Kā pārvērst zaudējumu uzvarā

Kad sešpadsmitgadīgā meksikāņu dejotāja Alma Giljermoprieto 20. gadsimta 60. gadu vidū pārcēlās uz dzīvi ASV, deja viņai likās vienīgais saturs, ar ko vērts piepildīt savu dzīvi. Turpmākos četrus gadus viņa mācījās Ņujorkā pie tādām modernās dejas leģendām kā Marta Greiama, Mērss Kaningems un Tvaila Tarpa, kuras radīto deju kustības bija “tikpat grūti atcerēties, kā iemācīties no galvas vājprātīgā monologu”. Taču Giljermoprieto nekļuva par dejotāju. Divdesmit gadu vecumā reizē ar jaunības krīzi viņai nāca arī sāpīgā apzināšanās, ka viņas fiziskie ierobežojumi (plakanā pēda, spēcīga tuvredzība) nekad neļaus sasniegt tehnisku virtuozitāti. “Juzdamās akla un neaizsargāta skatītāju priekšā, es uz skatuves pārvērtos par izbiedētu, pelēku dzīvnieku. Es paniski baidījos gan no tā, ka es neko neredzu, gan arī no tā, ka mani redz. [..] Es jutu, ka ikviena mana ķermeņa nepilnība – gurni, kājas, pleci –, kuras es ik dienas kritiski aplūkoju spogulī, tagad bija izliktas vispārējai apskatei, it kā es būtu liellopa gabals, kas karājas gaļas veikala skatlogā”.
Par dejotāju Alma Giljermoprieto nekļuva, taču šodien viņa ir viena no respektētākajām amerikāņu publicistēm, kas raksta par Latīņamerikas zemēm. Viņas pēdējā grāmata Dejojot ar Kubu (Dancing with Cuba, 2004) ir autores atmiņas par 1970. gadu, kad viņa sešus mēnešus pavadīja Kubā, mācot moderno deju Havannas Valsts dejas skolas audzēkņiem. Ceļojums uz Kubu dejotājai kļuva par pieredzi, kas pilnībā izmainīja viņas dzīvi. Dejojot ar Kubu ir stāsts par krustcelēs nonākušas, mazvērtības nomāktas, bet neparasti vērīgas jaunas sievietes cīņu ar sevi, savu apjukumu un šaubām, kas risinās uz citas – revolucionārās Kubas izmisuma un patosa pilnās cīņas par izdzīvošanu fona.
Jaunā deju skolotāja ieradās Brīvības salā vienā no tās vēstures dramatiskākajiem brīžiem. 1970. gada 20. maijā Kubu satricināja Fidela Kastro paziņojums, ka t.s. Desmit miljonu tonnu ražas plāns ir izgāzies. Runa bija par šķietami neprātīgu, bet Kastro režīmam vitāli svarīgu ieceri – iegūt desmit miljonu tonnu lielu cukurniedru ražu. Aiz šī plāna slēpās oficiālajā retorikā noklusēta, taču visiem tāpat zināma politiskā motivācija.
Lieta tāda, ka Kubas vienīgie eksporta produkti bija cukurs, niķelis, tabaka un rums. Taču arī šo produktu eksporta iespējas bija stipri ierobežotas ASV ekonomiskā embargo dēļ, kuram bija pievienojušās lielākā daļa attīstīto valstu. Kubai trūka dolāru, bet bez dolāriem tā nevarēja iepirkt preces un iekārtas valsts attīstībai. Vienīgā izdzīvošanas iespēja Kubai bija tirdzniecība ar PSRS. Pieaugot Kubas vajadzībām pēc importa, pieauga arī Kubas parāds Padomju Savienībai. Revolūcija faktiski nonāca bankrota priekšā, bet likmes bija pārāk augstas, lai to pieļautu. Šajā situācijā Kubas vadība spēra izmisuma soli – tā vienojās ar PSRS par aizņēmumu, kas bija lielāks par visu tās ārējo parādu. No Kubas puses pretī tika solītas ilgtermiņa cukura piegādes par garantētām cenām. Noteiktais piegāžu apjoms sasniedza gandrīz visu Kubas saražotā cukura produkciju. Ja Kuba spētu savas saistības izpildīt, tā varētu noturēties virs ūdens. Bet, ja tā spētu panākt pietiekami nozīmīgu cukura ražošanas kāpumu, valsts iegūtu līdzekļus milzīga niķeļa kombināta celtniecībai, turklāt – kas bija īpaši nozīmīgi – šo projektu būtu iespējams īstenot bez padomju finansiālās līdzdalības. Tādējādi Desmit miljonu tonnu plāns faktiski bija Kubas mēģinājums panākt zināmu ekonomisku neatkarību no PSRS.
Fidela režīms pie šīs idejas realizācijas ķērās ar īsti donkihotisku apmātību. 1966. gadā tika pasludināts kurss uz desmit miljonu tonnu ražu pēc četriem gadiem. 1969./1970. gadā, izšķirošās kampaņas laikā, darbam cukurniedru plantācijās tika mobilizēti gandrīz visi darbaspējīgie vīrieši, tajā skaitā arī Almas Giljermoprieto audzēkņi. Visa valsts ekonomika tika pakļauta šim vienam mērķim – maģisko desmit miljonu tonnu iegūšanai. Taču viss, kas varēja saiet grīstē, sagāja. Jaunajās cukura fabrikās uzstādītās iekārtas nedarbojās, vecajās fabrikās tās bieži lūza vai darbojās slikti, neapmācītie cukurniedru novācēji bieži savainoja vai pat sakropļoja sevi ar asajām mačetēm. Astoņi ražas novākšanas mēneši bija izsūkuši cilvēku spēkus. Viņi bija nesuši upuri, paciešot nežēlīgo darbu saules svelmē, nožēlojamās pārtikas devas un tūkstošiem sadzīves neērtību. Upuris bija izrādījies velts...
Bet Kubas “īpatnība” jau 45 gadus ir tās harizmātiskais Comandante, kurš arī šo sakāvi spēj pārvērst uzvarā. Skatoties Fidela 20. maija runu televīzijā, Almas Giljermoprieto uzmanība ir piekalta nevis Fidela vārdiem un realitātei, kas aiz tiem slēpjas, bet gan pašam Fidelam, kura “fiziskais skaistums vien jau apliecināja viņa ārkārtējo garīgo enerģiju. Viņa smalkā, zīdpapīram līdzīgā balss, garās rokas, kas kustējās kā zivis, romieša profils, viņa neparastā, spītīgā griba dalīties savās domās, padarīt savu intelektuālo procesu publisku, atkārtot vēl un vēlreiz savu domu, līdz viņš jutās pārliecināts, ka visā Kubā nebija neviena cilvēka, kurš to nebūtu sapratis un pieņēmis par savu – tam visam bija satriecošs efekts. Redzēt Fidelu sakautu bija tas pats, kas redzēt varoni, kailu un neapbruņotu, gaidām tīģera pēdējo lēcienu. Vairāk nekā trīs stundas es pavadīju, aizgrābta klausoties ne tik daudz viņa runā, cik viņa vārdu melodiskajā viļņojumā un sāpju pilnajā izteiksmē.”
Šeit publicētajā Giljermoprieto grāmatas fragmentā fiksēta nākamā epizode – Fidela runa Revolūcijas svētku dienā 26. jūlijā, tieši pirms 35 gadiem. Tiem jaunajiem latviešiem, kas pēdējos gados traucas uz Kubu, lai pēc tam piedāvātu savus garlaicīgos tūrista iespaidus sieviešu žurnāliem, šis stāsts droši vien liksies kārtējais Kubas eksotiskā “sviesta” piemērs. Citiem tā varbūt atklās kādu jaunu niansi viena no 20. gadsimta suģestējošāko oratoru personā, kurš pat sausās statistikas smiltis prata pārvērst retorikas zeltā.

Valdis Ābols

Pār Revolūcijas laukumu kvēlojošā saule tagad apspīdēja pieminekli dzejniekam Hosē Martī, kurš reiz bija kritis par upuri Spānijas kronim un pēc tam vēlreiz – savam pēcnāves akmens tēlam. Kubas nacionālais varonis, izkalts ģipša baltā marmorā, paceļas līdzās betona tornim, kas slejas augstu pāri esplanādei; no laukuma uz torni ved vairākas ieslīpas uzejas. Uz tām jau pulcējās pirmie īpašie viesi, lūkodamies pēc savām sēdvietām lielajā tribīnē, no kuras Fidelam drīz vajadzēja uzrunāt tautu.

Tās dienas rītā bija stipri lijis. Trokšņainajā pūlī, kas agrā pēcpusdienā sāka piepildīt laukumu, tikai retajam bija lietussargs; lielākā daļa bija bruņojusies ar brezenta maisiem, kas kalpoja par lietusmēteļiem, un neiztrūkstošajām maracas un tumbadoras [1. Latīņamerikā izplatīti sitamie instrumenti – grabuļi un kongas.] Bungas jau rībēja, kad netālu no pieminekļa piestāja Meksikas–Ziemeļamerikas delegācijas autobuss. Kliedzieni un lozungi rikošetā šaudījās no viena ļaužu pārpildītā betona klajuma gala līdz otram. Kontrastainajā pēcpusdienas gaismā nemierīgi viļņojās roku un galvu jūra un ik pēc pāris minūtēm tās viļņu galotnēs iznira kāds plakāts vai karogu ķekars. Kliedzienu troksnis te pierima, te uzbangoja no jauna, celdamies un krizdams, kad pēkšņi virmojošā ļaužu jūra saspringa no viena krasta līdz otram, it kā to būtu ķēris zibens. Nāk! Nāk Barbudo Mayor, El Hombre, El Caballo! [2. Fidela Kastro iesaukas – Lielais bārdainis, Cilvēks, Zirgs.] Fidels tuvojas! Viesu tribīnē cilvēki savās norādītajās sēdvietās sāka satraukti grozīties, staipīdami kaklus kā strausi, lūkodamies uz vietu, kur tūdaļ bija jāparādās Virspavēlniekam. “Skat!” iekliedzās Nensija. Kā elektrizēta es apsviedos riņķī. “Re, kur Nikolass Giljēns!”[3. Nikolass Giljēns (1902—1989) – viens no izcilākajiem 20. gs. kubiešu dzejniekiem.] Es vienaldzīgi noskatījos, kā mums garām paiet vīrs, kurš vienkāršo kubiešu runu bija pārvērtis dzejā.

Hetija un Nensija pārlūkoja slavenībām pilno pūli. Nensija bija lieliski informēta: “Lūk, kur dzejnieks Roberto Fernandess Retamars. Man liekas, ka tas tur ir Amilkars Kabrals, Gvinejas un Zaļā raga salu neatkarības kustības vadītājs. Ak, Dievs – tas taču ir Če tēvs!”

Palestīnieši, Venceremos brigāžu biedri, Ungārijas, Kongo, Vjetnamas un Laosas delegāciju locekļi smaidīja un māja ar rokām. “Skaties, skaties!” Nensija sagrāba mani aiz rokas. “Tā ir Rehisa Debraja sieva! Es zinu, tā ir viņa.” Hetija smējās kā traka un arī sāka māt. “Kāpēc ne?” viņa teica. “Es taču arī esmu delegāte.”

Tribīņu pretējās puses pēdējās rindās atskanēja cits, savādāks troksnis, it kā tur pašķirtos ūdeņi. No visām malām pēkšņi iznira vīri ar stiprām rokām, dodami steidzīgas pavēles: “Compañeras, lūdzu, savās vietās.” Vispārējo atkalapsēšanos pavadīja dunkas un grūstīšanās, un, pūlēdamās izkļūt no sānu ejas un atgriezties mūsu vietās, es pat nepamanīju, kurā brīdī pār laukumu nolaidās spokains klusums.

Pēc brīža laukums iedimdējās no jauna, vēl dobjāk un varenāk nekā iepriekš. Centrālajā tribīnē spēcīgu prožektoru gaismā stāvēja cilvēks olīvzaļās drēbēs, kurš lepni vērās pāri ļaužu jūrai. Visi pasaules mikrofoni nebūtu varējuši pārkliegt gigantisko balsu vilni, bet Fidela piesmakušais čuksts, viņa balss sudrabainais papīrs vieglītiņām pacēlās gaisā. “Compañeros!” viņš mūs sveicināja, un visā Kubā iestājās klusums.

Mēs klausījāmies viņa sveicienā ar mokošām bažām. Kā Fidels pārvarēs šīs dienas bīstamo pārbaudījumu? Cūku līcis, kodolraķešu krīze, ekonomiskais embargo, ienaidnieka nebeidzamās sazvērestības bija pārbaudījumi, ko viņš varēja aizvārdot prom ar sev ierastajām frāzēm: “spītējot liktenim”, “ne soli atpakaļ”, “vēsturiskā spītība, kas piemīt tiem kubiešiem, kuru pusē ir taisnība”, “revolucionāra gods nav ne devalvējams, ne pārdodams”, “Patria o Muerte”[4. Tēvzeme vai nāve (spāņu val.).]. Šodien Revolūcijas laukumā mūsu priekšā stāvēja tas pats gladiators, bet lauva bija pūlis, kas aplaudēja, izmisīgi lūgdams, lai viņš tam atjauno ticību. Bija pagājuši vienpadsmit grūti, smaga darba pilni gadi; vienpadsmit gadi, kuru laikā solītā uzvara tā arī nebija atnākusi; vienpadsmit gadus Fidels bija aicinājis tautu uz laukumu, lai piedāvātu tai žilbinošu statistiku un skaitļus apmaiņā pret vēl lielāku pašaizliedzību; vienpadsmit gadi ticības, ka sociālisms ir ne vien ceļš uz debesīm, bet arī nesalīdzināmi efektīvāka un produktīvāka iekārta par šīs pasaules kapitāla impēriju; vienpadsmit gadi, kuri kulminēja šodien ar neizpildītu cukurniedru ražas novākšanas plānu un tiem pašiem vecajiem solījumiem – ka saglabāsies garās rindas un pārtraukumi elektroenerģijas padevē un ka gaidāmi vēl stingrāki ierobežojumi uz jau tā trūcīgajiem pārtikas taloniem. Kā dzīvot tālāk? Un kā atteikties no iesāktā ceļa, ja vienīgais, ko mēs visi vēlējāmies, bija sekot viņam? No jauna ieskanējās Fidela balss smalkais pavediens:

“Señores invitados y compañeros tarbajadores...”[5. Godājamie viesi un biedri darbaļaudis (spāņu val.).]

Man likās, ka mēs visi klusībā lūdzāmies tikai vienu: “Fidel, Fidel, pacenties, lai tev izdodas laba runa!”

“Šodien mēs negremdēsimies pagātnes atmiņās; es gribēju teikt – mēs nerunāsim par Revolūcijas panākumiem un iekarojumiem.” Pedantiski skaidrajai izrunai, gari stieptajām “r”skaņām, hipnotizējošām pauzēm tagad klāt jaucās smagā kopējo bēdu nasta, un varbūt todien, klausoties viņā, mēs domājām ne tik daudz par mierinājumu, ko viņa vārdi varētu sniegt mums, kā par mierinājumu, ko mūsu uzmanība varētu sniegt viņam. “Šodien,” teica Fidels, “mēs runāsim par mūsu problēmām un grūtībām; mēs runāsim nevis par sasniegumiem, bet neveiksmēm.”  Vai tas varēja būt? Vai tiešām viņš sacīs, ka ražas novākšanas kampaņa ir izgāzusies, ka tā bija slikti izplānota, ka tika pieļautas kļūdas?

Patiesi, bez laipošanas un gariem ievadiem tieši to viņš pašlaik arī darīja. Varonīgās pūles “celt cukura ražošanas apjomu, lai paaugstinātu valsts pirktspēju, ir novedušas pie ekonomiskās sistēmas traucējumiem un ražošanas apjoma kritumiem citos sektoros, tādējādi galu galā padarot mūsu situāciju vēl smagāku.”

Jā, viņš runāja labi. Es atkal izjutu to pašu maģisko ietekmi, kādu uz mani bija atstājusi viņa pēdējā runa televīzijā, kaut arī viņa teiktais bija visus satriecis līdz sirds dziļumiem. Kaut kas līdzīgs, es domāju, lidinājās laukuma klusumā arī tagad. Fidels runāja patiesību. Lai nu ko, bet nodot viņš mūs nenodos.

“Protams, mūsu ienaidnieks gari un plaši runāja par to, ka Desmit miljonu tonnu plāns mums radīs ne vienu vien problēmu. Mūsu pienākums bija darīt visu, kas mūsu spēkos, lai to nepieļautu.” Bet – ak vai, cik grūti to bija pateikt! – “beigu beigās mēs tomēr neesam spējuši no tā izvairīties.”

Nē, mēs nebijām spējuši. Daudzskaitļa pirmā persona, ko Fidels vienmēr lietoja, bija maģiska – tā aizvietoja vienpatīgo “es”, kuram bez jel kādām atrunām būtu jāuzņemas visa vaina uz sevi, ar solidāro “mēs”. Šis vārds iekļāva sevī tiklab mūs, kā viņu, un tas ļāva visiem šīs dieva aizmirstās salas iedzīvotājiem sajusties līdzdalīgiem tās pūliņos, ciešanās un liktenī. Tieši šādu sēru ceremoniju mēs bijām gaidījuši; mēs gribējām vēl!

Tad Fidels devās lidojumā, paceļot mūs visus uz savas daiļrunības spārniem, durdams debesīs savu liesmojošo pravieša pirkstu; sašķiebies no saviļņojuma un smago vārdu nastas, viņš meta izaicinājumu tam, ko izaicināt ir visgrūtāk – kaunam. Skatoties uz viņa tālumā vīdošo siluetu, es iedomājos, ka viņa seja staro kā svētajam, un es jutos atdevusies viņam ar visu sevi.

“Mūsu ienaidnieki saka, ka mēs esam ķezā!” Fidels atzinās pasaulei, ļaudamies savam pravietiskajam, atkārtojumiem piesātinātajam runas ritmam. “Un mūsu ienaidniekiem ir taisnība. Viņi saka, ka mēs esam ķezā, un faktiski viņiem ir taisnība! Viņi saka, ka tauta ir neapmierināta, un viņiem ir taisnība! Kā redzat, mēs nebaidāmies atzīt savu ienaidnieku taisnību tajās reizēs, kad tas tā ir.”

Kurš runāja? Kurš atzinās, kurš izaicināja? Vai tie bijām mēs vai Fidels? “Patiesību sakot, mums nospļauties par mūsu ienaidniekiem,” viņš iesaucās, bet varbūt tie bijām mēs. Nē, tas tomēr bija Fidels ar visu savu smalkās, piesmakušās balss spēku, un tajā brīdī mēs uzsprāgām neapturamu aplausu dārdos, no kuriem mūsu plaukstas kļuva sarkanas un karstas.

“Un, ja ienaidnieks kaut ko no mūsu teiktā izmanto pret mums un liek mūs kaunā,” Comandante iekliedzās, “tad mēs pieņemam šo kaunu ar prieku!” Mēs aplaudējām, tad vēl aplaudējām. “Mēs ar prieku pieņemam mūsu sāpes, ja zinām, kā pārvērst kaunu jaunā spēkā, ja mēs spējam pārvērst kaunu darba sparā, ja spējam pārvērst kaunu pašcieņā, ja spējam pārvērst kaunu par spēku, kas mūs virza uz priekšu!”

Tā bija kulminācija. Tuvu asarām, neprātīgā aizgrābtībā un no aplaudēšanas sāpošām plaukstām mēs saucām “Fi-del, Fi-del, Fi-del!” ritmiski rībinot kājas pret tribīnes grīdu, cenšoties sacelt tādu troksni, lai to dzirdētu pat ASV.

Tas bija noticis. Fidels nebija baidījies nostāties aci pret aci ar kaunu, negodu un sodu, un mēs bijām viņam piedevuši. Aizsmakuši un līksmes pārņemti, cenzdamies aplaudēt vēl skaļāk, Meksikas–Ziemeļamerikas delegācijas locekļi pievienojās kopējai eiforijai, pilni piedošanas un jaunu cerību.

Taču, kā es mulsi jautu jau toreiz, Kubas ienaidnieki nebija vienīgie, kas brīdināja par Revolūcijas virzīšanos pretī neprātam. Daudzi Fidelam un Revolūcijai simpatizējoši cilvēki, nobažījušies par Komandantes pēkšņajām kursa izmaiņām un pārmērīgo aizrautīgumu, arī sāka lūkoties kritiski. Lai nepaliktu Fidela novilktā krīta apļa ārpusē (“Revolūcijas iekšpusē – viss, ārpus Revolūcijas – nekas!”), lielākā daļa no viņiem pieklusināja savus iebildumus un sirdsapziņu, kamēr daudzi citi atļāvās izteikt vien ļoti saudzīgu kritiku. Todien laukumā, kad Fidels uzskaitīja tā gada baisos ekonomikas datus, būtu bijis neprāts iedomāties, ka kāds, kas nav viņa ienaidnieks, teiktu – nē, ar kļūdu sarakstu vien nepietiek, jums ir vai nu jāmaina kurss vai jāatkāpjas. Tas nebija iedomājams, un mēs par to arī nedomājām. Fidels bija lūdzis mums piedošanu, un apziņa, ka mēs varējām viņam piedot, deva mums spēku – spēku, kurā viņa piesauktie skaitļi vairs nespēja mūs biedēt.

Par prioritāti pasludinātajā piena un gaļas sektorā piena ražošana, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija samazinājusies par 25 %. Cementa ražošana bija kritusies par 23 %. Lauksaimniecības mašīnu ražošanas plāns bija izpildīts tikai par 8 %. Riepu ražošana bija sarukusi par 50 %. Fidels turpināja stindzinošo skaitļu rindu: “Ādas apavi... Maijā ražošanas apjoms ir samazinājies par apmēram vienu miljonu pāru, tajā skaitā gandrīz 400 tūkstoši pāru darba apavu. Turklāt ir pasliktinājusies apavu, it īpaši darba apavu, kvalitāte.” Apavi, gaļa, pupiņas, zobu pasta, dezodoranti... – tā visa mums trūka un trūks joprojām. No visiem ekonomiskajiem krahiem, ko Latīņamerikas zemes pārcietušas pēdējā pusgadsimta laikā, neviena krīze ne tuvu nav spējusi līdzināties šai, līdz Padomju Savienības sabrukums iegrūda Kubu vēl dziļāk bezdibenī. Bet todien mēs to vēl nezinājām. [..] Revolucionāro sociālistu acīs ekonomika nav dzīvs, noslēpumains, trausls, pret jebkuru iejaukšanos jutīgs organisms, kas viegli var noasiņot līdz nāvei – tāpat kā ķermenis, ja tam noņem paralizētu vai gangrēnas skartu locekli. Ekonomika ir mašīna: ja viena tās detaļa nedarbojas, to var izņemt un aizstāt ar citu, labāku. Savukārt ekonomists ir kaut kas līdzīgs augsti kvalificētam mehāniķim. Revolūcijas spožā ekonomiskā nākotne ir sasniedzama – tas ir tikai skrūvju piegriešanas un gribasspēka jautājums.

“Mēs atzīstam, ka šajā faktu uzskaitījumā atklājas tikai daži no cēloņiem,” teica Fidels, nolaizdamies tieši uz šī lauciņa. “Nemākulība – proti, subjektīvais faktors – ir jāierindo to cēloņu vidū, kas izraisījuši minētās problēmas. Jā, ir arī objektīvas grūtības, un uz dažām no tām jau šeit tika norādīts. Bet mēs šeit neesam pulcējušies, lai runātu par objektīvajām grūtībām. Mūsu uzdevums ir norādīt uz konkrētām problēmām. Mūsu īstais uzdevums, vienkārši sakot, ir šāds: cilvēkam ir jāspēj nodrošināt to, ko daba, mūsu trūcīgie līdzekļi un resursi nespēj nodrošināt.” Komandantes sidrabaino vārdu straume pēkšņi apstājās. Pār draudošā klusumā sastingušo laukumu tikko kā bija nolaidusies nakts.

“Cilvēkam,” turpināja Fidels pēc garas pauzes, “šajā lietā ir visbūtiskākā loma. Un jo īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri ieņem vadošos posteņus.”

To dzirdot, mēs sapratām, ka Komandante gatavojas lūgt vienīgo, ko, neskaitot mūsu piedošanu, mēs varējām viņam sniegt. Mūsu nokaitētajai dzirdei pievienojās vēl tāda kā svelpjoša spriedze – viena sekunde uz pāri bezdibenim nostieptas virves, jo tajā brīdī (iespējams, pēdējo reizi) Fidels atzina, ka nepārredzamais pūlis, kas skandēja viņa vārdu, bija tiesīgs izlemt viņa likteni.

“Mēs sāksim ar to, ka pirmām kārtām norādīsim paši uz savu atbildību šajās problēmās. Un konkrēti uz manu personisko atbildību. Es pat netaisos norādīt uz citu cilvēku atbildību; es runāšu tikai par savu un visas Revolūcijas vadības atbildību.”

Mēs visi aplaudējām, es pat nezinu, kāpēc.

Fidels gatavojās piedāvāt savu atkāpšanos.

“Par nožēlošanu jāsaka, ka nav viegli atrast šai paškritikai tikpat konsekventu risinājumu. Būtu labāk, ja varētu tautai pateikt – atrodiet kādu citu. Vai pat – atrodiet vairākus citus.”

Virve nostiepās gandrīz līdz maksimālajai spriedzei tajā sekundes desmitdaļā no “atrodiet vairākus citus” līdz pirmajam kliedzienam, kas atskanēja no laukuma: “No!” Tam sekoja kliedzienu krusa: “No!”, kuru Fidels izlikās pat nedzirdam. Nebija vajadzības.

“Tā būtu labāk. Patiesību sakot, tā būtu arī liekulība no mūsu puses. Man liekas, ka mūsu, Revolūcijas vadoņu, mācekļa gadi jums visiem ir izmaksājuši pārāk dārgi.”

Ko viņš runā? Ko viņš tur runā? Ko viņš mēģināja pateikt?

“Diemžēl mūsu problēma – es nerunāju par Revolūcijas vadītāju nomaiņu, jo mūsu tauta to var izdarīt, kad vien vēlas, un, ja tā vēlas to izdarīt tagad…!”

Šajā brīdī uz āru izlauzās visa līdz šim aizturētā sāpe un saviļņojums. Virs galvām pacēlās tūkstoš plakātu un iedārdējās visas bungas, kamēr cilvēki, daļēji aiz šausmām, daļēji aiz prieka, kliedza: “No!”, un pēc tam atkal: “Fi-del, Fi-del, Fi-del!”

Vairs nebija nepieciešams pabeigt teikumu līdz galam: “Šī ir viena no mūsu smagākajām problēmām, un tagad mēs maksājam par daudzos gados uzkrāto mantojumu – pirmkārt, par mūsu pašu nezināšanas mantojumu.” Fidels bija pieļāvis kļūdu. Fidels bija to atzinis. Fidelam bija pieticis vīrišķības, lai piedāvātu upurēt sevi. Fidels bija teicis, ka arī viņš ir tikai cilvēks, un bija pazemojis sevi mūsu priekšā. Ovācijas vilkās daudzas garas minūtes un norima tikai tāpēc, ka gladiators stāvēja izslējies uzvarētāja pozā; pateicīgais lauva Revolūcijas laukumā bija rāmi saritinājies viņam pie kājām.