Kāda rituāla grāmata

Ko nozīmē rakstīt un nodot uzrakstīto citu cilvēku spriedumiem? Šķiet, kopš vien rakstība ieviesusies, ir rakstīts arī par rakstīšanas jēgu. Mudīte Šneidere grāmatā Dzīves sadedzinātie, kas tapusi gada garumā pēc viņas vīra, slavenā aktiera Harija Liepiņa nāves, vietumis raksta arī par to. Bet galvenokārt jautājumi par rakstīšanas sūtību un jēgām rodas, lasot tekstu, kurā ir pavisam par kaut ko citu. Jā, dienasgrāmata. Jā, rakstīta ar skaidri samanāmu iekšējā “arhitekta” un iekšējā “cenzora” līdzdalību, jo viscaur paturēts prātā praktiskais uzdevums: radīt tekstu, kas publicējams [1. Žēl gan, ka grāmatā, kas visdažādāko iemeslu dēļ ir kļuvusi par tādu kā bestselleru, ir tik daudz nopietnu iespiedkļūdu. Sastopamas arī neprecizitātes. Piemēram, 213. lappusē minēts profesors Goirbichs, bet acīmredzot ir domāts Ernsts Gombrihs. Paviršība un kļūdas gan ir visas mūslaiku latviešu grāmatniecības lāsts, bet attaisnojamas tās nav.], kas atdodams citiem. Kas varbūt domāts, lai atbildētu uz anonīmo lasītāju jautājumiem, arī tādiem, kādus lasītājiem vispār nekad neienāks prātā uzdot.

Tai pašā laikā grāmatas tapšanas “mehānisms” nav nekāds mehānisms, bet gan pašas Mudītes Šneideres dzīves būtiska sastāvdaļa, instruments sevis iesavināšanai situācijā “pēc”: pēc vīra nāves, pēc radikālas dzīves kvalitātes maiņas, pēc pavisam citādākas subjektīvās brīvības un atbildības situācijas iestāšanās. Lasītāja acu (vai drīzāk — tā saucamo gara acu) priekšā norisinās, Mišela Fuko vārdiem runājot, ētiskais darbs (travail ēthique) un/vai kāda askētisma forma (forme d’ascèse), kas, saka Fuko, balstās uz “patības tehnoloģijām”, tādām kā: dialogs, ieklausīšanās, meditācija, atmiņas trenēšana, apziņas izklaušināšana un pašanalīze, dienasgrāmatas, piezīmju grāmatiņas vai vēstuļu rakstīšana, arī kristīgās Baznīcas piekoptie “mirdināšanas” rituāli — grēksūdze, grēku nožēlošana un gavēšana.

Šāda tipa literatūra nav retums, brīžiem pat šķiet, ka radikāli nesaudzīgi biogrāfiski un autobiogrāfiski teksti ir gluži vai ejošākā prece eiropeiskās lasīšanas kultūras ietvaros. Šai ziņā Šneideres grāmata uzskatāma par cik vien iespējams mūsdienīgu. Ja lasām to kā autores cīņas ar slavenā vīra alkoholismu izklāstu, tad tai līdzinieku netrūkst. Atrodamas daudzas sirdi plosošas autobiogrāfiskas grēksūdzes par savu vai savu tuvinieku alkoholismu, atkarību no narkotikām, cīņu ar vēzi vai kādu citu slimību. Pieminēšu tikai vienu — profesora Džona Beilija Elēģiju Airisai — stāstu par viņa sievas, izcilās rakstnieces Airisas Mērdokas pēdējiem, Alcheimera slimības apzīmogotajiem gadiem.

Tomēr Dzīves sadedzinātie nav grāmata (tikai) par alkoholisma postu. Tā ir arī dzīva, pat savā dzīvīgumā pajēla liecība par kādu fenomenu, kas man nav īsti saprotams, proti, par teātra un aktiermākslas pielūgsmi (man šī pielūgsme aizvien ir šķitusi kaut kas elkdievībai pielīdzināms). Jāatzīstas, ka daudzināto Smiļģa teātri neesmu piedzīvojis un nekad neesmu to arī nožēlojis. Manuprāt, teātris, kas noticis kaut kad un kaut kur manā neklātbūtnē, man (kādam konkrētam indivīdam) nevar nozīmēt itin neko. Vai tiešām ir jārada pilnīgi mākslīgas “patriotisma” himēras, jākonstruē sevī godbijība pret kaut ko de facto neesošu? Nezinu, nezinu. Esmu tā veidojies, ka īsti nemāku kultivēt pielūgsmi un, vērojot kādas cilvēku grupas ekstātisku attieksmi pret kaut ko, vienalga, vai tas būtu aktieris, dziedātājs, sportists vai valstsvīrs, spēju vien paraustīt plecus. Jā, savulaik sajūsminājos par Pētera Pētersona Spēlē, spēlmani, par Edgaru Liepiņu, Andu Zaici un citiem Tilā Pūcesspieģelī, par vienu otru Ādolfa Šapiro izrādi, bet... Blaumaņa Skroderdienas pirmoreiz uz teātra skatuves vēroju Viestura Kairiša režijā Jaunajā Rīgas teātrī. Liekas, nekļūdīšos, sakot, ka pēdējos desmit gados vispār esmu apmeklējis tikai JRT un dažas reizes Operu. Un ne jau demonstratīvos vai kādos citos īpašos nolūkos, vienkārši tāpat. Turklāt personiski nepazīstu tikpat kā nevienu aktieri vai režisoru, tā ir sanācis, un viss. Un, patiesību sakot, stāsti par aktieriem un režisoriem, par teātra iekšējo dzīvi man kļūst interesanti tikai tad, kad tiem ir literāra vērtība, tekstā iebūvēts dramatisms un krāsainība. Šajā ziņā par lielisku prozu, kurai līdzvērtīgu velti meklēt “lata romānos” un daudzos citos latviešu literatūras apcirkņos, uzskatu Mudītes Šneideres sniegto Lilitas Bērziņas uzzīmējumu. Daudzējādā ziņā tādas ir arī lappuses par Pēteri Pētersonu, protams, arī par Smiļģi.

Grāmata ir arī par sevi pašu, šajā ziņā tā ir nesavažota, lai gan brīžiem emocionāli sakāpināta (iespējams, ka šī sakāpinātība ir autores personības īpatnība, bet tikpat labi tā var būt arī neapzināta “sevis uzlabošana” — patriotiskajās pasāžās par Latvijas zemi un tautu vai arī vārdisko iespēju kapitulācija pārdzīvojuma priekšā, kā, šķiet, gadās, rakstot par savām jūtām pret vīru). Nedrīkst, lasot Dzīves sadedzinātos, aizmirst arī, ka grāmatas autore ir profesionāla aktrise, kurai spēja ieiet lomā un brīvi iziet no tās (par to arī lasāms grāmatā) ir būtiska personības sastāvdaļa. Tāpēc jebkuram spriedējam jāuzmanās, jā gan, ar saviem spriedumiem. Tomēr travail ēthique šajā tekstā “stāv pāri visam”, un tas ļauj tekstu uzskatīt ne tikai par zīmīgu, bet arī par nozīmīgu.