Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Inga Gaile
Pārdevēju konkrētais šarms Pārdevējas ir cilvēki, kas dod pāri letei preci un tad jau iet visādi. Pastāstīšu tikai šāgada spilgtākos iespaidus. Manaredze vairs nav tik asa, toties uzrodas interese, piemēram, par zāļu tējām. Bieži pēc lieluma nevaru atšķirt piecu un desmit santīmu, tāpat santīma un divu santīmu monētas. Reiz, maizes veikalā nopircis baltmaizi, gaidot piecus santīmus, skatījos pa logu. ”Ko jūs gaidāt?” jautāja pārdevēja. Apjautu, ka kārtējo reizi neesmu atšķīris piecus santīmus no desmit. “Es neko negaidu,” atteicu. “Nē, gaidāt gan!” neatlaidās pārdevēja. Aizvilkos kā nopērts suns. Bet vajadzēja samelot, ka kaut ko ieraudzīju pa logu vai aizsapņojos. Ja par lielāku naudu – kasieres un pārdevējas bieži skatās manis doto papīra naudu pret gaismu – laikam liekos aizdomīgs. Es to uztveru nopietni, saprotu, ka netālu ir kāds naudas viltotājs, un arī cenšos pret gaismu skatīties viņu izdoto naudu, tikai nesaprotu, kādēļ tām jādusmojas. Viņas var skatīties, bet es nevaru! Gadās arī kāda pretimnākšana. Tā Jelgavas tirgū iepērkos pie kādas jaukas sievietes, kura man dažu labu dārzeni tirgo mazliet lētāk. Taču viņa apmāca arodā arī savu gadus vienpadsmit veco meitu, kura jau veikli darbojas un labi rēķina. Kādu dienu šī labā sieviete par manām skaistajām acīm gribēja pārdot man nedaudz lētāk lapu salātus, bet kautrējās to izrādīt meitai. Tad viņa lika šo salātu kušķi uz pašas svaru maliņas, lai tie svērtu mazāk! Meita ar ziņkāri vēroja šādu mātes izdarīšanos. Bija reize, kad, pērkot maizi, lūdzu Dievu. Todien biju nolēmis vairs neēst un tomēr iegāju maizes veikalā. Mani jau gaidīja pārdevēja ar brūnām acīm. Tad es lūdzu Dievu, protams, ne balsī. Lai no šī kukuļa man dzīve nekļūst sliktāka. Jo no brūnacēm ir jāuzmanās, vai nu tu gribi notievēt vai nē. Anyway. Reizēm es pielietoju viltības, piemēram, pajautāju, kā iet jaunībā. Ja tāds maigs onkulītis kā es, pārdevējām iepatīkas, tad es bieži varu dabūt zināt kaut ko par produktu kvalitāti. Es jau neprasu daudz. Man var iestāstīt, ko grib, ohotno verju. Es tikai negribu, lai uz jautājumu par kādu sieru vai desu man atbild: “Es tādu neēdu.” Labāk, lai viņa samelo. Kādu dienu gāju garām Viedas grāmatnīcai un nolēmu iegriezties, lai paskatītos reanimatologa Pētera Kļavas ieteikto Patandžali grāmatu, kuras nosaukumu biju piemirsis. ”Vai jums ir Patandžali?” vaicāju pie kases. ”Nē, tas nav Viedas izdevums,” kasiere atbildēja. Man gan likās, ka ir. Tad kasiere pasauca citu veikala darbinieci, un vajadzīgā grāmata atradās. Es jautāju, vai viņa skatās TV pārraidi Šeit un tagad. Tā teica, ka skatoties gan un ka Pēteris Kļava esot ieteicis arī citas grāmatas, un parādīja man Erkharda Tolles grāmatu, kuras nosaukumu šobrīd neatceros, kaut kas par dvēseles nākotni vai pagātni. Tolles grāmata bija ietīta “atēnveidīgā” celofānā. Patandžali grāmatu sauca Jogas aforismi, pašķirstīju, bet neieinteresēja, toties nopirku citu grāmatu, kuras nosaukums šajā stāstā nav svarīgs. Tad gribēju, lai man parāda jau minēto Tolles grāmatu un palūdzu noņemt celofānu. Veikala darbiniece atteicās to darīt, aizbildinoties ar to, ka izsaiņošot, ja skaidri zināšot, ka pirkšu. Interesanti, kurā brīdī viņa varētu to zināt? Ja jau zinātu, ka jāpērk, tad nebūtu jāizsaiņo. Es teicu, ka pazīstu grāmatas izdevējus un ka viņi neuzskata, ka grāmatai veikalā jābūt iesaiņotai celofānā, vismaz vitrīnas eksemplāram nē. Teicu, ka pat esmu rakstījis par to avīzē Kultūras Forums. Tad viņa vienkārši atteicās izsaiņot, teikdama, ka, šķirstot grāmatas, tās nobružājas. Es teicu, ka jāzina, ko pērk. “Jūs tāpat nepirksiet,” viņa atbildēja un piebilda, ka uz grāmatas aizmugurējā vāka varot izlasīt visu, kas interesē, lai izšķirtos pirkt vai nepirkt. Tad arī izlasīju un teicu, ka pēc tā, kas uz aizmugurējā vāka rakstīts, nevar saprast, vai šo grāmatu pirkt vai nepirkt. Un ieteicu viņai šo domu izdomāt līdz galam. “Man nekas nav jādomā, es zinu!” viņa atcirta un jautāja tieši un atklāti: “Vai jūs esat šeit atnācis spītēties vai grāmatas pirkt?” Tas man patika. Pastaigāju vēl pa veikalu, bet sirdsmiers neuzradās. Vēlreiz piegājis pie viņas, teicu: “Esmu skatījies, tātad nobružājis četras vai piecas grāmatas. Ko lai es tagad daru?” Oponente klusēja, laikam nicināja. Atvadījos un gāju prom. Arī pie jaukām meitenēm gadās ķibeles. Man nepatīk dzert kafiju no mazām krūzītēm. Ja tā ir stipra, tad vēl var, bet tad vajag klāt glāzi ūdens. Sāku savā piemājas kafejnīcā Silva pasūtīt kafiju lielākā krūzē. Runa ir par to pašu kafijas daudzumu nedaudz lielākā krūzītē par to pašu cenu. Viena ēdienu un dzērienu pasniegšanas operatore sāka man regulāri vaicāt: “Vāju?” Tas skāra manu vīrieša pašcieņu. Tad centos viņai kā klients nerādīties.Aivars Eipurs