Kad pirmoreiz pieklauvēju

Enārboras nomalē ir — vai vismaz bija — augsta, šaura, no masīviem stabiem celta nenožogota dzelzceļa estakāde — kinematogrāfista sapnis, īstā vieta, kur varētu kārot nokļūt ikviens romantiski pašnāvniecisks students; tiesa, man gan nav zināms, ka kāds jebkad no turienes būtu veiksmīgi — vai neveiksmīgi — nolēcis.

Man nav palikusi atmiņā notikumu secība, kuras rezultātā tur nonācām mēs ar manu draugu Vitniju, bet kādā ļoti agrā 1970. gada pavasara rītā, vēl diezgan noreibuši no iepriekšējā vakarā lietotā meskalīna, mēs pūlējāmies noturēt līdzsvaru, grīļodamies pāri šai estakādei, viens otru izaicinādami un lūkodami pārlieku nepievērst uzmanību Huronas upei, kas plūda cauri mijkrēslim kaut kur tālu lejā. Vitnijs bija dažus soļus man priekšā, es centos turēties līdzi. Laiku pa laikam mēs pablenzām viens uz otru kā divi uzjautrināti vājprātīgie. “Andale, andale, muchacho,” [1. "Andale andale, muchacho!” — aptuveni: “Nu, kusties, kusties, vecais!” (spāņu val.)] mēs viens otru uzmundrinājām Ātrā Gonsalesa [2. Ātrais Gonsaless — Speedy Gonzalez  — Holivudas studijas Warner Brothers radīts multiplikācijas seriālu varonis — pele-kovbojs, kuram, ātri skrienot un viltīgi vervelējot angļu valodā ar Meksikas spāņu akcentu, vienmēr izdodas izvairīties no lielā, ļaunā perfekti angliski runājošā kaķa nagiem.] multenes balstiņā — neprasiet, kāpēc.

Mēs ar Vitniju, labākie draugi kopš vidusskolas laikiem, kaut kā bijām aizķepurojušies līdz mūsu pirmā Mičiganas Universitātes gada pēdējai nedēļai — kaut gan nedomāju, ka būtu iespējams vēl mazāk piedalīties studijās vai koledžas dzīvē vispār, nekā to bijām darījuši mēs. Tovasar Vitnijs devās ceļojumā, meklēdams kaut ko līdzīgu savienojuma klikšķim, un galu galā smagi saslima ar dizentēriju, ko bija saķēris savos klejojumos pa Indiju un Afganistānu. Es savukārt skrīpāju savās gala eksāmenu burtnīcās dažādas revolucionāras asprātības, kas tika atalgotas ar iespēju kārtot eksāmenus vēlāk. Arī man bija lieli plāni. Es gatavojos ekspatriēties — vienkārši neatgriezties no vasaras ceļojuma uz Eiropu. Es biju gatavs teikt Amerikai ardievas, pārdot pasi melnajā tirgū un dzīvot kā pagadās. Gulēšu zem klajas debess, strādāšu par vēdera tiesu. Es biju palasījies Vēža tropu [3. Vēža trops (Tropic of Cancer), amerikāņu rakstnieka Henrija Millera (1891-1980) slavenākais darbs. Grāmata tika izdota Parīzē 1934. gadā un uzreiz aizliegta ASV “piedauzīgā” satura dēļ. Kad 1961. gadā aizliegums tika atcelts, grāmatas amerikāņu pirmizdevums kļuva par bestselleru. Vēža trops ir autobiogrāfiskas refleksijas par autora dzīvi Parīzē 30. gadu sākumā, kad viņš, bez graša kabatā un pastāvīgi izsalcis, “varonīgi nokāpis pašās zemes zarnās, veicot bīstamo ceļojumu vaļa vēderā.” Starp citiem viņa darbiem minami Tropic of Capricorn, Black Spring un triloģija Nexus, Sexus un Plexus.] , un manas smadzenes kvēloja.

Visu šo laiku, joprojām dzīvodams pirmkursnieku kopmītnē, es regulāri smēķēju marihuānu un kopā ar trakākajiem stāva iemītniekiem lietoju meskalīnu un LSD. Es arī zagu — studentu pilsētiņas veikalos gandrīz ik dienas “atbrīvoju” grāmatas un citus pirmās nepieciešamības priekšmetus. Tā vietā, lai apmeklētu nodarbības, es dzīvoju visu nakti augšā, tupēju studentu bibliotēkā, šķirstot lielo pasaules atlantu vai lasot Henriju Milleru, vai nolienot kādā nomaļākā vietiņā starp plauktiem ar piezīmju burtnīcu un slepus ienesto Ripple [4. Ripple vīns — tradicionālais trūcīgu studentu alkohols, kas garšo pēc vīnogu sulas, kura atšķaidīta ar cukura sīrupu.] vīna pudeli. Tur es ņēmos sastādīt plānus, pierakstīt savas fantāzijas, savus Toro [5. Henrijs Deivids Toro (1817-1862) — amerikāņu esejists, naturālists, dzejnieks, kura slavenākais darbs ir Walden — autobiogrāfisks stāsts par dzīvi mežā, atsakoties no civilizācijas uztieptajām vērtībām — progresa, industrializācijas, komercijas un bagātību uzkrāšanas.] parauga manifestus par labāku, patiesāku dzīvi.

Dīvaini, kā mēs iekļūstam paši savā dzīvē. Es skaidri redzu to agro rītu — kā mēs abi trīcam un stulbi smaidām, un tikai kļūmīgs solis mūs šķir no briesmīgiem ievainojumiem vai nāves — un es to redzu kā attēlu, kas izrauts no kāda attēlu kopuma vai, būsim atklāti, kā brīvu kritienu, kas pārtrūks tikai vairākus mēnešus vēlāk kādā lētā īrētā istabā Barselonā, kur es sēžu gultā un aiz izmisuma raudu, jo saprotu, ka nespēšu novest savu plānu līdz galam, ka man nāksies atgriezties mājās, ka mana lielā bēgšana beigusies ar fiasko.

Bet kad gan tas viss sākās? Protams, mēs visi atceramies sajūtu, ka bītli ir “gaisā” — sākumā kā kas pilnīgi jauns, tad kā pastāvīga publiska performance. Taču es atceros arī, kā stāvēju Eda Dauninga aptiekā pāri ielai no Volnatleikas skolas un izdzirdēju no kāda tranzistora atskanam pirmās dziesmas Satisfaction zumzošās ģitāras taktis — tajā brīdī man bija skaidrs, ka pārrauta kāda barjera, ka pasaulē parādījies kas jauns un satraucošs, kaut kas, ko nevar iegrūst atpakaļ radio un izlikties, ka tas nekad nav atskanējis.

Tolaik es vēl nemācījos vidusskolā. Visi mani draugi — čaļi, ar kuriem izvēlējos draudzēties vai draudzējos nepieciešamības spiests, jo nebiju ne sportists, ne sērfotājs, interesējās par grupām, uzsāka paši savējās, runāja tikai par ģitārām un pastiprinātājiem un par to, kuras grupas spēlēs kuru skolu ballēs. Arī mani mocīja līdzīgs izsalkums. Piedabūju vecākus, lai noīrē man ģitāru — elektrisko Gibsonu ķiršsarkanā krāsā. Arī es slamstījos “kapzeķīšu lēkātavās” (tā tolaik sauca mana gadagājuma balles), kas tika sarīkotas sporta zālē pēc katras futbola vai basketbola spēles. Meiteņu klātbūtnē es pārāk nervozēju, lai man ienāktu prātā dejot, man pilnīgi pietika ar to, ka varēju stāvēt malā netālu no skatuves, pētīdams muzikantus, viņu matu sakārtojumu un džīnas, un pūlēdamies iegaumēt viņu spēlētās akordu kombinācijas. Atceros, kā mani izlaiž — vai nu paša māte vai kāda cita — pie Bērmingemas Tīņu centra, kā iespiežos iekšā, lai dzirdētu vietējā puiša Boba Sīgera jauno grupu, un kā manu uzmanību neatlaidīgi piesaista ģitārists, kuram ne vien bija garākie mati, kādus līdz šim biju redzējis vīrietim, bet kurš bija skaists kā meitene.

Tas viss notika ļoti agrīni — kā jau teicu, vēl pat nemācījos vidusskolā — taču es neņemos apgalvot, ka tie bija sešdesmito gadu fenomena aizsākumi. Daži no elementiem, tiesa, bija tie paši, taču īstās sajūtas vēl nebija. Jā, pa radio spēlēja roku — tik skaļi, cik varējām to uzgriezt, un mēs centāmies uztrenēt universāli pazīstamās dumpīguma un vienaldzīguma pozas, aizdedzinot cigareti no iepriekšējās nodeguļa un strēbdami savu čiepto alu ar tādu pašu bezrūpību kā krastā palaisti matroži. Taču arī tas vēl nebija gluži tas. Kaut kas mums nezināms vēl tikai brieda.

Vēl tas nebija gluži atklājies arī 1967. gadā, kad man bija sācies pirmais no vēlāk daudzajiem dziļas vienaldzības periodiem. Taču ja citas reizes bija visumā necaurredzamas, hormonālas, bez kontūrām vai konkrēta iegansta, šī izauga no nepārprotama aizvainojuma. Mani vecāki, kuriem nepavisam nepatika ne Grouvsa, lielā publiskā vidusskola, kuru es tagad apmeklēju, ne čaļi, ar kuriem kopā es pavadīju laiku — šie pārpīpējušies rokmīļi, mani dvēseles brāļi — pēc garākām pārrunām nolēma mani pārcelt uz Krenbruku, zēnu privātskolu, kas atradās turpat mūsu ielā. Es, protams, nedzīvošu internātā, taču man nāksies pakļauties daudz stingrākai kārtībai, kā mācību, tā citu aktivitāšu ziņā.

Tas bija toreiz, kad bezspēcīgs, slazdā, spiests pakļauties tēva gribai, kuru viņam tik ļoti patika uztiept, es uzsāku dumpi, kas izpaudās kā iekšēja atdalīšanās. Ar kliegšanu es neko nepanākšu, tik daudz man bija skaidrs, savukārt draudi un atteikšanās tikai rosinātu viņu vēl vairāk piegriezt skrūves. Es nolēmu, ka vienkārši dzīvošu savu īsto dzīvi dziļi sevī, tur, kur viņam tā nebūs redzama. Ārēji tas šai pirmajā vientulīgajā bezdraugu gadā izpaudās tā, ka es sēdēju savā istabā aiz aizvērtām durvīm un klausījos plates — Bobu Dilanu, Pīteru, Polu un Mēriju, Donovanu — sapņoju vaļējām acīm un lasīju. Droši vien izskatījās, ka esmu labs zēns — rāms, pakļāvīgs — un mani vecāki noteikti domāja, ka viņu plāns īstenojies veiksmīgi. Taču man šķiet, ka tolaik vienkārši krāju enerģiju un asināju savu pāridarījuma sajūtu. Es biju nelaimīgs, briesmīgi vientuļš un reizē — ja vien tas neizskatās pēc pārāk kliedzošas pretrunas — man šis trimdinieka stāvoklis tīri labi patika. Tā kā es to piedzīvoju īstajā laikā — man bija piecpadsmit gadu — tas man sniedza visintensīvāko un daudzsološāko sevis apjēgsmi. Es gulēju, iespiedis galvu starp stereo skaļruņiem, ļaudamies visam skumju un atsvešinātības skaudrumam, taču, kad pagriezos uz sāniem un ieraudzīju, kā aiz loga koku zarus šūpo vējš, man šķita, ka kaut kur man jau tiek saiņota dāvana, ko sola nākotne.

Šis garais sevis slēpšanas, šis ievilktās elpas periods bija tas, ar ko sākās mani sešdesmitie gadi. Tas bija tolaik, šai izplūdušās atvērtības periodā, kad es koncentrējos, lai saprastu, kas varētu notikt tālāk, un uztvēru pirmo pazemes grūdienu atbalsis, pirmās pazīmes, ka notiks tāds izvirdums, kāds man pat prātā nebija nācis. Šos grūdienus pārraidīja radio, tieši no tā bija jūtams, ka dusošais monstrs sakustējies.

Radio es klausījos — sākumā tā bija popmūzika — kopš tā brīža, kad septītajā klasē man uzdāvināja pirmo tranzistoru. Šī mazā, mākslīgās ādas pārvalkā ietērptā plastmasas kastīte bija ieslēgta visu laiku. Kad no rīta tīrīju zobus, radio bija turpat blakus uz plaukta. Vakaros gulēju gultā ar ausī cieši iespiestu puļķīti. Es klausījos Motown, bītlus, vēlākās britu grupas, agrīno Rietumpiekrastes roku, kā, piemēram, Buffalo Springfield, Byrds. Kad sāku pirkt plates, parasti tie bija folkroka ieraksti — radio tos tik bieži nespēlēja. Bet man patika apvāki, visi šie autsaideri, kas ar savām ģitāru kastēm pozēja uz raupju pilsētainavu fona, visa šī burvība, kas man strāvoja pretī no vārdiem “Blīkera iela”.

Tad, kaut kad šī pirmā, bezgalgarā Krenbrukas gada laikā, es atklāju FM radio. Tas vairs nebija nekāds vidējo viļņu roks, tas bija pavisam kas cits, un tajā es traucos iekšā ar tādu pārliecību, it kā uz durvīm būtu rakstīts mans vārds.

Tolaik Detroitā bija divas alternatīvās FM raidstacijas, WABX un WRIF. Es klausījos pēdējo — sevišķi tad, kad ēterā bija dīdžejs vārdā Onkulis Rass. Es klausījos mūzikas atklāsmē, dziļi piesātinātajās skaņās, kas tik krasi atšķīrās no tā, ko biju dzirdējis agrāk. Te bija garie gabali, īstie gabali, dziesmas, kas ar savu garumu vien noliedza visu šo iekonservēto Top-40 etosu. Tā bija mūzika, kas bija radīta pašas mūzikas dēļ, nevis peļņai. Creedence Clearwater spēlēja savu bezgalgaro Susie-Q, Chambers Brothers — Time Has Come Today, Cream — Crossroads, skanēja dīvaini gabali no Sanfrancisko, Grateful Dead un Jefferson Airplane gabali. Es uzsūcu to visu, bez kādas atlases, varbūt tāpēc, ka no tiem — no kaut kā “aiz” šīs mūzikas —  strāvoja kāda apjausma, ko es tik ļoti koncentrēti mēģināju uztvert. Ar to bija piesātināta gan mūzika, gan vārdi un, iespējams, ceļu uz to es būtu atradis arī bez pavadoņa. Bet man taču bija Onkulis Rass ar savu maigo, “sazāļoto” balsi, kurš to visu prata savīt kopā — šo mūziku, šo kultūru, nebēdnīgo, uzticību izraisošo runas veidu un norādēm, ko viņš bārstīja it kā piemiedzis aci, ka pastāv vēl cita pasaule, un ka šīs dziesmas ir tās reklāma. Es kaut ko jau zināju par narkotikām, par marihuānu, taču nekad nebiju tās mēģinājis — vienkārši nebija vēl bijis izdevības. Rass, kā varēja noprast, par to visu zināja krietni daudz. Viņa balss, kas, nosaucot raidstaciju identificējošos burtus, šķita tos izvilinām no pašām viņa apcerīgās dvēseles dzīlēm — W...R...I...Efffff — klausītājam liecināja, ka arī viņš pats atrodas pilnīgā zālītes varā. Viņa mazie stāstiņi — tai pašā balsī — pēkšņi iedvesa jaunu, aizraujošu dzīvību vispiezemētākajām pļāpām: “Veči, vakar es vizināju ar moci savu dāmu...” vai: “Uz stūra es saskrējos ar dažiem frīkiem, dažiem brāļiem un viņi nudien izskatījās jokaini...”

Sanfrancisko, Ņujorkā, uz dažiem Detroitas ielu stūriem — risinājās cita dzīve, tur raisījās jauna enerģija, kam nebija nekāda sakara ar drošo, pārtikušo un pieticīgo pasauli, kurā mani spieda dzīvot nožēlojamais liktenis. Tā bija perfekta klišeja — mana nikni nosodošā piecpadsmitgadnieka attieksme pret dzīvēm, kas ritēja man apkārt, un pašpārliecība, ar kādu es sevi uzskatīju par savādāku. Dzīve, kādu no manis prasīja, bija viltojums, viss, kas ar to saistījās — meli. Taču mūzika zināja ko citu, to zināja arī Rass, šie cilvēki, par kuriem viņš stāstīja — “frīki” — kurus es arī šur tur biju manījis — uz ielu stūriem vai garām braucošās dīvaini izrotātās mašīnās — arī viņi zināja. Taču attālums, kas mūs šķīra, bija pārāk liels; es nevarēju ne no šā, ne no tā piepeši sākt izlikties, ka esmu viens no viņiem.

Un tā nu es vienkārši klausījos, klejoju un fantazēju. Es biju pilnīgi viens. Man nebija nekāda sava loka, nekādas sabiedrības, no kuras es būtu varējis smelties kādas norādes vai solidaritātes apliecinājumus, pēc kādiem jutu nepieciešamību. Es ierāvos savas istabas kaktā, tupēju gultā, strinkšķinādams ģitāru, un, ja vecāki kaut kur izgāja, žigli sameklēju cigaretes un devos aiz mājas stūra uzpīpēt.

Es tik ilgi kavējos pie šī laika manā dzīvē tāpēc, ka īsti negribas no šī savādi drūmā perioda šķirties. Man šķiet, ja nesapratīšu, kas es biju tai laikā, es nesapratīšu, kur ierakstāms šis satraucošais un biedējošais tēls — mēs abi, Vitnijs un es, bravūrīgi lavierējam pāri augstajai estakādei —; un, ja tas nekļūs skaidrs, tad tumsā paliks arī viss, kas sekoja pēc tam.

Mana sevī ievilkusies vientulība, visa šī mūzika un prātojumi, pieraksti pēc Ferlingeti [6. Lorenss Ferlingeti (1919) — amerikāņu dzejnieks, redaktors un izdevējs, Sanfrancisko slavenās grāmatnīcas un izdevniecības City Lights dibinātājs, izdevis daudzus bīta paaudzes dzejnieku darbus, ieskaitot Alena Ginsberga poēmu Howl (Kauciens).] pārlapošanas — tas arī ir brīdis, kurā nobriest pārmaiņas. Man bija tikai piecpadsmit gadu, un neko daudz es nezināju, taču es zināju, ka kaut kam jānotiek.

Koledža? Es atceros, kā, noguļot neskaitāmas nodarbības, man izdevās sevi pārliecināt, ka šī nolaidība ir politisks akts. Universitāte bija vienkārši daļa no sistēmas — tās pašas sistēmas, kura meta bumbas uz ziemeļvjetnamiešiem, kura sponsorēja ROTC  [7. ROTC — Reserve Officers’ Training Corps (Rezerves virsnieku sagatavošanas korpuss) — amerikāņu armijas organizācija, kas nodarbojas ar militāro apmācību un vervēšanu, sevišķi aktīvi darbojas universitāšu pilsētiņās.] programmu, kuras miteklis atradās dažas ēkas tālāk. Mēs bijām “tauta”, un mūsu patiesība bija apreibināties, būt kopā un nedarīt nevienam pāri. Toruden mēs lielā pulkā protestējām pret ROTC, ieradās nobruņoti policisti un mūs izklīdināja. Turpat vai katru dienu mēs pusdienlaikā pulcējāmies lielajā zālājā, kur runātāji nosodīja karu, kur tika izplatītas dažādas petīcijas. Enārbora galu galā bija vieta, kur radās kustība Studenti par demokrātisku sabiedrību. Es biju tur — mēs visi bijām tur — kad gaisā pacēlās neskaitāmas dūres un tika skandēts “Varu tautai!” un “Ho-Ho-Ho-ši-min — NLF lai svin”. Nevaru apgalvot, ka tolaik būtu varējis pastāstīt, kas īsti ir NLF un par ko vispār bija šī retorika. Bet es biju “cool” un “cool” nozīmēja ar savu augumu palīdzēt briedēt pūli. Ar vienu aci es vēroju runātāju, ar otru, protams, tuvāko meiteni džīnu jaciņā.

Mani sešdesmitie gadi nebija politiski. Tas ir fakts, no kā es kaunos, jo cilvēkiem, kas bija ap mani, šķiet, patiesi rūpēja, kas notiek ar šo valsti. Manas simpātijas, protams, bija radikāļu pusē. Taču es biju tik ļoti aizņemts pats ar sevi, ka necik daudz simpātiju, ko dāļāt, man nemaz nebija. Mani sešdesmitie gadi — mani kontrkultūras gadi — patiesībā bija pozēšanas nevis cīņas gadi. Niknums manī vai plūda pāri malām, taču tas bija apjukuša cilvēka niknums. Tolaik apgalvoju, ka tas vērsts pret sistēmu, pret varu un struktūru, taču daudz lielākā mērā tas bija vērsts pret tēvu. Kad toruden es kopā ar pusmiljonu vienaudžu devos uz Vašingtonu, lai piedalītos miera gājienā, īstenībā es neprotestēju tik daudz pret ASV iejaukšanos Vjetnamā, cik pret sava tēva aroganci, pret viņa nepiekāpīgo, kritizējošo attieksmi pret mani. Varbūt, ka tas nemaz nav arī tik skaidri nodalāms — tolaik viss saplūda kopā. Mans tēvs bija Niksona atbalstītājs — viņam derdzās visa šī jaunatnes kustības nesavāktā dekadence. Tāpēc maršēt, skandēt un vicināt dūri pa gaisu un tad sēdēt kādā busiņā un pietempties ar Ripple vīnu — viss bija viens. Tas viss nozīmēja kaut kādā ziņā spītēt tēvam, kaut gan viņš diez vai pat zināja, ka neatrodos vis savā kopmītnē, bet simtiem kilometru attālumā no tās. Aizņemts ar vēstures taisīšanu.

Mums ar tēvu tajā un nākamajā gadā bija vissaspringtākās attiecības. Es zināju, ka katru ceturtdienu viņš ieradīsies Enārborā, lai vadītu aspirantu semināru universitātes Arhitektūras fakultātē, un ka dažas no šīm ceturtdienām mēs kopā pusdienosim restorānā, ko sauca Dominick’s. Cik gan sāpīgas šīs reizes bija mums abiem — es nepacietīgi gaidīju, kad stunda būs apkārt, lai mani neredzētu kopā ar uzvalkā ģērbušos tēvu, tēvs savukārt centās — ne vienmēr sekmīgi — paturēt pie sevis komentārus par manu izskatu. Kādu atvieglojumu es sajutu, kad viņš beidzot atvadījās un devās uz mākslas un arhitektūras ēku, bet es varēju aiz tuvākā stūra uzvilkt cigareti!

Rudens semestrī izpriecas turpinājās un kļuva vēl intensīvākas. Es apreibinājos vai katru vakaru un tik tikko spēju tikt galā ar studijām. Pamazām kļuvu aizvien drūmāks un lecīgāks. Kādu laiku pie mums togad dzīvoja mana tēva māte Mērija [8. Mērija Birkerte — folklorista Pētera Birkerta sieva, literatūrzinātnieka Antona Birkerta svaine, arhitekta Gunāra Birkerta māte] — tolaik jau cienījamā vecumā — kuru tēvs bija atvedis no Latvijas paciemoties. Līdz ar to ik pa dažām nedēļas nogalēm man bija jābrauc mājās pie ģimenes. Es to, protams, nevarēju ciest un darīju to zināmu arī pārējiem. Kādu vakaru, ēdot vakariņas, paziņoju, ka jā, es, piemēram, uzskatu, ka marihuānu vajadzētu legalizēt, ka es smēķēju to visu laiku — gluži tāpat kā visi pārējie mani paziņas. Redzēju, kā tēvs savas mātes klātbūtnē pūlas savaldīties, un izjutu ļaunu prieku, ka man izdevies viņu sāpināt.

Tajos mēnešos es pasāku lasīt Henriju Milleru un piesaukt viņu kā atbrīvošanās balsi. Sagadīšanās pēc biju iegādājies nelielu grāmatiņu plānos vākos ar nosaukumu Klusās dienas Klišī un, gaidot kāda pēcpusdienas koncerta sākumu, sācis to šķirstīt. Piepeši aizmirsu visu, ko biju ieplānojis. Devos atpakaļ uz kopmītni un, iemeties gultā, sāku lasīt par šo brīvo garu, šo izdomas bagāto rakstnieku-huligānu. Es nevēlējos neko vairāk, kā būt viņam līdzīgs, klejot apkārt, pārvietoties no gultas uz gultu, izkrāpt ēdienu, dzīvot ko līdzīgu ielas dzīvei un katru mirkli būt gatavs pilnīgi pakļauties sava gara slēptajam aicinājumam.

No šīs mazās grāmatiņas es nokļuvu pie citām, pie abiem Tropiem, pie triloģijas Sexus, Plexus un Nexus — un, tā kā zem kājām man nebija stingra realitātes pamata, pavisam īsā laikā man radās plāns. Es izstāšos no šīs korumpētās sistēmas, aizbēgšu no tēva vīpsnām un kritikas, došos uz Eiropu — nevis ceļojumā, bet apmesties tur uz dzīvi. Es tur palikšu uz visiem laikiem, būšu ekspatriots. Kā man patika šis vārds! Es patiešām varēju sevi iedomāties dzīvojam romantiska klaidoņa dzīvi — Parīzē, Londonā, Grieķijas salās, Spānijā. Es ļaušos situāciju plūsmai, pieņemšu jebkuru darbu, pelnīšu iztiku ar to, kas galvā; es kļūšu par čigānu un turēšu roku tieši uz dzīves pulsa.

Šī fantāzija tagad šķiet tik ekstravaganta — nespēju ticēt, ka es to uztvēru pilnīgi nopietni. Bet nē, manās dienasgrāmatās lappusi pēc lappuses pilda saraksti ar to, kas varētu būt nepieciešams; es rūpīgi pētīju kartes. Tolaik viss bija savādāk. Klaiņošana bija pieņemta lieta. Hipiji klaiņoja visu laiku, uzsāka komūnas, pavadīja dzīvi ceļā, soli pa solim virzījās uz Himalajiem. Es būšu daļa no šīs vispārējās migrācijas. Un tad kādu dienu es to visu aprakstīšu.

Mācību gadu es pabeidzu visnotaļ nožēlojami — tā bija pirmā reize, kad man kas tāds bija atgadījies, pirmā reize, kad nebija iedarbojušās allaž glābjošās intelektuālās ambīcijas. Man vienkārši viss bija vienalga. Nē, patiesībā es pat lepojos ar savām neizliktajām atzīmēm, doma, ka esmu atteicies no koledžas dzīves liekulības, man sagādāja patiesu baudu. Apsēdies kārtot pēdējo eksāmenu, ķīniešu literatūrā, es ilgi blenzu jautājumu lapā. Es labi zināju, ka nepūlēšos atbildēt ne uz vienu no tiem, tomēr blenzu. Tad, iekšēji smaidīdams, paņēmu pildspalvu un ļoti rūpīgi eksāmenu burtnīcā iezīmēju taureni izplestiem spārniem. Zem attēla kaligrāfiskā rokrakstā parakstīju:

“Profesors Kramps iemiga un sapņoja, ka viņš ir tauriņš. Vai varbūt tas bija tauriņš, kas iemiga un sapņoja, ka viņš ir profesors Kramps?”

Savācu savu mugursomu un, skatīdamies pāri studiju biedru noliektajām galvām tieši uz profesoru Krampu, es piegāju pie viņa rakstāmgalda un noliku uz tā savu burtnīcu. Uzkavējos tikai tik ilgi, lai reģistrētu viņa sāpju un izbrīna pilno skatienu. Tad es pamāju, pa pusei palocījos un atstāju telpu. Un kādas divas stundas, baudīdams maija sauli, biju pilnīgi pārliecināts, ka nekad vēl neesmu rīkojies tik ļoti saskaņā ar savu sirdsapziņu, ka nekad vēl neesmu bijis tik brīvs.

Mana biļete bija turp un atpakaļ, un maniem vecākiem pat prātā nenāca, ka no atpakaļceļa grasos atteikties. Ņemot vērā plānotā pasākuma neatgriezeniskumu, es tagad brīnos, cik normāli spēju izturēties mājās. Dzīve kopmītnē bija beigusies, es biju atgriezies ģimenes klēpī. Biju laimīgs, ka manā rīcībā ir vairākas nedēļas gulēšanai, lasīšanai un plānu pilnveidošanai. Es devos garās pastaigās un spēlējos ar mazo brālīti. Es nevienam neko nestāstīju par katastrofāli aizvadīto mācību gadu. Kad pa pastu pienāks sekmju lapa, es jau sen būšu prom.

Vakarā pirms aizlidošanas — visi domāja, ka pavadīšu sešas nedēļas Anglijā un Francijā, — mans tēvs aizveda mani vakariņās uz smalko restorānu Fox & Hounds. Bija redzams, ka viņš nobriedis īstai vīru sarunai, un arī es gatavojos turēties kā vīrs. Mēs iedzērām vīnu un, jo ilgāk sēdējām un filozofējām, jo grūtāk man kļuva paturēt savu noslēpumu pie sevis. Beidzot, paļaudamies uz labo saskaņu, kas starp mums valdīja, es nevērīgi izmetu, ka esmu nodomājis varbūt kādu laiku padzīvot Eiropā. “Ja man tur patiks,” es teicu, “varbūt es uz laiku pārtraukšu studijas, sameklēšu darbu...”

Tēvs reaģēja tūlīt uz vietas. Viņš paskatījās man cieši acīs, skarbi savilka muti un teica: “Nē.” “Kā to saprast?” es jutu, ka vēderā sāk plivināties taureņi. “Saprast tā, ka neko tamlīdzīgu tu nedarīsi. Tu atgriezīsies tajā datumā, kas rakstīts biļetē, vai nebrauksi vispār.”

“Bet...” Acīs man sakāpa pazīstamās aizvainojuma un izmisuma asaras, kuras parasti no tēva slēpu. Taču šoreiz jutos vienlaikus sāpināts un stiprināts. Ja viņš pats tā grib... Viņa nepiekāpība, atteikšanās mani pat uzklausīt man visu padarīja vieglāku. Viss, kas viņu interesē, ir saglabāt autoritāti. Savu plānu es īstenošu tik un tā. Un tad viņš teica — pilnīgā nesaistībā ar visu iepriekšējo — “Tu salauzīsi savas mātes sirdi.” Un pret to man nebija argumentu.

Pavadījis dažas naktis lētā hotelī netālu no Pikadilijas laukuma, es ar stopiem apceļoju Anglijas dienvidus — iztēlodamies sevi kā īstu klaidoni, es zagos pa pilsētiņu dzīvojamiem rajoniem, lai no kāda lieveņa nočieptu kārtējo piena pudeli. Vinčesterā es pārgulēju pie kāda sena Krenbrukas drauga un neprātīgi — kaut īslaicīgi — iemīlējos skaistā pakistāniešu meitenē, kas mācījās netālajā Svētā Svitana skolā. Tad es aizstopoju atpakaļ uz Londonu, satikos ar Markusu, un kādu laiku mēs mētājāmies, medīdami meitenes, kurās iemīlēties. Tad mēs pārbraucām pāri uz kontinentu, un tad, pēc dažām dienām Amsterdamā, kur apmeklējām legālos hašiša bārus un klīdām gar kanāliem, Markuss satika eksotiska paskata blondīni, vārdā Enneka, kura bija ar mieru doties viņam līdzi uz Indiju.

Mēs ar Markusu šķīrāmies uz kāda tilta. Atceros, kā tovakar nosēdos pie galda un uzrakstīju melanholisku dzejoli par diviem draugiem, kuri dodas katrs savā virzienā. Dzejolis beidzās ar rindām: “Katrs no mums/ Aiziet pasaulē no sava stūra.” Un tad devos ceļā, lai sastaptos ar Vitniju.

Kopā ar Vitniju krustu šķērsu izbraukājām Franciju, aizstopojām līdz Parīzei, kur visu nakti klīdām pa ielām, jo mums nebija, kur nakšņot, pārtikai no neaizslēgtas mašīnas nozagām bageti, tad devāmies  uz laukiem. Tur atkal mēģinājām stopot, bet mums neveicās. Caurām dienām mēs vilkāmies pa ceļa malu, kaldami plānus, sūdzēdami viens otram grēkus, lamādami garām traucošās automašīnas. Mēs pārtikām no maizes, siera un šokolādes, pārgulējām zem klajas debess, lēnītiņām virzīdamies uz Rivjēras pusi, kur muļķīgā kārtā bijām iedomājušies sastapt interesantus cilvēkus, kas noteikti gribēs mums dot pajumti. Taču kolīdz tur nokļuvām, kļuva skaidrs, ka galīgi tur neiederamies — veikalu īpašnieki izaicinoši sakrustoja rokas uz krūtīm un vienkārši blenza uz mums, skaistās sievietes vispār neievēroja, ka stāvam uz tā paša trotuāra, kur viņas. Un tad mēs griezām ilksis uz Spāniju — atceros brīnumaino, tveicīgo vakaru, kad nokļuvām Barselonā, visas šīs augļu grēdas, putnu būrus, dīvainās smaržas, kas pildīja gaisu. Tur mums izdevās aizvainot veselu baru prostitūtu (mēs, protams, pat nenojautām, ka viņas ir prostitūtas), kuras pēc kārtas nāca pie mūsu galdiņa apjautāties, vai nevēlamies viņas uzcienāt ar dzērienu. Tur mēs citu vakaru dzērām kopā ar alžīriešiem, kurus traki uzjautrināja mūsu sēcošās piezīmes un plātīšanās ar rokām; tad piepeši bārā iebruka civilās gvardes falanga un ar nūju un spērienu palīdzību izdzina viņus uz ielas, sabāza kravas mašīnā un kaut kur aizveda. Un tur, kādā lētā īrētā istabā, es beidzot salūzu. Sēdēdams uz gultas malas, malkodams alu un pierakstīdams savas domas dienasgrāmatā, kamēr Vitnijs gulēja, es piepeši sapratu, ka nespēšu īstenot savu plānu. Man nebija nekā, uz ko paļauties — valodas es nezināju, prast neko nepratu. Pienāks ziema un man nebūs, kur tverties. Un man pietrūka ģimenes. Bija vajadzīga visa šī dauzīšanās apkārt, lai es to beidzot saprastu. Gulēju gultā, pagriezis Vitnijam muguru, un pār vaigiem man straumēm plūda asaras.

Divas nedēļas vēlāk, pēc desmit dienām Formenteras salā, kur pārgulēju krastmalā, kur vienu pēcpusdienu pavadīju cietumā par peldēšanos bez drēbēm (biju saticies ar Nīnu, kurai nācās piekukuļot policistu, kurš mani bija arestējis, ar veselu žūksni pesetu), pārcietis to, ka man neļauj iebraukt Anglijā, jo kājās nav kurpju (tās bija vienkārši sadalījušās, Nīnai nācās nopirkt pāri muitas punkta otrā pusē un pārsviest tās pāri nožogojumam), es uzmeklēju savu čārtergrupu un ieņēmu vietu lidojumam uz mājām.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Fragments no Svena Birkerta memuāriem, kuri
iznāks 2002. gadā, īpaši sagatavots publicēšanai
žurnāla Dissent 1998. gada 4. numurā.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Svenu Birkertu.