Kad atlaižas piekūns

Gintars Varns: (Klepo.) Atvainojiet. Es slikti gulēju…

Rīgas Laiks: Kā tā?

Varns: Nezinu. Pamodos piecos no rīta, bet deviņos atkal aizmigu.

RL: Vai jūs sapnī turpināt redzēt to, kas notiek Operā?

Varns: Jā, visbiežāk jā… (Smejas.)

RL: Kā jūs raksturotu savu jauno uzvedumu?

Varns: Masku balle ir tā kā torte ar krēmu pa virsu — tajā ir gan mazliet no komēdijas, gan no melodrāmas, un kaut kas no farsiņa, un pat mazliet no operetes. Es esmu lasījis dažas intervijas un arī redzējis video, kur šī izrāde veidota pēc principa “visa dzīve — tā ir maskarāde”… Man tas nav interesanti, un tas ir arī ļoti novalkāts, kopš Šekspīra laikiem — jau šeit sēž (pārvelk ar roku pāri kaklam). Protams, tur šī tēma ir, viņi pārģērbjas jau pirmajā ainā par visādiem jūrniekiem, zvejniekiem, un mēs tagad iesim pie tās Ulrikas. Taču es gribētu, lai šī tēma būtu tikai fonā. Tiesa, Gustavs pats mīl pārģērbties, mīl balles, mīl teātri, mīl spēlēt lomas… Viņš taču pats arī tiešām spēlēja galvenās lomas galma teātrī.

Mums pirmā aina nav viņa istabā, bet zālē, kas tiek iekārtota nākošās dienas vakaram, ballei. “Balles uzstādīšana” ir kā tāda forma, rāmis, bet iekšpusē notiek Gustava traģēdija ar visām sirdslietām.

RL: Kādā veidā jūs domājat šo Gustava traģēdiju atveidot?

Varns: Nu, kā lai es atbildu? Teiksim, uvertīrā mēs viņu redzam naktskreklā — tur viņš nav karalis, nav svarīgs rangs, bet viņa personība. Viņš ir tikai tāds operas karalis, kas salūst no ļoti banālas, vienkāršas lietas — no mīlestības. Viņš var teātrī nospēlēt traģēdiju kā aktieris, bet savu personisko drāmu viņš nevar pārdzīvot. Manuprāt, svarīga vieta ir zīlēšana — viņam taču plaukstā ir rakstīts tas, ka viņš pēc pāris dienām mirs.

RL: Bet viņš taču tam it kā netic?

Varns: It kā netic! Jā, viņš ir tāds karalis āksts. Bet pēc tam viņš noticēs. Un viņš pats dara visu, lai tiktu nogalināts.

RL: Kāpēc?

Varns: Tāpēc, ka tas ir zemapziņā. Cilvēks, piemēram, nodzeras. Viņš neapzināti sevi iznīcina. Un tas šeit notiek — divās dienās Gustavs sevi neapzināti iznīcina.

RL: Bet vai tad mīlestība iznīcina?

Varns: Iznīcina. Es esmu pārliecināts. To, kurš mīl. Ja tā ir bez atbildes vai bez cerības, tad tā izjauc cilvēku.

RL: Cerība mīlestībā — kas tas ir? Iegūt cilvēku, ko mīli?

Varns: Jā. Mīlestība ir egoistiska. Šajā brīdī viņš salūst kā personība.

RL: Tad jūs varētu teikt, ka Masku ballē ir kā dzīvē?

Varns: (Smejas.) Es nezinu par dzīvi. Nu, mīlestība un nāve — tās taču arī dzīvē ir ļoti tuvu blakus. Skatieties, cik daudz ir pusaudžu pašnāvnieku mīlestības dēļ! Tā kā tas nav tikai teātris.

RL: Kādas jūtas jūs ar savu teātri gribat izsaukt?

Varns: Es tā nejautātu. Es nedomāju par to, kādām jūtām būtu jārodas skatītājiem. Man vienkārši tā iznāk. Man pats svarīgākais ir tas, lai teātris saviļņotu, bet ir režisori, kas saka, ka to nevajag, ka tam jābūt vairāk no prāta — tādam kā intelektuālam rēbusam. Vai šokam. Ka nevajag siekaloties. Bet es domāju, ja teātris nesaviļņo, tad tas ir slikts teātris. Man. Es nāku uz teātri, lai kaut kā… Nu, svarīgākais jau ir pateikts — tas, ko Aristotelis teica par katarsi.

RL: Jāsaka, ka Koršunova izrāde Fucking & Shoping man izsauca riebumu.

Varns: Protams.

RL: Es nezinu, vai viņš pēc tā ir tiecies apzināti…

Varns: Nē. Mēs ar viņu par to runājām.

RL: Kad es skatos, piemēram, Joseliani filmas, rodas tādas vieglas skumjas. Es nejūtos pazemots. Es gribu teikt, ka teātris var arī apgrūtināt…

Varns: Man iznāk… Līdz šim man ir padevušās tādas izrādes ar iejūtības zīmi. Fucking & Shoping ir pilnīgi pretējs manam viedoklim. Man patīk, ka teātrī ir skumji, man pat patīk, ka cilvēki teātrī raud. Manā pēdējā izrādē Kauņā Tālā zeme puszāles raudāja. Viens to bija nosaucis nevis par izrādi, bet par terapeitisku seansu. Saraudātas meitenes nāca… Kas tur notika!…

RL: Taču arī amerikāņu kino tiek uzņemts ar aprēķinu — šeit skatītājs palaidīs asaru, šeit — smiesies.

Varns: Jā. Protams, Titānikā arī izspiežas asara, taču tas ir kaut kas cits.

RL: Cita asara?

Varns: Cita asara, droši vien. Teātrī tomēr — es ceru, ka tas ir tā — tavā priekšā ir dzīvs cilvēks, viņa liktenis, likteņa savijumi, un tas uztrauc, un ja kāds tur atrod sevi, un apcer un apraud savu dzīvi, tā banāli runājot — lai gan viss ir banāli... Visas vienkāršākās lietas ir banālas. Bet man nepatīk tādi teatrāli rēbusi, kad man jārisina krustvārdu mīklas. Vai ka man uzgāžas virsū tonna mēslu. Kāpēc man būtu jāiet uz tādu teātri?

RL: Jūs meklējat teātrī nopietnību un pat teicāt, ka dzīve ir traģiska. Ko tas nozīmē?

Varns: Ko tas nozīmē!

RL: Man ir saprotams, ka antīkās traģēdijas — tas ir traģiski. Bet kur dzīvē jūs esat redzējis tādas traģēdijas?

Varns: Katram cilvēkam ir pa mazai traģēdijai. Katram.

RL: Un nevis tā — uz skatuves traģēdija, bet dzīvē — garlaicība?

Varns: Nē. Esmu dziļi pārliecināts, ka nē. Ikvienam no man pazīstamiem cilvēkiem ir tāda traģiska pieredze — vai tas būtu no neizdevušās dzīves vai no kaut kā cita.

Es ilgi mocījos ar Masku balli. Tā ir ļoti sarežģīta opera, un, godīgi sakot, man patika tikai mūzika, bet sižets — pavisam nē. Un es nezināju, ko darīt. Un tikai tajā brīdī, kad es atradu vienīgo Gustava frāzi: “Daudz slavas, bet sirdij — nekā,” viss sanāca. Viņš pats arī meklē nāvi. Gustavs, starp citu, ir absolūti traģiska personība. Pēdējās divas dienas viņš darīja visu, lai nomirtu. Tikai ar cita rokām.

RL: Bet kāpēc viņš to tomēr darīja?

Varns: Viņam apnika dzīvot. Nebija jēgas.

RL: Bet tas jau arī ir tas, ko es teicu — dzīvot ir garlaicīgi.

Varns: Nevis garlaicīgi, bet nav kā dēļ. Nav mīlestības.

RL: Kā jūs domājat, kāpēc teātris saviļņo cilvēkus, ja labi zināms, ka tā nav dzīve?

Varns: Un viņiem patīk, ka viņus māna! Cilvēkiem pietrūkst šo lielo jūtu. 99 procenti publikas ir tādi, kuriem trūkst. Tie, kuriem ir šīs jūtas, tie uz teātri neiet. Es zinu tādus cilvēkus, viņi teātri pat ienīst. Un es viņus saprotu, jo skatītājs ir gan ļauns, gan labs. Viņš ir ļauns, jo nāk ar domu — vai nu es uzvarēšu, vai mani uzvarēs. Tā ir cīņa starp publiku un skatuvi. Taču publika vienmēr grib tikt uzvarēta. Tas nozīmē, ja izrāde ir laba, ja tā ir publiku aizkustinājusi, tad tā ir uzvarēta, ceļas kājās, aplaudē, kliedz, raud, un tā tālāk. Taču ja izrāde ir slikta, tad uzvar publika. Tad viņi ar prieku svilpj vai iet projām, smaida un saka: “Ai, sūds…” Tās taču arī ir sacensības.

RL: Bet vai tas nenozīmē tieši to, ko es teicu — ka traģēdijas un jūtas ir tieši teātrī, bet dzīvē — garlaicība?

Varns: Es ceru, ka tā tomēr nav.

RL: Jūs, pats taisot teātri, cerat uz to vienu procentu, kas neiet uz teātri?

Varns: Jā, lai viņi dzīvo tā, kā dzīvo.

RL: Kāpēc tad vispār vajadzīgs teātris?

Varns: Nu, es neluncināšu asti, vispirms — teātris ir vajadzīgs man. Pēc tam, pēc pirmizrādes, noskaidrojas, ka tas ir vajadzīgs vēl kādam.

RL: Bet varbūt tādēļ ir nevis teātris, bet, teiksim, Buda — lai cilvēkus atbrīvotu no viņu traģēdijām?

Varns: Varbūt. Un tādēļ es pēc pirmizrādes braucu uz Himalajiem. (Smejas.)

RL: Ko jūs tur darīsiet?

Varns: Skatīšos uz putniem.

RL: Vai jūs varat noteikt likteni pēc putnu lidojuma?

Varns: Kam?

RL: Nu, teiksim, sev.

Varns: Nevaru. Es vēl neesmu tik gudrs.

RL: Uz kurieni viņi lido?

Varns: Bet tas ir dīvaini — kāpēc kaut kādam jūras zīriņam, kas ligzdo tundrā, jālido uz Dienvidāfriku? Tikai uz ziemu. Es nezinu, ko viņi dara tajās debesīs, bet viņi visu laiku lido. Viņi ligzdo augstākais pāris mēnešus gadā. Un tad viņi aizlido.

Tie putni man ir kaut kas pretējs teātrim. Es ar tiem atpūšos, bet šeit es tērēju savus spēkus. Putni. Taču tas ir ļoti pragmatiski. No otras puses, tie ir kaut kādi tādi… Nu, es nezinu, šī tieksme — varbūt es iepriekšiepriekšējā dzīvē esmu bijis putns. Ir cilvēki, kas putnus kolekcionē.

RL: Dzīvus vai mirušus?

Varns: Dzīvus. Kāpēc kolekcionēt mirušus?

RL: Bet kāpēc beigtus tauriņus?

Varns: Tas ir sāpīgs jautājums, man teica, ka jūs no kaut kurienes esat uzzinājis. Bet es tos vairs nekolekcionēju.

RL: Vai jūs pats viņus apstrādājāt?

Varns: Jaunībā — jā. Viņi ir ļoti skaisti.

RL: Savā dzīvoklī…

Varns: Jā. Man ir kauns. Jo es zinu, ka par katru šo piespraudīto tauriņu man atmaksās.

RL: Vai jūs putniem darāt kaut ko labu?

Varns: Jā, es tos ziemā baroju. Laukos. Karu būrīšus. 85 būrīšus. Un viņi vairojas.

RL: Vai jūs ticat, ka starp cilvēku un putnu iespējams kāds kontakts?

Varns: Jā. Bet es nezinu, kāds.

RL: Vai putni jūs saprot?

Varns: Jā. Es vienu zīlīti noķēru piecas vai desmit reizes. Vienu un to pašu. Un trešajā reizē viņa vairs nemaz nebaidījās. Viņa mani pazina. Viņa zināja, ka es neko sliktu neizdarīšu.

RL: Tas ir, varētu teikt, ka kontakts starp cilvēku un putnu ir uzticēšanās?

Varns: Uzticība jau nav pret jebkuru… Nu, kāpēc putni sēdās uz svēto Francisku?

RL: Vai uz jums arī sēžas?

Varns: Nē… Nē… Taču viņi no manis nebaidās.

RL: Vai cilvēku kori var salīdzināt ar putnu kori?

Varns: Nē. Nekādā gadījumā. Es vispār nevaru salīdzināt putnu pasauli ar teātri. Žēl putnus… Par teātri man izstāstīja tādu anekdoti, un es to visiem stāstu. Vecs aktieris — vectētiņš kopā ar mazmeitu aiziet uz teātri, un tur vecmāmiņa spēlē galveno lomu. Un vecaistēvs visu izrādi grozās: “Ak kungs, cik gan viņa ir netalantīga aktrise!” Mazmeitiņa prasa: “Bet ja viņa ir tik netalantīga, kāpēc tad viņa neiet prom no teātra?” Un vectētiņš atbild: “No teātra neaiziet. Teātrī nokļūst — kā cietumā. Vai kā zem vilciena.”

RL: Vai putnu vērošanai jūs būtu ar mieru kaut ko upurēt?

Varns: Tas nav par vērošanu, bet man ir divi plāni. Viens, ka vecumdienās, kad pametīšu teātri, es varētu pavairot vanagus un laist tos brīvībā Lietuvā. Un otrs — līcī pie Kuršu kāpām uzbērt vēl vienu salu, lai tur varētu ligzdot putni. Pašreizējās ligzdošanas vietas ir pārņēmuši tūristi, viņi tur visu izbradā.

RL: Ko jūs ieraugāt, skatoties uz putniem?

Varns: Putni ir skaisti.

RL: Varbūt jūs varat nosaukt dažus, kuri jums šķiet skaisti?

Varns: Lielais piekūns. Un, lai cik tas būtu dīvaini, jūras zīriņš, bet arī tie, tiem būtu tā saliņa. Nu, tādi kā mazas kaijas. Aste kā bezdelīgai. Latīniski — sterna. Ai, daudz ir skaistu putnu!

RL: Taču šis skaistums nav radīts visiem.

Varns: Visiem.

RL: Tas taču ir pragmatiski — teiksim, tēviņš ir skaists mātītei.

Varns: Nu labi, kam tad radīts? Bet kam ir radītas debesis? Putni ir radīti arī mums, lai mēs tos klausītos, skatītos.

RL: Vai jūs kaut ko mācāties, vērojot putnus?

Varns: Nezinu. Es jau sen sāku ar to nodarboties — vērot, ķert viņus, gredzenot, es meklēju ligzdas. Pēc tam tas kļuva par kaut kādu māniju.

RL: Vai jūs putnus par kaut ko apskaužat?

Varns: Nu, tādas bioloģiskas īpašības — daži putni tā sargā savus bērnus, ka… Lai gan cilvēki arī.

RL: Un jums nav tādu īpašību?

Varns: Man nav bērnu.

RL: Vai jūs dzīvojat viens?

Varns: Jā.

RL: Par ko jūs vēl apskaužat putnus?

Varns: Par skaistumu. Par lidojumu.

RL: Bet vai putnu īpašības, kas novērotas, nav izdomājuši paši novērotāji?

Varns: Varbūt, taču viņi ir skaisti. Un es nevaru lidot, bet viņi var. Viņi var dziedāt, es nevaru.

RL: Vai, vērojot putnus, jūs kaut ko esat uzzinājis par sevi?

Varns: Reizēm man ir žēl, ka es tomēr nekļuvu par ornitologu. Īpaši — pēdējā laikā. Kaut kā… Jo tālāk, jo vairāk man šķiet, ka mana vieta tomēr nav teātrī, bet tur. Katrā ziņā, gribas aiziet. Bet kaut kā nekad neiznāk.

RL: Vai jūs putnus esat kādreiz uztvēris kā zīmi kaut kam?

Varns: Jā. Reiz es redzēju sapni. Ļoti spilgtu, ka no ligzdas ir izkrituši trīs vanadziņi, jau diezgan paaugušies, jauni vanagi, un viņi sēž man tieši uz krūtīm, un es viņus kaut kur nesu, nesu, pa visu Viļņu, vecpilsētu, nez kāpēc aiznesu uz rātsnamu. Un viņi skrāpējas, bet es ciešos. Un šis sapnis bija tieši pirms pirmizrādes. Un kad es pamodos, es precīzi zināju, ka tā ir ļoti laba zīme un pirmizrāde izdosies. Un tā arī bija, tā bija Heda Gablere. Es atnācu uz mēģinājumu un pateicu aktieriem: “Viss. Viss ir skaidrs.”

Un otru reizi — Slovākijā kāda kritiķe man jautāja, vai es negribu uzzināt, kas esmu bijis iepriekšējā dzīvē. Vai es nebaidoties to uzzināt? Un tad viņa noorganizēja tādu seansu, es skatījos kā tādu filmu. Un tajā seansā — nav svarīgi, kas es tur biju iepriekšējā dzīvē, katrā ziņā, ne putns.

RL: Interesanti tomēr, kas?

Varns: Sieviete. Bet tajā seansā ir tā, ka reizēm vajag aizstāvi. Un vienmēr, kad man vajadzēja aizstāvi, atlidoja vanags. Pie tam tās pašas sugas, kāds bija tai sapnī. Falcus tinnunculus — lauku piekūns, to ir diezgan daudz gan Lietuvā, gan Latvijā. Un tas vienmēr atlido.

RL: Vai jūs gribat kaut ko cilvēkiem iemācīt?

Varns: Nē, es neko negribu iemācīt. Es vispār teātri taisu sev. Vienmēr, ikvienu izrādi es gatavoju sev. Es nedomāju par publiku, par kritiķu reakciju. Nezinu kādēļ, bet sev. Ja man patiks, tad tas nozīmē, ka patiks arī citiem.