Kāpēc pa ceļam uz Losandželosu ir vērts iegriezties Rīgā

2003. gada martā žurnāls “Razor Magazine” bija sastādījis kārtējo presē tik iemīļoto topu – “25 mūsdienu izcilākie disidenti – nonkonformisti, kas nepakļaujas diktātam, dumpinieki, kas paliek uzticīgi neatkarīgai domai, radikāļi, kas noliedz piederību un kas dod mums atelpu. Tie, par kuriem dzimst leģendas”. Šajā sarakstā bija iekļauti Sems Šepards, Džulians Šnābels, Bazs Lurmens, Lenss Ārmstrongs, Ričards Brensons, Roberts Šapiro, Džons Ērvings un Bils Klintons. Viens no viņiem bija arī Pols Hagiss. Pieļauju, ka Latvijā arī daļa pārējo uzvārdu varētu maz ko izteikt, taču Hagiss, iespējams, būtu starp tiem pats mistiskākais, vismaz līdz šī gada 6. marta vakaram, kad Latvijas Televīzijā bija vērojama kārtējā Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadales ceremonija. Pols Hagiss par savu filmu “Sadursme” saņēma Oskaru gan kā scenārists, gan kā producents, tas nozīmē, “Sadursme” nokļuva Labākās filmas godā. Bet pārsteidzošā kārtā tieši šis režisors atšķirībā no visiem pārējiem šajā burvīgajā šovā redzamajiem tēliem ir bijis Latvijā, un, lai cik tas būtu dīvaini, 90. gadu sākumā šeit pat uzņēmis filmu. Filmu sauca “Sarkanā tveice” (Red Hot) un, protams, bija par disidentiem Padomju Savienībā – jauni, skaisti amerikāņu aktieri spēlēja krievu mūzikas studentus, kas kaut kad 50. gados nodibina pagrīdes rokenrola grupu un pēc tam kārtīgi dabū pa kaklu no VDK. Tā kā man sanāca diezgan daudz piedalīties šīs filmas masu skatos – vasaras karstumā svīdu biezajā skolas kleitā ar priekšautu un vairākas naktis lēcu pāri sētai pēc milicijas uzbrukuma “pagrīdes” koncertam, nebaidīšos apgalvot, ka savā ziņā arī esmu ieguldījusi mazu artaviņu Pola Hagisa nu jau triumfālajā karjerā. Toreiz likās, ka kanādieši par tām mocībām ļoti labi maksā – daudzus simtus repšu, tagad, protams, skaidrs, ka viņi izbrauca pa lēto, vienlaicīgi uzcepot politiski aktuālu filmiņu – PSRS un totalitārisms tolaik Rietumos bija modē. Lai gan jau piedaloties filmēšanā, tā “padomju šausmīgā realitāte” mums likās stipri smieklīga; vēl smieklīgāka tā izrādījās jau pabeigtajā filmā. Bet ļoti iespējams, ka tā piepalīdzēja režisoram nonākt tajā disidentu topā. Par ko, protams, prieks. Vēl lielāks prieks, ka viņa filma par rasismu šogad ieguva galveno Oskaru, nu gandrīz kā kāds savējais to būtu saņēmis. Jo latviešiem jau ir tāda ļoti jauka īpašība – turklāt tā neattiecas tikai uz kino – par latvieti vai latviešu produktu pasludināt jebko, kur darīšana gadās kaut vai ar vienu sešpadsmito daļu latviešu asiņu vai arī dzimšanas vai darba vietu. Bet atgriežoties pie Oskaru ceremonijas, kā teica filmas “Sadursme” otra producente, Ketija Šulmane: “Šis ir bijis viens no interesantākajiem un uzdrīkstēšanās pilnākajiem gadiem Amerikas kino vēsturē.” Tā jau arī sanāk – uz labākās filmas godu pretendēja piecas filmas: viena skaista par geju mīlestību, viena melna par intelektuāla geja un slepkavas draudzību, viena globāla par palestīniešu terorismu, viena askētiska par radio žurnālistiku un viena pie mums nerādīta – par rasismu. Ir gan interesanti, gan varonīgi. It īpaši mūsdienu aktualitāšu kontekstā, arī skatīties katru vakaru ziņas un lasīt avīzes sanāk gandrīz vai varoņdarbs. Bet viņi tur iet saņemt balvas un ir tik priecīgi pateikt kaut ko politiski nekorektu un apgalvot, ka visas šīs filmas ir tik patiesas un ar sirds asinīm veidotas, it kā sen visiem nebūtu zināms, ka, jo politiski, fizioloģiski vai morāli “neērtāku” stāstu tu izvēlies, jo ticamāka paveras perspektīva saņemt kādu no daudzajām dažādo ģilžu, asociāciju, apvienību un akadēmiju balvām. Vai gan Džordžs Klūnijs, kurš saņēma Oskaru par labāko otrā plāna vīriešu lomu filmā “Sīriana”, bet pretendēja kopā ar savu filmu “Ar labu nakti un visu labu” arī uz labākā režisora un labākās filmas godu, izvēloties taisīt filmu par kaut kāda sena amerikāņu radio reportiera cīņu pret tikpat senu amerikāņu senatoru, patiešām iepriekš neiedomājās par abām šīm nominācijām? Bet Klūnijs vismaz bija asprātīgs savā runā, sakot, ka nu viņa tituli būs ne tikai eksbetmens un 1997. gada seksīgākais vīrietis, bet arī Oskara ieguvējs, lai gan neaizmirsa piebilst arī kaut ko par Holivudas atrašanos laikam aiz muguras vai priekšā – sava veida disidentismu, filmās runājot par tematiem, kas attiecīgajā laikā ir bijuši tabu vai vienkārši “nepopulāri”. No otras puses, daudzu citu bārstīšanās ar pateicības vārdiem un asarām mammām, tētiem un bērniem, kas šogad izskanēja īpaši uzkrītošā apjomā (agrāk, man šķiet, vairāk dominēja vīri vai sievas, režisori un aktieri), izklausās vēl liekulīgāk. Patiešām, ja nu šī pateicība kādam ir tik svarīga, droši vien to būtu jauki izteikt tam cilvēkam personiski, nevis izkliegt puspasaules priekšā leļļu teātra izrādes laikā. Toties iepriecināja vakara vadītājs Džons Stjuarts, kurš no daudzus iepriekšējos gadus redzētajiem profesionālajiem komiķiem atšķīrās ar nemākslotu asprātību un ironiju. Un, lai gan bija skaidrs, ka viņš ir nopietni gatavojies šim pasākumam, tomēr viņā varēja nojaust arī zināmu smīnu par visu notiekošo un arī par savu lomu tajā. Šova sākumā tika demonstrēta viņa veidotā kompilācija no veco vesternu kadriem, kas lika domāt, ka “Kuprainais kalns”, filma par divu kovboju mīlu, nav nekas jauns, bet viss vesterna žanrs jau kopš tā aizsākumiem patiesībā ir bijusi tīra homoseksualitātes propaganda. Sižets bija tieši tik piedauzīgs un “zaimojošs”, lai nedaudz jau pārkāptu tā nepieciešamā nekorektuma robežu, kāda šajā pasākumā ir stingri nosprausta. Savukārt Džeka Nikolsona apburošais uznāciens ceremonijas beigās bija ļoti apdomāts fināls – Labākās filmas nominācijas un uzvarētāju viņš norēca tik spēcīgi notēlotā vecuma marasmā, ka kļuva pilnīgi skaidrs, cik tas viss viņam jau sen, maigi sakot, ir pie kājas. Lai nu kā, Oskaru pasniegšanas ceremonijas skatīšanās ir gan izklaidējoša, gan jautra un lietderīga. Tā ir vislabākā iespēja mācīties, kā uzvesties šādā situācijā, ja nu pēkšņi gadās tādā nokļūt. Kam teikt paldies, kam neteikt, ko vilkt mugurā, ko ne, par kādiem jokiem publika smejas, par kādiem ne, utt. Jo, ej nu sazini, ja jau šogad Oskaru saņēma cilvēks, kas bijis Rīgā un redzēts vaigā, var taču gadīties arī, ka pienāk brīdis, kad pašam jākāpj uz skatuves, izdzirdot liktenīgos vārdus: “And the Oscar goes to...” [1. Oskars tiek piešķirts… (angļu val.)]