Kājslauķis pie Āzijas durvīm

Krievu laikā daudz tika melots – gan citiem, gan sev. Parasti mērķis bija nožēlojamās realitātes izskaistināšana, piemēram, mēs, igauņi, bijām pieraduši domāt par savu valsti kā logu uz Eiropu. Tā mēs interpretējām Pētera Pirmā mācību. Es gan uzskatu, ka Pēteris nekad nav domājis par Igauniju, vismaz Pēterburgu viņš šeit neuzcēla, ar vienu ostu Harjumā pilnīgi pietika. Pat, ja mēs būtu logs uz Eiropu, tad tikai skatoties no Krievijas puses. Eiropai par šādu logu nav ne jausmas, kas tad zina visas ventilācijas caurules un vēdināšanas lūkas.

Tagad esam Eiropā, un slāviskā pasaules modeļa vietā vajag ko citu. Taču ķeza ir tāda, ka eiropieši Igauniju nav īpaši definējuši. Kārlis Lielais Igauniju nav nosaucis par Zelta ordas aizmuguri, bet pāvests Leons X šo pasaules nostūri nav pasludinājis par Dienvidhelsinku graustu rajonu. Skumja situācija, piepeši atrodies Eiropā, bet identitātes nekādas. Neviens par tevi neko nezina un nemaz negrib zināt. Neviens no divdesmit tūkstošiem eiropriekšrakstu tev nesaka, kā sevi definēt. Nav autoritātes, uz ko paļauties.Nulles identitāte

Tomēr nav viegli dzīvot bez vārda un sejas. Pašiem kaut ko izdomāt – nav pat ko mēģināt, jo esam kolektīvi pasludinājuši, ka visa valsts un tauta nav spējīga ne uz rīcību, ne atbildību, un uzaicinājuši valdīt varjagus. Mēģinājām paši tikt galā, taču neizdevās. Jauki, ka tuvumā bija krietna, darbīga un labvēlīga valsts, kam pievienoties. Diemžēl katrai labai lietai ir arī sava ēnas puse. Eiropa mūs padarīs bagātus, atvedīs uz valsti seksīgu vīriešu barus, atrisinās krievu problēmu un citus vitāli svarīgus jautājumus, bet nevīžos nodarboties ar mūsu personīgajām problēmām. Eiropas oficiālais viedoklis ir vienots; ja nesanāk sevi uzskatīt par Eiropu, skaties pats, kā tikt galā. Rij depresantus, ja nekas cits nelīdz.

Un tomēr, pārejas periodā Igaunijai nepieciešama zināma starpidentitāte. Ļoti grūti sākt par Eiropu uzskatīt vietu, kas izskatās, uzvedas, domā un izrunājas kā mūžveca krievu guberņa. Nevienā Eiropas valstī taču nav trīsdesmit pieci procenti krievu. Nav Vācijā, nav Anglijā, pat Portugālē nav. Nemaz nerunāšu par cienījamo prezidenta kungu Arnoldu, kurš ir vecs komunists. Spriežot pēc augstākajiem ierēdņiem, mūs var sajaukt ar Uzbekistānu. Ne viena vien Zviedrijas dienas avīze šādi kļūdās, un kāds tur brīnums. Runājot par valsts spējām nopirkt pašu vajadzīgāko tehniku bērnu slimnīcām un dzemdību namiem, tad... es nezinu, kā ir Latvijā, bet Igaunijas telekanālos ikdienišķa parādība ir reklāmas, kas ubago naudu medicīnai.Mīnusidentitāte

Var jau tomēr sakost zobus un stingri apgalvot, ka esam Eiropā, esam eiropieši un ķerties pie milnas, ja kāds paraugās ar izbrīnītu skatienu. Kā pašiedvesma tas var nostrādāt, bet pārliecināt kādu citu par to, ka tev ir eiropieša vērtību kritēriji, dzīves standarts un ieradumi, nekādi neizdosies. Tikpat labi varam sist ar dūri pie krūtīm un pasludināt, ka esam nēģeri vai ķīnieši. Nemitīga melošana slikti iedarbojas uz garīgo veselību. Ja īstenība un domu pasaule nesaskan, labākajā gadījumā ir darīšana ar psihopātiju. Bet dzīvošana tikai slimīgās fantāzijās ir smaga psihiska slimība, risināt problēmas šādā veidā negribētu ieteikt nevienam.

Ja jāizvēlas starp vienkāršu depresīvu identitātes trūkumu un psihiski dezorganizējošu viltus identitāti, priekšroka būtu jādod identitātes neesamībai. Veselības interesēs vajadzētu pat cīnīties pret Igaunijas uzskatīšanu par Eiropu. Protams, pirms tam rūpīgi jāizsver, kas ir lielāks ļaunums – vai vājprāta raisīta trakošana vai noraidoša attieksme no centrālās varas. Galu galā trakais tomēr ir slims cilvēks, bet apzināts ne-eiropietis – iekšējais ienaidnieks, disidents un ksenofobs. Kas tur ko slēpt – arī rasists un fašists. Tā nu mana daudzcietusī dzimtene stāv sarežģītas izvēles priekšā.

Identitāte iekavās

Vai nu mēs gribam, vai ne, bet būs jāatrod kāds risinājums, un tas jādara iespējami ātri. Radot Igaunijas pārejas identitāti, jāvadās no tradīcijas un šībrīža situācijas. Vārdu sakot, jāpalūkojas uz Eiropas loga metaforu no Eiropas puses. Eiropā atšķirībā no Krievijas pārvietošanās nenotiek pa logu, bet šim nolūkam tiek izmantotas durvis. Pārsteidzošā kārtā šāds domāšanas veids šodien visai izplatīts arī Igaunijā. Pa logiem iekšā un ārā šaudās tikai zagļi, tīņi un slepeni mīļākie. Tā nu Igaunijai vajadzētu būt saistītai ar durvīm. Pašas durvis diez vai, jo ēkai durvis ir kustīga, būtiska un plaša vēriena sastāvdaļa, it īpaši ārdurvis.

Igaunijai labāk piedienētu Āzijas kājslauķa metafora. Kājslauķis ir pasīvs, tas nevienu netraucē, tam nav nekādas iniciatīvas vai traucējošas iedabas, tas vienkārši atrodas tuvu zemei, kur mūsu valsts vienmēr bijusi. Lielie nāk un iet, mums uz kakla paliek tikai netīrumi. Ja kāds atver durvis, mums iet pāri, atstājot dubļainas pēdas aiz muguras; kad durvis aizver, nekas nenotiek un kājslauķis nevar mainīt situāciju. Salīdzinot ar grīdlupatu un atejas sūkni, tomēr tīrs darbs. Visi nemaz nevar būt kristāla kroņlukturi un siensegas ar gulbja attēlu. No mums vismaz ir kāds labums, daudzas mazās valstis ir greznumlietas statusā kā vāžele uz kamīna dzegas, piemēram, Beļģija.Pārmaiņai kaut ko vienkāršāku

Ja jauna imidža atrašana valstij bija sāpīgs un pretrunīgs process ar grūti paredzamām sekām, tad igauņu tautas identitāte allaž bijusi viena un nemainīga. Šajā ziņā neko jaunu nevar gaidīt arī Eiropas Savienībā. Pēdējos astoņsimt gadus igauņi ir bijuši vergi; kungi un valsts iekārtas ir mainījušās, raušanās citu labā ir palikusi. Nav starpības, vai ar trulu seju rukā barona, kolhoza vai bankas labā. Aizvien ir jāuztur mācītāji, poļitruki vai citas propagandas čūskas un parazīti. Labākā darba lopa metafora Eiropas literatūrā ir vabole, Kafkas Metamorfozē kāds pārcentīgs biroja ierēdnis pārvēršas par kukaini.

Bezgalīgs vergu darbs var pārvērst par kukaiņiem veselu tautu, te nav nekādu šaubu. Vienīgais jautājums – par kādiem kukaiņiem mēs esam pārvērtušies. Vai par mušu, zirnekli, tauriņu, uti vai prusaku? Muša vismaz brīvi lido apkārt, šāds apraksts dzimtcilvēkam neatbilst. Zirneklis auž, tas ir sarežģīts kvalificēts darbs, kas nav pa spēkam vienkāršam darba lopam. Tauriņš ir estēts un dzīves baudītājs, absolūti neder. Uts dzīvo uz citu rēķina – neiet krastā. Paliek prusaks, galēji dzīvotspējīgs, nepatīkams un sens radījums – tieši tas.Totēma dzīvnieks tarakāns

Kur bija vācieši un franči pirms vienpadsmit tūkstošiem gadu? Kokā, bet mēs jau dzīvojām Reiu upes krastā un dzīvojam vēl joprojām kā prusaks grīdas spraugā. Nav līdzējuši ne mēri, ne kari, ne bezgalīgā mīdīšana kājām. Tarakāns ir mazs un pretīgs un lien uz visām pusēm; kas savulaik iekaroja Rīgu, to laikam nebūs piedienīgi minēt. Prusaks var dzīvot neēdis, tomēr nodarīs savas lietas, pārdzīvos atomkaru un pat nemanīs, ja kaut kas būs mainījies.

Lielās saimniecības virtuvē uzlaizīt drupačas – tas ir prusaka senais aicinājums, tādējādi kļūst skaidrs, ko, pie velna, mēs vispār meklējām tajā eirosavienībā. No otras puses, virtuves tīrīšana ir godīgs darbs un visādā ziņā morālāks nekā līdzīgi odam sūkt asinis vai gaidīt pastardienu kā cūkai. Viss vecais ir ne tik vien pārbaudīts, bet arī cildens. Ja esi maziņš, ir skaidrs, ka tu nevari būt ne lauva, ne žirafe, bet jārūpējas par to, lai tu nebūtu baktērija vai kailgliemezis.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga-Preisa

kivisildniks – Svens Kivisildniks,
igauņu dzejnieks, kas izpaužas arī reklāmā, medijos,
mūzikā un savas personas skandalozā mīta veidošanā.
Skat. Valta Ernštreita interviju ar S. K. laikraksta
Forums 2003. gada 17.-24. oktobra numurā.