm.

Domāju sapnī — Jānītis tak jau bija liels. Tad sāku pārbaudīt, vai tik es nesapņoju. Ņēmu viņu klēpī. Rociņas mazliet vēsas. Nē, nav sapnis, bet īstenība, mans dēliņš dzīvs, ne visai spēcīgs, pagurdens, kā jau skolēns. Es viņu, mīlu, saglabāšu…. Pamodos. Pārbrauc majors Kokajevs no mašīnu meklēšanas. Man pāršuj angļu šineli. Mūsu apmetnes vidū, mežā, uz ceļa, stāv mašīna bez uzraudzības ar “katjušas” lielajiem lādiņiem.30. augusts.

Lietus. Silts. Sniedzam atskaiti par bataljonu. Mans svars 85,6 kg vasaras apģērbā ar lauku somu pie sāniem. Tīrais svars zem 80 kg. Tiek stādīti virsnieki un kareivji apbalvošanai. Saņēmu vēstuli no Soreles I.Tankeles un S.I.Haņinas. Vācu aviācijas uzlidojums. Pirts virsniekiem.31. augusts.

Vēsa nakts. Ieņemta Taganroga. Sēnes mežā. 28. augustā miris Ungārijas karalis Boriss. Francijā arestēts Lebrens, bijušais prezidents. Bataljona sapulce.

Vēlā tumšā vakarā

Rudens vēju šalkā

Dzestra nāves dvaša, —

Bāl ziediņš manā rokā.13. septembris.

Divreiz sapnī skaista ebreju meitene Soņa — apmeklēja mūs kursos Sarapulā un man atdevās. Pirmo reizi nespēju deflorēt. Otrreiz viņa virs manis. Ar milzīgām pūlēm penis laužas vulvā. Pēc tam operas izrāde par mūsu mīlu… Lekcija par tekošo momentu, pavēli 0169 un citām pavēlēm.1. oktobris.

Blakus sādžā uz laukuma karātavas. Tajās karājas trūcīgs vīrietis vīzēs. Puikas šūpo pakārto. Nākot atpakaļ, pakārtais jau gulēja zemē. Puikas bija pāršūpojuši virvi. Tik trūcīgs un izkāmējis nodevējs. Man gadījās redzēt soda izpildīšanu. To izdarīja čekas karavīri. Karātavas uzbūvētas. Piebrauc mašīna ar sodāmo un pāra čekistu. Uzmet sodāmam kaklā cilpu. Mašīna atbrauc. Sodāmais parausta kājas, it kā skrējienam, un sastingst. Čekists pazobojas: “Gribēja vēl dobežaķ! (aizskriet līdz galam).” Klātesošie smejas…7. oktobris.

Saimnieces, vecenes, kopojas ar zaldātiem no citām karaspēka daļām. Bērni gaudo. Vecenes iemīlējušās brūtgānos, īstos vepros, līdz riebumam. Vismazākā kautrība zudusi daļai sieviešu. Izpildīju apbalvošanas lapu. Vakar saņēmām vīnu. Vaļunass un Poltarackis izlējuši zemē (?) 2 litrus. Majors Kokajevs prasa paskaidrojumus kā tas var būt. Vīna izliešana ir ārkārtējs notikums! Strādāju pie sagādēm. Ieguvu 5 tonnas kartupeļu un 900 kg gaļas.12. oktobris.

Grūtības ar apgādi. Majora Jevsejeva lekcija par politisko stāvokli. Korpusa politdaļas lektors. Laba lekcija. Tomēr Jevsejevs mīlot iedzert.13. oktobris.

Sievietes mīž stāvus, arī meitenes. Sievietēm brunči īsāki priekšā, meitenēm pakaļā.16. oktobris.

Naktī domāju par Soņas atbildi un velnišķīgi  viņu iekaroju. Iekāre uz Martu Vildavu zudusi. Jirgena riebīga, Aņa kairina visvairāk, lai gan tas ir bezprātīgi. Maršruts: Svjatskij (kur atrodamies), caur Dobroģejevku līdz Gordunovai. Mūsu štāba mājā brūvē kandžu. Piedzēruši: Štāba priekšnieks Froļenko, 2. rotas komandieris, vecākais leitnants Kučurovs un vēl citi. Visi brauc uz BP (Banno-Pračenij — pirts-mazgāšanas) nodaļu razvratņičaķ (piekopt izvirtību). Tur viegli atrod “brūtes”, kuras paši brūtgani sauc par “bļaģi”. Šoferi par kandžu pārvadā privātas kravas. Leitnants Agafonovs dzērumā prasa, lai kareivji viņa priekšā nostātos  “vo front (miera stājā)”, bet ar mani runā kā podhaļims (pielīdējs). Viņš vada komandieris,  rotas partorgs.24. oktobris.

Nošāvās leitnants Matuškins. Viņš bija mūsu daļas komjaunatnes organizācijas sekretārs, jauks, kulturāls jauneklis, ne dzēra, ne rupji izrunājās.  Pēc maniem ieskatiem, bija jaukākais virsnieks mūsu vidū. Labsirdīgs, uzticīgs, kautrīgs un mazliet nevarīgs. Braucot mājās pēc uzdevuma izpildes,  kā vada komandieris, paredzējis nepatikšanas un, nenobraucis līdz bataljonam, nošāvies.  Tiešām, rupjš ir majors Kokajevs, rupjš ir kapteinis Grišins, kuriem abiem bija pakļauts komjaunietis Matuškins. Abi prot lamāties un morāliski spīdzināt. Apbedīja Matuškinu, tas ir apraka bez līdzības cilvēka apbedīšanai, bet suņa aprakšanai. Ar ģimnasterku un biksēm, slepeni, bataljonam un arī man nezinot, kur un kad, kapu nolīdzinot un nomaskējot, lādoties. Visus rīkojumus devis Grišins. Arī virsnieki nebija klāt un kapa vietu neuzzināja. Matuškins esot valsts noziedznieks. Viņš lauzis zvērestu cīnīties ar ienaidnieku, — tā esot lādējies pie līķa un kapa Grišins. Kapa vietu neatradu. Tā nu trūd nezināmā kapā krietnākais starp mums. Vienīgi, karstā vasaras dienā, pie sekli ieraktā līķa, varbūt mauros kāda govs, ja viņai gadīsies tur ganīties. Nabaga vecāki. Kāpēc jūs izaudzinājāt tik godīgu un jauku dēlu, kurš nespēja izciest necilvēcisko mežonību?!30. novembris.

Neparasta vietējo iedzīvotāju utainība. Visur utis milzīgā daudzumā. Un arī tās panīkušas, tikko dzīvas, tomēr kustas, rāpo. Logam aizkārts lakatiņš, es tam neapdomīgi piespiedos, sēdēdams uz sola, un atkal es utains. Nekur citur mājā nepiemetos, gulēju tikai uz kailiem soliem. Un nepaglābos. Šai mājā tikai sievietes — vecāmāte, māte, meitenes, bads un utis. Badu izmantojis Ļuļko un ieguvis jauno meitenīti — gadus 15 vecu no mūsu mājas. Eju mežā tīrīties. Apaukstējos, kails utis bungodams. Tad pārģērbjos ziemas apģērbā.31. oktobris.

Sapņos neglītas sievietes piedāvā mīlu. Sagaidāmas nepatikšanas?23. novembris.

Vojentorgā izturas rupji un nekaunīgi. Pārdod kam patīk. Šoferis lielās, ka pie Maskavas vienā reisā nopelnījis 2.500 rubļus. Ar zagšanu esot sācis nodarboties jau kā skolēns, apzogot savu mīļāko. Redzami neaprakti līķi. Daži no tiem izģērbti.27. novembris.

Pavisam nedaudz māju Abramovkā un tūdaļ  aiz sakņu dārziem uz visām pusēm plešas mežs. Kobiļevas sādžā vācieši sadedzinājuši visus iedzīvotājus, ap 1050 cilvēkus. Vācieši ņēmuši meitenes ārā no ešeloniem, kurus sūtīja uz  Vāciju ar padomju cilvēkiem, izvarojuši un nokāvuši. Palkavnieks Tolokoļņikovs lūdz  6 kg gaļas no mums. Gaļas pašreiz neesot visā korpusā izņemot pie mums. Devu.11. janvāris.

Tuglovičos pamatskolas skolotāja stāstīja par latviešu leģionāru šausmu darbiem. Viņi rīkojušies vēl neģēlīgāk kā vācieši. Ieejot klasē,  tūdaļ devuši automāta kārtu pāri skolēnu galvām. Pastrādājuši daudzas izvarošanas, draudējuši viņu iznīcināt, nošaut skolēnu priekšā. Skolotāja dzīvo ārkārtīgā nabadzībā, ģērbta skrandās,  istaba caura, netīra, ar lupatām aizbāzti logi,  ēd kaut kādu burdu ar savu un svešu bērnu.  Neticēju, ka tā skolotāja, neticēju,  ka viņa runā par latviešiem. Domāju,  jauc ar citas tautības neģēļiem. Vēlāk sastapu latvieti Emīliju Tūrs. Tā apstiprināja skolotājas stāstu. Latvieši nogalinājuši, pēruši, žūpojuši un izvarojuši. Kā uzzinājuši, ka sādžā ir latviete, ielauzušies viņas mājā, tai promesot, meklējuši to un solījušies nonāvēt, kad atradīšot. Visas viņas mantas sadedzinājuši pagalmā. No visa pāri  palikusi viena pastkartiņa ar latviešu pantiņu.  To viņa glabāšot, kā vienīgo svētumu no Dzimtenes. Viņa precējusies ar krievu.

Sādžā liela nabadzība un netīrība. Visā sādžā  nav pirts. Ēd no kopējas bļodas, spļauj uz grīdas. Utaini. Istabas lielas. Strādā ar vēršiem.  Latvieši arī nošāvuši latvieti no partizāniem  un māju nodedzinājuši. Nodevis nodevējs un nodevēja. Nodevējs vēlāk no partizāniem  atmaskots un nodurts, kad viņš nav spridzinājis vācu vilcienu. Pirmā rota šodien bez  brokastīm. Trūkst produktu, bet Kokajevs nedod mašīnu braukšanai pēc kartupeļiem.  Nav putraimu.12. janvāris.

Jānītis ar daiļu sievu ballē Raiņa bulvārī.  Pēc 24.00 gatavojas ceļā uz Zaļmežiem  Aizveda uz slimnīcu Lavrentjevu. Tīfs. Stišnovs, blakus gulēdams, aplipinājis ar no sagādes  brūtes iegūtajām utīm. Ļoti sāpīgi, jo šo  zēnu pa daļai iemīļoju kā dēla attēlu.23. janvāris.

Saņēmām 93 pārus šņorzābaku. Lietus. Borisoviču sādžā tīfs. Visos rajonos, kurus mēs atbrīvojām, plosās tīfs. Visi slimi. Daudzi mirst. Pārliecināts, ka vācieši tīši inficē iedzīvotājus, lai tie aplaistu ar tīfu Padomju Armiju. Starp karavīriem tīfs maz izplatīta slimība, jo gandrīz visi potēti. Iedzīvotāji stipri apātiski pret tādu postu, lai arī ir pirtis, ir malka, garām tek upīte. Galvenā interese par kandžu un mīlu dzērumā. Droši vien te ir arī daudz krietnu cilvēku un sieviešu, bet karavīriem gadās sastapties galvenā kārtā ar ļoti pretimnākošām sievietēm un izdabīgiem vīriešiem, kas bieži vien ar to slēpj savu netīro pagātni.

Iztrūkuma lieta PFS noliktavā izbeidzas, katras 30 kārbas zivju konservu pielīdzina 3 kg gaļas, kas ar Kokajeva un Grišina ziņu nožuvusi, bet cukurs varot izkust, tāpat sāls, tāpēc tos ar aktu noraksta. Sāls ir visdeficītākā lieta sādžās, par to var iegūt ļoti daudz ko, pēc kā slāpst kareivja sirds un rīkle. Tagad viss var turpināties pa vecam.

24. janvāris.

Uz krāsns klusi nomira 104 gadi veca vecenīte Borisovičos. 3. rotā kāds kareivis jau divreiz paspējis pārdot zābakus. Notiek izvirzīšana no rotām apbalvošanai ar ordeņiem un medaļām.12. marts.

Grišins no niknuma trako (besitsja) pret Vaļunasu, kurš Grišinam atkantējis kādu Žuravļovu. Vaļunass varens vīrs, garākais mūsu daļā, samērā jauns, ap 36 gadi un ar sievietēm mīlīgs kā runcis, glaimīgs un saldens. Arī Grišins smaida, bet viņa dzeltenā seja tad sačumurojas kā izkaltis rācenis, bet viņa maigākie smiekliņi atgādina šuneļa kvenkšķa riešanu. Kur kapteinim sacensties ar leitnantu Vaļunasu. Atliek vien niknoties. Kost bīstami, jo Vaļunasam partijas stāžs lielāks.15. marts.

Kāda sieviete, ungāru netikle, uzbāzās, lai apmainu vienu mūsu govi pret viņas sliktāku. Sola šņabi, magričas un lielu laipnību. Noraidīju.16. marts.

Viena no skaistākām manām dienām armijā. Dodos kājām uz apspriedi mežā, korpusa štābā. Pretīm ved govi. Ārkārtīgs putenis. Ierodos viens no pirmajiem. Apspriedē piedalās armijas pārstāvji, korpusa komandiera vietas izpildītājs, ģenerālmajors Dedeoglu. Apspriež apgādes grūtības. Tad ģenerālmajors pasniedz man ordeni un izsaka man pateicību par priekšzīmīgu darbu. Ordeni sanāksmē saņēmu es viens. Pateicību izteica vēl majoram Kļimovam, majoram Antonovam un vēl 3 cilvēkiem. Vēlāk, pie galda, pie manis pienāca ģenerālmajors un, uzsisdams uz pleca, teica: “Ko jūs uztraucaties? Jūs ordeni pelnīti saņemat!” Faktiski es esmu pilnīgi aizsmacis. Apspriedē es vienīgais vecākais leitnants. Visi augstākās dienesta pakāpēs. Uz galda, bez ēdieniem, bija arī diezgan daudz dzērienu. Atpakaļ braucu kopā ar korpusa prokuroru, pulkvedi Ždivičenko, ukraini. Pulkvedis stipri iereibis: “Es esmu lepns balstīties uz jūsu elkoņa. Par jums daudz esmu dzirdējis, kā par neparasti godīgu un krietnu virsnieku!” Šķiramies sirsnīgi. Tagad saprotu, kādēļ Kokajevs, Grišins un citi nevar tikt ar mani galā.18. aprīlis.

Piedzērušie rotas virsnieki Sirenčenko un citi apšaudīja sādžas, kurām mēs braucām garām. Šāva pa aitām, auniem, suņiem, stārķiem un šāva tieši sādžās. Ganiņš, zēns raud. Laikam trāpīja  kādam lopiņam. Vilciens velkas ļoti lēni,  tādēļ šaut mērķī un trāpīt viegli. Kāds bandītisms, kāda nesodīta mežonība! Es pilnīgi bezspēcīgs,  jo neesmu partijas biedrs, bet tie visi partijas  biedri — augstākās kārtas pilsoņi, atbildīgi tikai partijai. Vecākais leitnants Dudņikovs atkal gribējis sist Grišinu. It kā gribējuši Dudņikovu sasiet. Tiesātais un brīvībā palaistais venērisko slimību kavalieris Šapošņikovs-Birjukovs nesis pārdot virsnieku bikses, stāsta Šports.11. maijs.

Skaists pavasaris. Vakaros simfonija: dzied putni, kurkšķ vardes, gaisā bumbvedēji. Sārti dzelteni bumbu sprādzieni. Brīžiem tie sarkani brīni.  Gaisā plīst zenītartilērijas šāviņi — zvaigznes un šķembas krīt tev apkārt. Tās bīstamākas nekā vācu bumbas. Kara poēzija! Zied ievas un dzied lakstīgalas, bet mežmalā ar tām sacenšas vēl citi dziedātāji. Atbrīvota Sevastopole.4. jūnijs.

Vasaras svētki. Poltarackis mēģina pierunāt mācītāju, lai no kanceles uzaicina nodot armijai labību un citus produktus. Solījies to darīt. Auksta, drūma diena. Saimniece pacienāja ar pankūkām. Šalc vējā koki mistēriju: “Dzimst vaidos bērns un māte gavilēs. Mīlošs jauneklis klausās meža šalkas — šalc mūžīgo dabas daili un varenību. Tad mīlas gaviles — kāzas — pasaule mirdzoša krāsās, asinīs uguns, viņš bezprātīgas laimes apdvests. Tad dēla nāve — smeldz ārprāts, deg smadzenēs bezspēcība, viss apdvests bezjēdzības. Sauc jauna, sāpīga, skaista mīla, bet — viltus, dejo, lakstojas tikai flirts, un viņš dārza krēslā klausās šalkās — nāves mistērija — dēls un tālums no pasaules, skan mūžīgā iznīcības simfonija un visa plašā pasaule ir viena liela, bezgala krāsaini mirdzoša un mocoši skaista asara...” Nāves spārni glāsta un rit asara. Zemniekiem svētku noskaņa, visi gatavojas uz baznīcu. Baznīcā liturģija, svinīgums, cēlums, skaistuma pārdzīvojums. Tie vēl ne ar ko skaistāku, cēlāku, augstāku netiek tautai aizvietoti. 16.50 noturēja rajona partijas komitejas pārstāvji sapulci, ļoti neefektīvu. Šodien neko nenodeva. Ieņemta Roma.27. jūlijs.

Turpinās pilsētā trofeju vākšana. No 20. sanbata aptiekārs analizē vietējās aptiekas bagātības. Viss viņam nesaprotamais ir “barahlo (krāmi)” un to visu bez žēlastības met zemē un sit kopā. Tā šis barbars galīgi izposta aptieku, meklēdams brīnumzāli pret venēriskām slimībām “sulfidinu”, bet par nelaimi mūsu medicīnas zinātniekam, tam Polijā un Vācijā ir cits nosaukums. Tā meklētais medikaments arī nokļūst “barahlo” kaudzē. Es protestēju.

Lai ņem, kas derīgs armijai, pārējo lai uzņem poļu varas iestādes. Tādu gan te pagaidām nemana. Pirmo reizi pa kara gadiem nākas redzēt mierīgas svešas dzīves ainas. Poļu jaunkundzes, paņenkas, ar paniem — kungiem gaišos vasaras tērpos, ar dvieļiem uz pleciem un peldu kostīmiem, jautri tērzējot, iet garām mūsu nometnei uz upi peldēties. Savādi man ir ap dūšu. Viņi, jauni vīrieši, amizējas un bezdarbībā priecājas, varbūt pat spiego, bet mēs, svešas tautas tēvoči, nākam mirt par viņu dzimteni un viņiem, saņemot vēl pateicības vietā naidīgus skatienus.30. jūlijs.

Aizbraucu uz grāfa Potocka muižu. Paņēmu pret parakstu 100 kg kāpostu, 20 kg sīpolu, 5 kg burkānu. Gestapo cietuma sakņu dārzā ievācu sīpolus, burkānus, gurķus, tomātus, pētersīļus, dilles, zirņus, ābolus, puķu kāpostus un puķes. Ejot Radziņos pa ielu atkal redzēju polietes, skaistules, kuras sēdēja uz trepēm ar gājējiem redzamu vulvu, jo biksītes nelieto, bet kleitiņas īsas. Var būt, ka tās ir buržuāziskās pasaules sievietes ar speciālu nodarbošanos, bet mūsu karavīru dabiskos instinktus gan tās nenomierina.15. augusts.

Trīs dienās aprīti 50 kg svaigu gurķu, visi svaigie kāposti un bietes. Tie bija sagādāti virs normas. Šodien penisu pārbaude. Polijā mūsu karavīri aplīp ar venēriskām slimībām.29. augusts.

Vēstule no Aņas par vīru, kuru tā cerot sagaidīt. Es apvainots par zemisko divkosību. Mani nemīl un nemīlēs neviena sieviete pa īstam un patiesi. Nebūs īstas sievas. Aņa kļūst man riebīga.30. augusts.

Nav norīkojuma uz saknēm. Nokāvām vienu govi. Otra skumst par nonāvēto. Visu dienu neēda un nedeva pienu ne piliena. Vēlāk, otrajā dienā sāk ēst un dot pienu. Pamazām piena deva pieaugas. Nomāc Aņas apvainojums. Kauns, ka tik ilgi ļāvu sevi aiz deguna vazāt.10. septembris. 

Noskaidrojas, ka kartupeļus zog Koņuhuins — tas pats, kuru Drobiļenko pavēlēja nosūtīt uz zobenu pulku un kura pavēli mūsu majori, protams, neizpildīja… Otrs zaglis Ivanovs. Patreiz ir visi produkti, bet kareivji — kā jau abi minētie, staigā pa poļu tīrumiem un maitā to ražu, raujot aiz lakstiem kartupeļus. Poļi visvairāk sašutuši par ražas maitāšanu. Pusdienas ēdot jaukā lapenē, palika nelabi kapteinim, partorgam Mihejevam. Tad stāvoklis uzlabojās. Mājās ejot, viņš stāstīja citiem, ka tikko nenomiris. Ieejot istabā, poļu mājā, uzsmēķējis, apgūlies gultā un nomiris. Rodas aizdomas, vai viņu nenoindēja, kā Sarkanās Armijas politisku darbinieku, kurš mīlēja ar poļiem “šķiriski” runāt? Visu laiku Mihejevs bija vesels. Varbūt kādu draņķi bija dzēris? Daudz mūsējo aiziet bojā koka un citu spirtam līdzīgu šķidrumu dēļ. Kādas dienas atpakaļ aizmugures štāba medmāsa, jau agrāk minētā Lida, piedzērusies vārtījās uz mašīnas ar paceltiem brunčiem. Milzums mušu pie vulvas. Tad Vaļunass veda viņu mazgāties un stāstīja citiem, ka tai bijis coitus ar daudziem. Pēdējie to atstājuši riebīgā pozā uz preču mašīnas guļot.24. septembris.

Mūsu lopu ganam atņēmis teli majors Samoilovs no blakus daļas. Tas esot kādas poļu pilsones telēns, bet no šīs pilsones telēns bēdzis pa gabalu, vilcis polieti pa zemi klāt pie mūsu ganāmpulka. Majors apēdis poļu teļu un tagad kompensē to uz mūsu rēķina! Ne mana ne Kokajeva uzstāšanās neko nelīdzēja. No teļa palikusi tikai āda.26. septembris.

Atkal iztrūkums — 102 kg graudu. Tiešām, mūsu graudi ir ar smiltīm. Smiltis speciāli bērtas tiem klāt. Šoferi Krasinu noņēma no mašīnas un uzsāka izmeklēšanu. Biju pie Sofijas Ružas, Kosovskas vasarnīcas īpašnieces, poļu majora atraitnes. Neparasti laipna poliete. Ilgi sarunājāmies līdz coitus. Vaļunass, poļu skolotājas kavalieris. Man drausmīga caureja. Ruža lūdzas — tikai bez sekām. Cūkai atnāca 7 dzīvi sivēni un 1 beigts. Šodien saņēmām pastu. Vēstule no Marijas Teteres.29. oktobris.

Kino. Vāja filma no partizāņu dzīves. Pievakarē drausmīgi drūma noskaņa.1. novembris.

Saņēmu 3 litrus šņabja no vojentorga par 100 rubļiem litrā un vienu oficieru paciņu par 95 rubļiem. Samaksāju 415 rubļus par visu devu.6. novembris.

Pulkvedis Bugrovs: “Bataljona sienas avīze analfabētiska — 46 kļūdas tekstā.” Pavēlēja aizsūtīt pie viņa Grišinu. Saņēmu pateicību par sagādēm Radzinskas apriņķī. Vakarā virsnieku vakars. Vakariņas bija no 6 ēdieniem, septītais saldais — kaušanās. Kāvās: Vaļunass, Romanovs, Panovs, Rumencevs, Tokarevs. Kautiņa parādi komandēja pats Grišins. Manu kāju apvēma majora holujs Sorokins un Česnokovs. Holujs Panovs norāva pagonas oficierim Romanovam. Vēlāk Romanovs arestēja Panovu. Panovs žņaudz Tokarevu. Tas: “Nožņaudz mani, tāpat tikko kājas velku...” Vēlāk Tokarevs raud: “Mani piekāva!” Oficieris Romanovs:  “Čevo skuļiš? I meņja izbiļi (Ko smilksti. Arī mani piekāva!)” Vaļunass piekāva ārstu, kapteini Fedosejevu (brūšu dēļ?). Sākums bija labs, tikai vakaru sāka bez referāta, jo mūsu politiskie nespēj referēt. Dejoja visi, izņemot mani, jo es neko neprotu priekšā nodejot, lai gan visi to prasīja. Un tad sākās lopiskā daļa.7. novembris.

Naktī sāpēja galva un bija nelabi. Sienas avīzē neievietoja manu rakstiņu. Turpinās dzeršana pie Grišina.28. novembris.

Aizbrauca Poltarackis uz Sebena-Jezersku sagādāt produktus. Izskaidrojos ar Haļinu. Viņa arī naktī negulējusi — žēl bijis pana kapitana. Ļuļko to 27. novembrī tumsā, koridorā mēģinājis skūpstīt. Mani vakar mocīja ārprātīga greizsirdība. Divas naktis neguļu, redzot kā Ļuļko sagatavo vēl vienas meitenes piesmiešanu. Miegā erekcija, kaislīgi sapņi. Sāp galva. Moka vientulības un atstātības smacējoši pārdzīvojumi. Ilgi runājam ar Haļinu. Atklāju ārkārtīgu mīlu. Solījāmies viens otram rakstīt, bet tagad vakaros būt kopā. Skūpstīju roku, vakarā gājām uz kino. Staigājām zem rokas. Laimīgs. Viņa: “Kapitan dobr…” Viņa esot mani tīšām ķircinājusi ar citiem… Viņa gandrīz mīl mani. Skrīveris Lavrentjevs iedzēris, dzied viens pats, sentimentāli. Vakarā skūpstīju Haļinas roku. Viņa mani apsedza.29. novembris.

Izsniedza virsniekiem 20 gabalus vilnas apģērba un 6 gabalus drānas — šūšanai. Es vakar un šodien ļoti laimīgs. Atveda no sagādēm 2 govis un vienu teļu, kopā 926 kg dzīvsvarā.1945. gada 24. janvāris.

Ciemā pie majora Grišina. Atvadās partorgs, kapteinis Kovaļevs. Viņš visu laiku bija labvēlīgs man. Ierosināja, lai es stājos partijā. Palīdzēja kārtot formalitātes, bet vienmēr bija tik ļoti aizņemts mīlas frontē, ka neizlasīja manu autobiogrāfiju. To viņš pēc manas neveiksmes ļoti sev pārmeta, jo viņš nebūtu ļāvis man muldēt autobiogrāfijā par kādu citu partiju un viss būtu kārtībā. Tā apgalvo viņš. Nē! Es nedomāju iet partijā melojot, slēpjot pagātni. To darīt Kovaļovs mani nebūtu piespiedis. Kā cilvēks viņš bija lādzīgs. Viņš pirmais ieraudzīja manu lielo vientulību. Pūlējās iesaistīt mani par kompanjonu mīlas dēkās. Aristokrāti Kaminskaju pēc dažām naktīm, pavadītām pie viņas, Kaminskas vīram promesot, viņš bija gatavs novēlēt man puszinātniskos nolūkos. Viņš stāstīja — ko īsti mēs krievu vienkāršie cilvēki zinām no īstas Vakareiropas mīlas mākslas. To aristokrāte viņam mācījusi. Un, kad izsmēlusi visus viņa spēkus, tā nevaldāmā kaislē zīdusi viņa penisu un vēl kaut ko manipulējusi… Šo ceļu negāju. Ar vienu skolotāju atkal Kovaļovam romāns līdz gultai. Tajā pašā istabiņā otrā gultā guļ cita skolotāja, viena. Viņš atcerējies mani un gribējis reizē padarīt laimīgus divus vientuļus — skolotāju un mani kopā ar viņu un otru skolotāju vienā mazā istabiņā. Īsta drauga labvēlība! Tā nerealizējās. Bet kā pretlabvēlību no manis viņš saņēma 500 rubļu aizdevuma veidā. Tagad, šķiroties, viņa kabatas bija tukšas. Parādu uzņēmās jaunais partorgs, lai gan es nedomāju draugam Kovaļovam to atgādināt un neatgādināju arī nekad jaunajam partorgam.

Šports naktī pārdzēries šaudīja. Poltarackis simulē slimnieku, lai nebūtu nekas jādara šajā grūtajā posmā. Nav maizes. Saņēmām maršala Žukova pavēli: “Nedzert! Visus alkohola krājumus aizzīmogot! Pārkāpējus bargi sodīs!” Īstā laikā! Jeb pareizāk, kaut vēlu, bet nepieciešami! Žūpojot daudzi aizgāja bojā bez jēgas. Man stāstīja, ka mūsu korpuss vien, dzerot spirtam līdzīgus dzērienus līdz pat formalīnam, kurā iebalzamēti embriji, zaudējis 43 karavīrus. Pārāk dārga maksa par apstulbuma mirkļiem.5. februāris.

Sevišķi laupa poļu daļa, arī daži mūsējie. Sirenčenko velk no rokām gredzenus, tāpat Baranovs. Klaiņo pa pilsētu, atpalikuši no savām daļām, piedzēruši kareivji. Garām ejošai vācietei ar ūdens spaiņiem rokās, izlej ūdeni uz nesējas galvas un rēc apmierināti. Pārbrauc vecākais leitnants Žukovs. Izvarojis polietes ar revolvera palīdzību. Lūk, kāpēc viņš kavējies! Kokajevs noņem Športu no štāba priekšnieka amata. Viņa vietā pagaidām leitnants Jakimenko. Kokajevs alkst pēc trofejām, ko sūtīt uz mājām. Tāpat sūta Grišins un citi. Vācieši uzdodas par poļiem. Pie minētās poļu kurpnieka ģimenes paglābusies vācu jaunava. Bet Vaļunass, vai kāds cits to atmaskojis un tad viņa gājusi ar Vaļunasa svētību no rokas rokās. Es viņu redzēju un vēl pēc gandrīz 30 gadiem sažņaudzas sirds un smeldz… Neģēlis Vaļunass uzaicina arī mani palustēties! Noķērām vācu spiegu “zēnu” it kā no Leņingradas, dzimušu 1926. gadā, bet dokumentos viņam 25 gadi. Nezina rajona un stāsta citas nepareizas ziņas. Runā krieviski.6. februāris.

Vecākais leitnants Žukovs man nekā neatbild uz jautājumu: “Vai taisnība, ka jūs izvarojuši polietes?” Paciņu drudzis — iegūto mantu sūtīšana uz mājām, īpaši aizmugures štābā. Majors Kokajevs grib, lai Vaļunass vāc viņam zīdu un dārgumus. Neciena sudrabu un nepavisam kristālu. Mūsu barahoļščiki to dzīvokļos neievēro vai sadauza. Atkusnis. Apkārt pūst gaļa. Lopi pamesti, badā iet bojā. Uzsāku lopu savākšanu un kopšanu, arī slaukšanu. Paklusām pilsētā atgriežas vācieši.19. februāris.

Sagatavoju kasti pulkvedim Drobiļenko. Atkal manas mantas pārmeklējis Vaļunass un atkal šo to nozadzis. Atkal vaimanas par izvarošanām poļu ģimenēs. Vienu izvarotāju noķeru. Sīks, mazs riebīgs cilvēciņš. Draudu nošaut. Situ pa purnu, poļu ģimenes klātbūtnē. Stāv. Klusē. Pārmetu poļiem, ka nepretojas, nesauc palīgā. Viņi atmet ar roku. Ielauzīsies vēl citi, darīs to pašu. Apsmietā jaukā poļu meitenīte gadus 14-15 veca, izskatās dziļi nožēlojama. Varmācību vilnis nesastop šķēršļus. Ja es šai gadījumā nebūtu savaldījies un riebīgo kretīnu nošāvis, tribunāls piespriestu man augstāko soda mēru un ar to paceltu neģēlību vilni augstākā pakāpē. Kauns un izmisums. Mēs tak karojam cilvēcības vārdā!

Majoram Kokajevam jau 12 kastes. Majors Grišins lauž vaļā ģenerālleitnanta Krjukova kastes, lai meklētu pulkvedim Drobiļenko vērtīgāku kristālu. Majors Kokajevs pavēlējis uzlauzt viņa kastes un atdot man Vaļunasa nolaupīto no mana galda stikla kurvīti… Partorgs Barsukovs gatavo dzērienus politiskā darba pārbaudes komisijai: liķieru ekstrakts + balzams + denaturas spirts + īstais spirts no ārsta, kopā “BAUDA”. Tas bijis labs apakšpulkvedim un citiem komisijas locekļiem… Biju pie Ernas. Kāds mīlas meklētājs, manis vajāts, izlec pa logu no otrā stāva un aizbēg. Šķiet, Griņko. Vāciete “māksliniece”. Istabā elektrība no mūsu mašīnas. Labsajūta.9. marts.

Meklējam ādas, ko sūtīt uz armijas noliktavām. Majors Kokajevs man jautā, kāpēc man neesot kubankas? Nav intereses un ādiņu no kā šūt. Man padotās darbnīcas pārslogotas… Otrās rotas partorgs un biroja loceklis, leitnants Agafonovs, jaunākais leitnants Šemetovs un citi, 9 cilvēki, nodarbojušies ar no Hitlera verdzības atsvabināto sieviešu, strādnieču izvarošanu tuvējā muižā. Latvietes, rēzeknietes, aizbēgušas no Lotinas muižas, kopā ar izvarotām polietēm. Ziņoju majoram Kokajevam. Viņš ir jau nozīmējis vecāko leitnantu, partijas biroja locekli, Vaļunasu, lietu izmeklēt. Noskaidrojas, ka arī Vaļunass piedalījies izvarošanā, tomēr paliek par izmeklētāju. Visu līdzšinējo izmeklēšanu rezultātā neviens neģēlis ne vismazākā mērā nav sodīts. Citā muižā piebrauc kapteinis un citi un kūtī izvaro strādnieces, arī atbrīvotās no vācu verdzības. Nelaimīgās apgalvo, ka vācieši strādnieces neaiztikuši.

Lotinas muižā es izdzirdu briesmīgu sievietes īsu kliedzienu. Es skrienu tai virzienā, meklēju milzīgā lopbarības šķūnī un apkārtējās mājās. Neko neatrodu. Tomēr esmu pārliecināts, ka slepkavība notikusi šķūnī. Izvarotājs upurim aizžņaudzis rīkli. Nāve iestājusies ātri. Līķim uzmetis lopbarību, to atrast nebija viegli. Par slepkavību daļas (ne mūsējās) komandieris dabūja zināt. Mazas grupas ierindas priekšā viņš nočortojās, man šķiet vaininieku viņš zināja, bet neizpauda. Nekāda izmeklēšana nenotika. Bet briesmīgo nāves kliedzienu dzirdu vēl šodien. Majors Kokajevs darbnīcās lamājas, ka viņam nav atsūtījuši alu: “Nu i sviņji! (Nu gan cūkas!)” Tomēr alus sūtīts esot ar majora holuju Sorokinu, neticamu nelieti, piesavinātāju un meli, kuram, skaistulim, milzīgs iespaids uz majoru. Majoram domātais alus nogūlis Sorokina māgā. Majora nāsis to nesaož.28. marts.

Vaļunass ar saviem cilvēkiem no trofejām pako un pako bagātības, mēģina skūpstīt pie mums strādājošās vācietes. Uzbāzīgs vācietēm Sonkins un Ļuļko. Pagalmā tagad liela tīrība. Labi strādā kurpnieki. Slikti strādā krievietes, drēbnieces, it nemaz neprot darbu, bet ļoti nīst vācieties.  Tās prot un centīgi strādā. Mūsu sievietēm pašām savākti lieli blāķi mantu. Dažas vācietes lielās,  ka bijušas komunistes. Viena, Elzas un  Ernas tante, apgalvo, ka viņu mājā reiz  pārnakšņojis Tēlmanis. Varbūt taisnība,  bet pati gan dievticīga.17. aprīlis.

Pirts. Elza amizējas ar Ļuļko. Dzied. Izturas izaicinoši. Spēlē. Man top pretīgi. Izmests vācu desants. Meklē. Slikti ar veselību. Nav apetītes. Noguris un drūms. Elza: viņai tagad vienalga — desmit vai divdesmit… Agrāk tomēr labāk,  ja viens! Majors iedzēris: “Mitras cūkas!”  Kā musulmanis pirmo reizi skatās uz cūkām un, ēdot cūkas gaļu, tūliņ caureja. Poltarackis sit Ernu, ka iet kopā ar Vaļunasu un Smailovu no darbnīcām. Deg meži. Visapkārt dūmu migla. Saule zeltaini nespodra, var tajā raudzīties… Naktī mani izsauc Jakimenko. Viņš galīgi piedzēries.  Muld par visu vāciešu apšaušanu, par sanitāro pārbaudi OVS darbnīcās, par sarakstu, kam jābūt gatavam 20.00. Es iebilstu: “Nav Maskavas politika nošaut gūstekņus un iedzīvotājus.”   Jakimenko dzērumā histēriski kliedz kaut ko nesakarīgu, bet asiņainu.19. aprīlis.

Sapnī biju pie Staļina. Staļins: “Es mēdzu būt taisns, iesniedziet rakstisku ziņojumu!” Es fiziski un garīgi slims. Elza raud dienu un nakti. Nav man istabā kur piemesties. Beidzamo galdiņu nozaga feldšeris.  Nav gultas. Rakstu ēdnīcā… “Pie ābeles piestājusi, kā pie savas māmuliņas. / Birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas…” Četrdesmit piektajā gadā es sapratu šīs daiņas dziļumu un traģismu.  Es plēsoņu vidū ar grupu nelaimīgu cilvēku,  kuri man uzticējās, kā krievu armijas virsniekam, pameta dzimto pilsētu Dramburgu un brauca līdzi “ienaidniekiem”, lai tiem palīdzētu cīnīties pret fašismu viņu Dzimtenē. Es nespēju viņus glābt no necilvēcīgiem pazemojumiem un varbūt iznīcināšanas pēc tam. Izmisums un neizsakāms kauns! Cik briesmīgi viņi nīst mani Tautu draudzības zemē! Ordeņu birums: Kokajevam, Grišinam…  Pēc ordeņu saņemšanas daudzi piedzērušies.  Ejot no darba mājās Elzai un Hannijai līdzi istabā ielaužas no 2. rotas Žuinovs. Pavēlu sekot man uz štābu. Kamēr es štābā, tikmēr iekšā feldšeris Košeļovs un Vaļunass, aiz aizbultētām durvīm.  Mani nospiež nespēks un izmisums.  Organizēta sieviešu izvarošana…