Jūs taču pazīstat Feigelsonu?
Foto - Marks Geibers

Ar mūziķi Deividu Amramu sarunājas Ieva Lešinska

Jūs taču pazīstat Feigelsonu?

Deividu Amramu (1930) īsi raksturot nav iespējams. Jo ko gan izsaka, teiksim, laikrakstu lietotās formulas “renesanses cilvēks", “pirmais multikulturālists", “džeza klasiķis" vai “klasiskās mUzikas džezmenis"? “Dižākais dzīvais amerikāņu komponists"? Par šo pēdējo viņš smīn: “Nezinu, kā ir ar dižumu, bet dzīvs gan esmu." Un kā vēl dzīvs! 2008. gada 3. marta vakarā Amrams uzstājās Cornelia Street Cafe Ņujorkas Griničvilidžā kopā ar savu kvartetu. Viņš dziedāja, lasīja fragmentus no jaunās grāmatas, spēlēja klavieres, pUta mežragu un flautu, lika lietā vismaz desmit no aptuveni 30 dažādās pasaules valstīs iegUtajiem mUzikas instrumentiem, iemācīja publikai pāris frāzes mandarīnķīniešu valodā (viņš brīvi pārvalda vismaz piecas valodas, bet ceļojot allaž “pieķer" kādu klāt) un tad diriģēja to džezisko “atdziedāšanu", turklāt visu darīja bez uzbāzīga egocentrisma - ļaudams brīvi izpausties visiem, kas vēlas, likdams mierā tos, kuri nevēlas, un īpaši cildinādams pārējos mUziķus. “Saulainais Deivs" - tā viņu esot dēvējis draugs Džeks Keruaks. Starp neskaitāmajiem citiem Amrama draugiem, ar kuriem viņš sadarbojies arī profesionāli, var minēt dažādu žanru mūziķus: Lenardu Bērnstīnu, Džeimsu Galveju, Diziju Gilespiju, Teloniusu Manku, Čārlzu Mingusu, Villiju Nelsonu, Tito Puenti, režisorus Džo Papu, Eliju Kazanu, aktierus Dastinu Hofmanu un Džoniju Depu, kā arī virkni t.s. bīta paaudzes rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku. 1952. gadā Amrams beidzis universitāti ar grādu vēsturē. Tajā pašā gadā viņu iesauca armijā un divus gadus viņš pavadīja dienestā Vācijā, spēlēdams Septītās armijas simfoniskajā orķestrī. (“Vienīgais, kas mani glāba no vājprāta", viņš atzīst.) Pēc tam sekoja gads Parīzē, pa dienu rakstot simfonisko mūziku, bet vakaros spēlējot džeza klubos. 1955. gadā viņš atgriezās Amerikā, lai studētu Manhatenas Mūzikas skolā, un jau dažas dienas vēlāk kļuva par Čārlza Mingusa džeza kvinteta dalībnieku. Pēdējos piecdesmit gados viņš sakomponējis pāri par simtu skaņdarbu orķestrim un kameransamblim, divas operas, kā arī rakstījis mūziku daudzām teātra izrādēm un filmām. Bez tam viņš arī vairākus gadus nopietni nodarbojies ar lauksaimniecību, audzējis govis, aitas, kazas, pīles un dārzeņus. Ferma Patnama ielejā uz ziemeļiem no Ņujorkas pastāv arī tagad (pēc mūsu sarunas, kas kādā Manhatenas diennakts restorānā ilga līdz trijiem naktī, Amrams sēdās mašīnā un brauca turp. “Kādreiz man pietika ar četrām stundām miega, tagad laikam beidzot esmu pieaudzis, jo vajag sešas," viņš gandrīz vai atvainojās intervijas noslēgumā), tikai tagad viņš esot, kā Teksasā smejas, “kovbojs bez lopiem". Šī gada augustā Amrams muzicēja Denverā kā Demokrātu partijas konventa “rezidējošais komponists".

Izrādās, ka pavisam nesen Deivids Amrams bijis arī Latvijā - galvenokārt Liepājā - un par šo braucienu raksta un stāsta ar lielu sajūsmu. Par to, cik liela bijusi latviešu pretmīla, liecina kaut vai tas, ka internetā pieejama tikai sausa informācija: Liepājā būs/ir/bija tāds un tāds, turklāt iekavās aiz viņa vārda rakstīts “Izraēla"...

I.L.

Rīgas Laiks: Kā īsti jūs nokļuvāt Liepājā?

Deivids Amrams: Tas bija speciāls koncerts, veltīts Liepājā (sākumā Amrama izrunā šis vārds izklausījās kā Lapaija, taču pēc intervijas viņš palūdza man to izrunāt vairākas reizes, pierakstīja sev vien zināmā fonētiskā transkripcijā un tad jau spēja atdarināt absolūti nevainojami - tāpat kā teikumu “Tas skan labi!”) iznīcinātajiem ebrejiem, tāds kā brūču dziedēšanas pasākums. Mani uzaicināja čellists Josifs Feigelsons, kura ģimene nāk no turienes. Jūs taču pazīstat Feigelsonu? Kad viņi tikko bija ieradušies Amerikā kaut kad astoņdesmitajos, man teica, zini, tāds apdāvināts čalītis, paklausies viņu, varbūt viņš var spēlēt kādā orķestrī. Nu, es arī paklausījos. Pilnīgs trakums! Tas puisis taču bija nobriedis klasiskais mūziķis, ne ko pielikt, ne atņemt. Mēs spēlējām Mendelszonu, Ernestu Blohu, Bērnstīnu, manu simfoniju Songs of the Soul,ka arī Sinai Desert Song [1. “Dvēseles dziesmas”, “Sinaja tuksneša dziesma” (angļu val.).] kur izmantota Vidējo Austrumu klasiskā dejas melodija Aya Zehn. Josifs improvizēja austrumnieciskā stilā, es spēlēju šanai, hallilu, tamboru un dumbeku, bet orķestris mums pievienojās varenā finālā. Pēc koncerta orķestris mani palūdza uzspēlēt džezu. Kādiem sešiem mūziķiem bija pieredze džezā, un viņi visi spēlēja ar baudu. Man arī tā ir, un bija vareni redzēt, kā iesaistās vesels orķestris. Turklāt viņi ar baudu bija spēlējuši arī klasisko mūziku.

RL: Kad tas īsti bija? Nesaprotu, kā varēju par to nezināt.

Amrams: Neviens jau laikam nezināja. Bet par laiku - to jums vajag pārbaudīt. [2. Koncerts notika 2006. gada 13. maijā.] Es jau zinu, kā jums, žurnālistiem, ir - viss jāpārbauda vairākkārt. Kad rakstīju savu grāmatu [3. Runa ir par Upbeat. Nine Lives of a Musical Cat. Boulder, London: Paradigm Publishers, 2008.], es arī ķēros pie Google.com ik pa trim teikumiem. Kaut arī viss, par ko rakstu, ir noticis ar mani pašu - vienkārši gribēju, lai ir precīzi laiks, vieta, vārds, vārda rakstība...

RL: Jūsu grāmatas ir tik detaļām bagātas, ka rodas jautājums, vai jūs laikā, kuru aprakstāt, esat rakstījis dienasgrāmatas, vai jums vienkārši ir perfekta atmiņa.

Amrams: Ja cilvēks strādā mūzikā, viņam jāmācās no galvas partitūras. Ja diriģē operu, tad precīzi jāzina, kas notiks pēc divām minūtēm, un tas prasa lielu garīgu piepūli. Tu centies dabūt to visu kopā, tieši tā, kā komponists iecerējis, kur trīs vai četras lietas var notikt vienlaikus - un ja paklausās vecus ierakstus, reti kuram diriģentam tas izdevies. Un ja tu vēl esi no laikmeta, kad cilvēki visu laiku runāja un sarunājās, nevis skatījās televizoru vai sēdēja pie datora, tad tavs prāts ir uztrenēts uz klausīšanos. Lielāko tiesu no tā, ko zinu, esmu uzzinājis, klausoties citus. Viss vienkārši ierakstās atmiņā - kā tādā cietajā diskā.

RL: Tieši to es gribēju jautāt: tātad tas ir kā atvērt failu un paņemt no tā nepieciešamo?

Amrams: Es jau rakstu par lietām un cilvēkiem, kas man patiešām rūp. Es nerakstu, teiksim, Musolīni biogrāfiju. Turklāt šos stāstus esmu stāstījis saviem bērniem [4. Amramam ir trīs pieauguši bērni: Adira, Alana un Adams, visi darbojas mūzika.]. Jā, man ir daži veci pieraksti, vecas koncertu programmas... Bet, ja es būtu lietojis narkotikas vai dzēris pa sešpadsmit stundām diennaktī, tad, protams, tas cietais disks man sen būtu sagājis dēlī un neko es nevarētu uzrakstīt.

RL: No kuras vietas Eiropā nāk jūsu dzimta?

Amrams: Mans vecvecvectēvs no tēva puses bija bijis košermiesnieks un arī skolotājs ebreju skolā Ehtē, netālu no Hanoveres. Kad ebrejiem piešķīra uzvārdus, viņš kā Napoleona karu algotnis varēja izvēlēties pats savu, viņam nebija jāsamierinās ar kaut kādu Finkelšteinu vai Krauthammeru. Viņa vārds bija Dāvids Mozus ben Huda - Dāvids Mozus, Hudas dēls, taču Bībelē Mozus cēlies no Amrama, un to viņš arī izvēlējās par savu uzvārdu. 1849. gadā viņš ieradās Savannā Džordžijā kopā ar dēlu, manu vecvectēvu Verneru Dāvidu Amramu. Bet drīz vien sākās Pilsoņu karš un Verneru iesauca armijā - Džordžijas strēlniekos. Ironiskā kārtā viņš, kas bija baudījis klasisku ebreju izglītību un bija pret jebkāda veida paverdzināšanu, bija spiests karot vergturu pusē. Savukārt viņa tēvs, kurš bija bēdzis no reliģiskas vajāšanas, nomira badā ģenerāļa Šērmana Savannas aplenkuma laikā 1864. gadā, tā arī nepieredzējis verdzības atcelšanu. Pēc kara Verners uz visiem laikiem pameta Dienvidus - nākamos divarpus gadus viņš pavadīja, kājām aizstaigājot no Džordžijas līdz Filadelfijai. Tur piedzima mans vectēvs, tad tēvs, un visbeidzot arī es. Nu, tas tā īsumā. (Smejas.)

RL: Nē, vēl īsāks variants bija grāmatā [5. Vibrations: a Memoir. New York: Macmillan, 1968.]

Deivids Amrams un Lenards Bērnstīns Deivids Amrams un Lenards Bērnstīns

Amrams: Jā, tai grāmatā ir sabāzts briesmīgi daudz. Tagad, kad es to pārlasu, es tiešām varu atgriezties laikā, ko aprakstu. Ir lietas, ko it kā esmu aizmirsis - bet tās ir saliktas atpakaļ tai failā, kā jūs teicāt. Daži 77 gadu vecumā vispār gandrīz neko neatceras - vismaz tā man stāstījuši daži biogrāfi. Lai no tā izvairītos, vienkārši jāsaglabā aktīvs prāts. Rakstot mūziku, visu laiku kaut kas jāgudro, jāizdomā uz vietas, un tas ļauj prātam nesatrunēt. Patiesībā es daudz ko varu nospēlēt labāk nekā agrāk - jo esmu to darījis atkal un atkal, vienmēr domājot līdzi. Jā, man paiet ilgāks laiks, kad jāstudē sarežģīta partitūra - bet ne tik daudz tāpēc, ka palēninājies mācīšanās temps, bet gan tāpēc, ka tagad esmu daudz prasīgāks. Man svarīgi izdarīt pareizi, sevišķi, ja tā ir cita komponista mūzika. Ja diriģē cita sacerējumu, tad tev tas jāpārzina perfekti, tikai tā tu parādi cieņu viņa darbam.

RL: Vai mainījies arī tas, kā jūs sacerat mūziku?

Amrams: Jo mūzika idiomātiskāka, jo labāk mūziķi to spēlēs - viņiem tiek dota iespēja izpausties, nevis tikai censties tikt cauri šķēršļu joslai vai intelektuāliem pārbaudījumiem. Viņiem tiek dota iespēja dziedāt, darīt kaut ko aizraujošu. Un, ja cilvēks, kurš spēlē, dzied vai diriģē, dara to aizrautīgi un no sirds, klausītāji to nevar nejust. 20. gadsimtā, kurš, paldies Dievam, beidzies, mēs to bijām pavisam aizmirsuši: komponēt nozīmēja nodoties intelektuāliem vingrinājumiem, kuru mērķis bija citu komponistu vai tādu cilvēku, kas nav mūzikā iekšā līdz matu galiem, apbrīna. Mūzikas arhitektūra ir milzīgi svarīga - tev jāiemācās uzbūvēt ēku, kas būtu loģiska, šķietami tapusi bez piepūles, plūstoša un idiomātiska. Gluži kā tilts - skaists, nevainojami būvēts un funkcionāls, turklāt uzcelts tieši tur, kur vajag, līdz ar to tam piemīt harmonija. Tu vari uz to skatīties un to izmantot atkal un atkal. Tāpat ir ar mūziku - labu mūziku tu vari baudīt atkal un atkal, un tā tikai pieņemas skaistumā. Liepājā diriģējot Mendelszona krāšņo “Fingala alu”, es sapratu, kāpēc mūziķiem tā patīk spēlēt šo ārkārtīgi izsmalcināto skaņdarbu. Tā atkal ir arhitektūra, tas, kā viss savienojas vienā veselā. Tas ir ļoti grūti diriģējams skaņdarbs, bet Liepājas koncertā viss izdevās lieliski - tas bija teicams kopdarbs. Tā kā skaņas šai darbā ir tik brīnišķīgas, pastāv tendence tās vienkārši efektīgi virknēt, lai būtu tāds iespaidīgs, kā vācieši saka, Sturm und Drang. Ja iedziļinās partitūrā, Mendelszons tur ļauj skaņām rotaļāties citai ar citu, taču, ja tās neizspēlē perfekti, tad klausītāji šīs saspēles vienkārši nedzird.

RL: Vai mūzikā iespējams melot?

Amrams: O, tas notiek visu laiku!

RL: Bet kā šie meli īsti izpaužas?

Amrams: Nu, melot nozīmē apzināti darīt kaut ko negodīgu. Ja tu diriģē un kļūdies, tu nevis saki, ai, piedodiet, kungi un dāmas, ka man tā gadījās, tu vienkārši sāc kliegt uz kādu no mūziķiem. Nevienu gan tā nevar apšmaukt - pat bērnu orķestrī visi zinās, kas noticis. Savukārt, ja tu kļūdies spēlējot, tad vari to norakstīt uz to, ka esi izsalcis, ārā draņķīgs laiks, tavai krustmātei ir migrēna, nevis atzīt, ka varēji jau nu darīt labāk. Bet, ja esi komponists, tad tu vari kaut ko nozagt citam komponistam un to neatzīt - nu, teiksim, četras taktis. Tu nesaki, ziniet, šī ir melodija, ko esmu aizguvis no tāda un tāda - nē, tu izliecies, ka tas ir tavs darbs. Tas notiek nepārtraukti. Kaut gan nav taču grūti pateikt paldies, ja tev kaut kas parādīts, ko agrāk neesi pazinis, kaut kas no citas kultūras, kurā neesi piedzimis - un nav svarīgi, vai tas pieejams publiski. Saka jau, ka pēc 40 gadu vecuma tu pats atbildi par savu seju - cik tā glīta vai neglīta. Turklāt jauniem komponistiem es arī saku, ka nav vērts būt melim vai zaglim - tas lauciņš jau tā ir pārapdzīvots. Labāk vienkārši būt pacietīgam un gaidīt savu kārtu. Čārlzs Minguss man 1955. gadā teica: “Pat ja tavu mūziku klausās tikai viens cilvēks, ir vērts viņam rakstīt un spēlēt.” Un tā arī ir, tas ir viss, kas vajadzīgs. Tas bija teicams padoms.

RL: Kad satikāt Mingusu, jūs jau bijāt spēlējis ar Čārliju Pārkeru un Diziju Gilespiju...

Amrams: Jā, ar Pārkeru es iepazinos ar citu džeza mūziķu starpniecību - kaut gan, protams, biju nodeldējis visas skaņuplates ar viņa ierakstiem - bet viņš šad un tad ciemojās manā pagrabā, kur dzīvoju Vašingtonā, un mēs, protams, kopā pūtām, tāpat ar Diziju, bet ar Mingusu es iepazinos jau pēc armijas un gada Parīzē un viņš man uzreiz piedāvāja spēlēt savā grupā.

RL: No jūsu grāmatas atceros, ka jūs savus ciemiņus mēdzāt barot ar interesantiem ēdieniem - piemēram, ar omleti, kurā - man te pierakstīts - bijuši “sīpoli, marmelāde, kļavu sīrups, bekons, tomāti” un kura vēl pārlieta ar “karstu majonēzi ar ķiplokiem un kādu lāsi siera mērces”.

Amrams: Jā, mēs mēdzām radoši iztukšot pārpalikumus manā ledusskapī. (Smejas.)

RL: Taču tagad jūs pieticīgi pasūtījāt paltusa fileju ar lapu salātiem.

Amrams: Jā, diemžēl nesen atklājās, ka man ir diabēts, tāpēc nevaru ēst maizi, kartupeļus, neko, kur ir cukurs... Tagad es ēdu izcili veselīgi, atšķirībā no lielākās daļas nācijas, kas rij visādus mēslus. Padomā - varenākā valsts pasaulē, bet iedzīvotāji mirst no draņķīgas pārtikas. Smieklīgi, ka katrreiz, kad kaut kur braucu - uz Eiropu, Dienvidaustrumāziju, Izraēlu, Āfriku, Dienvidameriku - allaž kāds man piekodina: “Tikai uzmanies ar ēdienu, viegli var saķert kādu slimību!” Taču ir pilnīgi otrādi. Kenijā 1975. gadā es, piemēram, jutos tik veselīgs kā nekad mūžā.

RL: Par savu braucienu uz Keniju jūs mēdzat izteikties kā par neizmirstamu notikumu, kas mainījis visu jūsu dzīvi.

Amrams: Jā, to es tiešām neaizmirsīšu un tas bagātinājis manu dzīvi visus pēdējos 30 gadus. Pats brauciens - kā tik daudz kas manā mūžā - bija laimēšanās un nejaušības kombinācija. 75. gada pavasarī es pēc mācītāja Džona Genzela lūguma uzstājos viņa Manhatenas baznīciņā, kur ik nedēļas notika vakara dievkalpojums ar džezu. Tas bija brīnišķīgs cilvēks, kurš nereti maksāja džezmeņiem no savas kabatas - jo ļoti mīlēja džezu un gribēja, lai cilvēkiem ir iespēja to klausīties. Pēc dievkalpojuma man bija jāstāsta par džeza ietekmi uz 20. gadsimta klasisko mūziku un jauno rokmūziķu paaudzi, kā arī par to, kā džezs iespaidojis mūsu valodu un apģērbu. Un pēc tam notika džeziska sadziedāšanās. Es noimprovizēju dziesmu, kuras tematiku noteica publika, tad sadalīju publiku četrās daļās un katrai bija jādzied viens pants ar vienkāršiem melodiskiem paņēmieniem, kurus pateicu priekšā. Galu galā viņi izklausījās pēc īsta 30. gadu bigbenda. Nu, un tad, kad viss bija beidzies un mēs mielojāmies ar pelnītajiem baznīcas cepumiņiem, pie manis pienāca tāds Džons Teilors un jautāja, kā man patiktu gada beigās doties uz Keniju. Izrādās, tur notika Pasaules baznīcu padomes konference, un viņš gribēja, lai es tur izdaru ko līdzīgu kā tovakar baznīcā. Tikai ar dažu tūkstošu lielu auditoriju. Ak jā, un vēl arī lai gatavojos nodiriģēt Brāmsa “Rekviēmu” un Bēthovena “Devīto”. Tas viss izdevās fantastiski - koncertā bija tāda sajūta, it kā mēs visi paceltos gaisā. Turklāt mūzika vispār tur bija uz katra soļa, es spēlēju kopā ar dažādiem ļaudīm - Nairobi, ārpus Nairobi... Vispār kenijieši bija patīkami pārsteigti, ka gribu tikties ar cilvēkiem, nevis zvēriem.

RL: Divus gadus vēlāk jūs bijāt Kubā, kaut arī tolaik vēl bija spēkā embargo...

Amrams: Jā, par spīti embargo Kārtera valdība pirmo reizi kopš 1961. gada nolēma atļaut grupai tūristu līdz ar amerikāņu mūziķiem doties džeza kruīzā no Ņūorleānas uz Havanu. Tā bija tāda kā labas gribas misija, kurā piedalījās arī Dizijs, Ērls Hainss, Stans Gecs, Rejs Mantija... Mums, protams, bija paredzēta oficiāla programma, taču mēs daudz staigājām apkārt pa Havanu un vienkārši spēlējām kopā ar vietējiem muzikantiem. Nebija nekādas ideoloģijas ne no mūsu, ne no kubiešu puses, tikai kopīga muzicēšana un prieks.

RL: Ko jūs spēlējāt koncertā?

Amrams: Tas bija veltījums kubiešu bundziniekam Čano Poso. Poso 1947. gadā atveda uz Ņujorku Rietumāfrikas folkloru, viņš sadarbojās ar Diziju un rezultātā radās vairāki vēsturiski skaņdarbi, kas izdarīja milzu apvērsumu amerikāņu mūzikā - turklāt uz visiem laikiem, par spīti paša Čano priekšlaicīgajai nāvei. Par koncertu, kurā atskaņojām arī manu “En Memoria de Chano Pozo”, ļaudis zināja no Maiami raidstacijas, tāpat viņi zināja, ka tur iekšā varēs tikt tikai ar ielūgumiem. Kad piedalīties oficiālajā koncertā uzaicināju arī spožo trompetistu Arturo Sandovalu un apskaužami talantīgo saksofonistu un komponistu Pakito D’Riveru, kultūras ministra vietnieks izsaucās: “Este gringo es totalmente loco" [6. Tas jeņķis ir galīgi jucis! (spāņu val.)] (Smejas.) Taču koncerts, kura noslēgumā visi muzicējām kopā, izvērtās par īstu džeza ballīti, ko kubieši dēvē par descarga. Bija tā, it kā mēs lasītu cits cita domas - tik pilnīga saskaņa. Tieši tā kā Dizijs allaž mēdza atgādināt: “Dievs mūs te nolicis, lai spēlējam mūziku visiem un ar visiem. Tev tikai jāatceras, kāpēc tu esi nācis pasaulē, un viss būs kārtībā.”

RL: Kā jūs parasti komponējat?

Amrams: Sēžu pie klavierēm. Esmu vecmodīgs - nu, ne tiktāl, lai liktu galvā baltu, pūderētu parūku, bet tie, kuri tās lika, jau arī to nedarīja sevis dēļ, bet lai izpatiktu citiem. Starp citu, vienreiz man un dažiem citiem mūziķiem mēģināja tādu uzmaukt galvā, jo izskatīšoties smuki uz plates vāka; mēs atteicāmies, taču parūkas tai bildē tomēr palika karājamies pie nošu statīviem - neviens tā arī nesaprot, kas tās par baltām lupatiņām un kāpēc (smejas). Gadu gaitā man izstrādājies jutīgums - tieši spēlējot es jūtu, vai tas, ko esmu iecerējis, šķiet dabiski. Vai tas liktos dabiski Čārlijam Pārkeram. Tieši tas ir tik saviļņojoši arī darbos, ko neesi sarakstījis tu pats - ka skanējums ir tik dabisks, nepiespiests un pašsaprotams, taču vienlaikus aizved tevi uz ko jaunu - nevis tas, ka tavā priekšā ir kaut kāda matemātiska formula, nevis tas, uz kādu vardarbību esi spējīgs pret saviem izpildītājiem. Kaut gan ar to dabiskumu... Kad pirmoreiz atskaņoja Stravinska “Svētpavasari”, izcēlās pilnīgs grautiņš - kaut gan tas taču bija kaut kas, šitāda publicitāte! Vārdu sakot, diriģēja Pjērs Montē, viens no visu laiku izcilākajiem diriģentiem, taču viņš to darīja tā, ka orķestris visu laiku spēlēja kā nomaldījies...

Amrams, Ginsbergs un Keruaks atzīmē “Pull My Daisy Amrams, Ginsbergs un Keruaks atzīmē “Pull My Daisy" pabeigšanu

RL: Tātad jūs sakāt, ka viņš diriģēja slikti?

Amrams: O, tas vēl ir maigi teikts! Viņš nesaprata, ko dara, katram tas bija skaidrs! Un dejotāji neklausījās mūziku, bet skaitīja taktis, bet ritms izjuka, viņi ieleca aplamajās vietās un vairs nespēja darboties saskaņoti. Mūzika bija tik sarežģīta, ka, tikko viņiem sajuka, viņi vairs nezināja, ko darīt. Nu, lūk, un publika sāka aurot un strīdēties, un galu galā izcēlās īsts jandāliņš. Tagad to uzskata par izcilu mūziku, bet toreiz daudziem tā šķita aizvainojoša, un viņi bija gatavi sagraut koncertzāli.

RL: Parasti jau uzskata, ka publiku vienkārši šokēja skaņdarba novatorisms.

Amrams: Tad, kad beidzot tas tika atskaņots pareizi, tā, kā Stravinskis bija to iecerējis, tad arī publika to dzirdēja pavisam citādi. Es nerakstu ar nolūku šokēt publiku un saniknot mūziķus. Es tiešām uzskatu, ka gluži tāpat kā jebkuram rakstniekam jāapzinās Šekspīrs un Vecā derība, tā visa mūzika nāk no Baha un Bēthovena. Aprīlī man grasās piešķirt laikam sesto goda doktora grādu, bet es nekad neesmu sēdējis universitātē un rakstījis dodekafoniskus gabalus citu profesoru patēriņam. Kad ar labiem panākumiem notika manas Holokausta operas pirmatskaņojums, viens labi pazīstams komponists no Enārboras man jautāja: “Un kad jūs beidzāt rakstīt divpadsmit toņu mūziku?” Es teicu, ka nekad neesmu to darījis. “Bet kā tad Ņujorkā komponists vispār bez tā var izdzīvot?” viņš brīnījās. Bet, re, izdzīvoju. Mani neinteresē mūzikas isteblišments, mani neinteresē tas, kā noņemas ar tevis izskaitļošanu un pārvēršanu precē. Mūzika vienmēr ir kas vairāk par mūzikas biznesu.

"Pull My Daisy" komanda: (no kreisās) Gregorijs Korso, Lerijs Riverss, Džeks Keruaks, Deivids Amrams un Alens Ginsbergs

RL: Un jūs mīlat mūziku vairāk par sevi pašu? [7. Viens no Amrama jaunākās grāmatas moto: “Vienmēr mīli mūziku vairāk nekā sevi pašu”, viņam esot sacījis Ņujorkas filharmonijas diriģents Dimitris Mitropuloss, ģimenes draugs un viens no viņa skolotājiem.]

Amrams: Kā gan citādi?

RL: Vienkārši gribēju dzirdēt jūs to apliecinām.

Amrams: Bet tā patiešām ir! Katrreiz, kad nosēžos rakstīt kādu koncertu, es jūtos kā paradīzē. Man tas patiešām sagādā milzīgu baudu.

RL: Jūs esat arī teicis, ka muzicēšana ir dievišķa misija, bet bauda un misija jau mēdz būt divas dažādas lietas.

Amrams: Jā, bieži vien tas ir arī sarūgtinoši un grūti. Bet vai tad ir kāds jēdzīgs darbs, kas nav grūts? Arī autobusa šoferim nav viegli. Galvenais jau ir darīt, darīt labi un necelt gaisā degunu. Un neļaut, lai tevi uz to pierunā citi: “Zini, tagad tu esi baigais vecis, ko tev vairs pīties ar tiem Šneideriem!” (Smejas.) Ja tev kas tāds ienāk prātā, tu esi beigts un pagalam. Laimīgā kārtā man paveicies ar skolotājiem un ceļabiedriem.

RL: Vai rakstīt grāmatas ir grūtāk nekā mūziku?

Amrams: Nē, vieglāk. Bet grūtības rodas, kad jāīsina. (Smejas.) Rakstot pēdējo grāmatu, es pēkšņi apjautu, ka labi rakstnieki spēj nonākt pie tā, ko grib sacīt, pa īsāko ceļu - pa daudz īsāku, nekā protu sameklēt es. Un apjautu, ka man laikam vajadzīgs labs redaktors. Mans draugs Franks Makkourts [8. Romāna ‘Andželas pelni” autors.], kura brāļa Malakija Makkourta Bells of Hell un Lion’s Head krodziņos mēs savulaik mēdzām bieži spēlēt, teica: “Kāds nu tur brīnums. Ja vien neesi Vonnegūts vai Normans Meilers, bet parasts mirstīgais kā mēs visi, tev jāņem kāds palīgā.”

RL: Varbūt tas ir tikai mīts, bet no grāmatām - arī jūsējām - var secināt, ka 40. un 50. gados Ņujorkā pastāvēja vesels neoficiāls mākslinieku, rakstnieku un mūziķu tīkls, ka radošie cilvēki bija vairāk savstarpēji saistīti un palīdzēja cits citam izdzīvot.

Amrams: Nu, mums vienkārši nepiemita televisionitus dementia, mēs nesēdējām pie datora, bet sarunājāmies, bijām blakus, mācījāmies cits no cita - un tā bija vesela universitāte. Man tā deva vismaz tikpat daudz, cik mūzikas koledža. Galu galā jau Sokrats bija par šādu mācīšanās un mācīšanas veidu. Un vēl mums nebija tik svarīga nauda: jā, man nebūtu nekas pretī būt tikpat bagātam kā tas tur, bet es negribētu būt tāds cilvēks - slikta karma. Un vispār - ja gribi lielu naudu, nav ko muzicēt, daudz ienesīgāk ir pievērsties organizētajai noziedzībai! (Smejas.) Bet patiesībā tieši šobrīd rodas tūkstošiem jaunu, lielisku muzikantu - es visu laiku tādiem uzskrienu virsū un itin visur. Kopš mūzikas industrija ir sabrukusi, viņi spēlē tādu mūziku, kāda viņiem patīk. Un daudzi no viņiem klausās vecos, manu un vēl iepriekšējo paaudzi - turklāt nekopē, mācās no viņiem. Viņi neuzskata, ka katrā ziņā jāpārspļauj tas, ko izdarījis otrs. Konservatorijās un mūzikas koledžās šodien mācās cilvēki, kam ir fantastiskas zināšanas par mūzikas pamatiem - arī par džezu -, viņi pārzina mūzikas vēsturi un leksiku. Viņi zina, kā spēlēja Džons Koltreins, kā Čārlijs Pārkers. Viņiem ir iespēja nosēsties ar austiņām un partitūru un studēt - gluži kā mēs studējām Bēthovenu un Bartoku. Un daudzi prot spēlēt arī tos. Tā arī ir tā mūzikas idioma, ko pieminēju iepriekš, un, to ņemot par pamatu, viņi rada paši savu mūziku. Ir tiešām bezgala daudz labu mūziķu, arī folkmūziķu un kantrī muzikantu, ģitāristu...

RL: Vai jūs neminētu kādus vārdus?

Amrams: Mēģinu atcerēties. Būtu jāieskatās piezīmju grāmatiņā. Nu, piemēram, Denverā ir kolosāla hiphopa grupa Flobots...

RL: Jūs klausāties hiphopu?

Amrams: Jā, kāpēc ne. Starp citu, pēc kādas manas uzstāšanās pirms dažiem gadiem pie manis pienāca puisis, mazliet pāri divdesmit, un teica: “Jūs esat labākais septiņdesmit četrus gadus vecais reperis, kādu nācies dzirdēt!” (Smejas.) Un tad vēl komponisti - Misūri Universitātē notika konference, kurā atskaņoja arī studentu darbus, bet bija arī divi vidusskolnieki, kas raksta orķestrim - raksta nopietni un labi. Ne jau visi spēlē kaut kādu industriālu biznesmeņu komercroku - notiek gravitācija mākslas virzienā. Tad vēl 2005. gadā mēs ar dēlu Adamu piedalījāmies Vudijam Gatrijam veltītajā folkfestivālā Okemā Oklahomā, Vudija dzimtajā pilsētā. Un tur uzstājās arī Vudija dēla Ārlo meitas Sara Lī, Annija un Katīalaiza, kā arī Villija Nelsona meita Eimija un Pītera Jarro meita Betanija - tātad Adams varēja justies kā daļa no jaunas amerikāņu mūziķu paaudzes, kam ir visciešākā saikne ar iepriekšējo. Un otrādi. Es, piemēram, savus bērnus, kuri visi trīs dzīvo Bruklinā, bieži redzu galvenokārt tāpēc, ka mēs kopā muzicējam. Un tā ir īsta Dieva svētība - vecajiem jau tas vajadzīgs vairāk nekā jaunajiem. Viens aspekts, kas strādājot kopā ar Villiju Nelsonu, Lenardu Bērnstīnu, Diziju Gilespiju man ļoti patika - publikā vienmēr bija visdažādākie ļaudis - gan piecgadīgi bērni, gan ļaudis, kam pāri astoņdesmit un deviņdesmit. Sešpadsmit gadus veca cilvēka pārliecība, ka visiem jāģērbjas vienādi, jādomā vienādi un jāklausās vienādi, bet pēc pāris gadiem - citādi, tikai atkal visiem identiski - tas ir saprotami, bet tam nav nekāda sakara ar to, kas ir mūzika.

RL: Vai jums ir svarīgi, kuru mūzikas žanru uzskata par galveno jūsu karjerā?

Amrams: It nemaz! Mani ir saukuši visādi, piemēram, par “pasaules mūzikas” pionieri. Nu, kas ir “pasaules mūzika”? Tas ir tikai tāds modes vārds. Jā, mani joprojām interesē citu kultūru - un manu, ebreju un amerikāņu, kultūru - tradīcijas. Jo Kolumbam bija taisnība -
pasaule nav plakana un nav nekāda iemesla, lai plakans būtu tavs prāts. Tu pēti šo mūziku, atsperies no tās, jo, ja jau tā izdzīvojusi simtiem un tūkstošiem gadu, tā ir pelnījusi cieņu. Tā ir īsta. Tautas tradīcijas interesēja arī, piemēram, Bahu. Nu, paklausieties kaut vai Goldberga variācijas - noslēgumā ieskanas trīs tautiskas tēmas, un ne jau tāpēc, ka viņam būtu pietrūcis ideju. Tā saucamā tautas tradīcija ir nozīmīga arī Mocartam un Bēthovenam, nemaz nerunājot par Bartoku. Man nāk prātā arī piedzīvojums Sanpaulu. Turienes simfoniskā orķestra diriģents, zinātņu doktors, arī viens no Brazīlijas vadošajiem mūzikas kritiķiem pēc tam, kad bija nodiriģējis Bēthovena koncertu, man teica: “Tā, Deivid, tagad iesim paklausīties īstu brazīliešu mūziku!” Un viņš aizveda mani uz mazu krodziņu, kur muzicēja visi klātesošie - kaut vai ar sērkociņu kastītēm vai sālstraukiem. Un mans diriģents, kā izrādījās, virtuozi sita kongas, spēlēja ģitāru, dziedāja un vēl arī fantastiski dejoja! Savukārt lielie džezmeņi mīlēja 19. un 20. gadsimta klasisko mūziku - Čārlijs Pārkers mani, piemēram, iepazīstināja ar Frederiku Deliusu kā fantastisku orķestrētāju; viņam tuvs bija arī Bartoks. Dizijs savukārt mīlēja Stravinski un Bahu - par skaidrajām līnijām, par polifoniju, par improvizētāja garu. Labie mūziķi vienmēr gatavi pievērst uzmanību visam un būt atvērti jebkam, kas notiek dzīvē un mūzikā.

RL: Vai ir kāda mūzika, kas jums derdzas?

Amrams: Nu, reizēm, cenzdamies saglabāt atvērtu prātu, es kaut kā kļūstu snobisks. Ir gadījumi, kad man kaut kas šķiet varbūt pārāk brīvs.

RL: Ko nozīmē “pārāk brīvs”?

Amrams: Čārlijs Pārkers man reiz teica: “Vienmēr atceries: vismodernāk ir būt vecmodīgam.” Reizēm es dzirdu kompozīcijas, kas ir tik avangardiskas, ka vienkārši neesmu tām gatavs. Taču es mēģinu neliekuļot. Ir tik daudz brīnišķīgas mūzikas - kāpēc man pārbaudīt savu sāpju slieksni? Tas nenozīmē, ka man nepatīk eksperimentēt - es vienmēr daudz prātoju, kā darīt to vai šito, kā pierakstīt... Gribu būt interesants. Un es gribu, lai izklausās spontāni - kā Džeka Keruaka proza. Bet, ziniet, tās ir muļķības, ka Keruaks rakstīja vienā elpas vilciena, bez domāšanas. Viņam vienmēr līdzi bija piezīmju grāmatiņa, un viņš vienmēr visu daudzkārt rediģēja - tikai galvā. Viņš vienkārši bija iekšēji ļoti disciplinēts. Un arī viens no izglītotākajiem cilvēkiem, kādus man nācies sastapt. Viņš teicami pārzināja franču literatūru, 19. gadsimta angļu autorus, mūsdienu amerikāņu dzeju, viņš lieliski orientējās mākslā, sportā, politikā un mūzikā.

RL: Vai taisnība, ka tieši jūs abi sākāt tradīciju dzejas lasījumus pavadīt ar mūziku?

Amrams: Šķiet, ka jā. Pirmā reize bija ballītē, kas notika kāda mākslinieka darbnīcā Griničvilidžā. Viņš pienāca pie manis, teica: “Es esmu Džeks” un pamāja, lai apsēžos pie klavierēm. Viņš sāka lasīt un es kaut ko improvizēju, un mums lieliski saskanēja - tas bija tāpat kā muzicēt kopā ar Diziju Gilespiju, Teloniusu Manku, Čārliju Pārkeru... Viņš bija ļoti muzikāls un prata klausīties. Un ja kāds labi klausās, tad tu arī spēlē labāk. Džeks kaut ko manī atraisīja, un es, šķiet, kaut ko atraisīju viņā. Ne pirms vienas uzstāšanās mēs netikām mēģinājuši, taču rezultāts vienmēr bija labs.

RL: Mēmajā īsfilmā “Pull My Daisy”, kas ir tāda kā bītu hronika, Keruaks, kurš improvizē pavadošo tekstu, sauc jūs par “psihopātisko mežradznieku Mezu Makgillikadiju”... “

Amrams: Tā filmiņa bija tāds kā antropoloģisks pētījums pašiem par sevi, kurā centāmies būt godīgi, jo tolaik tika runātas un rakstītas visādas muļķības par bītiem. Mēs tikām pataisīti par karikatūru: stulbeņu bars, kas, tumšām brillēm uz acīm, drūmi un neritmiski dauza bongo un sūdzas par dzīvi. Taču patiesībā mums bija jautri un mēs visi no sirds ticējām, ka būt māksliniekam un īstam cilvēkam nozīmē būt inkluzīvam, nevis ekskluzīvam. Tā bija radošu cilvēku kopiena, kurā ietilpa mākslinieki, dzejnieki un vienkārši sapņotāji, kuri kaut ko dzīvē meklēja un pavadīja kopā laiku, iedvesmojot cits citu uz sapņošanu. Kad runāju jauniešu auditorijās, es vienmēr pūlos viņiem iestāstīt, ka šī kopības sajūta un radošais gars nav nekas tāds, kas būtu jāsaista ar konkrētu laiku. Tas iespējams vienmēr, ja tev tuvumā ir kāds, kas gluži kā tu pats grib dzīvot pa īstam.

RL: Taču no jūsu rakstītā rodas iespaids, ka uz 60. gadu beigām jums radās problēmas ar tādiem cilvēkiem, kā, piemēram, Alens Ginsbergs.

Amrams: Manuprāt, otrādi - Alenam bija problēma ar mums. Saprotiet - viņš bija dzejnieks, un tā ir neiespējama situācija, jebkuram jebkurā kultūrā, taču viņam izdevās ar saviem darbiem nopelnīt iztiku un viņš kļuva populārs ar savu darbu lasījumiem, nebija vairs ieslēgts savā dzejas cietumā, bet bija daļa no sabiedrības. Viņš bija lieliski izglītots cilvēks un lielisks skolotājs - īsts superintelektuālis un dabas dots politiskais aktīvists. Ar tādiem dotumiem viņam vienmēr visur bija jābūt klāt - gluži tāpat kā krievu revolūcijas laikā visur klāt esot bijis Trockis. Tieši tāds bija Alens. Ar laiku viņam šķita, ka džezs ir noiets etaps, ka tam vairs nav nekāda sakara ar to, kas notiek. Sešdesmitajos gados sabiedrība krasi sašķēlās Vjetnamas kara jautājumā. Keruaks to sauca par militāri industriālā isteblišmenta sadursmi ar pretkara isteblišmentu. Veselai paaudzei tika klāstīts, ka vajag lietot LSD, vāļāties pa māju zem Če Gevaras attēla, neko nedarīt, ignorēt iesaukuma pavēstes - un, ja tā būs, tad, lūk, viņi būs daļa no varenas revolūciju un tālāk viss notiks ļoti skaisti. Keruakam tas viss bija pilnīgi svešs, viņš bija pārliecināts pacifists, taču viņam nelikās pareizi, ka jaunieši tiek mudināti kļūt par zombijiem. Savā pēdējā rakstā viņš jautā, kurš gan maksās rēķinus visiem šiem ļaudīm, kuri nelasa grāmatas un ne par ko neuzņemas atbildību. Savukārt Alens uzskatīja, ka Džeks ir iesīkstējis reakcionārs, ka viņam labāk vajadzētu iesaistīties rokenrola būšanās. Taču mēs ar Keruaku gan pieņēmām rokenrolu, taču nejutāmies tam piederīgi, mēs vienkārši nespētu ticami ar to nodarboties. Tā arī visa problēma. Ar Alenu mēs vienmēr palikām draugi, es vienmēr esmu viņu apbrīnojis kaut vai par to, ka viņš daudzus iedvesmoja lasīt un rakstīt dzeju. Man šķiet, ka tāda loma ir īsta svētība. Es to pašu vēlos darīt mūzikā - tik labi, cik tas ir manos spēkos. Vienalga, vai man jāuzstājas Baltajā namā vai cietumā, man ir svarīgi tiekties pēc perfekcijas un prieka. Tas ne vienmēr ir viegli. Un tas, cik bieži neizdodas, liek nezaudēt asumu. Un saglabāt pazemību.

Raksts no Oktobris, 2008 žurnāla