Kā domāt tā, lai pats saprastu?

Nabaga filozofi ir pieraduši pie tā, ka viņiem nemitīgi jātaisnojas – par to, kāpēc nodarbojas ar filozofiju, par to, ko viņi domā, sakot, ka nodarbojas ar filozofiju, par to, ka ir paskaidrojuši, ko viņi domā, sakot, ka nodarbojas ar filozofiju, un tad vēl arī par to, ka ir iztulkojuši grāmatu, kurā kāds cits filozofs taisnojas par to, ka ir mēģinājis paskaidrot, ko viņš domā, sakot, ka nodarbojas ar filozofiju. Uzrakstot šo teikumu es vairākas reizes skaudri izjutu valodas nepilnības, kas vienlaikus izpaužas klišeju pārbagātībā. Teikt “nodarbojos ar filozofiju” ir smieklīgi un neveikli, taču teikt “filozofēju” ir vēl muļķīgāk. Ikviena saruna par šo tematu atduras pret nepieciešamību pēc vienotas valodas. Profesionālie filozofi to ātri vien atrod, taču visdrīzāk nevis tāpēc, ka būtu paši gudrākie vai viltīgākie, gluži vienkārši profesionālo filozofu sarunu biedru loks ir visai ierobežots un vienotā valoda ar laiku atrodas pati no sevis. Daudz sarežģītākā situācijā atrodas filozofs, kas apzināti un apņēmīgi nolēmis uzsākt sarunu ar nesagatavotu klausītāju vai lasītāju – iesākumam pilnīgi pietiek ar studentiem, taču visai bieži tas noved arī pie vēlmes publicēt grāmatu “plašākam lasītāju lokam”. Saimons Blekbērns ir viens no šādiem autoriem, kas necenšas pazemināt savu filozofijas profesora līmeni, taču vienlaikus ir spiests meklēt izteikumus, terminus un piemērus, kas būtu saprotami jebkuram. Viņa “ievads filozofijā” ir šobrīd mūsdienīgākais un apjomīgākais šāda veida darbs, kas iztulkots latviešu valodā, tāpēc interesants ne tikai kā fakts, bet arī kā precedents. Godīgi sakot, tas ir jūtams uzreiz – līdz šim latviešu valodā neviens neko tādu nav runājis un neparastās frāzes “lec ārā” no teksta gluži tāpat kā īpašais rindkopu salikums (rindkopa iesākas nevis ar atkāpi, bet ar izvirzījumu pa kreisi – ja tradicionāli tas iezīmēja iespēju lasītājam ievilkt elpu, tad šādā kārtojumā nākas ar katru nākamo rindkopu paātrināt tempu, piešķirot pirmajam teikumam īpašu uzmanību).

Saimons Blekbērns ir dzimis 1944. gadā, ieguvis izglītību Kliftonas koledžā un vēlāk Trīsvienības Koledžā Kembridžā. No 1967. līdz 1969. gadam Blekbērns ir jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Čērčila koledžā, Kembridžā, bet no 1969. līdz 1990. gadam – pētnieks un filozofijas kurators Pembroukas koledžā, Oksfordā. Nākamos vienpadsmit gadus (1990–2001) viņš ASV Ziemeļkarolīnas Universitātē, Čapelhilā ir filozofijas profesors. 2001. gadā Blekbērns atgriežas Lielbritānijā un ieņem prestižo Kembridžas Universitātes filozofijas profesora posteni, kurā savulaik ir bijuši gan Džordžs Edvards Mūrs, gan Ludvigs Vitgenšteins, Elizabete Enskomba un Georgs Henriks fon Raits. No 1984. gada līdz 1990. gadam Blekbērns ir slavenā filozofijas žurnāla Mind redaktors. 2001. gadā viņš tiek ievēlēts par Britu Akadēmijas biedru. Viņš ir arī Britu humānistu biedrības viceprezidents. Nopietns vīrs.

Un nu – pie taisnošanās. Blekbērns to iesāk ar atziņu, ka cilvēkiem ir raksturīgu uzdot jautājumus pašiem sev. Jautājumus, kas tiek nodēvēti par “mulsinošiem”. Latviešu valodā par mulsinošu biežāk mēdz saukt emocionāli vai pat erotiski iekrāsotas sociālas situācijas, nevis intelektuālas, tāpēc jau ar šo apgalvojumu jāsāk piedomāt pie tā, ko mēs domājam. Vai latvietis var “samulst” no jautājuma, ko uzdevis pats sev? Paskatoties Tildes sinonīmu vārdnīcā, var atrast arī variantu “sastulbst”, taču tas mulsina vēl vairāk. Skaidrs, ka runa ir par intelektuālu apjukumu un to, ka cilvēks ir acīmredzami vienīgā būtne pasaulē, kas spēj pati sevi novest apjukuma stāvoklī sava paša prāta ietvaros. “Cilvēkiem piemīt neatvairāma spēja reflektēt pašiem par sevi,” apgalvo Blekbērns. “Mēs varam kaut ko darīt ieraduma pēc, taču tad mēs varam sākt reflektēt par šo ieradumu. Mēs varam ieraduma pēc domāt noteiktas lietas un tad reflektēt par to, ko mēs domājam.” Te jāpievērš uzmanība tam, ka taisnošanās izklausās diezgan pārliecinoša – cilvēks no dabas ir tā iekārtots, ka pats sev spējīgs uzdot mulsinošus jautājumus, tāpēc ir nepieciešams iemācīties domāt, lai šo mulsumu vai apjukumu likvidētu. Un dzīvotu mierīgi tālāk. Šāds filozofijas skaidrojums rādās visai praktisks un ērts, taču pasteigšos priekšā un atklāšu to, ka nekādu sirdsmieru un absolūto bezmulsuma stāvokli nedz Blekbērns, nedz kāds cits filozofs jums nesola. “Mēs varam sev jautāt, vai mēs zinām, par ko mēs runājam. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāreflektē par mūsu viedokli, par to, kā mēs saprotam to, ko mēs sakām, un par avotiem, no kuriem mūsu pārliecība ir cēlusies. Mēs varam sākt noskaidrot, vai zinām, ko mēs domājam.” Viņa ievads filozofijā sākas ar nodaļu, kuras problemātiku citi autori aizskar tikai pašās beigās – ar zināšanu izcelsmi un drošticamību. Zīmīgi, ka šī tēma, kas radījusi vissarežģītākās filozofiskās teorijas, bieži vien uzskatīta par grūtu un nesagatavotam studentam nepiemērotu, taču Blekbērns norāda uz to, ka tie šie ir jautājumi, ko bieži vien mēs sev uzdodam jau agrā bērnībā. “Iespējams, ka vissatraucošākā doma, kāda daudziem no mums ir ienākusi prātā, un visai bieži tas atgadījies jau diezgan agrā bērnībā, ir atskārsme, ka visa pasaule varētu būt tikai sapnis, ka visierastākās ikdienas dzīves epizodes un objekti var būt tikai fantāzijas augļi. [..] Protams, šādas domas nāk un aiziet. Lielākā daļa no mums tās aizdzen prom. Tomēr – kāpēc šāda rīcība ir pareiza? Kā mēs varam zināt, ka pasaule, kādu mēs to domājam esam, ir tāda pasaule, kāda tā ir?” Tiesa, arī šis autors nav spējis pretoties kārdinājumam izstāstīt filozofijas vēsturi kā anekdošu krājumu: “Mēs varam apgalvot, ka tas viss sākās 1619. gada 10. novembrī. Šajā dienā Ulmā – pilsētā Vācijas dienvidos – franču matemātiķis Renē Dekarts ieslēdzās ar krāsni apkurināmā istabā un redzēja vīziju, kurai sekoja sapnis.” Dekartu viņš arī nosauc par pirmo lielo filozofu, kura domu gaitu mūsdienu lasītājs var mēģināt izprast bez nepieciešamības likt lietā iztēli, tas ir, par tādu, kas domā līdzīgi mums. Tāpēc mums svarīgi ir ne tikai tas, ka Blekbērns citē Dekartu, bet arī tas, kā viņš to pārstāsta un kā šo pārstāstu iespējams tulkot latviski. Gan šeit, gan tālāk grāmatā tulkotāji ir veiksmīgi ieturējuši vidusceļu starp tiešu pārcēlumu un pārlieku latviskojumu, kas tekstu vienkāršotu un padarītu nebaudāmu. Ne velti filozofija kopš sākta gala ir radījusi jaunus terminus un jēdzienus, kas ļauj ne tikai precīzāk izteikties, bet arī ievirzīt domu jaunā, iepriekš nepieredzētā gultnē. Ne vienu reizi vien tiek pieminēta darbība, kas saukta par “domas eksperimentu” un tas ir viens no paņēmieniem, ar kādiem filozofija pilda savu pamatfunkciju. Filozofēt nozīmē nevis domāt pareizi, bet pamēģināt domāt citādi. Un tas, iespējams, ir svarīgākais, kas atšķir Blekbērna grāmatu no populārzinātniska teoriju pārstāsta – viņš aicina domāt līdzi. Un šo uzdevumu palīdz pildīt ne tikai viņa formulētā “kvazireālisma” pozīcija, bet arī valoda, kas izmanto jaunradītus, nezinātniskus terminus. Lieta tāda, ka aplūkojot kādu gatavu teoriju vai klasiska filozofa literāro mantojumu, mēs dabiska slinkuma vadīti labprāt pieņemam sarežģītus terminus kā teksta un līdz ar to – domāšanas gaitas sastāvdaļu, īpaši neiedziļinoties tās būtībā. No šīs kaites nav spējuši izvairīties arī visoriģinālākie autori un mūsdienu filozofiskā valoda ir pārpludināta ar netulkojamiem (un neinterpretējamiem) vārdiem “refleksija” vai “diskurss”, bet to skaidrojumam nepieciešami jauni sējumi un analīze mūža garumā, aizvietojot mēģinājumu domāt ar mēģinājumu saprast, ko ir pateicis otrs. Tāpēc tik nozīmīgi ir tulkot filozofiskus tekstus dzimtajā valodā – lai arī godīgs students tos var izlasīt oriģinālā, pati tulkošanas prakse un pieredze būtiski ietekmē valodas attīstību, bez kuras nav iespējama filozofiska saruna. Lai cik “mulsinoši” neizskatītos tādi latviskojumi kā “patība kā saišķis” vai “dvēseles ķīlēšana”, šo izteikumu ieviešana latviešu valodā var atraisīt domāšanu daudz veiksmīgāk par precīzu Kanta vai Huserla terminoloģijas lietojumu. Blekbērns nemēģina savam lasītājam uzspiest kādu noteiktu doktrīnu vai uzskatu kopumu. “Patiesībā vērīgs lasītājs varēja pamanīt, ka argumentu galarezultāts bieži vien ir sava veida skepticisms,” raksta autors. “Harmonija starp mūsu domām un pasauli, tilts, kuru būvējam starp pagātni un nākotni, nojēga par to, no kā sastāv fizikālā pasaule un kā šajā pasaulē iederas mūsu gars, – tās visas ir tēmas, ar kurām ir darbojušies lieliskākie prāti, lai arī daudziem no tiem ir nācies nonākt strupceļā. Vienmēr šķiet, ka tepat aiz horizonta varētu atrast labākus vārdus, ja vien mēs spētu tos sameklēt. Šajā ziņā pastāv iespēja būt ciniskam – un ir zināms, ka profesionālie filozofi dažkārt tādi arī ir, – it kā kritiskās refleksijas aizstāvība, kuru es mēģināju sniegt ievadā, nu izrādītos tukši vārdi. Es nedomāju, ka šāda nostāja būtu pamatota. Manuprāt, problēmas izpratnes process pats par sevi ir vērtīgs. Ja tā iznākums ir tāds, kādu Hjūms nodēvēja par “mīkstinātu skepticismu”, vai ja tas spēj dot sajēgu par to, cik lielā mērā mums piedien būt pieticīgiem savās teorētiskajās spekulācijās, tad tas nudien ir labi. Pasaule ir ideju pilna, un arvien lielāka izpratne par to varu, sarežģītību, trauslumu un kļūmīgumu nevar izrādīties lieka.”