Kā pareizi sērfot

Sērfam jānospļaujas uz berzes pretestību, viļņu frekvencēm, vēja izmantošanas vektoriem un aerodinamikas niansēm. Tas piederas pie ikdienas pasaules, bet nākotnes atslēga ir ķīmija un reliģija.

Zemledus sērfošana

Murmanskā ledus ir biezs, tādēļ arī neko neredz. Patiesībā tieši tur cilvēki sāka niekoties ar sērfošanu. Tas darās vienkārši — lielā aukstumā ūdens virskārta sasalst un zem ledus paliek apmēram divi metri augsts tukšums. Polārās nakts iedvesmoti, jau gadsimta sākumā piekrastes iedzīvotāji ieķīlēja starp diviem ar oglēm karsējamie gludekļiem valzirga mugurkaulu, piestiprināja tam ādas buru, bet apakšējo galu ar cīpslām piesaitēja slēpju un zivs pūšļu pinumam. Ja vējš velk no krasta, vai, gluži pretēji, no ziemeļpola puses, tad ar tādu rīku zem ledus var burāt krietni lielā ātrumā. Vietējie veči, sadzērušies zivju kandžu, kas briedināta roņādas maisos, mēdza stāstīt, ka jau senos laikos vecie un viedie sērfotāji burājuši pa apakšu pola ledājam lūkoties indiāņu meitenes. Tās ir pilnīgas muļķības, nevajag klausīties dzērāju runās, nekur tālāk par Aļaskas ledājiem neviens nav bijis. Vienīgais, kas viņus interesē, ir kontrabandas tēja un svešzemju ugunsūdens.

Man bija pieci gadi, un biju jau līdz sātam saklausījies visas tās runas, kad lielie mani paņēma pasērfot. Paņēmu no rīta savus gludekļus, vateņos ietuntuļota večiņa, laikam jau kaimiņiene, palīdzēja saķīlēt takelāžu, un laidos zemledus pūtienā. Vējš nevienmērīgi vilka gar krasta malu, un sērfot nācās vai nu tieši krastā iekšā, vai projām. Gar kājām glumēja ļogani ledus gabali — ļaudis runāja, ka tie pamazām aplīpot arvien lielāki, kamēr izaugot par aisbergiem. Palika mazliet bail, turklāt atcerējos, ko bija teikusi kaimiņu večiņa: “Dari, ko zini, tikai neaizmirsti bomi. Un visu noslēpt neaizmirsti, lai ļaudis nevazā apkārt.” Teikto es nesapratu, jo biju pārāk mazs, taču tagad, ieskrāpējis ledū desmitiem švīku, es saprotu, ka nevienam par burāšanu zem ledus nevajadzēja stāstīt, jo mēs taču dzīvojām gandrīz blakus dzelzs priekškaram.

Ar politiku tam nav nekāda sakara. Ja es būtu uzmanījies, nebūtu notikusi nelaime. Un tā nenāca brēkdama — pirmie pazuda ogļu gludekļi. Komjaunieši un bezpartejiskie, aizbildinādamies ar novadpētniecību, visus pievāca, lai neviens vairs nevarētu burāt. Un tas vēl nebija ļaunākais. Vasarās, kad ledus nebija, neviens neburāja, un rīki, daikti un verķi, novārtā pamesti, mētājās sētmalēs. Tad piekrastē ieradās ķīniešu tirgotāji, kaukāziešu zulusi un armēņu naudas mainītāji. Divās trīs vasarās visi vietējie bija aptīrīti pa pliko — nepalika ne valzirga mugurkaulu, ne ādas cīpslu, ne zivs pūšļu. Aizvazāja, izpārdeva un izmānīja pret ugunsūdeni, limonādi un cigaretēm ar filtru. Pāris vietējie karstgalvji bija mēģinājuši iztirgot svešajiem viltojumus, skaistas, bet tikai tūristiem domātas mantas. Tas negāja cauri, vainīgos atrada aukstus, bet rūpals nemitējās. Jau pēc pāris gadiem, sarausuši naudu un mantu, tirgoņi emigrēja uz Havaju salām, kur tika reģistrēta kompānija Windsurfing International Inc[1. Daži garlaicīgi sērfošanas stāstnieki vindsērfinga vēsturi aizsāk tikai ar 1967. gada notikumiem, kad Hoils Šveicers (Hoyle Schweitzer) sava drauga Džima Dreika (Jim Drake) ietekmē izgatavo vējdēli ar stiklaplasta mastu un divdaļīgu sarkankoka līstīšu grotbomi. 1968. gadā Hoils Šveicers izgudrojumu patentē, konkurēdams ar kādu Dārbiju (Darby), kurš jau 50. gadu beigās žurnālā Popular Science izpļāpājies par virsūdens un zemledus sērfošanu. 1969. gadā Hoils Šveicers nodibina kompāniju Windsurfing International Inc. un atpērk Džima Dreika patenttiesību daļu. 70. gadu sākumā vindsērfings kļūst par Eiropas buržuāzisko žurnālu reklāmas priekšmetu, bet 1973. gadā Eiropas firma Tencate noslēdz ar Hoilu Šveiceru līgumu un uzbūvē pirmos 1250 vējdēļus. Līdz 70. gadu beigām vairāk nekā 100 firmas piedāvā tirgū gandrīz 300 vējdēļu modeļu, lielākās no tām gadā pārdod apmēram 30 000 dēļu. 1980. gada 17. jūlijā, plkst. 9.00. Maskavas Arodbiedrību nama Kongresu zālē tikās Starptautiskās olimpiskās nolemj vindsērfingu iekļaut olimpisko sporta veidu vidū.]. Vēl pēc pāris gadiem pasaulē sākās sērfošanas, hipiju, guru, rokenrola un seksa laiks. To zinot, sirds sažņaudzas gaudenumā, jo manā Murmanskas bērnībā tas viss bija jau ilgu laiku iepriekš, bet tika nejēgā notrimpelēts!

Psihodēliskā burāšana

Nav jau vairs tie laiki, kad visa vasara pagāja sēžot jūras krastā, raugoties degošā ērkšķu krūmā. Taču nākotne pieder ķīmijai un reliģijai. Sērfošana ir cilvēciskas gribas kontrolēta taisnvirziena kustība, ko latvieši jau senlaikos spējuši izteikt līdzībā — lidot kā zivij un peldēt kā putnam. Masts ir falliskās vertikāles androgīnais simbols. Tas ir iedurts debesīs un putu plastmasas sviestmaizē, kas atbilst vīrišķajai sākotnei. Caurs, garens, tukšu vidu, būdams tehnoloģiski izsmalcināta caurule, masts vienlaikus ir maksts, kas atbilst sievišķajai sākotnei. Sērfus mēdz būvēt šeiperi. Smilšpapīra saskrambātām rokām viņi stundām ilgi pulē Afrodītes vai citas dievības putas, dreijādami sērfu pēc iespējas piemērotāku burātāja augumam, mēģinādami piešķirt radītai lietai radītāja pilnību. Sērfs nedrīkst pakļauties viļņu un vēja stihijai. Sērfs nedrīkst ieslīgt ilūziju un sacensību agonijas vilinājumā. Sērfam jānospļaujas uz berzes pretestību, viļņu frekvencēm, vēja izmantošanas vektoriem un aerodinamikas niansēm. Tas piederas pie ikdienas pasaules, bet, kā jau sacīts, nākotnes atslēga ir ķīmija un reliģija.

Ar reliģiju ir vienkārši. Burātājam jāielāgo iepriekš aprakstītā vējdēļa simbolika, un viss. Neko izdomāt nevajag, vajadzīgajā mirklī viss ienāks prātā pats no sevis. Ķīmiska sērfošana turpretī prasa rūpīgu sagatavošanos, zināšanas un atbilstošu rīcību. Viss jādara pareizi, turklāt dažās valstīs ķīmiskā sērfošana ir aizliegta. Atbilstoši latviešu sērfošanas un literatūras tradīcijām, mēģināšu sniegt īsu sērfošanas pamācību, izmantojot līdzības.

Ķīmiskā burāšana jāveic trīs dienas. Vēlams, lai pirmā diena iekristu jaunā mēnesī. Jāatrodas pie ūdens, līdzi jāņem mazs koka dēlītis, auduma gabals, zars, kaņepāju aukla un kadiķu paliktnis. Izgatavojiet no iepriekš minētajām lietām buru laivas veidolu un novietojiet uz kadiķu paliktņa. Apģērbieties silti, iededziet ugunskuru ne tālāk par trīs metriem no ūdens un nekādā gadījumā neaizmiedziet.

Otrā diena. Kad esat pamodies, nolieciet buru laivas veidolu atpakaļ uz paliktņa un ieskrāpējiet kreisajā rokā nelielu brūci tā, lai izšļācas mazliet asiņu. Tās simbolizēs jūsu gatavību burājot ne tikai līksmot, bet arī ciest. Uzpūtiet oglēs uguni un iemetiet tajā sekojošus augus: kaltētas pieneņu saknes, kaķumētras stublājus, kaltētas kadiķogas, smilšu pelašķu ziedus un ievu ogas. Nesērfojiet, pirms visi nosauktie augi nav ienākušies dabiskā veidā.

Trešajā dienā ik pēc pusstundas ieelpojiet degošo augu dūmus, dzerot daudz ūdens. Ielāgojiet, ka dūmiem jāceļas augšup vertikāli vai mazliet ieslīpi. Nepievērsiet uzmanību ūdens šļakstiem un vēja gaudošanai, tas tikai izliekas. Burājot ik pa laikam pārbaudiet, vai esat vēl situācijas noteicējs. Slīcēju glābšana ir slīkoņu rokās, un uz tiem nekad nevar paļauties. Sērfojiet līdz pusnaktij. Ja atrodaties drošā vietā, varat turpat iemigt. Nekad un nekādos apstākļos, pat ja tie saistās ar dzīvības briesmām, pēc sērfošanas neaizmirstiet ietīt miklā audeklā buru laivas veidolu.

Ķīšezera sērfošanas risku analīze

Vasarā man ne vienu reizi vien gadījies sērfot Ķīšezerā. Ūdens tur ir zaļš, neliela kanalizācijas smaka nekaitē, un arī kompānija krastā ir jauka. Pavasara lapkritī mēs parasti sērfojām kopā ar vienaci G. Viņš bija labs biedrs, nekad nekašķējās un palīdzēja iznest no šķūnīša rīkus. “Labi, tad braucam pāri,” viņš klusi piebilda, un es pamāju ar galvu. “Metam mieru, jau vakars,” — un mēs griezām malā, lai iedzertu mazliet skābputras ar ķieģeļmaizi. Mašīnā parasti nosvīda stikli no aizmugurē sasviestajām burām, un mēs šad tad pārrunājām, kāds bijis vējš. Runāšana visbiežāk izrādījās lieka, daudz svarīgāka bija sejas mīmika, mājieni ar roku, galvas pieliekšana un īsi izsaucieni. Vējā tāpat neko nedzird, tātad runāt nav jēgas.

Labdabīgā klusēšana mitējās vasaras beigās. Vispirms pazuda Arnita, vēlāk Garais Pēteris, un nu jau kādu nedēļu vairs nemanīja arī dvīņus un garkājaino meiteni. “Zini, vakar es redzēju kantainu metāla liellaivu, divi sadzērušies tēvaiņi tur darbojās ar trali,” es sacīju vienacim G., bet viņš tikai pasmējās, ka man esot piemetusies vajāšanas mānija. Kad pazuda arī Elza, mēs sākām baidīties pa īstam. Sērfojām tikai nelielā līcītī pie sporta bāzes, un braucām mājās jau pēcpusdienas mijkrēslī. Vienu vakaru mēs noķērām pie šķūnīša divus sadzērušos maluzvejniekus, saplēsām tīklus, sasējām abus ar neilona striķi un, cepot nolaupītās zivis, sākām pratināt. “Ziniet, mēs jūs atstāsim ieslēgtus šķūnī, kamēr netiksim skaidrībā, kur visi paliek,” es nikni teicu, bet vienacis G. pāris reizes iegāza resnākajam ar mastu pa muguru. “Mēs neko neteiksim, citādi vakars uz ezera,” maliķis šņakstināja zobus, un, kaut arī man bija viņu žēl, jo ne dēļ pārticības viņi te gramstījās ap saindētām karūsām, es viņu pamatīgi iekaustīju. Mēs ar vienaci G. strēbām skābputru, bet abi maliķi klusēja un domāja par mums nelāgas domas.

Tikai nākamajā rītā viens no maluzvejniekiem sāka runāt. Īsi, saraustīti, bet tomēr secīgi, viņš pastāstīja, ka tēvaiņi ar metāla liellaivu un trali medī burātājus, un tos, kurus izdodas noķert, nokauj un pārstrādā dzīvnieku barībā, ko  pēc tam pārdod Čiekurkalna tirgū. Vēl trakāk, Ķīšezera viņā pusē, abi dīkdieņi palaiduši savā vaļā kādus desmit klaiņojošus suņus, turklāt  gar malām suņu krastam nostiepuši žogu,  lai tie neaizklīst pavisam. Vairāki burātāji esot turpat arī nograuzti, bet visiem ezera maliķiem piešķirti vairāki spaiņi piparmētru liķiera,  lai tie neko neizmuldētos. Tad vēl Sužu  piekrastē metāla laivas saimnieki ierīkojuši  kaut ko līdzīgu poligoniem, kur ar vaļu harpūnām tiekot slepkavoti gan vētras izmestie burātāji, gan iemaldījušies pārīši un atpūtnieki. Tas izklausījās vēl briesmīgāk nekā stāsti par biezajām mājām, kuru privātajām pludmalēm tuvojoties, bieži vien gar ausīm svilpa svins un guldzēja mātes valoda.

Vienacis G. teica, ka vajadzētu sarīkot linču,  bet man vardarbība riebjas, un nebija arī laika. Tad mani piemeklēja apgaismība. “Burāsim gaismā,” es teicu vienacim G., domādams evaņģēlisko metaforu par “staigāšanu gaismā”,  un izklāstīju savu velnišķīgo plānu. Un mēs tā  arī darījām — aizbraucām uz Iļģuciema stikla fabriku, nopirkām četrus lielus vīna balonus, ielikām tur abus maluzvejniekus un tēvaiņus, kurus nomānījām no dzelzs laivas ar šņabi, aizzīmogojām ar bišu vasku un pārdevām interneta izsolē kā pilna mēroga vaska figūras stikla traukos. Iedzīvojāmies mantā un guvām mieru. Tagad Ķīšezerā var sērfot bez riska. It kā.

Burātāji un klikšķinātāji

Nevajag tikai apvainoties, bet terminoloģija ir svarīga. Nesen darba kolēģis man pārmeta, ka es darba laikā nevis strādāju, bet sērfoju internetā. Stulbais stulbenis. Nejēdz pareizi runāt un saprast. Laikam nekad nav sērfojis, nelaimīgais klikšķinātājs. Tālab mēģināšu viest skaidrību un apgaismību. Sērfošana ir pārvietošanās ar kādu priekšmetu pa ūdeni, piemēram, viļņiem, reizumis izmantojot vēja palīdzību. Lai sērfotu, vajadzīgs prāts, nedaudz fiziska spēka, mazliet naudas inventāram un mīlestība uz dabu vai vismaz vienu no tās pirmelementiem — ūdeni. Darbošanos internetā nevar dēvēt par sērfošanu, jo tur nav nekāda ūdens, neviens nekur nenokļūst, vējš nepūš, prāta nevajag, fizisks spēks ir lieks un naudai nav nozīmes, jo visi, tāpat kā es, to dara uz darba devēju rēķina.

Problēma ir tāda, ka daži klikšķinātāji ir arī burātāji, taču ne otrādi. Kaut kādas neiedomājami kretīniskas un pārprastas alegorijas rezultātā sērfošanas izjūtas ir pamanījušies apgrābstīt tīmekļa vergi. Varētu būt, ka vārdam piemīt patstāvība, un tagad puspasaule zina, ka ir tāds vārds “sērfot”. Turklāt nevienam nav nekādas daļas par vējā nobrūnējušiem pleciem, laiskošanos smiltīs, viļņu putām, kas cērt nāsīs sāli, un brāzmainu ietriekšanos viļņa galotnē. Ciparu tehnoloģijas ir izstrādājušas briesmīgu numuru — laupījušas vārdam jēgu. Un neviens man neiestāstīs, ka vārdiem ir vairākas nozīmes, ka tās mainās, laikiem aizejot un vējiem aizpūšot, vai tamlīdzīgus lingvistiskus niekus. Vaina ir pašā sērfošanā.

Agrīnie virsūdens sērfotāji prata priecāties. Uzmeistarojuši savas “dzeltenās zemūdenes”, “lielos sarkanos” vai “skābos pumpainos” braucamos, agrīnie sērferi šķērsoja Amerikas kontinentu, vakarēdami pie ugunskuriem. Viens otrs varbūt bija galīgi sapīpējies, taču tas nemazina lietas būtību — pirmie vējdēļi bija jāsaliek, krietni vien nopūloties. Neilona auklas, spriegojot buru pie masta pēdas skrituļa, griezās plaukstās līdz kaulam. Nebija zābaciņu un cepurīšu, un glābšanas vestes bija tik smagas, ka varēja panest visu sērfera dzimtu un vēl nelabā veco māti. Daudzi tās nevilka vispār, kālab dzīvoja ātri un mira jauni. Masta savienojums ar dēli atgādināja automašīnas kardānu, un pat pludmalē sitot bumbu, visiem bija skaidrs, kuri ir sērfotāji — tiem bija apcirsti kāju pirksti, parasti vismaz divi trīs. Lai sērfotu, nācās krietni pasvīst.

Kad beidzās psihodēliskais neomarksisma laiks un sabruka CCCP (logo vēl ir apritē), vējdēļus sāka ražot masveidā, un tagad tos salikt prastu pat bērns vai sirmgalvis. Nekādu pūļu, trīs minūtes un varam iet ūdenī. Aptuveni rēķinot, vējdēļi kļuvuši desmit reizes vieglāki, burāšanas ātrums kopš sērfošanas sākotnes ir palielinājies kādas piecas reizes [2. Hmm… 1977. gadā Derks Tijs (Derk Thij) izspieda 17,1 mezglus … izlaižam kādus septiņus rekordus … 1993. gadā Terijs Belaks (Thierry Bielak) sērfojot sasniedza 45,34 mezglus.] , un klikšķis ir noticis. Klikt! Ķermenis nozīmi pazaudēja, bet pirksti nozīmi atrada. Auklas pārvērtās par striķīšiem, bet masta pēda par kosmētikas spilventiņu. Masts turas pie dēļa ar prezervatīvam līdzīgu gumiju! Izsmiekls, bet fakts.

Nevajag augšminēto uztvert kā gaušanos. Tikai pārdomas par terminoloģiju un cēloņsakarībām, jo tas gadās ikdienā. Kad jums nākamo reizi kolēģi pārmet sērfošanu, aizejiet vismaz izpeldēties, tad redzēsiet, ka nozīme ir ne tikai pirkstiem. Ja aizbildinoties prāts nesas salīdzināt tīmekļa plašumus ar jūru, tad paņemiet cirvi un izcērtiet ledū āliņģi. Pēc tam monitorā. Ja pamanāt atšķirību, tad skaidrs, ka esat sērfotājs.

Ūdenskritumi, zari un virpuļi

Tas nekas, ja kādreiz gadās iesērfot tieši ūdenskritumā. Nekas briesmīgs, vienreiz mans brālēns tā izdarīja, bet pārējie tikai pasmējās un teica, ka šim ūdenī samirkušas smadzenes. Tā arī ir. Trakāk, ja gadās uzrauties uz kāda zara, kas, paslēpies dzīlēs, brūngani uzasinātām acīm uzglūn burātājiem. Nu jā, un droši vien daudzi ir manījuši arī karikatūru, kur sērfotājs bezbēdīgi traucas pa viļņiem, bet apakšā gardai maltītei gatavojas haizivs. Paraksts “bez vārdiem”. Pat karikatūras autoram nav bijis, ko teikt. Latvijā haizivis gadās tikai retumis, vienīgās vietas, kur tās var sastapt, ir Rīgas HES baseins, uzplūdušās Lielupes pavasara pļavas, līcītis pretī Rīgas pasažieru ostai un kāds privāts dīķis Mārupē. Kādas trīs reizes es esmu redzējis arī, kā sērfotāju aprij atvars. Viena meitene burāja Māras dīķī pie Arkādijas parka (vispār jau tīrā miskaste, apkārt vazājas dīkdieņi, kas nosper mantas), kad pēkšņi pavērās dzīle un meitenes vairs nebija. Dzērāji pat bijās savākt viņas somu, ka zibens nenosper uz vietas.

Bet tie tikai sīkumi. Okeanologs Ļoņa (starp citu, vienīgais Latvijā) slavēja rimtos dzimtenes ūdeņus par to, ka te nemītot nekādi mošķi. Mazliet iedzēris kaut ko, viņš atzinās, ka reizēm neuzmanīgs burātājs var uzskriet tā dēvētajam Baltijas garajam šķērsvilnim, kas ir ļoti zems, bet plūdumā sniedzas no Igaunijas dienvidiem līdz kuršu kapiem. Ja gadās tādā iesērfot, tad vispirms sāk kutēt papēži, drīzi vien vibrācija pārņem visu ķermeni, un pēc pāris minūtēm vējdēlis jau ir izjucis gabalos, bet sērfotājs kuļas pa ūdeni. Tā mēdz gadīties neatkarīgi no dzimuma, rases vai seksuālās orientācijas.

Pagājušā gada rudenī man gadījās pasērfot Bolderājā pie Daugavas iztekas. Tagad es saprotu, ko cilvēki domā, upju aprakstos lietodami epitetu “likteņupe”. Upe tur nav pie vainas — muļķīgas sagadīšanās dēļ Latvijas armijas mikrozemūdenes izbrauc no zemūdens dokiem tieši vējainā laikā, un veic manevrus, kad pludmalē neviens nesauļojas. Protams, izmantojot reto pūtienu, biju devies pasērfot un iemēģināt jauno buru. Viena no zemūdenēm ar vara periskopu sadragāja manu ķīli, bet otra traumēja potīti. Pilnīgas muļķības runā tie, kas saka, ka zemūdenes nevienam nekaitē. Man kaitē, tātad tās nav vajadzīgas.

Sērfojot gadās redzēt arī tādas dabas parādības, ko vienkāršs lauku dabas vērotājs pat baidītos uzticēt pierakstu burtnīcai. Tie, kas paši kādreiz laidelējušies pa viļņiem Irbes jūras šaurumā un interesējas par zemūdens arheoloģiju, varētu mani papildināt, bet īsumā, lietas ir tādas — Otrajā pasaules karā tur nogrima lērums kuģu, un tie reizēm izstaro īpatnus viļņus, kas jauc prātus kuģu lokatoriem (ja kāds netic, lai pajautā jūrniekiem), un šis starojums ir tik spēcīgs, ka vasaras saulgriežu laikā taisa ūdenī tādas kā piltuves. Nolāpīts, cik slidenas tām ir malas! Tur es divas reizes esmu pazaudējis visu savu inventāru, t.i., vismaz pāris mēnešu ienākumus.[3. Mūsdienu sērfotājs krastā ierodas labā automašīnā, tērpies uzvalkā un miesassargu pavadībā. Viņš sērfo pusdienlaikā tieši 45 minūtes, un, ja tā nav vienīgā reize vasarā, tad atlikušajās 15 viņš krastā pabīda kādu projektu vai vienkārši pazīmējas ar tikko tīmeklī pasūtīto jauno aprīkojumu. Tas nāk par labu pārējiem, jo liela daļa otrreizējā tirgū piedāvātā inventāra ūdenī nemaz bijusi. nesen mans paziņa iegādājās 1997. gada olimpiskās klases burāšanasn inventāru, kas nebija pat samircis rīta rasā, jo visus šos gadus bija glabājies garāžā. nezinu, vai tas bija prātīgs pirkums, taču iepriekšējā īpašnieka garāža atgādināja šādu rīku noliktavu, turklāt viņš sūkstījās, ka draugiem visa kā esot vairāk, jo viņi savas mantas mainot katru gadu. Galvenā lieta, kas raksturo laikmetu, kurā dēļus nedreijā un buras nešuj paši sērfotāji, ir inventāra nelietošana. Daudzi banku klerki, valsts ierēdņi un uzņēmēji iegādājas tikai vējdēļa turētāju, piestiprina to pie automašīnas un neņem nost, kamēr tas nav galīgi sadilis. Vējdēļa turētājs apkārtējiem atsauc atmiņā arhetipu — spalvainu un atlētisku tēvaini, kurš spēj noturēt līdzsvaru, savaldīt vēju un viļņus, pakļaut negaisu un nokļūt, kur sirds kāro. Automašīna ar diviem rullīšiem, kur greznojas pazīstamu firmu logo, apkārtējiem signalizē, ka tās īpašnieks ir gatavs riskēt ar dzīvību, un liecina, ka vaļasprieka spriedze un bīstamība itin vienkārši var tikt pārnesta arī darījumu attiecībās, tā ka apkārtējiem atliek tikai piesargāties.] Izkūlos malā tikai pateicoties tam, ka nezāles izdzīvo.

Visņiprākā lieta, ar ko nākas saskarties katram sērfotājam, ir vemjamais vilnis. Tam nav nekādas līdzības ar jūras slimību vai citām sauszemes žurku kaitēm un sērgām. Ilgāk skatoties viļņos, acs radzenes vidējais dubultslānis piemērojas viļņu frekvencei. Novēršoties no viļņiem, piemēram, paskatoties uz meiteni (vai zēnu) apspīlētā neoprēna kostīmā, rodas frekvences traucējumi, kas ir līdzīgi tiem, ar ko padomju laika saeima mūs sargāja no pūstošo kapitālistu smirdīgajām balsīm. Tūdaļ sareibst galva un gribas atkal skatīties viļņos. Kārlis no Vakarbuļļiem pirms trijām vasarām iekūlās nepatikšanās ar šo likstu, un vēl tagad sēž krastā un raugās viļņos. Nekas, pasēdēs un pāries. Ja tā iznāk, tad jāturas cieši pie grotbomja un viss būs labi. Un vēl, katram gadījumam — brauciet, kamēr dēlis atduras vilnī.