Kā runāt (p)ar sirdi

Ja iznāktu uz ilgāku laiku aizsapņoties, nenojaušot, kāds mums tagad gadalaiks, es ietu pie vietējā Duni veikala skatloga. Uz Jāņiem tur būs ar īsti tautisku vērienu izkārtoti krāsaini papīra šķīvīši, salvetes un pretodu lāpas, uz Lāčplēša un Mirušo piemiņas dienu – kapu sveces, uz Ziemsvētkiem, protams, dažnedažādi večukiņi, rūķīši, spīguļojoši ķiņķēziņi, kuri Lieldienu laikā būs transformējušies putuplasta oliņās, pūku putniņos, sintētiskos zaķīšos. Patiesībā, šķiet, tikai 18. novembra valstssvētki paslīd garām neievēroti – bez sava zīmīga, ilustratīva noformējuma Duni gaumē. Tagad pienācis siržu laiks. Spilgti sarkanas, ar vizuļiem un bez, tās karājas, mētājas, stāv; tās ķepās sagrābuši zaķi, kaķi, bet visbiežāk lāči. Tās ir piespraužamas, pakaramas pie atslēgu vai kakla riņķa, kaut kur pielipināmas vai vienkārši aplūkojamas pastkartē. Uz tām iespējams arī sēdēt. Uzdāvini tādu sirdi, vienalga, Valentīna diena vai nē, un saņēmējs uz vietas sapratīs, ka tu viņu mīli – to zina katrs bērns. Lūk, piemērs. “Kā tu domā, kas ir sirds?” jautāju savai septiņus gadus vecajai meitai, kurai patīk šķirstīt cilvēka anatomijas atlantu. “Mīlestība?” mirkli šaubījusies, viņa min. “Nu, bet ko sirds dara?” neatlaižos. “Viņa pukst.” “Labi, bet vai tu zini, kāpēc?” “Es domāju – lai palīdzētu iemīlēties.” Reizēm viņa pat, acīmredzot ietekmējusies no amerikāņu komerckultūras telegrāfiskā stila un nenojauzdama, ka daudzas tam raksturīgās asprātības atkarīgas no lietvārdu un darbības vārdu identiskajām formām angļu valodā, saka: “Es tevi – sirsniņa” un uzvelk gaisā universālās sirds ikonas kontūru. Starp citu, tā arī nav zināms, kā šī ikona īsti radusies, jo sirdi, šo aptuveni dūres lieluma visai asimetrisko orgānu, tā diez ko neatgādina – drīzāk to, kas zināmā rakursā būtu redzams kāda baroka laikmeta dekoltē. Vai varbūt tas ir sievietes klēpis. Vai otrādi apvērsts sēdošs dibens. Ir pētnieki, kuri uzskata, ka šī veidola attiecināšana uz cilvēka sirdi ir atvasināta no seno cilvēku astronomiskajiem vērojumiem, jo sirdsveida simbols vispirms izplatījies starp tautām, kuras dzīvo ziemeļos no Vēža tropa un zvaigznes debesīs redz izkārtotas milzu sirds formā. Tiek pieņemts, ka popularitāti sirds ikona Rietumu pasaulē ieguva līdz ar spēļu kāršu izplatīšanos viduslaikos, savukārt kārtīs tā varētu būt piezemēts (vai maģisks) atgādinājums par Jēzus Svēto Sirdi un Marijas Šķīsto Sirdi. Tomēr ornaments, kas atgādina sirdi, redzams jau dažu faraonu kapeņu noformējumā, kāds saglabājies no Senās Ēģiptes. Sirdsveidīgā efejas lapa, kas nevainīgi rotā kādu Afganistānā atrastu trīstūkstoš gadus vecu vāzi, pusotru gadu tūkstoti vēlāk Grieķijas krāteru un amforu gleznojumos sāk zaudēt kātiņu un pamazām, bet visai nepārprotami erotizējas, iegūstot jaunas dimensijas un vēl jo plašāku pielietojumu kristietībā, kura atšķirībā no abām pārējām Ābrahāma reliģijām, jūdaisma un islāma, cilvēka ierobežotajai apziņai būtībā nepieejamām sfērām ļauj tuvoties ar vizuāliem palīglīdzekļiem.Atšķirībā no Hieronīma Bosa laikiem mūsdienās sirds attēls no nopietnās mākslas šķiet tikpat kā izzudis un, ja neņem vērā bioloģijas un medicīnas grāmatu ilustrācijas, galvenokārt vairs uzturas tikai robežzonā, kur naivisms sastop kiču. Varētu iebilst, ka netiek jau attēloti arī citi par pašiem galvenajiem tradicionāli uzskatītie orgāni kā smadzenes un aknas, taču tās reti kad parādījās uz audekla, freskās vai foliantos arī sirds triumfa laikos. Šādā aspektā raugoties, saglabājusies – un pat ievērojami uzplaukusi – vienīgi aizraušanās ar ģenitālijām. Tomēr pat tās – nemaz nerunājot par smadzenēm – nespēj pieveikt sirdi teritorijā, kur tā dominē vēl šodien, arī mūsu neirocentriskajā laikmetā, kad galva no sirds attālinājusies vairāk nekā jebkad agrāk – proti, valodā. Konstantīns Karulis “Latviešu frazeoloģijas vārdnīcā” min pāri par piecdesmit frazeoloģismu, kuros atslēgas vārds ir “sirds”. Bet tad vēl ir arī “sirdsapziņa”, “sirdsdraugs” un “sirdspuķīte”, nemaz nerunājot par “sirsnīgs”, “sirdīgs”. (Sākotnēji abi vārdi ar vienu nozīmi, piemēram, Mancelim: “Tik daudz no lielas, sirdīgas mīlestības darījis.”) Par vārda lietojuma senumu, kā atzīmē Karulis, liecina tas, ka daudziem tā atvasinājumiem un idiomātiskajiem savienojumiem ir atbilstumi, piemēram, indoirāņu un anatoliešu valodās: “[..] latviešu “sirdīties” (dusmoties) atbilst hetu “kartimmiia” (kard- /kart-sirds), senindiešu “hrnīte” (hrd-“sirds”). Latviešu “viņam ir liela sirds”, t.i., viņš ātri apvainojas, dusmojas var salīdzināt ar osetīniešu “styrzaerdae” – “pašpārliecināts”, “augstprātīgs”, burtiski “ar lielu sirdi” (“styr” –“liels”, “zaerdae”– “sirds”).” Mīlestība tātad ir tikai viens no jūtu paveidiem, kas pastāv indoeiropieša sirdī – tur rodamas arī dusmas, bet tām blakus – drosme, līdzcietība, žēlsirdība, ko vēlāk tik krāšņi demonstrē kristīgā sirds. Vēl 17. gadsimtā tika uzskatīts, ka sirds ir visu dzīvībai svarīgo funkciju centrs, visslēptāko domu un sajūtu avots, drosmes un vispār emociju sēdeklis, itin visa būtiskākā, iekšējā, centrālā daļa, telpa, kur rodas iekāre, griba, patiesība, lietu izpratne, spriedumi par tām, ētikas principi – tas, ko reizumis apzīmē ar vārdu “gars”, citkārt ar vārdu “dvēsele”. Līdz ar to “sirds” ir bijis vissvarīgākais kā uz miesu, tā prātu attiecinātais vārds, kuram vispārēja lietojuma ziņā nav veiksmīga aizvietotāja vēl šodien. Smadzenes vienkārši nepiedāvā tik bagātīgu semantisko lauku kā sirds. Vecajā Derībā “smadzeņu” nav tikpat kā nemaz, pat ja pieņemam, ka tās vienkārši noklusētas, bet ietilpst “galvā”. Toties sirdij tur ir milzu loma kā personas veseluma iekšējiem resursiem, kuros dominē prāts un griba, kamēr uzsvars uz emocijām, kurām mūsdienās vēl esam gatavi atvēlēt kādu sirds stūrīti, ir mazāks. Tikpat kā nekad sirds nav tikai fizisks orgāns. Interesanti, ka latviešu Bībeles tulkojumā jau kopš Glika tiek rūpīgi nošķirts “sirdsprāts” (“Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma,” 1. Mozus, 6:5) no vienkārši “sirds” (“Un Ābrahāms nometās uz sava vaiga, pasmējās un domāja savā sirdī [..]”), kamēr izslavētajā angļu “autorizētajā versijā” šādas izšķirības nav, toties saskaitīts, ka vārds “heart” lietots 858 reizes. Ārkārtīgi nozīmīgs ir pretmets starp mīksto, atvērto, līdzcietīgo sirdi (un tas ir sirds sievišķais aspekts, maigās sirds īpašības ir sievietes klēpja īpašības un, starp citu, Vecās Derības Dievs sievieti uzrunā divējādi – bieži vien arī caur viņas klēpi) un nocietināto ļaunuma un nežēlības pilno sirdi, kas parasti ir vīrišķa (“Es esmu nocietinājis [faraona] sirdi un viņa kalpu sirdis, lai darītu Savas zīmes viņu vidū,” 2. Mozus 10:1). Šī sirds ir “jāuzar” kā augsne, lai saņemtu Dieva sēklu (“Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķus!” Jer. 4:4), tā ir kā tāfelīte vai grāmata, kur Dievam ierakstīt (“ [..] man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī” (Psalmi 40:9), tā ir kā mūzikas instruments “Mana sirds izplūst košos vārdos – es dziedāšu dziesmu ķēniņam” (Psalmi 45:1). Lai pakļautu sirdi, kas mēdz būt “ļaunprātīgi lokana pret visu” (Jer. 17:9), Dievs pieprasa veikt invazīvas ķirurģiskās procedūras, sasaistot sirdi ar reproduktīvajiem orgāniem: “Apgraizieties Tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas, tā ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo ļauno darbu dēļ!” (Jer. 4:4.)

Arī daži agrīnie angļu anatomi sirdi apraksta būtībā kā ģenitāliju. Tomass Vikarijs (1490? –1561/2), galvenais bārddzinis/ķirurgs Henrija VIII galmā, savā darbā “Cilvēka anatomija” raksta: “Sirds substance [..] ir spermatiska un oficiāls loceklis, un dzīves sākums, kas piedalās visu miesas locekļu radīšanā – kā dzīvības asiņu, tā elpas, gara un siltuma.” Kaut arī beļģis Andreass Vezālijs jau 1543. gadā Bāzelē bija publicējis savu monumentālo un avangardisko “De humani corporis fabrica”, Vikarijs, pēc visa spriežot, latīņu valodu neprata, tāpēc turējās pie teju pusotru gadu tūkstoti pastāvējušās grieķu ārsta Galēna (130–200) mācības par ķermeņa struktūru, balstītā Aristoteļa (un pirms viņa – Hipokrata mācekļa Poliba) “humorālajā” mācībā par četriem šķidrumiem, kuru līdzsvars vai tā trūkums nosaka cilvēka veselības stāvokli: asinis, flegma, dzeltenā žults un melnā žults. Galēna priekšstatos par anatomiju, kurus viņš guva, Pergamā ārstējot ievainotos gladiatorus un secējot dzīvniekus, liela nozīme bija veidojumam rete mirabile, dzīslu mezglam smadzeņu lejas daļā, kurš būtiski piedalās šķidrumu plūsmā. Vezālijs pierādīja, ka šāda mezgla vispār nav un ka līdz ar to šķidrumu cirkulācijas teorija ir aplama, taču viņa netiešais aicinājums rūpīgāk papētīt smadzenes vēl ilgi neatrada dzirdīgas ausis.Metaforiskais lēciens no Vecās uz Jauno Derību agrīnā 17. un 18. gadsimta modernisma kristiešiem, kurus zinātne aizvien vairāk vedināja smadzeņu virzienā, nebija nekāds lielais, jo Kristus klātbūtne nojaušama jau Vecajā. Pēc Jēzus vārdiem, sirds joprojām ir valodas un galu galā labā un ļaunā avots; “Jūs, odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā. Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu, un ļauns cilvēks izdod no ļaunā krājuma ļaunu. Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā; jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts” (Mat. 12:34–37).

Kristietim ikviens cilvēks cēlies no iemiesota Vārda. Taču agrīnajā modernismā Kristus nav “rakstošs Dievs” tādā pašā nozīmē kā Vecās Derības Kungs. Kristus ir instruments, kas īsteno Tēva gribu, taču Tēva Dieva vara “rakstīt” savu tautu nav analoga priekšstatam par Kristu kā Vārdu. Vecās Derības Kungs rakstot rada cilvēkus, uz akmens plāksnēm uzraksta tiem likumus, savu dusmu karstumā ar uguni iezīmē zemi, ieraksta pazīšanas zīmi visos ķermeņos, pārbauda un izmeklē cilvēka sirdi un, kā lasāms Jeremijas un Ecēhiēla grāmatās, galu galā ieraksta savu likumu ikvienā sirdī. Četru evaņģēliju Kristus toties gan pilda Tēva gribu, taču ne vien raksta, bet arī lasa un izprot cilvēka sirdi, zina tās slēptākās vēlēšanās un pēdējā dienā tiesās visas cilvēces vārdus un darbus, glābjot taisnīgos ar savas “asins rakstu”.

Evaņģēlijos Vecās Derības “tēvu nekrietnība” turpina būt iemiesota farizeju “cietsirdībā”, taču turpat līdzās ir arī labā augsne, kuru pārstāv tie “kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību (Lūka, 8:15). Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka mācekļiem, ka Tēvs Dēla vārdā sūtīs Svēto Garu un “Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jāņa, 14:26–27). Kad Jēzus pēc Augšāmcelšanās parādās mācekļiem, viņš divreiz saka, “Miers ar jums!”, rāda tiem savas rokas un sānus un tad tiem uzpūš elpu ar vārdiem “Ņemiet Svēto Garu” (20:19–22). Šī uzdvešana atgādina par dievišķo elpu, kas iepūta dzīvību Ādamā un tā uzmundrina mācekļu sirdis, lai tie varētu darīt jaunos Dieva darbus. Jaunās Derības helenizētajā pasaulē Jēzus dvaša ir Svētais Gars, augstākā pneuma, kas ieplūst viņu sirdīs, iedarbojas uz tām, dodama tiem kvalitatīvi jaunu dzīvību. Šajā pasāžā atspoguļojas arī seno grieķu pārliecība, ka starp elpošanu un dzīvību un plaušām un sirdi pastāv vitāla saikne. Priekšstatam par garu, kas attīra un atjauno sirdi, parādās jauni izteiksmes veidi Pāvila vēstulēs un Apustuļu darbos: “Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm (2. Kor., 3:2–3).

Pirmais cilvēks, kurš pilnībā un detalizēti aprakstījis asinsrites sistēmu, ir Viljams Hārvijs (1578–1657). Savus atklājumus viņš veica kaut kad starp 1619. un 1625. gadu, aprakstot tos traktātā “Exercitatio anatomica de motu cordis et sangvinis in animalibus” (Anatomisks traktāts par sirds un asiņu kustību dzīvniekos). Hārvija pirmais karaliskais pacients bija karalis Džeimss I, kura valdīšanas laiks, turpinot Elizabetes I tradīcijas, bija ārkārtīgi labvēlīgs angļu literatūrai (Šekspīrs, Frānsiss Beikons, Džons Donns; viņa laikā tika pabeigts arī 47 ekspertu veiktais autorizētais Bībeles tulkojums, kas pazīstams ar nosaukumu Karaļa Džeimsa Bībele un kam ir bijusi nepārvērtējama ietekme uz turpmākajos gadsimtos angliski rakstīto dzeju un prozu), bet pēc tam viņa dēls Čārlzs I, kurš ņēma nelabu galu – viņu sodīja ar nāvi paša parlaments. Pilsoņu kara laikā pret karali naidīgi noskaņotais pūlis iebruka arī Hārvija apartamentos, iznīcinot viņa piezīmes un dzīvnieku sekciju preparātus. Tā kā Hārvijs bija pavadījis Čārlzu visur – arī medībās, tad preparējamo viņam netrūka. Daži aculiecinieki pat vēsta, ka Hārvijs Čārlza iršu dārzos nodarbojies arī ar vivisekciju un bieži licis lietā dunci gan pašaizsardzības, gan pētniecības nolūkos. Saglabājies kāds laikabiedra stāsts, ka reiz Ņūgeitā, kur viņš uzturējies kopā ar karali, Hārvijs dzirdējis par kādu izslavētu raganu, kuras asistents maģijas procedūrās esot pieņēmis krupja veidolu – htoniskais neradījums krupis, kā zināms, ir gan Sātana, gan falla simbols; Miltona “Zaudētajā paradīzē” tieši krupis ielien Ievas ausī, lai kūdītu viņu uz grēku. Zinātkārais Hārvijs devies raganu apciemot. Tā sākumā nav gribējusi ar viņu ielaisties, taču Hārvijs apzvērējis, ka pats esot burvis, kam viņa, “redzot manu maģisko seju”, arī noticējusi. Cienījamais doktors apvaicājies, kur tad viņas palīgs – viņš gribot to redzēt. Sieviete paņēmusi bļodiņu ar pienu un izdodama skaņas, “kādas izdod krupji, kad sauc viens otru”, piegājusi pie lielas lādes. Drīz vien no tās apakšas izlīdis liels krupis un sācis dzert pienu. Tad Hārvijs aicinājis saimnieci atnest kādu kausu miestiņa, jo “mums jāsadzer kā Brālim ar Māsu”, taču, kamēr tā gājusi pēc dzēriena, ar savām ķirurga stangām satvēris krupi un ar dunci ātri uzšķērdis tam vēderu, no kura izšļācies nupat laktais piens un izvēlušās gluži banālas iekšas. No tā Hārvijs izdarījis zinātnisku secinājumu: “Sievietei bija pieradināts krupis, kuru viņa uzskatīja par garu un sev līdzīgu, sekcijā atklājās, ka tas ir pavisam parasts dabīgs krupis, ka tas nevis izlicies, bet patiešām dzēris pienu, tāpēc nekādu raganu nav.” Kad sieviete atgriezusies ar alus kausu un ieraudzījusi Hārviju noņemamies ar beigto krupi, tā metusies viņam virsū “ar nagiem kā tīģeriene”. Hārviju glābis vienīgi tas, ka viņa “maģiskā seja” bijusi bez jebkāda apmatojuma, bet acis sargājuši “pamatīgi kauli”. Beigās viņam izdevies no sievietes atpirkties ar savu veco mēteli un stāstu, ka noskaidrot, vai viņa nav ragana, sūtījis pats karalis. Četrus gadsimtus vēlāk var smieties vai šausmināties par Hārvija metodēm un loģiku, taču nav noliedzams, ka viņa darbs par sirdi un asinsriti laikmeta kontekstā bija avangardisks un laboja vairākas no Galēna aizgūtas un gadsimtiem akceptētas neprecizitātes, piemēram, ka aknas “ražo venozās asinis”, bet sirds funkcija būtībā ir darboties kā siltuma ģeneratoram (viņš savukārt to bija mācījies no Platona un Aristoteļa). Galēns uzskatīja, ka artērijas, kas izplata asinis un dzīvību pa visu ķermeni, asinis atvēsina, savukārt pašu sirdi dzesē plaušas (to latviskais nosaukums šķiet aizdomīgi tuvs plēšām, kuras arī saistītas ar “elpošanu”, t.i., gaisa plūsmas radīšanu). Hārvija secēto siržu novērojumi liecināja, ka sirds vārstuļi ļauj asinīm tecēt tikai vienā virzienā. Dzīvu dzīvnieku sirdsdarbības vērojumi liecināja, ka vārstuļi saraujas vienlaikus, līdz ar to apgāžot Galēna teoriju, ka asinis tiek spiestas no viena vārstuļa uz otru. Secējot sirds starpsienu, Hārvijs redzēja, ka tā satur artērijas un vēnas, nevis caurumus. Izņemot dzīvnieka pukstošu sirdi, tā turpināja pukstēt, veicot sūknēšanas, nevis vienkārši sūkšanas (Galēns: “vārtiņi [t.i., vārstuļi] neļauj asinīm atplūst atpakaļ sirdī – šī kustība ir kā tikko jaušama, neredzama skūpstīšana”) kustību. Izmantojot matemātikas datus, Hārvijs pierādīja, ka pretēji Galēna pārliecībai orgāni asinis nepatērē (neuzsūc). Miruša cilvēka asins izpēte liecināja, ka sirds var saturēt aptuveni 60 mililitrus asiņu. Aprēķinot vidējo cilvēka sirdspukstu skaitu dienā un pareizinot ar 60 mililitriem, viņš parādīja, ka asins daudzums ir nesalīdzināmi lielāks par to, ko varētu saražot ķermenis. Asinis vienkārši riņķo pa “slēgtu loku”. Kaut arī Hārvija rīcībā nebija mikroskopa, viņš izvirzīja teoriju, ka artērijas un vēnas savā starpā saista kapilāri, kurus jau pēc Hārvija nāves atklāja Marčello Malpigi. Ņemot vērā, ka Hārvija idejas bija radikālas un apgāza par dogmu uzskatīto Galēna sistēmu, daudzi ārsti nesteidzās tās pieņemt, atzīstot, ka “labāk kļūdīties ar Galēnu nekā sludināt patiesību ar Hārviju”.

Hārvija pētījums par sirdi mūsdienu lasītāju sirdis tiecas uzrunāt ne tikai kā medicīnas vēstures dokuments, bet arī kā darbs ar literāru vērtību, kura gan vairāk atklājas angļu tulkojumā, kas tika veikts apmēram četrus gadus pēc latīņu oriģināla nākšanas klajā – latīņu teksts bija iespiests samērā pavirši, ar kļūdām. Jāšaubās, vai tulkoja Hārvijs pats, taču domājams, ka viņš piedalījās darba tapšanā kā redaktors. Traktātu ievada Hārvija veltījums un lojalitātes apliecinājums Čārlzam I: “Visžēlīgais Karali, radību sirds ir to dzīvības pamats, visuma princis, mikrokosma saule, no kuras atkarīgs viss augošais, no kuras izplūst visa enerģija un spēks. Gluži tāpat karalis ir savu karaļvalstu fundaments un sava mikrokosma saule, savas [valstu] sadraudzības sirds, no kuras izriet visa vara un žēlastība.” Šis ievads intonatīvi sasaucas ne vien ar Pirmo Mozus grāmatu un tās centrālajiem tēliem – Radītāju, zemi, radīto – bet vienlaikus velk paralēles starp asinsriti ar sirdi tās centrā un karaļvalsti ar tās centrālo personāžu – karali. Jūtams, ka Hārvijs asinsriti uzskata par teicamu modeli labi funkcionējošai valstij. Diemžēl dzimtajā valodā Čārlzs šo ievadu nevarēja izlasīt, jo viņam jau bija nocirsta galva; pieņemot Hārvija uzstādījumu – valstij bija amputēta sirds.

Starp citu, Hārvijs iespaidīgi apraksta arī sirds nāvi (parādot cieņu Aristoteļa priekšstatiem, tomēr izceļot savas idejas). Kā Bībelē, tā grieķu un romiešu tekstos figurē atziņa, ka sirdij ir ausis. Šīs austiņas (no latīņu “auricula”), kas atrodas priekškambaru priekšējā virsmā, palielina to tilpumu. Hārvija laikabiedrs Roberts Bērtons (1577–1640) savā “Melanholijas anatomijā”, kur viņš juku jukām sabēris savas visu mūžu dažādos avotos uzlasītās un visai neortodoksālās zināšanas un kur, sākot ar Miltonu, īstu zelta bedri atraduši neskaitāmi angliski rakstošie, ir raksturīgi tēlains: “Sirds ir iedalīta divās [strauta] gultnēs, labajā un kreisajā. Labā ir kā augošs mēness, lielāka par otru, un saņem asinis no dobās vēnas, daļu nosūtot uz smadzenēm, lai tās pabarotu, bet pārējo uz kreiso pusi, lai atraisītu garu. Kreisajai gultnei ir konusa forma, un tā ir dzīvības sēdeklis, kas gluži kā lāpa eļļu, uzsūc sevī asinis, atraisot garu un uguni, un gluži kā uguns lāpā, tāpat gars uzvedas asinīs; un pa lielo artēriju, ko sauc par aortu, vitālais gars izplatās pa visu ķermeni un saņem gaisu no plaušām pa asinsvadu, ko dēvējam par venozo artēriju; līdz ar to abām gultnēm ir savi vadi – labajai divas vēnas, kreisajai – divas artērijas, bez tam tām ir kopīgas izlocītas ausis, kas kalpo tām abām – vienā glabājas asinis, otrā gaiss, un tos lieto dažādām vajadzībām.” Tuvojoties nāvei, raksta Hārvijs, sirds “pārstāj reaģēt ar kustību un tikai māj ar galvu, it kā dotu savu piekrišanu”. Sirds valodas pētnieks Roberts Eriksons raksta, ka tā šķiet tīša vai netīša atsauce uz Čārlza iespaidīgo pirmsnāves performanci, kur viņš ar galvas mājienu deva signālu savam bendem cirst. “Un pēc diviem trim austiņas sitieniem, sirds, lai arī tā mazpamazām mirst, satrūksies kā pēkšņi pamodināta, un ļoti lēni un ar grūtībām lūkos atsaukties” – gandrīz tā, it kā tā mēģinātu runāt. Hārvijs, tekstā jau gluži demiurgs, pārzina un kontrolē pašu dzīvības avotu: “Uzliekot pirkstu uz sirds vārstuļa, jūtams katrs pukstiens.” Šī līdzība iezīmējas jo spilgtāk, kad Hārvijs apraksta savu eksperimentu ar dūjas sirdi. Tiem pašiem vārdiem, kādiem Jaunajā Derībā aprakstīts, kā Kristus dziedinājis aklos un kurlos, Hārvijs raksta: “Es apslapināju savu pirkstu siekalām un piespiedu to pie sirds [..] It kā no jauna ieguvušas spēku un dzīvību, sirds un tās austiņas sāka kustēties, savilkties un izplesties, it kā tā būtu atsaukta atpakaļ no nāves.”Mūsdienās sirdi no nāves reizēm izdodas “atsaukt atpakaļ” – pielietojot manuālu sirds (un reizēm plaušu) stimulēšanu, kuras apzīmēšanai angliski arī sarunu valodā ierasts saīsinājums CPR (no “cardiopulmonary resuscitation” – “kardiopulmonārā atdzīvināšana”). Būtībā tā ne tik daudz paredzēta sirds iedarbināšanai, bet gan lai atsāktu sirds un smadzeņu daļēju apasiņošanu un apgādi ar skābekli, novēršot šūnu neatgriezenisku bojāeju. Sirdsdarbības atjaunošanos reizēm nodrošina elektriskā defibrilācija, sirds muskuļa stimulēšana ar elektrošoku, taču tā mēdz būt efektīva tikai tad, ja vēl pastāv kāds no vismaz potenciāli kontrolējamiem sirds ritmiem, tādiem kā ventrikulārā fibrilācija, kad sirds vārstuļi nevis ritmiski saraujas, bet haotiski vibrē, un bezpulsa ventrikulārā tahikardija – paātrināts sirds ritms vienā no vārstuļiem. Asistolijas – tas ir pilnīgas sirdsdarbības apstāšanās – gadījumā, kuru raksturo pilnīgi taisna līnija elektrokardiogrammas pierakstā, pacientam faktiski iestājusies nāve. Tiesa gan, mūsdienās arī nāve var gadīties tikai nosacīta, t.i., tu pats (ko vien ar to saprati, kamēr biji dzīvs) vari būt beigts un pagalam, taču tas nenozīmē, ka, pieslēdzot pie mākslīgās nieres un nodrošinot orgānu apasiņošanu, nevar šiem orgāniem nodrošināt dzīves turpinājumu citā organismā.Līdz ar citām tālejošām pārmaiņām 20. gadsimtā mainījās arī nāves definīcija ar visām no tā izrietošajām medicīniskajām, juridiskajām un morālajām sekām. Agrāk cilvēku par mirušu uzskatīja tad, ja viņš vairs neelpoja (ko mēdza pārbaudīt ar mutei pietuvinātu spoguli – aprasos vai neaprasos, vai putna dūnu – kustēsies vai ne) un viņam nebija sataustāms pulss. Kā zinās, piemēram, tie, kuri lasījuši Dimā tēva “Grāfu Monte Kristo”, bija gadījumi, kad īstai pārliecībai, ka par mirušu uzskatītais netēlo vai nav tikai pamiris, viņam dūra ar resnu adatu. Būtiski te, protams, tas, ka lielais vairums savu in extremis piedzīvoja mājās gultā vai, teiksim, uz lauka, nepieslēgti ne pie kādiem aparātiem. Mūsdienu Latvijā, tāpat kā citās t.s. Rietumu civilizācijai piederīgajās valstīs cilvēka nāve vairs nav “vienkārši nāve” – tai parādījušās gradācijas un paveidi, un sevišķu nozīmi ieguvusi smadzeņu (nevis sirds) nāve – “dziļš bezsamaņas stāvoklis, kuru raksturo pilnīgs un neatgriezenisks visu galvas smadzeņu funkciju zudums”, un to konstatē, “ja pacienta sirdsdarbību un gāzu apmaiņu plaušās uztur, izmantojot reanimācijas vai intensīvās terapijas pasākumus” un ja pacientam ir virkne dažādu simptomu (piemēram, acu zīlītes nereaģē uz gaismu, nav reakcijas uz sāpju kairinājumu trijzaru nerva zonā, spontāno kustību un spontānās elpošanas zudums u.c.). Smadzeņu nāve reizē ir un nav nāve – ir tajā nozīmē, ka mūsu neirocentriskā kultūra pieņem (un uzskata tās rīcībā esošos pierādījumus par pietiekami pārliecinošiem), ka cilvēka personība, viņa patība, tas, ko viņš pats un citi saprot ar viņa “es”, ir neatgriezeniski gājis bojā. Cilvēkam pašam gan pajautāt nevar vai, pareizāk sakot, viņš uz jautājumu: “Vai piekrīti, ka tu vairs neesi tu?”, nesniegs jautātājam uztveramu, racionāli saprotamu atbildi, taču laikmetīgā zinātne ar tās pētījumu rezultātiem daudzās un dažādās nozarēs pārliecina, ka tā tiešām ir. Tomēr smadzeņu nāve vēl nebūt nav bioloģiskā nāve – “organisma dzīvības funkciju neatgriezenisks zudu ms, kas nav novēršams ar reanimācijas vai intensīvās terapijas metodēm” – kuras iestāšanās laiku joprojām rēķina ar sirdsdarbības apstāšanās brīdi un kuru par neapgāžamu faktu – ja nu sirds apstāšanās brīdis nav konstatēts un kāda iemesla dēļ par nāvi varētu šaubīties – padara ar neapbruņotu aci saskatāmu līķa plankumu parādīšanās. Starplaiks starp vienu un otru nāvi mūsdienās ir būtisks, jo šajā periodā iespējams ievākt transplantēšanai piemērotu orgānu “ražu” – arī sirdi. Pirmā sekmīgā sirds pārstādīšanas operācija notika Dienvidāfrikā 1967. gadā, un pat Padomju Savienībā katrs bērns zināja, kas tas tāds Kristjans Bārnards un kā jūtas viņa pacients Lūiss Vaškanskis, kurš gan nodzīvoja tikai nepilnas trīs nedēļas. Viņa organisms vienkārši atteicās pieņemt svešķermeni. Jebkurš transplantologs atzīst, ka pati operācija mūsdienās nebūt nav pati sarežģītākā ķirurģiskā manipulācija. Vissarežģītākais ir pārvarēt organisma dabisko ksenofobiju, kas katrai tā šūnai bijusi izdzīvošanas ķīla, cik tālu vien sniedzas ģenētiskā atmiņa, un panākt, ka tas kļūst tolerants un bez ierunām integrē svešinieku – ideāls apmēram tāds pats kā tipiskai Rietumu demokrātijai. Taču problēmas ir milzīgas kā vienā, tā otrā gadījumā. Nākamos desmit gadus transplantācijas operācijas gan paretam tika veiktas – galvenokārt Amerikā –, taču rezultāti bija tik neapmierinoši (pacienti nomira drīz pēc operācijas), ka iestājās tāds kā moratorijs. Tikai 80. gadu sākumā, pēcoperācijas periodā lietojot jaunās paaudzes imūndepresantus, situācija izteikti mainījās uz labo pusi, transplantācijas atsākās un šodien jau ir samērā ikdienišķa operācija, kuru kopš 2002. gada veic arī Latvijā. Pavisam Stradiņa slimnīcā izdarītas astoņas sekmīgas operācijas, tiesa, pērn neviena, kaut gan, ņemot vērā sirds un asinsvadu slimību lielo izplatību, potenciālo recipientu rinda ir gara jo gara. Šai rindā viņi ir tāpēc, ka sirds pārstādīšana, lai arī ārkārtīgi riskanta, ir viņu vienīgā izdzīvošanas iespēja – visas pārējās ir jau izsmeltas. Doktors Bārnards savulaik rakstīja: “Ja cilvēks bēg no satrakota lauvas, un tas viņu piedzen pie upes, kur čum un mudž no krokodiliem, viņš bez liekas domāšanas metīsies upē iekšā, jo cerība, ka izdosies tikt līdz otram krastam, tomēr pastāv.”

Transplantācijas operāciju skaits nekur pasaulē neatbilst izmisīgo gaidītāju skaitam – pat ASV, kur to bijis visvairāk, jaunu sirdi ik gadus gaida 60 līdz 100 tūkstoši cilvēku, taču to saņem tikai 20 līdz 22 tūkstoši. Tam ir virkne iemeslu. Šīs operācijas nav iespējams plānot, jo nav zināms, kad kļūs pieejama kāda donora sirds – proti, kad no kardioloģiskā viedokļa relatīvi veselam cilvēkam būs iestājusies smadzeņu nāve. Atšķirībā no, piemēram, nierēm, kuras var izņemt un pārstādīt pēc donora bioloģiskās nāves, derīga ir tikai pukstoša – dzīva – sirds. Ja potenciālajam donoram ir piederīgie, tiem jālūdz atļauja sirdi izmantot. Latvijā tāpat kā citās Eiropas Savienības valstīs teorētiski pastāv atļaujas prezumpcija, ja vien cilvēks dzīves laikā nav aizliedzis savu orgānu utilizāciju, taču praksē tuvinieki tomēr tiek uzrunāti un atļauja nereti netiek dota – lielā mērā arī neinformētības dēļ. Reliģiski motīvi liegumam būtībā nepastāv – visi kristietības atzari vai nu aktīvi atbalsta orgānu ziedošanu (piemēram, pāvests Benedikts XI visur nēsājot līdzi donora kartīti) vai vismaz to nenosoda. Zināmas problēmas pastāv Jehovas lieciniekiem – sevišķi anēmiskiem pacientiem –, kuri neiebilst pret orgānu pārstādīšanu kā tādu, taču ir kategoriski pret asins pārliešanu, bez kuras daudzos gadījumos nevar iztikt. Arī islāmā un jūdaismā var atrast principus, kas, piemēram, ļauj apiet aizliegumu apgānīt līķi un noteikumu, ka tas jāapglabā 24 stundu laikā kopš nāves iestāšanās brīža, par primāro izvirzot cilvēka dzīvības glābšanu. Dažās budisma tradīcijās problemātiska ir “smadzeņu nāve” – piemēram, Tibetas budismā būtiski ir neaizskart ķermeni vairākas dienas pēc ķermeņa funkciju izbeigšanās, jo tas, ka cilvēks ievilcis pēdējo elpu, vēl nenozīmē, ka viņš, ja tā var izteikties, “izlaidis garu” – jebkuras manipulācijas ar ķermeni, kamēr šis gars vēl ir klātesošs, var sagādāt nepatikšanas nākamajā dzīvē. Tomēr arī šajā gadījumā ir autoritātes, kas uzskata, ka noteicošajam jābūt nesavtīgas došanas principam dāna. Būtībā tikai vienā kvazireliģisko un filozofisko uzskatu sistēmā – japāņu sintoismā – orgānu transplantācija pēc nāves (arī smadzeņu nāves) tiek vērtēta negatīvi, jo mirušais, uzkrājis visus dzīvošanai raksturīgos sārņus, ir reizē nešķīsts, spēcīgs un bīstams; tā aiztikšana var nozīmēt riskēt ar nelaimi sev pašam. Jāņem vērā, ka arī tad, ja nepastāv nekādi racionāli argumenti, cilvēkiem mēdz būt ļoti kategoriski uzskati attiecībā uz to, ko drīkst vai nedrīkst darīt ar mirušā ķermeni – zinu, piemēram, gadījumus, kur draugi un radinieki atsakās ierasties uz bērēm, jo paredzēta kremēšana. Ja tomēr šķēršļu nav, transplantācijas process var noritēt sekmīgi tikai tad, ja tas ir attiecīgi sagatavots. Pastāvīgā kaujas gatavībā jābūt divām pieredzējušu ķirurgu un palīgpersonāla komandām – vienai, kas “ievāks” donora sirdi, otrai, kas to pārstādīs recipientam. (Protams, sirdij vēl arī jānokļūst pie recipienta un tam jānotiek, augstākais, četru stundu laikā. Parasti donora sirdij tiek iešļircināts kālija preparāts, lai apturētu tās darbību un tā tiek atdzesēta, taču 2006. gadā Vācijā pirmo reizi izdevās pārstādīt vēl pukstošu, siltu sirdi.) Pie tam starp donoru un recipientu jābūt teju ideālai fizioloģiskai saderībai (asins grupa, rēzus faktors, izmērs – liela auguma pacientam nederēs sīka auguma donora sirds – jo pastāv briesmas, ka tukšumu piepildīs šķidrums, un otrādi). Vislabākā saderība, protams, ir starp tuviem radiniekiem, taču atšķirībā no nieres, kuru var atdāvināt tuviniekam un mierīgi dzīvot tālāk, sirds gadījumā tas nav iespējams (ir gan Holivudas asaru izspiedēja filma “John Q”, kur izmisis tēvs nolaupa ķirurgu transplatologu un grasās nošauties, lai viņa sirdi varētu pārstādīt dēlam, taču tieši mirklī, kad viņš svārstās, vai labāk šaut deniņos vai mutē, negaidīti atrodas donors ar tikpat retu asinsgrupu kā mazajam puikam). Skaidrs, ka visu šo faktoru ideāla savirknēšanās ir atkarīga no nejaušības un līdz ar to ir drīzāk retums nekā norma. No dzīvniekiem – un runa pagaidām ir tikai par paviāniem un cūkām – sirdis “aizņemties” (ksenogrāfiskā transplantācija) nav iespējams pārāk lielās nesaderības dēļ (cūku gadījumā) vai aiz ētiskiem apsvērumiem (nesāks taču vienu pēc otra nogalināt paviānus). Jau daudzus gadus notiek mēģinājumi radīt sintētisku sirdi, kura darbotos gluži tāpat kā dabīgā, taču līdz šim tie nav devuši cerētos rezultātus. Mākslīgā sirds tiek lietota kā pagaidu risinājums daļai pacientu, kuri vairs nevar dzīvot ar savējo, bet vēl nav saņēmuši donora sirdi. Sirds operācijas vērošana internetā noteikti ne tuvu nerada priekšstatu par to, kā viss notiek īstenībā. Tu esi drošībā – ērtā krēslā, otrpus mazajam datora ekrāniņam, tu nesaod ne zāļu, ne dezinfekcijas, ne asiņu smaku, nedzirdi instrumentu šķindu vai ķirurgu komandas savstarpējās sarunas un patiesībā jau nav arī pašu mediķu – tikai atvērtais krūškurvis, kurā rosās spožie skalpeļi, grieznes, pincetes un vēl dažādi man nepazīstami daikti. Un tomēr pārņem patiesa bijība, redzot, ar kādu apbrīnojamu precizitāti un veiklību notiek visa šī griešana, kniebšana, lāpīšana; interesants un brīžam atbaidošs ir viss šis krāsu (no slimīgi dzeltenas līdz gandrīz violetai) un faktūru trīsošais ņudzeklis; visai baisi ir redzēt tukšo dobumu ar vēnu un artēriju (kādā YouTube ierakstā komentētājs to biezās caurules salīdzināja ar kalmāra taustekļiem) vaļējiem galiem, kad recipienta paša sirds – parasti stipri palielināta – tiek izņemta, atstājot tikai nelielu daļu kreisā priekškambara; taču visas šīs sajūtas ir nieks pret brīdi, kad donora sirds (kura taču, pie joda, bija apstādināta!), ar saviem filigrāni pielāgotajiem “vadiem” pievienota recipienta asinsrites sistēmai, piepeši sāk tā kā drebēt, kā raustīties, lai vēl pēc dažām sekundēm jau ritmiski sarautos un izplestos. Tiesa, reizēm nepieciešama elektriska stimulācija no ārpuses, taču bieži vien viss notiek pats no sevis. Zinātne konstatē, ka šo automātismu nodrošina “īpaši muskuļšūnu veidojumi”, tomēr pilnīga, izsmeļoša, neapgāžama izskaidrojuma šim sirds pašģenerētajam brīnumam nav. Labi, pieņemsim, ka sirds ir vienkārši muskulis (vai Tomasa Hobsa “atspere”), kas sūknē asinis un uztur asinsriti līdz pat mūsu nāvei. Piekritīsim medicīnas zinātnei, ka smadzenes kontrolē visus mūsu ķermeņa orgānus, tai skaitā sirdi. Taču jau Aristotelis un Galēns zināja – un katra mūsdienu grūtniece zina – ka embrija sirds sāk pukstēt vēl pirms tam, kad tam parādījušies pirmie smadzeņu aizmetņi. Aristotelim un Galēnam – un mūsdienu transplantologiem – arī šķiet nozīmīgi, ka tā ir pēdējā, kas mirst.Protams, ka sirds brīnišķīgās īpašības – arī tās fiziski sajūtamā reakcija uz mūsu bailēm, bēdām, prieku – liek meklēt tām izskaidrojumu. Kāds kanādiešu doktors Dž. Andrū Amūrs apgalvo, ka bez trim dokumentētajiem veidiem, kā sirds “sarunājas” ar smadzenēm – neiroloģiskā (nervu impulsi), bioķīmiskā (hormoni) un biofiziski (spiediena viļņi), sirdij piemītot pašai sava nervu sistēma, kas apstrādājot informāciju neatkarīgi no smadzenēm vai organisma nervu sistēmas. Transplantētās sirdis spējot darboties tieši tādēļ. Zinātnieku vidū viņam nav daudz piekritēju (spriežot pēc internetā atrodamās informācijas, iespējams, nav pat neviena), toties ezotēriskajās aprindās viņa teorijas ir cieņā. Internets ir arī pilns ar transplantu saņēmējiem, kuri apgalvo, ka viņu jaunās sirdis glabā atmiņas par savu iepriekšējo īpašnieku rakstura, garšas un gaumes īpatnībām – agrāka nedzērāja piepeši pastāvīgi kāro alu (viņa izskaitļojusi, ka saņēmusi kāda autokatastrofā miruša futbola fana sirdi), sieviete, kas agrāk necietusi sarkano papriku, tagad ēd gandrīz vai tikai to, kādreiz maigas dabas vīrietis piepeši pārvērties par agresīvu tēviņu, jauna meitene katru nakti redz murgos vardarbīgas ainas ar pašas piedalīšanos... Un ko sacīt par 2008. gadā presē aprakstītu gadījumu? Kādam dienvidkarolīnietim pārstāda pašnāvnieka sirdi; viņš jūtas tik pateicīgs, ka ar orgānu bankas starpniecību sāk sarakstīties ar donora atraitni, ar laiku viņi apmainās adresēm, viņš atraitnei un viņas četriem bērniem nolemj uzdāvināt māju, visbeidzot viņi apprecas un… Nē, nedzīvo laimīgi vēl šobaltdien, jo pēc 12 laulības gadiem pašnāvnieka sirds recipients izdara pašnāvību. Ar bisi, tāpat kā donors.

Gribētos, protams, turēties pie racionālā un ticēt, ka minētās parādības izraisa nevis “dziļi sirdī ieslēgtās atmiņas”, bet vienkārši radikālā dzīves maiņa. Šērvina Nūlanda rakstā žurnālā New Yorker 1999. gadā viņa intervētais kardioķirurgs piekrīt, ka pārstādītā sirds burtiski “dāvā jaunu dzīvību” un paver jaunas iespējas, taču pastāv briesmas tās pārspīlēt: “Cilvēki ar transplantiem reizēm faktu, ka viņiem ir jauna sirds, gribēja ekstrapolēt uz citām savas dzīves sfērām. Sak’, es tagad sajutīšos kā divdesmitpiecgadnieks, skriešu kā divdesmitpiecgadnieks, būšu tikpat seksuāli aktīvs. Viņiem kaut kā šķiet, ka sirds ir viss – visa viņu dzīve un ķermenis. Taču būtu jāatceras, ka viņu aknām joprojām ir piecdesmit, gluži tāpat kā kāju muskuļiem. Sirds vēl nav viss.” Sirds nav viss, un diez vai, iebilstu meitai, tā ir pat mīlestība. Piekrītu Ezram Paundam, kurš savulaik citēja: “Animus humanus amor non est,/ sed ab ipso amor procedit, et/ ideo seipso non diligit, sed amore/ qui seipso procedit…” [1. Apmēram tā: "Dvēsele nav mīlestība, bet tas, no kā mīlestība plūst; dvēsele nepriecājas pati par sevi, bet par mīlestību, kas no tās plūst," Ričards no Svētā Viktora abatejas (angliski pazīstams kā Richard of St. Victor) Parīzē, miris 1173. gadā]