Kā patlaban melo Londonā
Foto: Jānis Deinats

Aleksandrs Pjatigorskis Rīgas Laikam

Kā patlaban melo Londonā

Teikt, ka Anglija ir melošanas dzimtene, būtu nepiedodama vēsturiska hiperbola. Vispār, melošana nav vēsturisks fenomens, jo ir melojuši, melo un melos vienmēr un visur. Es tomēr uzdrošinos apgalvot, ka tieši Anglija bija tā vieta, kur pirmo reizi tika sastādīta pirmā melu klasifikācija: apmēram pirms simt piecdesmit gadiem Dizreilijs, uzstādamies parlamentā, teica, ka pastāv trīs veidu meli: vienkārši meli, acīmredzami meli un statistika. Kopš tā laika, kad viņš karalienei Viktorijai uzlika galvā Indijas imperatores kroni, ir daudz ūdeņu aiztecējis. Tomēr melu tēma šajā valstī neapsīkst. Bet vai nav interesanti, ka lielākā daļa skandālu, kas pilda avīzes, radio un televīziju, ir ne tik daudz par to, ka kāds nozīmīgs un augstu stāvokli ieņemošs, teiksim, zagtu, ņemtu kukuļus vai nepiedienīgi uzvestos, kā par to, ka, vaicāts par savu nodarījumu, viņš ir teicis nepatiesību. Rodas dīvains iespaids, ka galvenais, ko mūsdienu sabiedrība prasa no cilvēkiem, kuriem tā ir piešķīrusi varu un no kuriem tā prasa atbildību, ir ne tik daudz tas, lai viņi būtu godīgi, atbildīgi un kompetenti, pildot savus pienākumus sabiedrības priekšā, kā tas, lai viņi atklāti atzītos šīs sabiedrības priekšā savā negodīgumā un bezatbildībā. It kā mūsdienu sabiedrība būtu gatava piedot nelietim, kukuļņēmējam un zaglim visu, ko viņš sastrādājis, lai tik viņš pret to, tas ir, sabiedrību, būtu patiess un atklāts, kā grēksūdzē. Tādējādi pakāpeniski un svešam skatienam nemanāmi mūsdienu sabiedrība uzņemas funkcijas, kas iepriekš pienācās reliģiskām institūcijām un organizācijām. Mēs bieži redzam britu televīzijā, ka vadošais teležurnālists, spiežot patiesību no ministra idiota, neprofesionāla valstsvīra vai kaunā krituša ģenerāļa, drīzāk izturas kā garīdznieks, nevis masu informācijas “cīnītājs”.

Tomēr tas ir mazliet dīvains garīdznieks, es teiktu, mazliet nojūdzies un savos reliģiski ētiskajos spriedumos patvaļīgi maina ne vien baušļu secību, bet arī šajos baušļos aizliegto grēku spēku un nozīmību. Taču vai tas nav saistīts ne tikai ar masu informācijas līdzekļu funkciju “paplašināšanu”, bet arī pašas reliģijas funkciju un mērķu maiņu attiecībā pret sabiedrību! Pavisam nesen londoniešiem nācās ik dienu klausīties un lasīt par to, kā daži katoļu garīdznieki sistemātiski, daudzus gadus baznīcas skolās maitā puisīšus un meitenītes. Un ko mēs tādā veidā redzam un dzirdam? Galvenais atkal izrādās nevis pats noziegums, kas, starp citu, pēc Lielbritānijas kriminālkodeksa tiek stingri sodīts, bet tas, ka noziedznieks nav godīgi atzinies sabiedriskās domas priekšā un nav atvainojies par garīdznieku izdarībām viņu miesaskāres upuru un viņu vecāku priekšā. Un, protams, arī visas sabiedrības priekšā.

RL-10_13

Bet vai tikai gadījumā mēs visi nejūdzamies nost? Iznāk apmēram tā: zodz, laupi, uzstādi aplamas diagnozes, kas izraisa pacienta nāvi, ķer un nodod tiesai pilnīgi nevainīgu cilvēku, tikai neaizmirsti — kamēr tu neesi noķerts ar lietiskiem pierādījumiem — godīgi par to izstāstīt un pēc iespējas izteikt līdzjūtību cietušajam (ja viņš ir palicis dzīvs). Situācija atkal iznāk pseidoreliģiska, un meli tādējādi iegūst īpašu nozīmību, kļūstot — it īpaši šīs pasaules varenajiem — par galveno nāves grēku. Un vai tik tas nesākās ar nabaga Ričardu Niksonu? Būtu viņš kongresā atzinies, ka pats ir licis (protams, pretlikumīgi) noklausīties savu pretinieku sarunas, un viss viņam būtu beidzies labi. Tas pats ar pagājušā gada Klintona skandālu. Atkal — melot ir slikti. Nu un, visbeidzot, pēdējais skandāls ar pašreizējās britu valdības galveno lepnumu — Tūkstošgades domu Griničā. Iztērējot miljoniem sterliņu mārciņu tautas naudas, uzslēja milzu kupolu — vienu no kroplīgākajām celtnēm mūsdienu Eiropā, lai izklaidētu masas. Ir ar ko lepoties! Taču te par nelaimi neviens negrib uz turieni iet (jo darīt tur patiešām nav ko), un tāpēc, vēl nepaspējis atvērties, mūsu kupols jau ir bankrotējis, bet administrācijai vienalga nākas katru dienu maksāt tūkstošus mārciņu par elektrību utt. Kas tad atliek valdībai un vispirms jau speciāli nozīmētam ministram, kurš ir atbildīgs par Tūkstošgades domu Griničā? — Vienīgi melot! (Nu, tā teikt, kaut kā, pats no sevis, viss būs kārtībā, viss nokārtosies.) Izrādās, ka pašreizējam ministram (un pat premjerministram) daudz vieglāk ir atzīties savas māmiņas nogalināšanā nekā nekompetencē. Un tā visi turpina melot, kā Dizreilijam — vienkārši, atklāti vai statistiski.

Statistikas loma mūsdienu angļu sabiedrībā nepārtraukti aug. Un kāds tur brīnums — avīzes lasītājs vai televizora skatītājs taču pastāvīgi nemetīsies pie kalkulatora, lai pārbaudītu, statistika melo vai ne. Šo aprakstu es beidzu ar galvenajiem angļu statistiskajiem meliem, kas uzvar pār visiem iespējamajiem iebildumiem: par šo jautājumu mums ir bagāta statistika, taču, par nožēlošanu, no tās ir vēl par agru izdarīt secinājumus.

No krievu valodas tulkojis U.T.

Raksts no Oktobris, 2000 žurnāla