Kādēļ par to runāt

Rīgas Laiks: Ko tas nozīmē – rakstīt sleju avīzē The Washington Post? Anne Aplbauma: To ir diezgan grūti aprakstīt… Daži no sleju rakstītājiem Amerikas laikrakstos ir patiešām īsti reportieri, kas daudz strādā pie katras slejas, atrod jaunus faktus un pasniedz sleju kā ziņu, citi strādā kā komentētāji, kas izsakās par to vai citu notikumu. Es atrodos kaut kur pa vidu. Es daudz rakstu par Eiropas politiku, par Krieviju, es cenšos rakstīt par lietām, kur varu smelties no savas pieredzes. Piemēram, pagājušonedēļ bija gadījums, kad Amnesty International  [1. Lielākā starptautiskā cilvēktiesību kustība, kas balstās uz Vispārējo cilvēku tiesību deklarāciju un apvieno vairāk nekā 1, 8 miljonus aktīvistu un piekritēju 140 pasaules valstīs. Tā radās 1961. gadā Lielbritānijā.] amerikāņu Guantanamo cietumu nosauca par gulagu. Man šķita svarīgi slejā paskaidrot, ko nozīmē vārds “gulags”. RL: Vai tas, ko jūs rakstāt, ir jūsu personiskais vai avīzes viedoklis? Aplbauma: Tas vienmēr ir mans personiskais viedoklis. RL: Bet vai tad neeksistē kaut kas tāds kā The Washington Post pozīcija? Aplbauma: Jā, bet tas ir pilnībā nodalīts. Laikraksta pirmajā atvērumā lasāms neparakstīts redakcijas raksts. Dažreiz tos mēdzu rakstīt arī es, jo es strādāju redakcijas padomē. Šie raksti pauž laikraksta pozīciju. Bet šajā lappusē šis jau ir rakstošo viedoklis. Daži no viņiem strādā kā sleju rakstītāji mūsu laikrakstam, bet daži – nē. Ir stingrs nošķīrums starp redakcijas rakstiem un pārējo laikrakstu, reizēm redakcijas slejās tiek kritizēts laikraksts, un otrādi. Tā strādā Amerikas avīzes, vismaz labākās. RL: Ko tas nozīmē – The Washington Post oficiālā pozīcija? Aplbauma: Jūs droši vien zināt, ka ASV ir četri galvenie laikraksti, kuru redakcijas pozīcijas kaut ko reāli nozīmē. Runa ir par The New York Times, The Wall Street Journal, The Los Angeles Times un The Washington Post. Es, protams, pārspīlēju – daudzi Amerikas laikraksti ietekmē politiku, bet galvenokārt – iekšējo. Runājot par ārpolitiku, The Washington Post atrodas pa vidu. The Wall Street Journal – tur redakcijas padome ir acīmredzami konservatīva, The New York Times un The Los Angeles Times ir izteikti liberāli izdevumi, bet mēs esam centrā. Dažkārt mēs esam visai liberāli, reizēm mēs esam vēl konservatīvāki nekā The New York Times. Piemēram, mēs atbalstījām iebrukumu Irākā. RL: “Mēs”, bet jūs personīgi? Aplbauma: Es personīgi atbalstīju. Manām domām tobrīd gan avīzē nebija īpašas nozīmes, jo lēmums tika pieņemts, pirms es šeit sāku strādāt. Bet The New York Times bija ļoti pret. RL: Vai drīkstu jautāt, kas jūs pamudināja atbalstīt iebrukumu Irākā? Aplbauma: Es to atbalstīju, jo… Tas lielā mērā bija saistīts ar manu pieredzi Austrumeiropā. No man pazīstamiem irākiešiem, no tā, ko es lasīju, es sapratu, ka Sadama Huseina režīms bija totalitārs režīms. Un nav nejaušība, ka tas atgādināja Padomju Savienību, jo tas arī bija kopēts no Padomju Savienības. Tobrīd daudzi cilvēki Vašingtonā un visā pasaulē ticēja, ka Irākas režīms izstrādā ķīmiskos un bioloģiskos ieročus – tā nebija tikai Buša administrācijas ideja, tai ticēja franči un vācieši, angļi, – visi. Domāju, ka bija pilnīgi pamatoti domāt, ka Huseina režīma gals varētu nākt par labu visām valstīm ap Irāku. Manuprāt, pašreiz vēl nav iespējams izdarīt galīgu secinājumu, kā to vērtēt. Ja mēs būtu zinājuši to, ko mēs zinām tagad, ja mēs būtu zinājuši, ka tur ieroču nav, ja mēs būtu zinājuši, ka tur runa varētu būt par organizētu bruņotu kaujinieku pretestību, iespējams, mēs to nebūtu darījuši. Taču nekas no tā nebija acīmredzams pirms trim gadiem. Vai, raugoties ilgākā laika periodā, Irāka šo reģionu ietekmēs pozitīvā virzienā? – Iespējams. Vēlēšanas Irākā – tas tomēr ir kaut kas īpašs, līdz šim šādas vēlēšanas arābu pasaulē nebija bijušas nekur un nekad. Vai cena par to nav bijusi pārāk augsta? – Iespējams. RL: Totalitāras valstis – tā ir viena no jūsu sleju tēmām. Vai par Krieviju šodien jūs arī domājat kā par totalitāru valsti? Aplbauma: Nē. Šobrīd tā nav totalitāra valsts. Tā nav valsts, kur visi informācijas kanāli tiktu kontrolēti, tur netiek kontrolēta jebkura ekonomiskā vai cilvēku dzīves aktivitāte. Tā vēl nav valsts, kur notiktu patvaļīgi masveida aresti vai izrēķināšanās. Taču vai es teiktu, ka Krievija ir liberāla kapitālistiska demokrātija? Nē, to es neteiktu. Kaut kādā ziņā Putina ieviestās pārmaiņas ir bijušas pārsteidzoši sekmīgas, nē, nevis sekmīgas, bet gudras. Viņš nav radījis sistēmu, kur nebūtu vispār brīvu mediju. Jūs varat mierīgi izdot Krievijā neatkarīgu laikrakstu tik ilgi, kamēr to lasa nedaudz cilvēku. Jūs varat Krievijā dibināt neatkarīgu politisku partiju, kamēr tajā nav daudz biedru. Jums pat var Krievijā būt vairāk vai mazāk neatkarīgs savs neliels bizness, iespējams, ka jums būs darīšana ar mafiju, bet valdība par to neuztrauksies tik ilgi, kamēr tas būs mazs un jums nebūs īpašas ietekmes. Taču Putins pievērš īpašu uzmanību, lai neatkarīga nebūtu televīzija, lielākie laikraksti, lai ikviens – vienalga, biznesā vai politikā –, kuram būtu par daudz sekotāju vai popularitātes, tiktu samīts – vai tas būtu Hodorkovskis vai Lužkovs, vienalga.

RL: Kad jūs rakstījāt par Putina Krieviju 2005. gada maijā, vai jums bija sajūta, ka Krievijas attieksmē pret savu vēsturi kaut kas būtu mainījies? Aplbauma: Manuprāt, Krievijas attieksmē pret vēsturi redzami vairāki periodi. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā cilvēki bija ļoti atvērti diskusijām, ļoti interesējās par Krievijas patieso vēsturi. Šī interese arvien samazinās, un valdība arvien vairāk iejaucas tajā, kā šī vēsture būtu jāinterpretē. 9. maijs bija tāds kā pagrieziena punkts. Toreiz, kad es strādāju pie savas grāmatas Maskavā, man bija sajūta, ka neviens tā īsti par mani neinteresējās, neviens neinteresējās, kāda iemesla dēļ amerikāņu meitene tur sēž un rakņājas arhīvos. Neviens arī neinteresējās par pētījuma tēmu. – Nu ko tur daudz? Tas nebija svarīgi, tas notika sen – kam par to kāda daļa? Bet tagad es jūtu, ka viņi ir sākuši interesēties, tikai – negatīvā nozīmē. Arhīviem ir arvien grūtāk piekļūt, bet 9. maija svinības bija… padomju simbolikas izmantošana, diskusija par Baltijas valstīm bija kaut kas šausmīgs. Bija acīmredzami, ka Krievijas ideologi vēlas manipulēt ar cilvēku atmiņām. Es domāju, ka Putins pašreiz meklē… pamatu krievu nacionālajam pašlepnumam. Par ko varētu lepoties tagad – kad Padomju Savienība ir sabrukusi? Bet krievu vēsturē taču ir fantastiski piemēri, kaut vai mūsdienu cilvēktiesību kustība – teiksim, jau minētā Amnesty International – pamatā sākās tieši Krievijā. Mēs viņus saucam par disidentiem, tur bija daudz kļūdu un problēmu, tomēr tā bija kustība ar starptautisku nozīmi. Krievijā vajadzētu par to zināt un vajadzētu būt lepnai par to. Taču tas nav tas, ko Putins gribētu pagātnē izcelt. Viņš apliecina imperiālisma, padomju virskundzības simbolus, kas slavē militāro varenību. Manuprāt, mūsdienu pasaulē militārais spēks vai ģeogrāfiskais lielums diez vai ir tas, kas Krievijas iedzīvotāju dzīvi spētu padarīt labāku, un tas arī ir visai draudīgi attiecībā pret Krievijas kaimiņiem. RL: Jā, es zinu. Aplbauma: Jā, jūs zināt. (Smejas.) RL: Kādēļ, jūsuprāt, Krievijas vidusmēra pilsonis neinteresējas par savas valsts vēsturi, kaut ko tādu, kā, teiksim, gulagu? Aplbauma: Es domāju, ka tur ir vairāki cēloņi. Nu jā, dzīve tur ir kļuvusi ļoti grūta un galīgi nav laika domāt par šīm depresīvajām, grūti saprotamajām lietām, to var saprast. Mani vairāk uztrauc tas, ka krievi vēlas būt par kaut ko lepni pagātnē, vēlas pagātni atcerēties kā kaut ko labu. Un ja viņiem pasaka, ka Padomju Savienība nogalinājusi miljoniem cilvēku, viņi nejūtas īpaši ērti paši pret sevi, tādēļ viņi labāk to izliekas nedzirdam, priecājas par padomju simbolismu un tā tālāk. Bet daudzus no viņiem vienkārši vada no augšas. Cilvēki, kas patlaban valda Krievijā, nav vienkārši kādreizējie komunisti, tie ir bijušie kāgēbisti. Un KGB nav ieinteresēts rakņāties savā pagātnē. Putins pats nav bijis sargs koncentrācijas nometnē, bet viņš tomēr ir piederējis organizācijai, kas uzbūvēja nometnes, viņš bija noziedzīgas organizācijas biedrs, kas tobrīd, kad viņš tur strādāja, bija tieši atbildīga par tūkstošiem politisko ieslodzīto. Ziniet, bet atklāta diskusija par pagātni varētu Krievijai palīdzēt patlaban. Tur cilvēku brīvības tiek pakāpeniski apcirptas – jūs droši vien zināt, tur ar likumu noteikts, ka FSB bez tiesas lēmuma drīkst kontrolēt jūsu e-pastu vai drīkst noklausīties jūsu telefona sarunas. Kāpēc cilvēki pret to neprotestē? Jo viņi nedomā par pagātni. Viņi negrib zināt, kas noticis, viņi negrib atcerēties pagātni, tur nav pilsoniskās kultūras, nav demokrātijas kultūras, nav cilvēktiesību kultūras. Atklāta diskusija par to, kas bijis nepareizi Padomju Savienībā, varētu palīdzēt šādu kultūru radīt – kā tas notika pēckara Vācijā. RL: Tātad jūs domājat, ka šādas diskusijas par savu vēsturi varētu mums palīdzēt saprast kaut ko par mums pašiem šodien? Aplbauma: Jā. Tieši tā. RL: Bet vai ASV ir bijušas šādas diskusijas, piemēram, par visiem kariem, kuros Savienotās Valstis ir bijušas iesaistītas, teiksim, par Vjetnamu? Aplbauma: Amerikā labākais šāds piemērs ir verdzība. Jūs zināt, ka šeit vairākus simtus gadu ir pastāvējusi verdzība. Un verdzība šeit nebija sākotnēji – bija pilsoņu karš, un tad bija īss brīdis, kad šeit bija pilsoņu tiesības un tad tūlīt pat tika radīta segregācija, vismaz Dienvidos. Un tas turpinās jau daudzus gadus, atstājot iespaidu uz ekonomiku, kultūras sakariem, kā problēma tā joprojām nav atrasināta. Sešdesmitajos šeit bija plaša diskusija, attīstījās cilvēktiesību kustība, vairākus desmitus gadu noritēja diskusijas par verdzību, segregāciju un rasismu. Un diskusijas turpinās vēl šodien, un tas mainās uz labo pusi. RL: Jūs domājat, ka vēl joprojām pastāv tāda kā inerce no segregācijas laika? Aplbauma: Jā. Šajā pašā gaitenī strādā mani melnie kolēģi, un es nevaru teikt, ka viņos tas vēl būtu saglabājies, bet… piemēram, šeit, Vašingtonā, ir liels melno iedzīvotāju daudzums, kas nestrādā. Vašingtona ir reģions, kas ļoti strauji attīstās, šeit nav problēmu ar darbu. Problēma ir tā, ka melnie bezdarbnieki ir radījuši savu iekšējo kultūru, kurā, ziniet, darbs nav vērtība, kurā nav nozīmes izglītībai un tā tālāk. Protams, nevar teikt, ka tas būtu tiešā veidā saistīts ar verdzību, tomēr tās ir segregācijas sekas, ir izveidojušās šķirtas iedzīvotāju komūnas. Un to ir ļoti grūti saprast… RL: Kāpēc tad viņi tomēr nestrādā? Aplbauma: (Smejas.) Jā, tas ir jautājums: kāpēc? Tas ir ļoti sarežģīti. Tā ir sava veida sociāla patoloģija, tā ir problēma tieši ar šo iedzīvotāju grupu, un tā ir attīstījusies segregācijas kontekstā. RL: Jūs rakstījāt, ka Jaltas pieminēšana Buša runā Rīgā bija ne vien pieklājības žests, bet ka tas bija arī saistīts ar ASV iekšpolitikas problēmām. Kādas ASV iekšējās problēmas var ietekmēt to ārējo politiku? Aplbauma: O, daudzas! Vispirms jau – Amerikas ekonomika šodien ir nesaraujami saistīta ar visas pārējās pasaules ekonomiku. Ziniet, mums ir intereses gandrīz ikvienā pasaules valstī. Bez tam acīmredzami, ka šeit ir kļuvis svarīgs daudz kas, kas nelikās īpaši svarīgs pirms 11. septembra uzbrukumiem. Runa ir gan par terorismu, gan par Vidējiem Austrumiem. Lielākā daļa 11. septembra teroristu nāca no Saūda Arābijas, bet Saūda Arābija daudzus gadu desmitus šajā reģionā ir bijis mūsu ciešākais sabiedrotais. Saūda Arābija ir ļoti despotiska, nepatīkama valsts. Bet ASV nevar neko pret Saūda Arābiju iesākt, jo tas uzreiz atstāj iespaidu uz Amerikas benzīna ražotājiem, un politiķi par to ļoti uztraucas. Saūda Arābija atrodas it kā tālu projām, tā ir pilnīgi atšķirīga valsts, smiltis vien, un tomēr Saūda Arābija ir visiem mēles galā – cilvēki nebeidz vien par to runāt. Kā mums būtu jārīkojas ar Saūda Arābiju? Vai mums vajadzētu tur veicināt demokrātijas attīstību? Kā izbeigt šo terorisma eksportu? Bet, skatoties plašāk – iespējams, ka ASV ir vienīgā valsts pasaulē, kurai piemīt vajadzība būt par globālu miera uzturētāju pasaulē. Kaut ko no šīs lomas mēs radām paši, bet kaut ko mums uzspiež no malas. Vai Amerikas politiķi patiešām vēlējās, lai mēs būtu iesaistīti konfliktā Sudānā? Iespējams, nē. Tomēr Sudānā notika šausmīgas lietas, genocīds. Un gluži automātiski cilvēki visā pasaulē prasa, lai Savienotās Valstis kļūtu šādos konfliktos par starpnieku, īpaši pēdējos 20 gados. RL: Sūzena Zontāga, kad ASV iebruka Irākā, pauda viedokli, ka Amerikā jau valda sava veida autoritārisms. Aplbauma: Pirms diviem trim gadiem cilvēki par to uztraucās, bet man nav sajūtas, ka tas tā būtu. Šeit pastāvīgi ir debates par to, ko nozīmē privātums, kādai informācijai valdībai par cilvēkiem būtu jābūt pieejamai un kādai – nē, un kā to iespējams regulēt. Vai karš ar terorismu ir padarījis presi mazāk brīvu vai samazinājis runas brīvību? – Manuprāt, nē. Bet tas, ko es vienkārši ienīstu šajā karā ar terorismu, ir attieksme pret ieslodzītajiem ārzemniekiem, jūs droši vien zināt visus šos notikumus gan Guantanamo, gan Irākā un Afganistānā, un ne tādēļ, ka tas būtu “gulags”. Es saprotu arī, ka tā ir ļoti sarežģīta problēma, jo runa nav vienkārši par karagūstekņiem – viņi nav karojuši pret valsti, viņi nav valkājuši formas tērpu, un šis karš… mēs nezinām, kad tas beigsies. Tā ka praksē tas izskatās tā, ka tie ir cilvēki, kas ieslodzīti bez noteikumiem. Un man ir sajūta, ka valdība šajā ziņā ir ļoti maz ko darījusi, lai radītu legālu mehānismu, kas strādātu gan iekšzemes, gan starptautiskajos likumos, lai varētu izspriest, ko ar šiem cilvēkiem darīt. Un kamēr nebūs skaidri noteikts, kā ar viņiem jāapietas, kāds ir viņus statuss, tikmēr ieslodzījumu vietās būs šie kliedzošie pārkāpumi. RL: Jums droši vien ir priekšstats par to, kā cilvēki uzņem jūsu rakstus… Aplbauma: Protams, man pastāvīgi pienāk simtiem vēstuļu. RL: Ja es nemaldos, normāls cilvēks politikai pārāk lielu vērību nepievērš. Es nezinu, vai Vašingtonā… Aplbauma: Vašingtonā ikviens interesējas par politiku. Mums šeit nav nekādas citas industrijas. Vašingtonas industrija ir politika. Milzīgs daudzums cilvēku strādā vai nu federālajā valdība vai federālajās aģentūrās, vai kompānijās, kuru bizness saistīts ar valdību… RL: Jūs rakstījāt par Buša vizīti Latvijā, kādas atsauksmes jūs saņēmāt par šo rakstu? Aplbauma: Es saņēmu ļoti daudz vēstuļu, daļēji tādēļ, ka Bušs runāja par Jaltu. Un ir gadījies, ka Jalta ir tās vēstures daļa, par ko cilvēki kaut ko zina un par ko viņiem ir kāda daļa. Es, protams, nevaru spriest par visiem 250 miljoniem amerikāņu, bet varu spriest pēc cilvēku atsauksmēm. Jalta patiešām vienmēr ir bijusi kaut kas pretrunīgs, jo no tā, ko jūs domājat par Jaltu, ir atkarīgs, kā jūs novērtēsiet amerikāņu darbību Otrajā pasaules karā. Un šodien šīs zemes iedzīvotājiem ir ļoti grūti pateikt, ka karš beidzās, bet tas nebija panākums. Ka tas neizplatīja demokrātiju visā Eiropā, bet beidzās ar to, ka puse Eiropas nokļuva totalitārisma jūgā. Labi, mēs slēdzām Hitlera koncentrācijas nometnes, bet mēs ļāvām Staļinam ierīkot vēl vairāk. Un pat šodien, pēc 60 gadiem, to ir ļoti grūti pateikt, jo daudzi amerikāņi uzskata, ka Otrais pasaules karš bija mūsu pareizais karš, kurā mēs cīnījāmies pareizajā pusē. Un Rūzvelts bija liels prezidents, kurš beidza karu… Daļēji tas ir tādēļ, ka nākošais lielais Amerikas karš bija Vjetnama, un Vjetnamu neviens par veiksmi nenosauks. Tā nu cilvēki saka, ka Otrais pasaules karš bija pareizs karš, bet Vjetnamas karš – nepareizs. Un cilvēki atskatās uz to karu kā uz kādu kritēriju, tā bija valsts, kādai mums vajadzētu būt, valsts, kas aizstāv pareizās vērtības. Kad es runāju par savu grāmatu auditorijās, es bieži runāju par to, kā mēs šai zemē domājam par gulagu un kā mēs atceramies Otro pasaules karu. Bieži vien kāds iebilst un saka, ka mēs vienalga bijām pareizajā pusē un Rūzveltam nevajadzēja darīt neko savādāk, krievi jau bija okupējuši Baltijas valstis… RL: Vai amerikāņi apzinās, ka Staļina nometnēs nogalināti apmēram 20 miljoni cilvēku? Aplbauma: Es domāju, ka par to ir vairāk zināšanu, nekā varētu gaidīt. Bet punkts, kas attieksmi pret gulagu atšķir no attieksmes pret holokaustu, it tas, ka tā izpēte, runāšana par to ir ļoti atkarīga no Amerikas iekšējās politikas. Četrdesmit gadus Amerikas ārējā politika bija Aukstais karš. Un šeit vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ir uzskatījuši, ka Padomju Savienība nepavisam nebija tik slikta, ka mēs esam veltīgi izmetuši naudu vējā, ka militārais industriālais komplekss ir spiedis mums pirkt jaunas lidmašīnas un bumbas, un tā tālāk. Cilvēki, kas bija pret Amerikas Auksto karu, tiecās Padomju Savienību izskaistināt. Tie, protams, bija kreisie. Es atceros, universitātē bija ļoti svarīgi būt pro-sovjetiskam, lai varētu pateit – nu labi, gulags jau nu nebija nekāda svarīgā problēma. Bija pietiekoši būt antireiganistam. Ja jūs ienīdāt Reiganu un domājāt, ka viņš ir slikts prezidents, ka viņš ir iztērējis daudz naudas armijai, tad visai ticams, ka jūs negribējāt arī dzirdēt neko sliktu par Krieviju. Ir brīnišķīgs citāts no Žana Pola Sartra, kurš teica kaut ko tādu kā: “Nerunājiet par gulagu, jo tas palīdzēs buržuāzijai.” Šādas attieksmes vairs nav, tā beidzās, kopš Aukstais karš beidza būt svarīgs iekšpolitisks punkts. Un man patlaban liekas, ka ir daudz vairāk neitralitātes. Cilvēki par to interesējas, jo tā ir vēsture. Cilvēki vēlas zināt, kas īstenībā notika. Tagad ir daudz vienkāršāk salīdzināt gulagu un holokaustu, kas, saprotams, ir pilnīgi leģitīmi un interesanti – abi notika vienā laikā, vienā un tai pašā kontinentā. Bet pirms kādiem divdesmit vai trīsdesmit gadiem tas bija pilnīgs tabu. RL: Vai jums šķiet, ka jūsu grāmata varētu kaut kā ietekmēt Amerikas politiķus attiecībā pret Krieviju? Aplbauma: Es nezinu, vai valdībā kāds ir lasījis manu grāmatu, lai gan Pols Volfervics to bija lasījis! Bet jā, es domāju ka mūsu analīze par to, kas Padomju Savienība patiesībā bija un kāpēc tā sabruka… es domāju, tam ir liela nozīme. Tam ir nozīme gan mūsu attiecībās ar Krieviju, gan citā veidā – tam ir nozīme mūsu attiecībās ar arābu pasauli un turienes totalitārajiem režīmiem. Tas, protams, ir kaut kas cits, bet tas, ko mēs patlaban domājam par uzvaru Aukstajā karā, Vašingtonā tiek saprasts kā daļa no tā, kas Bušu mudināja iesākt Vidējo Austrumu ofensīvu. Viņš par to teica arī savā runā Latvijā. RL: Kā jums šķiet, ko amerikāņu lasītāji varētu būt guvuši no jūsu grāmatas? Aplbauma: Mēs atgriežamies pie jautājuma, vai mēs atceramies gulagu un kāpēc. Uz to ir divas atbildes. Viena ir tāda, ka mēs cīnījāmies Aukstajā karā, jo bija skaidrs iemesls, kādēļ to darīt – mēs negribējām pieļaut, ka gulags izplešas pa visu pasauli un padomju totalitārisms okupē visu Eiropu. Un mums ir ļoti svarīgi to atcerēties. Kas bija iemesls Aukstajam karam? Kāpēc mēs tajā cīnījāmies? Pret ko mēs bijām? Es vēlējos, lai mana grāmata kļūst par daļu no mūsu vēstures, lai mēs atcerētos, kas tā bija par sistēmu, pret kuru mēs cīnījāmies. Un citā nozīmē, manuprāt, masu traģēdijas 20. gadsimtā – vai tas būtu holokausts, vai masu slaktiņš Ruandā, visās tajās ir arī kaut kas kopīgs. Runa ir par cilvēku spēju pārvērst savus līdzcilvēkus par necilvēkiem, kurus drīkst nogalināt vai izsūtīt, lai viņi strādā līdz nāvei. Man šķiet, jo mēs vairāk par tām zināsim, jo vairāk mēs sapratīsim, kāpēc tās notika. Un varbūt ne tik daudz tādēļ, lai spētu tās novērst, bet gan, lai spētu ieraudzīt šāda procesa pazīmes, lai saprastu, ar ko mums ir darīšana. Un, manuprāt, jo labāk mēs sapratīsim, kā šis process noticis dažādās valstīs, jo labāk mēs sapratīsim, kā tas notiek šodien. RL: Vai jūs esat lepna, ka esat amerikāniete? Aplbauma: (Ilga pauze.) Jā. Es gan esmu visai netipiska amerikāniete, jo esmu ļoti ilgi dzīvojusi ārpus Amerikas, vairāk nekā divdesmit gadus es dzīvoju Polijā, Anglijā un citur Eiropā. Bet dzīvojot tur, es, iespējams, augstāk novērtēju to, par ko Amerika iestājusies pēdējos divsimt gados. Amerikāņi reizēm ir neaprakstāmi kaitinoši un reizēm viņi ir stulbi, bet viņiem piemīt tāda kā mesiāniska ticība demokrātijai un cilvēktiesībām – tā ir apbrīnojama. Reizēm tā noved pie briesmīgām kļūdām, iespējams, ka karš Irākā var izvērsties par šādu kļūdu, bet bieži tas ir pamats kaut kam labam. Es uzskatu, ka šī ticība glāba Eiropu no komunisma. Esmu pārliecināta, ka tas būtu pārņemis visu Eiropu, ja ASV nebūtu iestājusies par NATO un citām struktūrām, kas tika radītas Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Un vēl es arī apbrīnoju šīs valsts spēju mainīties. Konstitūcija, mūsu pamatdokumenti ir ļoti vienkārši, bet tie uzrakstīti valodā, kas padarīja iespējamu… Ziniet, ja jūs klausāties cilvēktiesību līdera Martina Lutera Kinga runās, sešdesmitajos gados, jūs dzirdat šo valodu, Amerikas konstitūcijas valodu. Jūs zināt – visiem cilvēkiem jābūt brīviem, visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi – viņa runās tas bija… Un viņš spēja mainīt šo valsti, izbeigt segregāciju. Es apbrīnoju, ka ASV spēj mainīties, tās nav statiska sistēma. RL mājaslapā lasāma Annes Aplbaumas sleja Atvainošanās (The Washington Post, 2005. gada 11. maijs)