Kā izkļūt no bembja

Pārsteidzoši, ka kino joprojām skatās vienā un tajā pašā veidā, no sākuma uz beigām, parasti vienā un tai pašā ātrumā, 24 kadri sekundē, pat ja ciparu formātā kadrus vairs nevar aplūkot uz kinolentes. Kinoskatītāja skatiens seko kamerai, un, lai gan ir redzams tikai ierobežots priekšmetu daudzums, ar to pietiek, lai varētu noticēt, ka mēs sekojam līdzi filmas varoņu dzīvei. Uzmanības fokuss iestādīts uz priekšplānu, uz turieni, kur kaut kas notiek vai kaut kam jānotiek, un gandrīz nav laika novērst acis, lai redzētu vēl kaut ko citu. Analoģija ar dzīvi ir gan uzkrītoša, gan banāla: novērsties no darbības būtu prāta mēģinājums izkļūt no cēloņa—seku rindas un nostāties tādā vietā, no kuras var paskatīties uz sevi no malas.

Par to nācās pārliecināties, kad četratā skatījāmies Pjotra Buslova filmu Bembis, šoreiz – DVD formātā, ar norunu, ka ikviens no mums drīkst apstādināt vai patīt atpakaļ filmu jebkurā brīdī, kad vēlas kaut ko komentēt vai par kaut ko pārliecināties. Izglītojošāk droši vien būtu bijis šādā veidā skatīties kādu Pilsoni Keinu, taču Buslova filmā bija sava mīkla: to ar entuziasmu uztvēra dažādi skatītāji, gan tie, kuri jauno bandītu gabalu pieskaitīja krievu televīzijas 15 sēriju Brigādes kriminālajai poēzijai, gan tie, kas jūsmoja par Bodrova šovinistiskajiem Brāļiem, gan tie, kas iedomājās piesaukt Serdžo Leones Reiz Amerikā vai Kopolas Krusttēvu, gan tie, kas filmu skatījās bez kādām atsaucēm. Vārdu sakot, Bembis, šķiet, bija kaut kas vairāk par vienkārši labu bojeviku. Lai atrisinātu šo mīklu, nepietika ar sižeta shēmu, ko var aprakstīt ar vārdu “nolemtība” – melnais BMW jau kopš filmas sākuma acīmredzami nes braucējus vienā virzienā. Četri kruti puiši, kuri, šķiet, tāpat kā “brigadieri” no jau minētās Brigādes [1. Viens no Bembja aktieriem – Vladimirs Vdoviгenkovs – paralēli filmējās arī seriālā Brigāde.] kopā “apēduši pudu sāls”, zogot, laupot un noskaidrojot attiecības ar citām bandām, “sagadīšanās” dēļ dodas braucienā ar svaigi zagtu BMW, un šis brauciens trijiem no viņiem izrādās pēdējais.

Atšķirībā no Brigādes Bembja puiši runā īsti labā un organiskā feņā, kriminālās pasaules žargonā, kas, “pārtulkojot” to normatīvā valodā, pa brīdim iegūst gluži vai simbolisku skanējumu; piemēram, sevi Buslova bandīti mēdz saukt par “cilvēkiem”, kamēr citus bandītus – par “velniem” vai “lohiem”. Kriminālā vide filmā padevusies ļoti ticami, varētu domāt (un bieži nodomā), ka filmējuši speciālisti, un šķiet, ka pašiem bembistiem jau apnicis atbildēt, ka nē. Nesen Rīgā krievu filmu festivāla laikā viņus kā savējos uzņēma ne vien kino ļaudis, bet arī cilvēki no īstiem bembjiem. Bembis ir par kriminālo cīņu biedru brālību un brīvību, kāda iespējama robežās “razborka” – “tačka” – “bāba”, tādēļ krievu kino moralizējošajam opapam Staņislavam Govoruhinam tas likās pat kaitīgs, jo bojā jaunatni.

Taču režisors Buslovs un operators (francūzis Daniils Gurevičs [2. Gāja bojā kopā ar Sergeju Bodrovu un filmēšanas grupu Kaukāzā.]) pratuši ne vien ticami “iebraukt” Krievijas zagļu un miliču pasaulē, bet arī radīt atmosfēru, kuru kopā ar veiksmīgo Sergeja Šnurova (grupa Ļeņingrad) mūziku pats Buslovs nosauc par “mistisku”. Iespējams, ka filmas savādumu rada arī mazās moralizējošās mikronoveles, ko režisors dēvē par flash-future [3. Atvasinājums no pazīstama kinopaņēmiena, ko sauc flash-back, aptuveni varētu tulkot kā “izgaismots pagātnē”. Flash-future – kaut kas, kas notiek nākotnē.] – vairāki filmas tēli, kad izdara ko sliktu, tūlīt pat tiek parādīti nākotnē, kurā viņi saņem pēc nopelniem. Nekā tāda nav nevienā no minētajām bandītu filmām, tomēr Bembis ir pietiekami spraigs un tā “misticisms” – pietiekami nemanāms, lai tas nekļūtu arī par “festivālu kino”, kādas bija labākās no krievu jaunajām filmām, ko demonstrēja jau minētajā kinofestivālā ­– gan Zvjaginceva Atgriešanās, gan Hļebņikova un Popogrebska Koktebele, gan Sokurova Tēvs un dēls, gan Učiteļa Pastaiga. Iznāk, ka no krievu “jaunā reālisma”, kā to nosauca Buslovs, viņa bandītu filma izrādījusies vienīgā “māksla tautai”.

Tomēr arī tautiskais elements Bembī ir visai neuzkrītošs – viens no četrotnes, Killa, pats nesaprot, kā viena nieka šāviena dēļ var iznākt tādas “ziepes” (režisoram nav licies svarīgi parādīt, kā tiek nošauts drošības dienestu cilvēks, šāvienu tikai dzird – tāds pats paņēmiens izmantots arī filmas beigās, kad tiek nošauts viens no galvenajiem varoņiem), nav nekādu īstu izpriecu tautai, un vienīgais izvērstais kautiņš ar tālbraucējiem šoferiem vairāk atgādina ainu no Gogoļa Vija, nevis “kārtīgu” mūļu dauzīšanu, kādu esam pieraduši redzēt šādās filmās.

Atsevišķas ainas ik pa brīdim kaut ko atgādina, lai gan lielā mērā tā ir skatītāja darīšana, un tikpat labi tās var arī neko neatgādināt. Teiksim, trīs bandīti ceļmalas krogā sasēdināti tā, ka izskatās kā izspļauti no Andreja Rubļova Trīsvienības vai citā epizodē – no Vasilija Perova gleznas Mednieki atpūtā. Krievu ciema meitene Katja atgādina muļķīti no Tarkovska filmas Andrejs Rubļovs, bet izrādījās, ka režisors gribējis citu aktrisi, bet “Katja” tobrīd bijusi producenta sieva, un iznācis tā kā iznācis. Tāpat arī gandrīz vai droši, ka Buslovam nebija mērķa stilizēt gleznas. Tā iznāca. (Smieklīgi, kad es pajautāju Pjotram Buslovam, vai runas par eļļu filmas sākumā un trīslitru burkas sasišana nav netieša norāde uz Annušku no Mihaila Bulgakova romāna Meistars un Margarita, kura izlēja trīslitru burku ar saulespuķu eļļu, kas bija liktenīgais “negadījums”, lai Mihails Aleksandrovičs Berliozs paslīdētu un tramvajs nogrieztu viņam galvu, Buslovs atbildēja, ka eļļa, par kuras pieliešanu filmas sākumā runā reizes trīs, ir režisora un scenārista joks par padomju laikiem, kad patiešām mašīnās regulāri bija jāpapildina eļļa; pie tam viens no filmas varoņiem pajoko, ka to varēs izdarīt tieši degvielas bākā – tā patiešām varēja darīt padomju laika motociklos.)

Tomēr nav arī tā, ka Buslovs būtu vienīgi neapzināti atdarinājis to, kas kaut kādā veidā jau pastāv, tā teikt, “gaisā”. Lai gan tam ir grūti noticēt, viens no četriem bandītiem, Applaucētais, mašīnāklausās kādu Gustava Mālera melodiju radiostacijā Klasiskais vilnis, un tieši tai brīdī viss stāsts arī sākas. Mālera adadžieto no viņa 5. simfonijas padarīja nemirstīgu Lukīno Viskonti filmā Nāve Venēcijā, kur melodija ieskanas jau brīdī, kad profesors Ašenbahs melnā gondolā līgo pretī nāvei tāpat kā mūsu Maskavas varoņi bembī. Zaudētāji ir tie skatītāji, kam Viskonti citāts ir uzkrītošs, jo viņi uz brīdi pārtrauc sekot filmai, bet pievēršas savai zināšanai. [4. Interesanti, ka tieši jauno krievu režisoru darbos atsauces kļūst par uzminamu filmas iezīmi, bet citāti no pasaules kinomākslas – par paņēmienu. Teiksim, Brigādē viens no uzjautrinošākajiem citātiem ievietots pēdējā sērijā – lai atmaskotu bandītu, deputāta kandidātu Domei, cits bandīts grib TV vēlēšanu kampaņas ietvaros demonstrēt kompromitējošus kadrus, taču pretinieki sarežģītas tehniskas manipulācijas rezultātā panāk, ka TV sāk raidīt fragmentu no Kopolas Krusttēva, pēc kura līdzības acīmredzami savu filmu veidojuši “brigadieri".]

Taču Bembī ir arī nemanāmāks slānis, kas visdrīzāk saistāms ar filmas veidotāju tieksmi piešķirt savam darbam plašāku, tas ir, vēlreiz pieminot režisora teikto, “mistisku” skanējumu. Mistiku var saprast arī kā tādu stāvokli, kurā ierobežota un galīga doma neizskaidrojamā veidā “pārlec” uz visa sapratni, un tas acīmredzami filmas “iekšējos” ietvaros nebija iespējams. Lai to panāktu, bembisti – ne pirmie un ne pēdējie – ķērušies pie Bībeles. Ciemu, kurā gandrīz nomirst viens no četrotnes, sauc vārdā no Apokalipses – “Poliņ” (Vērmeles), bet galveno norādi uz Apokalipsi pavisam īsu brīdi var lasīt ceļmalas kafejnīcas nosaukumā – Lauva, vērsis un ērglis. Pieskaitot minētajiem trim cilvēku, mēs dabūjam četrus slavenos Apokalipses dzīvniekus, par kuriem dzied arī Boriss Grebenščikovs Alekseja Hvostenko dziesmā Debesis [5. RL mājaslapā lasāma intervija ar Alekseju Hvostenko "Vēja, koku un putnu valoda"]. Jaunajā derībā attiecīgā rinda skan: “…goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes, pilnas acīm, no priekšas un muguras puses. Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.” (Jāņa Atklāsmes grāmata, 4, 6)

Gan Jānis Putniņš, gan Arnis Rītups, ar kuriem runājām parfilmu, pieminēja, ka kaut kas slikts notiek ar ikvienu, kas saskaras ar bembi un ka četri galvenie tēli filmā, iespējams, ir četras apokaliptiskās kaislības. Te nu viņas ir – lauva, apustuļa Marka dzīvnieks, kas iemieso dusmas; vērsis, apustuļa Lūkas dzīvnieks, kas iemieso rupju spēku; ērglis, apustuļa Jāņa dzīvnieks, kas iemieso lepnību. Ja jums tomēr šķiet, ka filmai ar Jauno derību nav nekāda sakara, atsaukšos arī uz pašu Buslovu, kurš man atgādināja par bembja numuru, kas kinoteātrī Kolizejs nemainīgi izsauc sajūsminātus smieklus, jo ir ar Latvijas karodziņa zīmīti: O248VN. Ciparus izlaižot, iegūstams vēl viens dzīvnieks no Jaunās derības bestiārija – auns [6. Oven – auns (krievu val.).]. Simbolisma cienītājiem – auns patiešām ir viens no velna simboliem. Ak jā, es piemirsu pirmo, cilvēku. Patiešām, ja vismaz trīs no bembja arī būtu katrs viena kaislība, kas saistīta ar pasaules bojāeju un tiesu, tad kurš varētu būt cilvēks? Uz atbildi uzvedināja režisors – tas ir bandīts Dimons jeb Applaucētais. Tieši viņš mašīnā klausās Māleru, tieši viņa dēļ sākas draugu pēdējais brauciens (ja gribat – debesbraukšana), tieši viņš jau reizi mirst, un tieši viņš izdzīvo – viņš nodod. Bailes viņam palīdz atrast vienīgo ceļu, kā izkļūt no bembja.

Tieši nāves bailes, Buslovaprāt, ir tās, ko tik labi viņa filmā pazīst krutie skatītāji, tikai negrib sev atzīties. Pateicoties vienkāršajai apjausmai, ka tāpat kā filmā Bembis, arī dzīvē brauciens notiek vienā virzienā un to nevar apstādināt, Buslova darbs izkļūst no parastu bandītfilmu virknes, un tajā iespējams saskatīt jebkādas atsauces. Dīvaini vienīgi, ka arī mūsu nakts kinoseansā mēs arī apstādinājām kaut ko, kas nav paredzēts apstādināšanai, – filmu.