Kaimiņu vasara

Jaunajā rajonā mums ir rosīgi kaimiņi. Es viņus dzirdu, bet neredzu. Klab gružkastu būdiņas durvis, kaimiņi atvieglojas no atkritumiem. Tad, tieši astoņos, stikla vedēja zilā mašīna ierūcas un uzreiz aizbrauc. Kaimiņš šoferītis nekad nesēž un nedomā, tik ierūcas un uzreiz prom uz darbu. Man liekas, ka viņš ir vīrietis. Vai nu tas jaunais no pirmā stāva ar diviem kollijiem (arī viņa sieva izskatās pēc kollija – esmu domājusi, kādā secībā kurš no viņiem ģimenē uzradās) vai nu tas vecais, kura dzīvesbiedrene lēni šļūc. Viendien viņa apstājās pie manis sētajām garajām saulespuķēm, kuras šogad neuzziedēs, un ilgi domāja. Puķes nosaukums večiņai bija uz mēles, bet viņa to nevarēja izspiest. Beidzot kaimiņiene atdzīvojās, nervozi iesmējās un vairākas reizes atkārtoja: “Magone, magone, tā taču ir magone! Ak es muļķe tāda,” viņa noteica un iešļūca durvju ailē.

Kaimiņi ēnā iepļaukā paklājus, bet arī to vietu no sava loga es diemžēl neredzu. Klapētāja pagurst, maina rokas, varbūt acīm meklē kādu, kam pažēloties par ikrīta dūmaku, kas te, Helsinku austrumos, ienāk no Krievijas. Cerīgs labsdiens pastniekam, un sudmaliņas ap paklāju sparīgi atsākas. Skaidrs, tā ir viena no hiperaktīvajām sirmajām māsām, es sauktu viņas par Dupond un Dupont – kā Tintin komiksa ūsaino detektīvpāri. Saulainā laikā ārā karina veļu, arī to vietu es neredzu. Veļas laukuma arhitektūra sargā žāvēja un veļas intimitāti. Nebrīnītos, ja kaut kas tāds būtu ierakstīts Skuju ielas 3-A iedzīvotāju tiesībās.

Vasaras sākumā balkonos uzziedēja puķes, un galdiņus pārklāja ar vaskadrānām. Galda sānos iekabināja tādus drošības klamburus, lai vējš galdautu nenorauj. Cilvēki balkonu iekārtošanai tērēja naudu, daudz naudas. Lielajā avīzē (kas nokāvusi pārējās, mazās) sludinājās dresēti balkonu interjeristi un dizaineri. Es jau nopriecājos, ka nu varēšu legāli blenzt pilsētnieku vasaras bohēmā. Kas un kad stādīja puķes, kas, kad un kāpēc tīrīja balkonus, ko un vai vispār ko lika uz galdiem manā rajonā? Nezinu – es atkal neviena neredzēju! Toties Lielā avīze ieviesa fotosleju “Nedēļas balkons”.

Šai pašā brīdī, kad veicu rakstu darbus uz balkona, apakšā sasaucas trīs kaimiņi. Viens no viņiem, čemodāna ritenīšiem dārdot, lēni pārvietojas un klāsta par savu vasaras ceļojumu. Viņš atkal bijis Taizemē, jau kuro gadu pēc kārtas, un tur esot tik labi, kā nekur citur pasaulē, nekur citur pasaulē viņš gan neesot bijis, taču nākamgad braukšot uz Taizemi atkal, un aiznākamgad arī, bet vispār – viņš nekur citur pasaulē tik labi neguļot kā tepat, Skuju ielā 3-A!

Kad es guļu savā gultā, domāju par Latviju, bet Latvijas apmeklējumu laikā – par savu gultu (lai piedod gaidāmais Tautiešu mēnesis). Guļamistabā var dzirdēt šūpoles, bērnu spiedzienus. Kaimiņš ar trim meitām no mūsu daudzstāvu mājas ceturtā stāva pārvācās uz kaimiņmājas pirmo stāvu. Es viņus visus pārvākšanās dienā apskatīju, bet nu meiteņu rozā kleitas vīd tikai aiz biezajiem pirmā stāva krūmiem. Viņu tēvs ir Somijas valsts apmaksāts putnu vērotājs; ir mums te arī pilnvaroti vāversūdu pētnieki.

Mūsu mājas kopīgajā slēpju istabā pie sienas piekārta vientuļa kanoe, tajā sabērtas bērnu rotaļlietas. Kāds neredzams bērns spēlējas smilšu kastē. Vai varbūt pa nakti un redzams? No rīta, kad izklīst Krievijas dūmi, kastē atklājas spaiņa lieluma smilšu kūkas. Cita pie citas, akurātas.

Paņemu grāmatu un izeju sētā lasīt. Izvēlos putnu iezīmēto soliņu pie smilšu kastes. Sajūk varoņu vārdi, es vairs nezinu, kura man ir žēl, kura nē, top skaidrs, ka šī būs kārtējā līdz beigām neizlasītā grāmata. No kāda balkona atskan “Saatana, Saatana!”[Sātans, sātans! (somu val.)] Es domāju – beidzot! Beidzot dabūšu scēnas, kad somu vīri dzērumā dur sievas (nav smieklīgi, tikko avīzē atkal bija), – un tas viss notiks tepat, tūliņ un ar maniem kaimiņiem! Bet nē. Kaimiņi arī lasa; sēž, lasa Bībeli, lieto “Saatana, Saatana” un tad izlasīto apspriež. Iespējams, kaimiņiem sabraukuši ciemiņi, pamanīju svešus divriteņus. Kāds nospļauj lejā lielo puņķi, un es aizvācos atpakaļ iekšā, uz sava balkona.

Mani kaimiņi ir zili sarkana cigarešu paciņa pie riteņu noliktavas durvīm un tai pašā vietā no kāda balkona nokritušas sārtas puķu galvas. Tās puķes, kuru kodīgās lapas mums bērnībā bāza ausīs – arī nosaukums kodīgs, taču man tās lapas laikam dziļi bāztas – nosaukumu neatceros. Mani kaimiņi ir smarža no makaronu sacepuma folijas lādītē, sliktākā gadījumā – cepeškrāsnī atsildītas aknas ar rozīnēm vai pazolē iestrēgusi rozā kožļene. Mani kaimiņi atstāj suni vienu pašu gaudojam trīs dienas un lūdz piedošanu zīmītē pie sienas: “Taksīti sauc Mēnessgaisma, drīz būsim atpakaļ, var barot pa pastkastes aili, ir alerģija pret lakricu.”

Visredzamākais ir mans neredzīgais kaimiņš. Mūsu ceļi bieži krustojas taciņā uz veikalu. Man viņu neērti apdzīt, taču suns liek saimniekam apstāties, lai laistu mani garām. Es ar viņu labprāt iepazītos, bet nezinu, kā. Negribu viņu uzrunāt pirmā, jo zinu, ka uztraukumā saputrošos somu pieklājības frāzēs. Daudz gan to frāžu nav, kādas divas laikam, taču es esmu ļoti spējīga. Saprotu, ka pirmais solis no viņa puses ir pilnīgi izslēgts – viņš taču nezina, ka skatos kārām laipnām acīm uz viņu tā, it kā gribētu iepazīties.

Pirms pārcēlos uz šejieni, valsts televīzijā par aklo vīru redzēju dokumentāru filmu. Vispirms gan nosapņoju murgu par bruņotu karavīru iebrukumu koridorā un manis pieķeršanu televīzijas maksas nemaksāšanā. Un tad – pa īstam – redzēju to filmu par aklo ģimeni Vuosāri. Filmas beigās aklā sieviete, mana aklā kaimiņa sieva un triju bērnu māte, pie mājas durvīm aizmirst rokassomu ar pasēm un naudu ceļojumam. Dokumentāristi tikai filmē. Varoņiem un filmēšanas grupai atgriežoties, soma neatrodas, kāds to tiešām nozadzis – lai slavēta somu dokumentāristu cietā ētika un profesionālisms; tpfū, j… – es neko neesmu teikusi.

Priekšpilsētā palikuši tikai es, krievi un somālieši – tie, kuriem nav savas karavānas piekabes un laivas. Nav īpašumos salu, vasarnīcu, nav valstī draugu vai radinieku, kam laukos uzsēsties uz kakla. Toties ir balkons. Un somu vasarā, kas ir īsa un gandrīz bez sniega, tas nav maz.

Dupond un Dupont lejā apspriež ogu cenas. Astoņi eiro par melleņu litru IR jauna nacionālā traģēdija. Es to saku bez ironijas – sausums bojā katras somu mājsaimnieces garastāvokli, arī manu. Lielākā veikalu tīkla dārzeņu stendā sarkano biešu vietā izlikta atvainošanās – pie trūkstošajiem ekzemplāriem vainīgs esot sausums! Tik neparasta situācija pedantisko plānotāju zemē mani biedē. Par brūklenēm vispār negribas domāt! Mežos ogu ir divreiz mazāk, nekā parasti, taču cenas jau trīskāršojušās. Pagājšgadējos trīsdesmit kilogramus ogu saldēšanai es šogad vairs nevaru atļauties, punkts. Soms ik gadu patērē ap divdesmit kilogramu ogu, mežos normālā gadā ogu esot divsimt litru uz somu. Viesstrādnieki – ogu lasītāji no Ukrainas sūdzēs Somiju tiesā (kurš gan varētu būt vainīgais – Jēzus māceklis Bartolomejs vai?), jo viņi mežā palikuši bez darba. To pašu mežu pārmeklē ogu lasītāji no Taizemes un ražu, lai arī lēni, bet atnes.

Vienmēr var aizbraukt līdz centram paspēlēties kultūrās. Par mērķi izvirzu mušmirēs krāsoto audumu izstādi. Galerijā uzzinu, ka, krāsojošā sēne, lai arī indīga, nav mušmire. Interesi par izstādi zaudēju un braucu mājās, tāds mans lauķa kuļtpohods.

Uz metro man zvana dokumentārā kino profesore, jauka kundze vārdā Virši. Zvana jau trešo reizi, lai apsveiktu mani un pārliecinātos, ka teikto esmu pareizi sapratusi un dokumentus skolai iedevusi. Viņa gaidot mani uz pirmdienas kafiju, un man kauns pārjautāt, vai man tas pīrāgs jācep un jāņem līdzi, vai to darīs viņa? Savas kautrības un nestabilo somu valodas zināšanu dēļ šad tad iekuļos pārpratumos un lietas interpretēju pa savam. Redzu tās miglaini, apmēram. Dažreiz tas kaitina. Citureiz tās ir baudāmas situāciju izspēles ar, riebjas teikt, taureņiem vēderā, kas, jācer, neievilksies uz mūžu. Es gan saprotu daudz vairāk, nekā somi iedomājas mani saprotam. Šad tad jūtos kā krāpniece, jo muļķa atlaide glābj manu ādu. Iekļūšana somu dārgākajā skolā no problēmfantāzijas kļuvusi par manu jaunāko traumu. Gan jau es kaut kā.

Jau septiņpadsmito pavasari – nē, rudeni – Somijā, šoreiz četrsimtgadīgajā Vāsā, iezvanīts un izsludināts Skolu miers. Mācību gada tēma ir līdzīga kā pagājušogad: cīņa pret ķircināšanu skolā. Somu pirmā publiskā skola svin simtu piecdesmito jubileju un joprojām ir atvērta. Erkilas skolā kā Vecā ausī: šogad tur mācības uzsāks septiņi pirmklasnieki, tai skaitā divi dvīņu pāri. No daudzām skolām izvākti limonāžu aparāti, vairāki tūkstoši skolas pusdienu lietotāju pieslēgti Fazer piederošajam ēdināšanas tīklam. Ardievu, vecās pavārītes, gar jums nevienam nav daļas, visās somu skolās ēdina ar vienu un to pašu un par velti, ardievu!

Pieaugušie somi atvasarā zīmē bilanču tabulas, iespaidīgas. “Helsingin Sanomat” pa visu lapu sīkiem jo sīkiem burtiem publicē rudens grāmatu vārdus. Dzejnieki sit plaukstas – dzeja ir In – un atzīst, ka beidzot var izdzīvot no savas dzejnieka alģeles. Tad apdomājas un izsaka cerību, ka pēc straujā In nesekos skumjš Out. Vēl atvasaras tabulā var atrast noslīkušo ciparus, aizklapēto mazo kinoteātru adreses un izdzertos grādīgā litrus (mazāk, nekā gaidīts!). Kuplākā Somijas draudze skaita pēdējā saietā apēsto desu tonnas. Kāds atvaļinājumā neticis avīzes redaktors izkāpj uz neapdzīvotas, klinšainas salas Somu arhipelāgā. Skribelmanis pāris dienās uzdienējas līdz avīzes pirmajai lapai: salā viņš uziet sausajā vasarā rūpīgi koptu kanabis lauciņu. Salu ielenc policija, nožogo augus ar svītrainu lenti un pāris dienas patrulē dārznieka gaidās, kurš, protams, lasa Lielo avīzi un tā arī neparādās. Ar oficiālu paziņojumu klajā nāk putnu vērotāji. Kanabis sēklas esot pārsējušās, putniem diršot, šie saka. Iespējams, no salām Kaimiņos.

Omulīgie Dupond un Dupont sezonas noslēguma talkā sinhroni grābj lapas un aicina lasīt arī tārpainos ābolīšus – ziemā stāvēšot labi. Vāveru pētnieks pienāk un nez kāpēc skaidrā vācu valodā brīdina: šoruden eži ir izsalkuši un dusmīgi, nezin, vai iemigs.