Kāds briesmīgs kontrasts starp tur un te!

Rainis šos vārdus rakstīja 1927. gadā, īsi atgriezies Lugāno, kur bija pavadījis 15 trimdas gadus — no 1906. līdz 1920. “Te” nozīmē Lugāno, “tur” — Latviju. Briesmīgais kontrasts, kuru viņš piesauc, nav tikai ģeogrāfisks vai klimatisks, salīdzinājums nav tikai sniegotu kalnu galotņu un līdzenu apvāršņu vai subtropisku un zemnulles temperatūru primitīvs pretstatījums.

Raiņa “te”— Lugāno un Tičīno kantons, šis “saulainais Šveices balkons” reizē cieš un iegūst no sava klišejām noslogotā tēla. Lugāno satriecošās fiziskās iezīmes vēl paspilgtina mīti un stereotipi par tās bezrūpīgajiem iedzīvotājiem, dolce far niente [1. Dolce far niente  — saldā neko nedarīšana (itāļu val.).] dzīvesveidu un radošo pieeju biznesam un banku darījumiem.

Garās tūristu rindas pie Svētā Gotharda tuneļa, kas veidojas, viņiem atgriežoties ziemeļos no savām Lieldienu un Vasarsvētku brīvdienām vai vasaras atvaļinājumiem, viņu auto bagāžnieki, ko pilda boccalini [2. Boccalini — mazie māla podiņi, no kuriem tičīnieši dzer vīnu.], nostrano [3. Nostrano — Tičīno kantona vīna šķirne.], salami un merlo, liecina par Lugāno tūristisko pievilcību: saules apstarota satriecošu ainavu paradīze, kur civilizēti (iespējams dejot fokstrotu īsta orķestra pavadījumā!) kuģīši  gatavi jūs izvizināt pa apkārtnes ezeriem, bet piemīlīgi (un droši!) funikuleri — aizgādāt kalnu virsotnēs un kur papilnam taku arī tiem, kuri pārvietojas paši savām kājām, taču nododas šādai rīta piepūlei tikai tālab, lai jo labāk sagatavotos galvenajam vakara pasākumam — ēšanai, dzeršanai un līksmībai. Neredzamās klientu rindas pie daudzajām varenajām ēkām, kurās mājo privātas bankas un investīciju firmas, liecina par priekšrocībām, ko piedāvā Šveices banku un finanšu sistēma — aiz Cīrihes un Ženēvas Lugāno ir Šveices trešais lielākais finanšu centrs.

Klišejiskais Lugāno un Tičīno kantona tēls neperinās tikai neizglītotu ārzemnieku prātos. Lai cik tas savādi, līdzīgi stereotipi pastāv arī viņpus Svētā Gotharda tunelim, Šveices vācu daļā. 2001. gada martā, īpašā pielikumā, kas bija veltīts Šveices parlamenta trīs nedēļu sesijai Lugāno, Šveices vadošais laikraksts Neu Zuericher Zeitung ilustrēja savu komentāru ar karikatūru, kurā bija attēlots liels grozs, greznots ar Tičīno karoga zili sarkanajām lentēm — grozu pildīja augļi, vīns, salami, banknošu žūkšņi un rokasgranāta. Gotharda tuneļa Tičīno pusē daudziem tas nepavisam nešķita smieklīgi.

Šai Cīrihē tapušajā klišejām pildītajā dāvanu grozā pietrūka kāda elementa, kāda simbola, kas Lugāno garīgajai topogrāfijai ir tikpat būtisks kā Svētā Salvadora kalns fiziskajai. Jānis Rainis, Hermanis Hese, Karlo Kataneo, Stefans Džordžs, Pauls Klē, Anželika Balabanova, Mihails Bakuņins, Džuzepe Mazīni un citi — patiesi daudzkrāsaina dažādu tautību rakstnieku, mākslinieku un brīvības cīnītāju plejāde, kas raduši patvērumu, atelpu un atjaunotni Lugāno, šai mazajā, gleznainajā pilsētiņā, kas paslēpusies starp kalniem un ezeru, starp politisko robežšķirtni dienvidos un kultūras robežšķirtni ziemeļos. Lugāno raksturīgā viesmīlība nesākās 19. gadsimta astoņdesmitajos gados līdz ar Svētā Gotharda tuneļa pabeigšanu un tai sekojošo tūrisma uzplaukumu; ilgu laiku pirms tam, kad Lugāno kļuva par miljardieru mājvietu, tā sniedza patvērumu daudziem izmisušiem bēgļiem un trimdiniekiem.

Taču vai mūsu pārliecība, ka 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā mazajā zvejnieku ciematiņā ar mazāk nekā 10 tūkstošiem iedzīvotāju un nosaukumu Lugāno, iecerētas un radītas vismaz divas mūsdienu Eiropā pastāvošas valstis, nav faktu sagrozījums, kas ļaunāks par karikatūru — proti, pārspīlējums? Cik tuvu patiesībai — vai tālu no tās — ir apgalvojums, ka Lugāno bijusi itāļu Risorgimento [4. Risorgimento — Itālijas neatkarības un apvienošanās kustība.] kustības štābs un ka tieši tur sarakstītajos darbos Rainis izlolojis Latvijas valsts ideju?

Lai rastu daļēju atbildi uz šo jautājumu, Lugāno apmeklētājam tiek piedāvāta iespēja doties divās ekskursijās ārpus pilsētas centra. Viena no tām ved uz dienvidiem, uz Generoso kalna piekāji. Iekams kāpt vilcieniņā ar zobainiem riteņiem, lai uzbrauktu virsotnē, no kuras paveras elpu aizraujošs skats uz visu Tičīno kantonu, ieteicama pastaiga gar ezera krastu Kapolāgo ciematā — agri vai vēlu ceļš aizvedīs jūs līdz piemineklim ar sekojošu uzrakstu: “Visiem itāļiem, kas iet te garām — Kad Itālija bija tikai trimdinieku sapnis, jūsu dzimtene bija šeit.” Dažu metru attālumā no tagadējā pieminekļa no 1830. līdz 1850. gadam atradās Risorgimento tipogrāfija Tipografia Elvetica, kurā drukātie revolucionārie pamfleti tika nelegāli vesti pāri robežai, pārpludinot Itāliju ar dumpīgiem, pret Austriju vērstiem materiāliem. Lugāno un tās apkaime bija maza relatīvas brīvības saliņa tā laika reakcionārajā Eiropā. Dodoties ekskursijā uz Kastaņolas pilsētiņu nedaudz tuvāk Lugāno centram, jūs nonāksit pie diviem citiem pieminekļiem — viens veltīts itāļu brīvības cīnītājam Karlo Kataneo, kurš tika izsūtīts trimdā uz Lugāno par līdzdalību Milānas dumpī 1848. gadā, otrs ir piemiņas zīme Rainim un Aspazijai, kuri nokļuva trimdā par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā Latvijā. Uz Raiņa un Aspazijas pieminekļa gan nav uzraksta — “Visiem latviešiem, kas iet te garām — Kad Latvija bija tikai trimdinieku sapnis, jūsu dzimtene bija šeit,” kaut arī tas būtu īsti vietā. Taču ņemot vērā, ka piemineklis Rainim un Aspazijai uzstādīts 1972. gadā, Aukstā kara apstākļos, kad uz Šveices valdību un Kastaņolas pilsētu tika izdarīts spiediens vispār nepieļaut pieminekļa uzstādīšanu, ir gluži labi saprotams teksta lakonisms: “Dižajiem dzejniekiem un Latvijas brīvības cīnītājiem. Latvieši svešumā.”

Cits ievērojams rakstnieks, Hermanis Hese, savā Lugāno trimdā gan “neizloloja” Vācijas valsti, bet gan pirmoreiz apmetās tur (Montaņolas ciematā) uz dzīvi 1919. gadā, laikā, kad sabrukusi bija gan viņa privātā dzīve, gan Vācijas eksistence. Hese saprata, ka viņš izdzīvos vienīgi tad, ja pievērsīsies tikai literārajai darbībai, ignorējot finansiālās ķibeles, ģimenes sabrukumu un visus pārējos otršķirīgos jautājumus. Novēršanās no šīm problēmām, vientuļnieka dzīve augstu kalnā virs Lugāno pirmajos trimdas gados, dziļā koncentrēšanās — lai kāds arī būtu iemesls, darbi, kas veido Heses reputāciju, tika sarakstīti Lugāno. Hese izteica pateicību Tičīno kantonam par savu cilvēcisko un literāro atjaunotni virknē literāru vinješu, atspoguļojot apbrīnu par apkārtnes skaistumu akvareļu simtos, kas uzgleznoti pastaigās tuvējos kalnos.

Ierodoties Lugāno, gan Hesem, gan Rainim bija mazliet pāri četrdesmit. Abi bija smagi cietuši, abi saprata, ka izdzīvošanas un atjaunotnes ķīla ir apsēsta nodošanās literārajam darbam. Saule, vientulība, gaiss, Lugāno un Tičīno valdošā brīvība šī uzdevuma veikšanai nāca par labu. Abiem rakstniekiem bija līdzīgi strādāšanas paradumi, iemīļoti koki un iedobumi klintīs, kas kalpoja kā brīvdabas darba kabineti, kurus sildīja un izgaismoja saule un kurus viņi sīki un ar baudu aprakstīja savās piezīmēs un dienasgrāmatās. Gluži tāpat kā Hese, arī Rainis savus nozīmīgākos darbus sarakstīja Lugāno gados. Abi rakstnieki tā arī neiepazinās viens ar otru, kaut arī gandrīz veselu gadu, no 1919. gada vidus līdz 1920. gada vidum, viņu trimdas periodi Lugāno savstarpēji pārklājās.

Šim tēlam piemīt simetrija un simbolisms: divi pusmūža rakstnieki no ziemeļiem sēž katrs savā kalnu virsotnē Lugāno ezera pretējos krastos, meklēdami sauli un vientulību, un gaisu — gaisu, kas ļautu brīvi elpot un domāt. Viņi tiecas atjaunoties caur darbu, kas darāms šobrīd un ainavām, kas paveras nākotnē. No šim kalnu virsotnēm pagātne — gan personīgā, gan vēsturiskā — zaudēja daļu smaguma, savukārt nākotne nešķita tik drūma. Pagātnes saistība ar nākotnes vīzijām Raini ļoti nodarbināja. Viņš aizsāk savu grāmatu Kastaņola ar moto, kas ir viena no viņa iemīļotajām itāļu frāzēm: la malinconia di cose passate [5. La malinconia di cose passate — pagājušo lietu grūtsirdība (itāļu val.).]. Viņš raksta par savu nostalģiju un dalās saldi rūgtajās atmiņās par 15 Tičīno kantonā pavadītajiem gadiem. Šie 15 gadi nebija viegli ne Rainim, ne Aspazijai. Malinconia di cose passate no Latvijas perioda pirms 1905. gada vilka viņus pie zemes un ļāva iztēloties nākotni tikai ar grūtībām. Taču lai kāda arī būtu viņu malinconia vai sāpes, abiem dzejniekiem Lugāno bija vieta, kur, Aspazijas vārdiem runājot, “var sadzīt slima dvēsele.” Rainis raksta par Lugāno, ka “visas bēdas še top rāmākas.” Quisisana [6. Quisisana  — še top vesels (itāļu val.).] — vēl viens itāliešu valodas vārds, ko bija iecienījuši abi latviešu dzejnieki.

Atjaunotnes motīvs ir tas, ar kuru Rainis noslēdz savu grāmatu Kastaņola; Lugāno bija vieta, kur viņš izvērtēja savu un Latvijas pagātni un nākotni, novērtēja attiecības starp tām abām un nonāca pie sekojošā slēdziena: “Vajga saņemt rokās sava laika zināšanas, idejas, kas guļ pamatā laiku parādībām, saņemt sava laika nākotni — ar vienu vārdu — atjaunoties.”

Vienkāršo ļaužu dabiskā grācija un cēlums, brieduma un nevainības sajaukums, akmens galdi, sarkanvīna krūkas, neapkurināmās mājas, viss šis laucinieciskais īstenums — tās Tičīno primitīvais spēks, kāda tā pastāvēja līdz pat laikam tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, Tičīno kā barbariskās urbānās civilizācijas antitēze, pievilka dažādu nokrāsu un pārliecību disidentus, dumpiniekus un trimdiniekus — turklāt ne tikai tos, kam piemita literāri centieni. Šodienas Lugāno nav nedz primitīva, nedz trūcīga, un jau 1920. gados abi rakstnieki, Hese un Rainis, atzīmē, ka viņu iemīļotā vide strauji urbanizējas. Hese, kurš pirmoreiz aizsāka savu periodisko garāko uzturēšanos reģionā 1919. gadā un tur arī nomira 1961. gadā, bija liecinieks straujajām pārmaiņām, ko izraisīja masveida tūrisms un spekulācijas ar nekustamo īpašumu. 1927. gadā viņš atzīmē, ka paši tūristi diez vai aptver, ka gadu no gada viņi pārveido “vienu no retajiem Eiropā joprojām pastāvošajiem paradīzes nostūriem par Berlīnes priekšpilsētu.” Apciemodams Lugāno tai pašā gadā, Rainis atzīmē, ka pazudusi viņa iemīļotā baznīciņa Brē kalna virsotnē, bet tās vietā parādījies hotelis un atzīmē, ka “viesnīcas un naudas priekšā atkāpjas viss.”

Paradīzisks un idillisks Tičīno reģions varēja šķist ārzemniekiem, rakstniekiem un māksliniekiem, kuri pārtika no banku procentiem un honorāriem, taču pamatiedzīvotājiem dzīve tajā galvenokārt saistījās ar nabadzību un trimdu. Viens no Tičīno rajona paradoksiem un pretrunām ir tas, ka līdz pat ekonomiskajam uzplaukumam pēc Otrā pasaules kara, imigrācija un emigrācija bija lielā mērā skaitliski līdzvērtīgas. Tie, kas bija dzimuši kalnu ciematiņos, masveidā izceļoja, lai meklētu darbu Kalifornijā, Austrālijā vai pat Krievijā (Tičīno akmeņkaļi un celtnieki piedalījās ne vienas vien Krievijas pils celtniecībā), taču viņus nomainīja itāļi, kas apmēram tādā pašā skaitā ieplūda no Lombardijas līdzenuma un citiem reģioniem. Šodien Lugāno banku un pieczvaigžņu viesnīcu spožajās fasādēs neatrast pirms gadsimta pastāvējušās nabadzības un primitīvisma pēdas. Lai uzmeklētu Raiņa un Heses ar mīlestību uzburtās pasaules atbalsis, jādodas uz Varzaskas ieleju vai Leventīnu, jānokāpj vientulīgajās ielejās, jāmeklē neiemītas takas. Toties citas zudušas pasaules atspulgi ir notverami Lugāno piļu pieņemšanas telpās, tējnīcās, krastmalās un promenādēs.

Vai redzat vecīgo kungu, kas sēž Splendide Royale  salonā, švītīgi tērpies svītrainā vestē un uzvalkā, pēc individuāla pasūtījuma izgatavotām kurpēm kājās un rūpīgi blakus novietotu cepuri? Vai tiešām viņš lasa ar monokli? Un šis nevainojami koptais pāris — abiem pāri 80, perfekti izgludināts lins un atturīgi briljanti —, kas lēni pastaigājas pa Nasas ceļu — vai viņi ir vācieši, itāļi, francūži, beļģi? Paejot viņiem garām vairāk nekā metra atstatumā, bez vismazākajām bažām, ka kaut nedaudz varētu saskarties apģērba piedurknes, kungs tomēr nomurminās permesso — atvainojiet. Tātad viņi ir itāļi. Taču šī pati pieklājīgā, instinktīvā pietāte pret otra teritoriju — fizisko, vizuālo vai skanisko — neizbēgami atrodama visu zināmas paaudzes un audzināšanas eiropiešu vidū. Permesso — Entschuldigen — Pardon. [7. Atvainojiet (itāļu, vācu un franču valodās).]

Zināmas šķiras Eiropas pensionāri spieto uz Lugāno, līdzi nesdami paliekas no kultūras un civilizācijas, kura drīz būs izmirusi. Šo sugu grūti vairs atrast, taču, ja pietiekami ilgi pasēdēsit kafejnīcā Al Porto vai ziemas dienā uz soliņa Parco Civico, jums var laimēties.

Mūsdienu Lugāno itāļiem drīzāk kājās būs kovboju zābaki vai Adidas nekā ādas apavi, kas ir rokudarbs, bet pūlī dominēs nevis slāpētie permesso-entschuldigen-pardon, bet gan austrumeiropiešu un amerikāņu guturālie kliedzieni mobilajos telefonos. Visu tautību jaunbagātniekiem, kas tagad ir galvenie Lugāno viesnīcu iemītnieki, vienkārši nepiemīt viņu priekšteču talants būt bagātiem. Vai jūs sarkanvīna pudeles korķi paostāt vienmēr vai tikai tad, ja jums aizdomas, ka vīns ir bojāts? Kā jūs domājat — vai sarkanas krāsas Ferrari markas auto ir šiks vai vecmodīgs? Vai ir pieņemami nēsāt Armani uzvalku ar tēkreklu? Un kāpēc vienīgā reakcija uz elegantās vakariņās (1 grāfs, 2 grāfienes) izskanējušu aizgrābtu atzīšanos, ka runātāja iemīļotais itāļu tenors ir Andrea Bočelli, ir tikai mēmi skatieni?

Šajā mazajā teritorijā Lugāno un pats Tičīno kantons ir krasu kontrastu un pretrunu valstība: saulaina tropiska tveice un bargas, vētrainas lietavas, augstas virsotnes un dziļas ielejas, ne pārāk tāla īstas nabadzības pagātne un pārtikusi, labklājīga tagadne, laucinieciskā identitāte un fiziskais skaistums, kuri pakāpeniski atkāpjas — tieši proporcionāli degsmei, ar kādu abi šie dabas resursi tiek ekspluatēti par labu tūrismam un komercijai; pagātnē nogrimuša gadsimta eiropeiskās tradīcijas un jauna gadsimta dinamisms un globālisms, ko uzskatāmi demonstrē nesen nodibinātā Lugāno universitāte (Universita della svizzera italiana).

Bet kā ar “briesmīgo” kontrastu starp Lugāno un Latviju, kontrastu, kuru piemin Rainis? Kas tas bija par kontrastu un kas tur tik briesmīgs? Rainis nebija sevišķi oriģināls, un gluži tāpat kā daudzi turīgi Ziemeļeiropas pensionāri, necieta savas dzimtenes ziemas. Pēc dažām atkal dzimtenē pavadītām ziemām Rainis sūdzas: “Nepanesu mūsu klimatu, arī fizisko, tāpat kā garīgo; par daudz pieradis pie siltā un maigā klimata dienvidos.”

Vecuma reimatismu varēja remdēt karstas vannas un ceļojumi uz dienvidu kūrortiem, taču morālajam klimatam, par kuru sūdzas Rainis — Latvijas morālajam klimatam —, nebija ātri iedarbīgu zāļu. Pavadījis neatkarīgajā, pēc Raiņa paša domām, viņa radītajā Latvijā, viņš vaimanā, ka “smok.” Kā jau vienmēr, realitāte neatbilda ideālam. Divdesmitajos gados apmeklēdams Šveici, Rainis savās piezīmēs atkal un atkal lieto apzīmējumu “svaigs gaiss” kā Šveices metaforu un “smakšanu”, lai simbolizētu Latviju. Atgriezies Latvijā, Rainis raksta: “Jā, tagad, kad rakstu šīs rindiņas, pēc vairāk mēnešiem atgriešanās un māju dzīves korupcijas gaisā, ilgas pēc svaiga gaisa malka tikušas vēl lielākas.”

Rainim šis kontrasts šķita briesmīgs, jo viņš bija daļa no Latvijas dzīves un dvēseles. Šveicē viņš bija novērotājs kalna galotnē, kurš baudīja senas, pārbaudītas demokrātijas augļus. Latvija bija jauna demokrātija — tikai 9 gadus veca, un Rainis vēlējās, kaut tā ātrāk kļūtu pieaugusi, kaut tā straujāk sasniegtu to līmeni, kādu viņš bija iztēlojies no Brē kalna galotnes.

Mūsdienās līdzība starp “te” un “tur”, starp Lugāno, Tičīno un Latviju ir, iespējams, daudz uzkrītošāka nekā pretrunas. Pagājušajā gadsimtā tika uzskatīts, ka ģeogrāfija ir liktenis un, protams, fiziskais kontrasts starp Lugāno un Latviju joprojām pastāv: auksts ziemeļniecisks klimats iepretim siltam, dienvidnieciskam; Tičīno kantons, kurā ir viss, izņemot jūru, un Latvijas valsts, kurai patiesībā nav nekā, izņemot jūru. Piešķirot šīm fiziskajām atšķirībām lielu nozīmi un sperot vēl vienu vienkāršotu soli tālāk, var nodoties pop-ģeo-psiholoģijai un secināt, ka Tičīno daba ir pilna dramatiskiem kontrastiem, bet ikdienas dzīve — rāma un mierīga, kamēr Latvijā ikdienas dzīve ir dramatisku sadursmju pārpilna, kamēr daba — mierīga un līdzsvarota.

Taču ģeogrāfiskais liktenis piešķīris Lugāno un Latvijai, Tičīno un Latvijai vairāk kopīgu nekā atšķirīgu iezīmju. Viens no faktoriem, ko allaž nākas ņemt vērā, ir abu teritoriju mazā platība iepretim lielajiem kaimiņiem un pārējai pasaulei. Gan Latvijā, gan Tičīno runā valodās, kas jāsargā no daudz plašāk lietotu valodu ietekmes, bet vienlaikus tām jābūt konkurētspējīgām un aktīvām aizvien vairāk globalizētā pasaulē. Tičīno ir “tilts” starp Ziemeļu un Dienvidu Eiropu, Lombardijas –– Alpu reģiona centrs. Latvija ir “tilts” starp Austrumu un Rietumu Eiropu un Baltijas jūras reģiona centrs. Gan Tičīno, gan Latvijai pastāvīgi nākas cīnīties ar stereotipiem un realitāti, kas izriet no tā, ka teritorija ir “tilta” reģions (korupcija, kontrabanda). Lugāno jau iemācījusies, bet Latvija joprojām mācās, ka strauja pāreja no nabadzības uz relatīvu labklājību ir pilna bīstamiem kritieniem un ilūzijām, un tas, kas tiek zaudēts pa ceļam, nekad vairs nav atgūstams.

Vai mēs esam itāļi, lombardieši, šveicieši, tičīnieši, eiropieši, zemnieki, lielfirmu valdes locekļi, pakļauta minoritāte vai kungi savā zemē? Vai mēs esam latvieši, krievi, austrumeiropieši vai rietumeiropieši, zemnieki, IT  virtuozi, lielvarām paklausīgas marionetes vai savas zemes lepni saimnieki? Kā visas mazas nācijas un tautas, gan latvieši, gan tičīnieši savas identitātes jautājumam veltī pārmērīgi daudz laika. 21. gadsimta reģionālajā Eiropā identitāšu daudzveidīgums ir goda, nevis kauna zīme, un latviešiem maza Lugāno daļiņa — svaigais gaiss, plašās ainavas, atjaunotnes un cerības simbols — arī ir viņu identitātes daļa.

No angļu valodas tulkojusi I. L.