Kantoris numur viens

Es gan uzskatu, ka tāds KNAB vispār nav vajadzīgs. Es to esmu teicis arī tad, kad KNAB tika dibināts. Šo milzīgo naudu, šīs daudzās štata vietas! Ja tās atdotu Ekonomikas policijai vai Drošības policijai, tad efekts būtu nesalīdzināmi lielāks.

Aloizs Vaznis, Neatkarīgā Rīta Avīze, 5. februārī

Iedomāsimies: kāds korumpēts ierēdnis pēc sava netīrā darba paveikšanas noguris atgriežas mājās, novelk ielas apavus, ar glāzi rokā atzveļas dīvānā un pie sevis noskurinās: “Nu gan bija dieniņa! Kas par varenu korupciju šodien sanāca!” Liekas mazliet absurdi, vai ne? Droši vien tādēļ, ka korupcijā iesaistītie par savu rīcību nedomā bargajās korupcijas kategorijās. Viņi neņem kukuļus un neatrodas interešu konfliktā. Viņi dara daudz ierastākas un mums visiem pazīstamas lietas – “palīdz cilvēkiem”, “sadarbojas”, “izručī draugu”, “sakārto lietas”, “uztur labas attiecības”, “ļauj lietām notikt” un tamlīdzīgi. Turklāt tie visi nebūt nav eifēmismi, bet gan gluži pareizi apzīmējumi tam pašam procesam, kuru cenšas novērst un apkarot KNAB. Vai tad kukuļņēmējs nepalīdz cilvēkam? Vai tad nav labi izručīt draugu? Vai tad labas attiecības ar līdzcilvēkiem mums nav svarīgas? Šeit nevajadzētu pārsteigties ar vienkāršām atbildēm, un tad varbūt varēsim saprast šā fenomena sarežģītību. Pretēji pieņēmumam, korupcijas pamatā nebūt nav kaut kādas īpaši “samaitātas”, bet gan visai normālas cilvēku attiecības. Arī nauda nebūt ne vienmēr ir korupcijas galvenais iemesls.

Nelaime tā, ka koruptīvo darbību pamatā ir tās pašas cilvēku horizontālās attiecības, kuras ir katram normālam cilvēkam. Mūsu absolūtajam vairākumam ir draugi, draugu draugi, radi, kolēģi, kaimiņi, skolas un kursa biedri, pudeles brāļi, medību biedri un tamlīdzīgi. Un absolūtais vairākums cilvēku dažu šādu attiecību vārdā ir gatavi darīt daudz, citu – mazāk. Klasisks piemērs šeit ir ģimeņu mafijas un klani, kuru locekļus saista simtprocentīga uzticēšanās, bet ar līdzīgu “sociālo kapitālu” mazākā intensitātē ir apveltīti arī bijušie basketbolisti, armijas biedri, draudzes locekļi, darba kolēģi. Šos kontaktus cilvēki izmanto dažādās dzīves situācijās – kad vajag informāciju vai aizņemties naudu, kad meklējam darbu, morālu atbalstu vai iespēju izkratīt sirdi. Kontaktu jaukums ir tajā, ka tos var izmantot. Savukārt tuvu cilvēku jaukums ir tajā, ka tiem var uzticēties.

Tieši šeit tad arī rodas lielā problēma ar “korupciju”. Mūsdienu tiesiskā valsts bal­stās fikcijā, ka attiecībām ar šo valsti cilvēks vienmēr dos prioritāti iepretim attiecībām ar radiem, draugiem, paziņām. Jo īpaši tas tiek gaidīts no valsts amatpersonām, kurām ideālā gadījumā katrai iekšā mīt kāds Pavļiks Morozovs, kurš nodos tēvu dzimtenes vārdā. Taču realitāte diemžēl (vai par laimi) ir atšķirīga. Horizontālais sociālais kapitāls itin bieži ir stiprāks par tām uzticēšanās saitēm, kas saista cilvēkus ar valsti. Uz savu veco čomu X es vienmēr varēšu paļauties, bet kādēļ man vajadzētu paļauties uz valsti? Tas, ka valsts kaut ko ir aizliegusi, vēl nenozīmē, ka es drīkstu nepalīdzēt čomam. Starp citu, tieši šādas asimetriskas lojalitātes dēļ nepārtraukti iet bojā valstis, kad cilšu, ģimeņu un reliģisko draudžu savstarpējās uzticēšanās saites izrādās daudz stiprākas par pilsoniskajām.

Varētu vaicāt: kā tad var pastāvēt valstis ar zemu korupciju un augstu tiesiskās apziņas līmeni? Tās ir veidojuši divi faktori. Pirmkārt, ļoti nežēlīga valsts piespiedu vara; otrkārt, pilsoniskās apziņas pieaugums horizontālajās attiecībās – teiksim, panākot situāciju, kurā arī čomu, medību biedru un draugu attiecībās valsts “čakarēšana” tiek uzskatīta par nepieņemamu. Latvijā, kur, spriežot pēc aptaujām, valstij uzticas tikai reti naivuļi, par otro faktoru varam tikai sapņot. Savukārt pirmais faktors, efektīvi uzspiesta likuma vara, pie mums kopumā strādā gan, tomēr stipri vien pieklibojot.

Tas mūs noved pie jau minētās KNAB tematikas. Tur patiešām kaut kas ir sapuvis, un biroja darbu iepriekšējā veidā atjaunot visdrīzāk nebūs iespējams. Nav daudz lietu, par kurām būtu vienisprātis Aloizs Vaznis un Iveta Kažoka, taču vajadzība reformēt KNAB, sadalot to pirmreizinātājos, ir viena no tām. Tas, protams, ir nožēlojami – ņemot vērā, ar kādu sparu mēs visi pārdzīvojām par KNAB neatkarību 2007. un 2008. gadā. Liekas, ka nelaimes sākotne ir meklējama nevis iestādes izmeklētājos, bet gan politiķos. Korupcija patiešām ir problēma; tomēr tā ir tiesiska problēma. Prasti izsakoties: kukuļņēmējam ir jāsēž cietumā. Taču mūsu politiķi to visām varītēm ir centušies padarīt par morālu problēmu, kuru izmantot savu oponentu apkarošanai. Arī tad, ja kāda cilvēka vaina nav pierādīta, mēs itin mierīgi varam uz aizdomu pamata viņu pasludināt par kukuļņēmēju (lasi – nelieti un tautas ienaidnieku). Savukārt mūsu atsaucīgais vēlētājs labprāt klausās šādus stāstus: pie tā, ka es esmu nabadzīgs, plikpaurains un dumjš, vainīgs neesmu es, bet gan it visur plaukstošā korupcija un oligarhi. KNAB, kurš tika veidots kā tiesībsargājoša iestāde, pret savu gribu ieguva valsts galvenā politiskā kantora statusu. Nu, ko padarīsi. Ja mūsu politiķi par galveno vēlēšanu tēmu padarītu pārtikas drošību, par šādu iestādi droši vien kļūtu Pārtikas un veterinārais dienests. Taču padarīja korupciju, tādēļ nepalaimējās KNAB. No tā kā no Delfu orākula gaidīja zīmes par labajiem un ļaunajiem; savukārt tie, uz kuriem meta skatus mūsu pretkorupcijas aktīvisti Saeimā, automātiski sāka gānīt un apcelt biroju – par nelaimi tiem daudzajiem galīgi neromantiskajiem KNAB darbiniekiem un izmeklētājiem, kas tikai darīja savu darbu noziegumu atklāšanā.

Runājot par pašu biroja organizatorisko dzīvi, šķiet, ka efektīvam darbam grūtības sagādā divas lietas. Pirmais ir tā kultivētais “atklātības” princips – proti, fakts, ka biroja vadībai ir nemitīgi jāatrodas medijos. Protams, Loskutovu, Strīķi un Vilku tas padarīja par superzvaigznēm ar saviem fanu klubiem un pretiniekiem. Vilnītim un Streļčenokam paveicās mazāk. Taču lielākoties žurnālisti no KNAB gaidīja mājienus par konkrētām lietām – un dažreiz saskārās ar ļoti, ļoti pretimnākošu attieksmi. Otrkārt, KNAB nav vienīgā vieta Latvijā, kur iestādes “autonomija” faktiski nozīmē bardaku, nesaimnieciskumu un intrigas (varat man ticēt, es strādāju augstskolā). Taču tā lieliski ilustrē jau iepriekš aprakstīto situāciju, kad strikts tiesiskums vienā (t.i., Streļčenoka) pusē saduras ar neformālu, horizontālu autoritāti otrā (t.i., Strīķes) pusē. Tas ir patiesi pamācoši – biroja reputāciju grauj parādība, kuras apkarošanai tas ir laists pasaulē.