rl vēro

Aivars Eipurs

Kā iet jaunībā

Filma par latvisko mīlestību Ir pavasaris. Auksts pēc suņa. Seši no rīta. Un es gribu uzrakstīt par mīlestību, sasodīts. [1. Zagts Irinai Djenežkinai (aut.).] Milzīgā kinoteātrī bars ļaužu svin mazas kinofilmas pirmizrādi. Mani kaimiņi strebj vīnu, es čiepju sieru, par savu latu nočiepju, paralēli sarunājoties ar prozaiķiem, kino operatoriem un sabiedrības nosalušajām dīvām. “Bet man tā filma nepatika,” viņa saka. Un viņa par to jūtas vainīga. Visiem patika, bet viņai nē. Viņai tas vēl viens komplekss. Pēc seansa es steidzīgi lūru telefonā un tur ir divas īsenes – viena no meitenes, otra no puiša. Abi man patīk. Meitene raksta, ka esot redzējusi manu foto ar īsiem matiem un, nesaprot, kur viņa tai laikā bijusi. Puisis interesējas, uz kādu kino esmu atslājusi. Abiem atbildu, meiteni elektroniski nobučoju. Mīlestība, sasodīts. Auksts pēc velna, pilsēta – kailsals. Mājās kaimiņu jaukais pāris velk viens otru uz zoba pie netīru trauku kaudzes. Viņš apvainojas, bet mēģina būt lepns. Izdodas sliktāk nekā man, ja vien tas ir iespējams. Kaimiņu saldais pāris guļ gultā paēduši, un skatās kaut ko no sērijas Terminators 5. Internetā plosās draugi, televizorā terminatori, grāmatu topos pirmajā vietā grāmata par vispasaules sazvērestību. Principā tāda jau tika izdota pirms pieciem gadiem, bet bija piebāzta ar pārāk sarežģītiem terminiem. Tagad kāds malacis ir šo ideju atnesis tautai. Pievilcīga ideja – dieva nav, ir vispasaules sazvērestība. Mīlestības nav – visi, kad es aizgriežos, rāda man mēli un pēc tam dzer Bakardi, vinnētu derībās par manis apčakarēšanu. Tā nu tas ir. Auksts pēc suņa, āda kļūst caurspīdīga kā stikls. Rīta laikraksti vēsta par jaunu vīrieti, kurš miegā neapzināti sūta īsziņas. Impulsivitāte ir jāizskaidro medicīniski. Par šito jaunā laikmeta kaiti izsakās arī miega eksperts Kriss Idzikovskis, fuck viņu raibais. Un, kad blondas, jaunas britu dramaturģes lugas lasījumā Dailes teātrī aktieris saka: “Vairums cilvēku esot laimīgi. Es lasīju avīzē,” neviens nesmejas. Neviens pats. Iespējams, ka visi to ir lasījuši avīzē. Vai pat drīzāk – to tur ierakstījuši. Bet par to mirkli, kad tu aizgriezies, lai neredzētu, kā uzzied orhidejas vai šķīvji krīt no galda malas, vai kāds kaldina sazvērestību – laikam tas liekas cilvēcīgāk nekā doma, ka aiz muguras NEVIENA NAV. Pašpietiekamība, nepieciešamība mīlēt sevi vairāk kā pašu, ir tāds pats fen šui – novietojiet istabas durvīm pretī spoguli un sakiet sev: es sevi mīlu, kurš tad mani mīlēs, ja ne es? No pašmīlestības spogulis aizsvīst – kaut kas tur ir, bet kas, es nesaskatu. Toties tai dienā man ir pacilāts gara stāvoklis un cilvēki tiecas pēc manis. Es viņiem patīku. Es atmetu matus vējā un smaidu žilbinoši. Kontakts kļūst iespējams, sarunas – nē. Kino seminārā, tumsā mēs skatāmies skaistas bildes uz ekrāna un pasniedzējs zemā balsī sauc: “Smotrite, eto ļubovj i eto ļubovj, i eto, ņesostojavšajasja ļubovj.” [2. Skatieties, tā ir mīlestība un tā ir mīlestība, un tā, nenotikusi mīlestība (krievu val.).] Bibliotēkā, kur bezmaksas internets, satieku krievu kundzīti pašos labākajos gados, kura sērfo www.love.mail.ru. Viņai ir biezas brilles, krāsotas lūpas un problēmas ar reģistrēšanos. Es viņai palīdzu. Par to saņemu novēlējumu, lai man laba veselība, daudz naudas un labs draugs. Viņa grib iepazīties, bet līdz šim “pišet toļko molodežj kakaja to ņenormaļnaja, mamku iščet.” [3. Raksta tikai kaut kāda nenormāla jaunatne, meklē mammīti (krievu val.).] Mēs ar kaimiņiem filmējam – filmu par mīlestības zīmēm. Uzzinām par sievieti, kas visu mūžu mīlējusi vienu vīrieti, pie tam vīrietis 1944. gadā aizbraucis uz Ameriku. Viņa palikusi Latvijā un katru gadu uz kapu svētkiem braukusi pie vīrieša ģimenes ar kūkām un žāvētām butēm. Vienmēr labi ieveidotiem matiem un baltu apkaklīti. Latviskā kārtība. Kad viņš 1944. gadā aizbrauca, viņai jau bija 40 gadu. Viņa esot radiem teikusi, ka viņi saderinājušies. Viņš tur Amerikā apprecējis viņas draudzeni. Bet radi par intīmo nav prasījuši – latviskā pietāte pret cita cilvēka pārdzīvojumiem. Vai tik tā latviskā pietāte nav bailes skaidri un gaiši ieraudzīt, ka tādas mīlestības, par kādu avīzē raksta, nav? Ka dzeja dzimst no sūdiem un mīlestība ir drosme pieskarties un aiziet. Filozofijas lekcijā es knapi valdos, lai neuzliktu galvu uz kursa biedra pleca. Latviskais kautrīgums, ziniet, un latviskā mīlestība, sasodīts.

Inga Gaile

Pārdevēju konkrētais šarms Pārdevējas ir cilvēki, kas dod pāri letei preci un tad jau iet visādi. Pastāstīšu tikai šāgada spilgtākos iespaidus. Manaredze vairs nav tik asa, toties uzrodas interese, piemēram, par zāļu tējām. Bieži pēc lieluma nevaru atšķirt piecu un desmit santīmu, tāpat santīma un divu santīmu monētas. Reiz, maizes veikalā nopircis baltmaizi, gaidot piecus santīmus, skatījos pa logu. ”Ko jūs gaidāt?” jautāja pārdevēja. Apjautu, ka kārtējo reizi neesmu atšķīris piecus santīmus no desmit. “Es neko negaidu,” atteicu. “Nē, gaidāt gan!” neatlaidās pārdevēja. Aizvilkos kā nopērts suns. Bet vajadzēja samelot, ka kaut ko ieraudzīju pa logu vai aizsapņojos. Ja par lielāku naudu – kasieres un pārdevējas bieži skatās manis doto papīra naudu pret gaismu – laikam liekos aizdomīgs. Es to uztveru nopietni, saprotu, ka netālu ir kāds naudas viltotājs, un arī cenšos pret gaismu skatīties viņu izdoto naudu, tikai nesaprotu, kādēļ tām jādusmojas. Viņas var skatīties, bet es nevaru! Gadās arī kāda pretimnākšana. Tā Jelgavas tirgū iepērkos pie kādas jaukas sievietes, kura man dažu labu dārzeni tirgo mazliet lētāk. Taču viņa apmāca arodā arī savu gadus vienpadsmit veco meitu, kura jau veikli darbojas un labi rēķina. Kādu dienu šī labā sieviete par manām skaistajām acīm gribēja pārdot man nedaudz lētāk lapu salātus, bet kautrējās to izrādīt meitai. Tad viņa lika šo salātu kušķi uz pašas svaru maliņas, lai tie svērtu mazāk! Meita ar ziņkāri vēroja šādu mātes izdarīšanos. Bija reize, kad, pērkot maizi, lūdzu Dievu. Todien biju nolēmis vairs neēst un tomēr iegāju maizes veikalā. Mani jau gaidīja pārdevēja ar brūnām acīm. Tad es lūdzu Dievu, protams, ne balsī. Lai no šī kukuļa man dzīve nekļūst sliktāka. Jo no brūnacēm ir jāuzmanās, vai nu tu gribi notievēt vai nē. Anyway. Reizēm es pielietoju viltības, piemēram, pajautāju, kā iet jaunībā. Ja tāds maigs onkulītis kā es, pārdevējām iepatīkas, tad es bieži varu dabūt zināt kaut ko par produktu kvalitāti. Es jau neprasu daudz. Man var iestāstīt, ko grib, ohotno verju. Es tikai negribu, lai uz jautājumu par kādu sieru vai desu man atbild: “Es tādu neēdu.” Labāk, lai viņa samelo. Kādu dienu gāju garām Viedas grāmatnīcai un nolēmu iegriezties, lai paskatītos reanimatologa Pētera Kļavas ieteikto Patandžali grāmatu, kuras nosaukumu biju piemirsis. ”Vai jums ir Patandžali?” vaicāju pie kases. ”Nē, tas nav Viedas izdevums,” kasiere atbildēja. Man gan likās, ka ir. Tad kasiere pasauca citu veikala darbinieci, un vajadzīgā grāmata atradās. Es jautāju, vai viņa skatās TV pārraidi Šeit un tagad. Tā teica, ka skatoties gan un ka Pēteris Kļava esot ieteicis arī citas grāmatas, un parādīja man Erkharda Tolles grāmatu, kuras nosaukumu šobrīd neatceros, kaut kas par dvēseles nākotni vai pagātni. Tolles grāmata bija ietīta “atēnveidīgā” celofānā. Patandžali grāmatu sauca Jogas aforismi, pašķirstīju, bet neieinteresēja, toties nopirku citu grāmatu, kuras nosaukums šajā stāstā nav svarīgs. Tad gribēju, lai man parāda jau minēto Tolles grāmatu un palūdzu noņemt celofānu. Veikala darbiniece atteicās to darīt, aizbildinoties ar to, ka izsaiņošot, ja skaidri zināšot, ka pirkšu. Interesanti, kurā brīdī viņa varētu to zināt? Ja jau zinātu, ka jāpērk, tad nebūtu jāizsaiņo. Es teicu, ka pazīstu grāmatas izdevējus un ka viņi neuzskata, ka grāmatai veikalā jābūt iesaiņotai celofānā, vismaz vitrīnas eksemplāram nē. Teicu, ka pat esmu rakstījis par to avīzē Kultūras Forums. Tad viņa vienkārši atteicās izsaiņot, teikdama, ka, šķirstot grāmatas, tās nobružājas. Es teicu, ka jāzina, ko pērk. “Jūs tāpat nepirksiet,” viņa atbildēja un piebilda, ka uz grāmatas aizmugurējā vāka varot izlasīt visu, kas interesē, lai izšķirtos pirkt vai nepirkt. Tad arī izlasīju un teicu, ka pēc tā, kas uz aizmugurējā vāka rakstīts, nevar saprast, vai šo grāmatu pirkt vai nepirkt. Un ieteicu viņai šo domu izdomāt līdz galam. “Man nekas nav jādomā, es zinu!” viņa atcirta un jautāja tieši un atklāti: “Vai jūs esat šeit atnācis spītēties vai grāmatas pirkt?” Tas man patika. Pastaigāju vēl pa veikalu, bet sirdsmiers neuzradās. Vēlreiz piegājis pie viņas, teicu: “Esmu skatījies, tātad nobružājis četras vai piecas grāmatas. Ko lai es tagad daru?” Oponente klusēja, laikam nicināja. Atvadījos un gāju prom. Arī pie jaukām meitenēm gadās ķibeles. Man nepatīk dzert kafiju no mazām krūzītēm. Ja tā ir stipra, tad vēl var, bet tad vajag klāt glāzi ūdens. Sāku savā piemājas kafejnīcā Silva pasūtīt kafiju lielākā krūzē. Runa ir par to pašu kafijas daudzumu nedaudz lielākā krūzītē par to pašu cenu. Viena ēdienu un dzērienu pasniegšanas operatore sāka man regulāri vaicāt: “Vāju?” Tas skāra manu vīrieša pašcieņu. Tad centos viņai kā klients nerādīties.

Aivars Eipurs

Raksts no Jūnijs, 2005 žurnāla