Kampaņa ir beigusies, lai dzīvo kampaņa!

Pirmo reizi ieraudzījis Edmunda Krastiņa gigantisko, drusciņ ieliekto un stipri uzfrišināto portretu skatāmies uz mani no tramvaja galapunkta, tā apjuku, ka gandrīz pakļuvu zem mašīnas. Bet cilvēks jau aprod ar daudz ko. Tā kā pa Kronvalda bulvāri uz Vecrīgu kājoju katru rītu, tad tāda kā apsveicināšanās ar bijušā kolēģa noģīmi labi papildināja rīta radio noklausītos skečus par ilzesmammām un brīvbiļetēm.

Pēc kādām nedēļām Edmunds un viņa komanda “pārvācās” uz plakātu pieturā iepretim jūrskolai, bet trejdaļīgo reklāmas stabu aizņēma cita svētā ģimene. Savukārt individuāli rīcības cilvēki vēroja mani no sludinājumu dēļiem mērena dzīvoklīša lielumā.

Vairumu no tiem pazīstu kā normālus cilvēkus un pragmatiskus politiķus, un nevarēju atkratīties no šizofrēniskas sajūtas, ka tas, ko redzu uz ielas, nemaz nav pa īstam, bet īstenību man nav lemts apjaust.

Vēlēšanas atnesa tīkamu atvieglojumu. Radio vairs aizžņaugtās balsīs nestāsta, cik izcili gan cilvēki ir mūsu vidū un cik kompetentas viņu komandas. Pa ziemu tik ļoti iemīļotie plakāti ar aizkustinošām trīsvienībām, rīcības apustuļiem un vienkārši “mums izdosies” viagras reklāmu — pazuduši. Kampaņa ir beigusies, rezultāti apkopoti tabulās. Politika no ielām un tramvaju pieturām ir samukusi atpakaļ mēriju vestibilos un banku uzgaidāmajās telpās. Atkal kanālu tīrīšana un svētku uguņošana, atkal asfalts un tilti, atkal ostas, stāvvietas, patversmes, — drūma rutīna. Ardievu, populisma orģijas, atnācis paģirains darbadienas rīts.

Bet neskumsim tik ļoti. Kas sportā olimpiāde, tas politikā parlamenta vēlēšanas. Un svepstēšana par piedalīšanās galvenumu ir domāta naivajiem. Pie medaļām (varas) tiek pirmais trijnieks, pie kaut kādiem ieskaites punktiem — sešinieks. Pārējie pazūd no ekrāniem un atmiņas bez būtiskām sekām, ja neskaita nenomaksātus rēķinus.

Jau nākošruden vēlēsim Saeimu. Pēc gada jaunos štābos sāksies nākošā vēlēšanu kampaņa. Ar gvardes kavalērijas lokomotīvju izjājieniem pa laukiem, ar pirktas reklāmas artilērijas pievešanu aplenktiem pilsētu cietokšņiem, ar partizāniskām kompromatu diversijām provinces un Pārdaugavas presē.

Ja reiz lieta nopietna, tad varbūt beidzot tiksim arī pie nopietnas, saturīgas politikas? Bez demagoģijas un populisma? Tautas priekšstāvju kandidāti nesolīs neizpildāmus brīnumus? Vispārīgi nemuldēs par labklājībām, stabilitātēm, drošībām un mazāsunvidējāsuzņēmējdarbībasatbalstiem? Neapsolīs aizliegt lietavas pa Jāņiem un atkusni Ziemsvētkos? Nezvērēs iegrožot korupciju un ceļu policiju? Nestāstīs, ka viskautkam naudu dos klāt un nekam neņems nost? Nedalīs banānus, vecas zāles un vienkārši piecīšus?

Kā tad. Gaidi ar maisu. Populisms būs labu labais, un aizvadītā kampaņa šķitīsies mērena un adekvāta.

Starp citu, no kā gan tas populisms rodas? Vai politiķi vienkārši “piespēlē” tautai, vai arī tiem nav jaunu politisku ideju?

Šim saliktajam vai–vai jautājumam ir viena atbilde: “Jā!” Populisma galvenais dzinējspēks ir tas, ka šobrīd piedāvājuma pusē nekas būtiski atšķirīgs nav iespējams, bet pieprasījums ar to ir pilnīgi apmierināts.

Apskatīsim šo saimniecību tuvāk. Politiku ražo un pārdod politiķi. Pircēji — tie esam mēs, vēlētāji, kas drūzmējas veikala letes pusē. Stingrākā valūta šai bodītē ir mūsu balss. Bet normālas andeles vietā te dominē izpārdošanas — vēlēšanas un referendumi, — un uz izpārdošanām kūtriem pircējiem jāpiedāvā “satriecošas atlaides”.

Dzīves laikā mēs kļūstam par to, ko mēs ēdam — fiziski. Garīgi mēs esam tas, ko lasām, dzirdam, redzam. Un mūsu ēdienkarte, — gan fiziskā, gan garīgā, — ir būtiski mainījusies pēdējā desmitgadē.

Tautas Frontes aicinājumi bija adresēti tiem, kas trīs dienās izpirka 25 tūkstošu metiena dzejas grāmatiņas, tiem, kas visu nakti stāvēja rindā pie dramatisko teātru kasēm, lai tikai iespētu noskatīties iecerēto izrādi, tiem, kas no pusdiennaudas ietaupīja 16 rublīšus, lai tiktu pie kārtējā Pink Floyd ieraksta.

Mūsdienu politika ir adresēta TV seriālu skatītājiem, dzeltenu žurnālīšu lasītājiem un cukurotu gāzūdeņu dzērājiem, un tas viss nepārtrauktas FM džinkstoņas pavadījumā. Tādi nu mēs, vēlētāji, vidēji esam. Lai cik rafinēta un profesionāla bija kompartijas ideoloģiskā mašinērija, tā bija nevainīga draiskošanās, salīdzinot ar mūslaiku ikdienišķo TV programmu.

Līdzīgi kā amerikāņi karošanā daudz ko kompensē ar ārprātīgu bombardēšanu, tā arī rezultējošā iespaidā uz skatītāju smadzenēm kvantitatīvs spiediens var dot rezultātu bez satura kvalitātes.

Labi atceros savu 70. gadu vidus studenta pirmdienas rituālu: pie Lielā pulksteņa avīžu kioska pastāvēt rindā, sagaidīt, kamēr atved Rīgas Balsi un Za Rubežom[1. Maskavas 16 lappušu avīze, lielākoties pārdrukāja adaptētus rietumu preses materiālus.], un doties uz Dieva Ausi (Planetārija kafejnīcu) nesteidzīgai lasīšanai. Kāpēc nesteidzīgai? Tādēļ, ka pirmdienās neiznāca neviena dienas avīze! NEVIENA! Parastā darbadienā visas avīzes (“visas” tiešā nozīmē, visas, ko varēja nopirkt kioskā) no sākuma līdz galam, redkolēģijas telefonus ieskaitot, es izlasīju nepilnas stundas laikā. Dienas avīzēm bija 4 (vārdiem: četras) lappuses! Protams, piektdienā preses bija vairāk, lasīt iznāca kādu pusotru stundiņu, plus Ļiteraturka[2. Ļiteraturnaja Gazeta — PSRS Rakstnieku savienības orgāns, 16 lpp. ik nedēļas.].

Televīzija sāka raidīt trīs kanālos vienlaicīgi, ja nemaldos, sākot ar 80. gadu vidu, un arī tad tikai dažas stundas dienā. Nedēļai paredzētā TV un Radio programma mierīgi savietojās vienā avīzes stūrītī.

Vēl tikai pirms desmit gadiem, barikāžu laikā, kuslus ziņu radījumus tikko kā bija sākusi raidīt pirmā un vienīgā (!) FM raidstacija 102,7. Radio SWH izgāja ēterā tikai pēc krietna laiciņa, un pārējie divi duči raidstaciju nebija pat projektā.

Lai cik pārdomāta bija ideoloģija masu medijos, atskatoties jāsecina, ka padomju preses apjoms bija fiziski niecīgs. Mēs to naivi sunījām kā smadzeņu skalošanu, nezinādami, kādi plūdi mūs gaida, kad uzspridzināsim monopolizētās patiesības dambjus.

Un šajā kontekstā nav svarīgi, vai tās būtu santabarbaras, hameleonugarlaicības, pirmāstrešāsformulas, futbolhokeji, mūzikšovi vai reliģioza kulta statusā uzturētās meteoroloģiskās ziņas — sēnalas ir sēnalas. Ja tu katru dienu ēdīsi mēslus, tev uzmetīsies pumpas, ja tu katru dienu “ēdīsi” šādu TV, tu kļūsi stulbs. Un saturīga politika tev nebūs ne saprotama, ne vajadzīga.

Šī ir joma, kurā mēs jaunajā pasaules kārtībā esam iekļāvušies ātri un masveidīgi. Sociālistiskās ražošanas likvidācijai vajadzēja vairākus gadus, īpašuma attiecību pārkārtošanai nepietika ar veselu desmitgadi, bet administratīvā reforma nebeigsies nekad, toties pārslēgšanās uz globālā truluma patēriņu ir notikusi zibenīgi un nemanāmi. Un piedalīšanās tajā ir bez šķirošanas kastās, vecumos un nodarbēs: pensionāri, mājsaimnieces, bandīti, jaunie profesionāļi, — nu, tik tiešām visi. Ieskaitot pašus producētājus.

Un tas tik tiešām ir globāls process. Lai cik atšķirīgi apstākļi būtu Filipīnās, Norvēģijā un Peru, populisms visur pierāda sevi kā mūsdienīgu, uzvarošu politisku līniju. Reizēm gan pa kādam galēji odiozam populistiskam prezidentam izdod tiesāšanai, bet kam negadās. No Eiropas Savienības perspektīvas sevišķi aizraujoša ir Austrijas (seriāl)dramatiskā pieredze. Tur labējos populistus, kas pārliecinoši demokrātiskā veidā nokļuva pie varas, sāka apkarot eiropopulisti, un pēc kāda laiciņa visi nomierinājās. Jo, nopietni runājot, ar ko gan primitīva spēlēšana uz austriešu bailēm no ārzemniekiem ir sliktāka par sociāleiropeisko farizeju monotono gaudošanu.

Apskatīsim politikas bodīti no noliktavas puses.

Politikas ražotāji un piedāvātāji ir politiķi. Arī letes šajā pusē brīnumi nav gaidāmi, jo pēc stratēģijas nospraušanas uz Eiropas Savienību nekāda būtiska politika šeit uz vietas nav ģenerējama: sākot ar makroekonomiskajiem rādītājiem un nodokļiem, un beidzot ar to, kādām normām jāatbilst datora ekrānam un krēslam pie tā — piedodiet, nekādas lemšanas par to mūsu politiķiem sen vairs nav. Ir tikai iespēja visu saskaņojamo un pieskaņojamo darīt ātri vai vēl ātrāk, valstij izdevīgāk vai arī kā parasti.

Tā kā, ja kādam pārlaistā vēlēšanu kampaņa šķitās pārlieku populistiska, tad tas alojas. Nākošruden, tad gan. Gluži kā vienā no stāstiem par poručiku[3. Kornets sāka stāstīt: — Ballīte gāja vaļā uz goda, akvārijs bija jau gatavs — klavieres bijām piečurājuši un ielaiduši peldēt sālītas siļķes, uz diviem galdiņiem uztaisījām ezīšus, saspraužot papirosu izsmēķus kakās, pa stūriem jau sākās kopošanās, bet tad ieradās poručiks Rževskis un sākās tādas lietiņas...].

Ak bēdas! Ko lai dara tie mūsu izcilie politiķi, kuru idejas ir spēcīgas, oriģinālas, tālejošas? Ja reiz visu sagrābs populisti, tad jau šiem nopietnajiem būs grūti laiki! Kā lai palīdz? Dibināsim fanu klubu, sametīsim naudiņu atbalsta fondā, veidosim psiholoģiskā atbalsta grupas?

Mums par atvieglojumu, nevienam šādam nabadziņam just līdzi nevajag, jo tādi nav redzēti. Un ja kāds arī ir pieslēpies, tad ļoti ticams, ka tas klusiņām sēž mājās un blenž televizorā.