Kā perifērija ir Latvija?

Šeit — par lietām, pēc kurām vakar vai aizvakar ir zudusi vajadzība. Šodien pēc tām vajadzība zudusi arī man. Tādēļ es varu uz tām skatīties jau bez iekšējas piespiešanās: tā, padomāsim par vienu, par otru, bet ja uznāks gribēšana — par trešo.

Es rakstu par to (par trešo, protams), tikko noslēdzis gandrīz vai čempiona cienīgu lēcienu, trīskāršu salto: no Anglijas uz Šveici, no turienes cauri Polijai šurp, uz Latviju. Nu tad par perifēriju? Paskatieties, ņemot stingri ģeogrāfiski, visu Eiropu var uzskatīt par Šveices perifēriju, bet visu Šveici — par tās vēsturiskā kodola, Bernes kantona, perifēriju. Bet Latviju?

Atstājuši savu pieticīgo pienesumu kārtējā Krievijas glābšanā eseru dumpja laikā, kad no Ļeņina un Sverdlova Kremļa administrācijas akmens uz akmens nepaliktu, ja viņiem neatsteigtos palīgā Daniševska latviešu motorizētā brigāde, lielākā daļa latviešu atgriezās mājās pie kārtējiem tābrīža darbiem, tas ir, pie savas nacionālās buržuāziskās neatkarības celtniecības. Piebildīsim, ka tie, kas neatgriezās, pēc tam rūgti nožēloja, bet bija jau par vēlu nožēlot, protams. Daudz lietpratīgāk uzvedās igauņi, kuri vispirms kopā ar vāciešiem — precīzāk, vāciešu vietā — devās karā pret revolucionāro Petrogradu, bet vēlāk nolēma, ka būs labāk nejaukties savas bijušās metropoles lietās, tādēļ uz ilgu laiku lielākā daļa no viņiem palika dzīvi. Uz ilgu laiku, taču — ak vai! — ne mūžīgi. Bet ko nu par to — kas bijušo atceras, tam aci ārā, kā teiktu krievu tautas gudrība.

Paskatieties uz vēsturiski ģeogrāfisko karti, pat nelasot Latvijas vēstures grāmatu mūsdienu vidusskolām. Latvija ir iespiesta starp Krievijas impēriju un Prūsiju (reiz tā bija pieticīga karaļvalsts, taču visai ātri arī kļuva par impēriju). Tā ka varētu teikt, ka Latvija atradās “dubultajā” perifērumā, krievu un vācu, taču tas gan ir tā, gan nav.

Latvijas perifērais stāvoklis attiecībā pret Vāciju patlaban izskatās tīri kulturāls — es pat teiktu, “paleokulturāls” — vispārzināms fakts, kas sen jau ielikts Baltijas reģiona standarthistoriogrāfijas iekavās. Taču arī tas nav tik vienkārši. Jo arī perifērums attiecībā uz Krieviju galvenokārt bija vācisks, precīzāk, it kā dublēja vācisko. Nevajag aizmirst, ka pēcpētera Krievija tieši savās impēriskajās izpausmēs (administrācijā, jurisprudencē, armijā) pati bija viscaur ģermanizēta. Teiksim, astoņpadsmitā gadsimta vidū Sanktpēterburga jau bija tāda pati vāciska pilsēta kā Rīga. Un šajā nozīmē runāt par Latvijas perifērumu kļūst vēsturiski nekorekti: Latvija vienkārši izrādījās iekļauta stipri ģermanizētajā Krievijas impērijā. Es šeit pavisam noteikti dodu priekšroku izteikumam “izrādījās iekļauta” nevis “tika iekarota” vai kaut kā tamlīdzīgi. Lieliska sakritība — deviņpadsmitā gadsimta pašās beigās Knuts Hamsuns, aprakstot savus ceļojuma iespaidus pa Krieviju, izteicās tieši tāpat: “Nav valsts, kura izplestos tādā apbrīnojamā ātrumā kā Krievija. Katru mēnesi jaunas teritorijas, kas izmēros līdzinās Beļģijai vai Dānijai, izrādās Krievijas teritorijas.” Taču pamēģināsim tagad apdomāt vārdus, kurus mēs lietojam, — un ne tikai Latvijā, bet pirmām kārtām Krievijā, jo tur šajā ziņā valda pilnīgs haoss.

Patiešām, attiecībā uz Latviju tādi jēdzieni kā “krieviskais” vai “vāciskais” izrādās ne vien nevienlīdzīgi, bet tiem ir pilnīgi dažāds un nevienādojams saturs. Paskatieties, “vāciskais” šeit nozīmē valodu, literatūru, kuģubūvi, ģilžu struktūru, reliģiju, izglītības sistēmu un, visbeidzot, mēs varētu teikt — lai cik metodoloģiski strīdīgi tas izklausītos —, tas nozīmē kultūru vispār. “Krieviskais” Latvijā vienmēr ir bijis — un faktiski tā tas ir līdz šai dienai — kaut kas absolūti ārējs ne vien latviešu kultūrai, bet arī visam vēsturiskajam cilvēku dzīves veidam Latvijā — no latviešu ciema līdz Rīgas centrālajiem rajoniem. Ārējs Krievijas impēriskās varas formu, līdzekļu un realizēšanas veidu ziņā. Kāpēc tas ir tā? Ir divi cēloņi.

Pirmais un svarīgākais. Tas, kas šajā “krieviskajā” bija un līdz šai dienai paliek ārējs latviešiem, nekad nav bijis nekādi savādāks arī pašiem krieviem. Vārds “ārējs” te neizbēgami iegūst metafizisku nokrāsu un tikpat neizbēgami liek mums raudzīties uz Šellinga pusi, slavofiliem un, visbeidzot, eirāziešiem. Taču arī te vajadzīgs viens būtisks vēsturiska rakstura precizējums. Ar laiku — tā, teiksim, laika posmā no deviņpadsmitā gadsimta sākuma līdz divdesmitā gadsimta sākumam — šis “ārējais” Krivijā pakāpeniski, taču nemainīgi ieviesās un ieņēma arvien lielāku un lielāku vietu, veidojot ne vien krievu sabiedrisko, bet arī individuālo apziņu, un kļuva par arvien spēcīgāku faktoru, kas ietekmēja arī pašu krievu dzīves veidu. Otrs cēlonis saistīts ar būtiskajām atšķirībām starp vēsturiskajiem procesiem, kas notika Krievijā kā impērijā, un daudz privātākajiem procesiem, kas notika tās nesen iekļautajos perifērajos rajonos — no Polijas līdz Somijai. Ja Poliju un Somiju noteiks kā divus svešuma polus šim ārēji krieviskajam, Latvija mierīgi atpūtīsies kaut kur pa vidu.

Tomēr šis “impēriski ārējais” deviņpadsmitā gadsimta vidū nopietni mainījās, turklāt izmaiņas neskāra tā ārējību. Galvenais un vēsturiski izšķirošais šajās izmaiņās bija tas, ka parādījās principiāli jauns fenomens — revolūcija. Un tad būtu pilnīgi dabiski uzskatīt, ka ar šo brīdi, tas ir, ar deviņpadsmitā gadsimta vidu, reakcija uz revolūciju tajā vai citā “perifērijas” valstī kļūs par šīs valsts likteni. Izrādījās, ka impērijā notiekošo revolūciju ignorēt objektīvi bija tikpat neiespējami, kā līdz tam ignorēt impērijas varu. Poļi nolēma (aiz lepnuma, droši vien) krievu revolūciju apsteigt, sarīkodami (kā parasti, galēji nelietpratīgi!) paši savējo. Somi turpretī snauda kaut kādā pirmsrevolūcijas nomiedzī, kurā tā arī dzīvoja, līdz sasniedza neatkarību, kas tiem nemaksāja ne asins pili. Lietuva — tā ir pavisam kaut kas cits, jo tā vēsturiski palika Polijas perifērija. Bet par Igauniju labāk parunāt kādu citu reizi.

Divdesmitā gadsimta sākumā Latvija bija pati ģermanizētākā un vienlaikus pati demogrāfiski rusificētākā Krievijas impērijas perifērija. Tās reakcija uz krievu revolūciju, kas sākās tikai 1905.—1906. gadā, kopumā bija visai aizkavēta, sporādiska, tā neizgāja ārpus vairāk vai mazāk izolētu sociālo grupu rāmjiem un tāda arī saglabājās līdz Pirmā pasaules kara fināla ainām. Taču jau karš no latviešu iedzīvotājiem izrāva diezgan lielu daudzumu cilvēku, kuru enerģiju, no vienas puses, neizsmēla viņu piedalīšanās karā (krievu armijā, protams), bet, no otras puses, to neizsmēla arī vēl nepietiekami intensīvā nacionālā kustība. Un šie cilvēki arī izrādījās nenovērtējamais krievu revolūcijas “pirmais ešelons”, un viņiem tajā bija iedalīta ļoti svarīga loma, kas viņus gandrīz bez izņēmuma visus arī aprija līdz Otrā pasaules kara sākumam.

Tā nu Latvija, nekļūdama par perifēriju nedz revolucionārajai Krievijai, nedz fašistiskajai (arī pēc būtības revolucionārajai) Vācijai, atgriezās savā iepriekšējā statusā, tas ir, palika krievu padomju impērijas perifērija. Pusgadsimtu ilgā Latvijas uzturēšanās tajā galēji vājināja vācu ietekmi un galēji pastiprināja krievu elementu kultūrā un dzīvesveidā. Taču mēs nespēsim pavirzīties uz priekšu ne pussoli, ja nepakavēsimies pie vienas no svarīgākajām krievu impēriskās pašapziņas iezīmēm, kuru padomju režīms bija ne vien mantojis, bet arī novedis līdz paradoksam. Šī iezīme, kuras ģenēze meklējama gan Ivana Bargā laikos, gan Pētera Pirmā imperatoriskajā pirmuzvedumā, gan Katrīnas Otrās krievu pseidoabsolūtisma triumfā, kristalizējās (labi, teiksim tā — skaidri un saprotami sevi izteica) tikai Aleksandra Pirmā valdīšanas laikā. Es riskēšu šo iezīmi raksturot kā vietas, teritorijas idejas absolūtu pārsvaru pār tautas ideju, kas šajā vietā dzīvo. Vai arī pamēģināsim to izteikt tādās vienkāršotās politiskās filozofijas prepozīcijās: krievi — tā ir valsts, nevis tauta; valsts — tā ir valstiski vadāma un ģeogrāfiski norobežota, slēgta teritorija. Etnoss tiek atvasināts no vietas. Etnoss arvien vairāk un vairāk tiek izspiests politiskās retorikas sfērā. Jā, tas saglabājas kā metaforma un kā demagoģisks paņēmiens, kas ļoti viegli reducējams līdz tam, ko mēs saucam par valsti, bet arī valsts ar pašu elementārāko analīzi tiek reducēta uz teritoriju, kurai valstiskums nav nekas vairāk par papildus iezīmi. No šejienes arī brīnišķīgā krievu tradīcija, kas pavisam droši nāk vēl no Ivana Bargā laikiem –– par dzimtenes nodevējiem saukt cilvēkus, kas vienkārši bēguši no Krievijas (nevienā citā valstī apdzīvojamajā Visumā tāds fenomens līdz šim vēl nav atklāts). Citiem vārdiem sakot, krievu impērijas tradicionālo ekspansiju impēriskās pašapziņas līmenī papildina absolūta centrtiece kā praktiski jebkuras krievu politiskās filozofijas fokuss. Šī fenomena metaforas var turpināt līdz bezgalībai. Un tā nav tikai dzimtenes nodevība, tā ir vietas nodevība. Dzimtenes mīlestība — tā ir vietas mīlestība (apbrīnojami, ka tieši šī ideja caurauž galvenās padomju dziesmas, kur, bēglis, kļuvis nolādēts, skumst nevis pēc krievu cilvēkiem, bet vispirms pēc krievu ainavām). Pats jēdziens “dzimtene” jau sen ir reducēts līdz kādai, no visām pusēm norobežotai, apburtai vietai, kuru atstājis, tu nonāksi svešā naidīgā visumā. Ar to saistīta, starp citu, arī ideja par krievu valsts vienreizējību, kas bija tik populāra deviņpadsmitā gadsimta sākumā un visā pilnībā pārceļoja uz padomju periodu.

Tomēr arī šai idejai ir savas vājās vietas. Vietas absolūtā prioritāte izrādās vāja pozīcija ik reizi, kad saduras ar perifēro valstu lokalitātes idejām. Ar to var saistīt arī gandrīz vai mitoloģisko koncepciju par padomju robežām kā burvju līniju, kas norobežo svēto teritoriju. Šajā mītā svēta ir tieši teritorija, nevis tauta. Un kad  viens no maniem veciem draugiem rakstīja man uz Angliju, ka neviena tauta tā nemīl savu valsti kā mēs, krievi, tad kaut kādā ziņā tā ir tīra patiesība — tai ziņā, ka šajā “paplašinātajā pašidentifikācijā” tautas jēdziens faktiski tiek nomainīts ar vietas jēdzienu. Es domāju, ka galvenās sekas Padomju savienības sabrukumam nebija vis to veidojošo valstu politiska atdalīšanās, bet gan tās pašapziņas fragmentēšanās, kurā cilvēks sevi pilnībā identificē ar vietu. Taču, atkal, runa nav tikai par to, ka krievu telpas vidusmēra apdzīvotājs var sev teikt: “Ja reiz Latvija ir no mums atdalījusies, tas nozīmē, ka es varu dzīvot citā vietā, citā politiskā telpā un (kā atvasināts secinājums) ar citiem cilvēkiem (citiem, jo viņi dzīvo citā valstī nevis otrādāk).” Tas nozīmē, ka impērija var turpināt savu eksistenci vai pat — pasarg Dies’! — paplašināties, tomēr šo plaisu impēriskajā pašapziņā vairs ne ar ko neaizsmērēt. Un tad arī sākas entiskās pašapziņas pastiprināšanās un pieaugšana, kura alkst revanšēties impēriskajai teritoriālajai pašapziņai. Šajā nozīmē vēsturiski ļoti interesanti, ka pirmā reakcija uz padomju režīma galu — tāpat kā iepriekš uz pēdējo krievu revolūciju — bija etniskā reakcija, kas noteica (jo laika taču bija ļoti maz, notikumi attīstījās daudz straujāk nekā laika posmā starp Oktobra apvērsumu un Brestas mieru) valstiskās atdalīšanās faktu.

Latvijas “perifērā” situācija, manuprāt, izrādījās ļoti savdabīga. Valsts, kas tagad jau pilnībā ir “deģermanizēta”, spiesta dzīvot ar aizkavējušos reakciju uz padomju lielvalsts sabrukumu. Šīs reakcijas pamatā atrodas ar lielām pūlēm un zaudējumiem ārkārtīgi ātri uzaudzētā nacionālā pašapziņa. Bet kam tā var pretoties? Tam, ko mēs iepriekš saucām par “krievisko”? Bet tas taču nevar pastāvēt bez impēriskās idejas par vietas un valsts absolūtumu. Milzīgs daudzums krievu, kas dzīvo Latvijā, jau sen šo ideju ir zaudējuši un dzīvo bezgaisa telpā, ko aizpilda vienīgi valoda. Bet, sasodīts, “vienīgi valoda” vispār nepastāv! Vai teiksim tā — “vienīgi valoda” nozīmē to, ka nav nacionālās pašapziņas. Miljons krievu, kas dzīvo Latvijā, runā sliktā krievu valodā (un no kurienes lai celtos laba?), nemīl latviešus, taču kategoriski nevēlas atgriezties Krievijā (“mēs taču neesam pilnīgi idioti!”), nepārstāv Krievijas impēriju, kā to pārstāvēja viņu tēvi un pat viņi paši pirms piecpadsmit gadiem, un faktiski ir “krieviskuma” fantomi bez Krievijas. Latvijas perifēriskums attiecībā pret Krieviju arī ir kaut kāds ģeogrāfisks mīts. Un kā ir ar Vāciju? Es domāju, ka latviešiem vācu valodas un vācu kultūras pamata zaudēšana, kas sākās vēl pirms padomju okupācijas, bija milzīga kļūda, ja vien, saprotams, tauta vispār var kļūdīties. Paskatieties, vēl pavisam nesenas pagātnes situācijā, kad Latvija bija divvalodīga, bija iespējamas ne vien daudz reālākas saites ar Vāciju, bet — un tas ir daudz svarīgāk — “latviskā” pretnostatījums “krieviskajam” iegūtu daudz reālāku kultūras saturu (kulturāls latvietis tāpat kā kulturāls krievs, kas dzīvo Latvijā, — tas būtu latvietis vai krievs, kurš runā vāciski). Es vispār sliecos domāt, ka divvalodība vēsturiski ne reizi vien ir bijis veids, kā atvieglot un atrisināt etniskus konfliktus. Praktiski runājot, pietiktu kaut vai patlaban Latvijā dzīvojošo krievu kulturālajam augšējam slānim ar latviešu kulturālo slāni sazināties vāciski — un tas jau būtu pietiekami normāla kultūras režīma nodibināšanai starp šīm divām tautām. Esmu pārliecināts, ka divu tautu normāla sadzīvošana vienā teritorijā vispār ir iespējama tikai tad, ja pastāv trešā valoda. Šādas situācijas spilgtākais piemērs varētu būt Šveice, kur valstiski pieņemta trīsvalodība lieliski funkcionē jau vairāk nekā trīs ar pusi gadsimtus, tikai pateicoties tam, ne ar kādām konstitūcijām nenostiprinātajam, apstāklim, ka katrā  kantonā iedzīvotāju lielākā daļa runā vismaz divās valodās.

Tomēr patlaban Latvijas galvenā problēma it nepavisam nav normālu attiecību nodibināšana ar krieviem, bet gan nepieciešamība izstrādāt tādas sabiedriskās un valstiskās pašapziņas struktūras, kas palīdzētu perifērismu vispār izslēgt no tā, kas tiek domāts kā pašreizējā Latvijas situācija. Te svarīgs vēl viens apstāklis — patlaban novērojamā krievu pašapziņas krīze, ko nekādi nespēj atrisināt krievu nacionālisma stihiskais vai valstiski organizētais pieaugums, tiešā veidā rada fenomenu, ko es nosacīti nosauktu par “Krievijas piespiedu amerikanizāciju”, amerikanizāciju, kuras kultūrsaturs ir niecīgs un kura spēj realizēties viszemākajā līmenī, lai gan tā, bez šaubām, iekļūst arī augstākos sabiedriskās un individuālās apziņas līmeņos. Šajā situācijā Latvija nevar būt Krievijas perifērija, starp citu, arī nevienas citas valsts perifērija, jo perifērums kā fenomens paredz noteiktu kultūras un idejiskās asimilācijas līmeni, kas patlaban ir vienkārši nesasniedzams.

Un, visbeidzot, pēdējais apstāklis. Krievu impēriskās pašapziņas redukcija nevarēja neatspoguļoties arī latviešu pašapziņā, kas arvien vairāk un vairāk noslēdzas sevī. Es nedomāju, ka eiropeiskā, baltiskā vai kāda cita tamlīdzīga identifikācija varētu būt efektīva, attīstot latviešu pašapziņu un, pirmām kārtām, šīs valsts politisko pašapziņu. Latvijai tās bijušais perifērums maksājis dārgi. Domāju, ka par šī perifēruma zaudēšanu arī nāksies samaksāt — ar nepieciešamību kultūrā radīt pašiem, kas neizslēgtu arī ietekmes un kontaktus no ārpuses un nebaidītos ne no kādas iekšējas, vispirms jau antikulturālas, reakcijas un pretestības. Tikai kļūstot pati sava, latviešu kultūra spēs atvērties visam citam. Nu ko, dzīvosim — redzēsim.

No krievu valodas tulkojis U. T.