Jura Visocka pamācošākās grāmatu prezentācijas

Salmans Rušdi un metālu detektors

Mazs, neievērojams sludinājums Leipcigas avīzē par to, ka 1997. gada grāmatu gadatirgus laikā pilsētas bibliotēkā būs tikšanās ar Salmanu Rušdi, pārvērtās par garumgaru rindu pie durvīm jau pusstundu pirms pasākuma. Rinda nekustējās, jo bibliotēkas zāle bija pilna. Pēc desmit minūtēm iekaucās sirēnas, ap stūri izdrāzās divi mersedesi, no pirmās mašīnas izlēca vīri melnos uzvalkos. Tie pieskrēja pie otrā auto un ar saviem druknajiem augumiem aizsedza kādu nelielu stāvu. Procesija ātri pazuda dienesta ieejā. Tas nu bija skats no Holivudas filmām. Vēl dažas minūtes mīņājos, šā skata iespaidots, līdz nāca grupa vācu izdevēju. Dažus no viņiem pavirši pazinu, tādēļ pievienojos šai grupai. Virzoties pa šauru gaiteni, man pirmo reizi dzīvē nācās iziet cauri metālu detektoram, kurš nav uzstādīts lidostā. Vēl pasaule nebija piedzīvojusi 11. septembri, kaut kas tāds vēl šķita eksotika. Nokļuvis zāles pirmajā rindā, pēc minūtēm desmit pavisam tuvu ieraudzīju Rušdi. Mani nepārsteidza ne zāles aplausi, ne sajūsmas pilnie lasītāju jautājumi. Mani pārsteidza tas, cik viņš bija mierīgs. Pēc gandrīz stundu ilgās sarunas Rušdi ātri pazuda aiz kulisēm.

Mācība: Varbūt tieši apdraudēti cilvēki prot dzīvot ar apbrīnojamu mieru.Raimonds Pauls un dziedāšana

Elitas Veidemanes grāmatu par Raimondu Paulu vērām vaļā Vernisāžā. Pasākumu vadīja Jānis Peters. Kā izdevniecības vadītājs es runāju viens no pirmajiem. Pēc manis uz skatuves kāpa Leons Briedis, Margarita Vilcāne, Normunds Rutulis, Gunārs Jākobsons, Valdis Artavs, Viktors Lapčenoks un citi. Raimonds Pauls nerunāja gandrīz nemaz. Maestro spēlēja klavieres. Katrs no runātājiem slavēja Maestro, bet katrs otrais dziedāja — arī grāmatas autore Elita kopā ar Aivaru Brīzi. Vienīgais, kurš nedziedāja, bija Jānis Peters. Kad, izmantodams situāciju (pie klavierēm Pauls!), uzdziedāja arī Sols N. Bukingolts, pie sevis nodomāju: kāpēc es neuzdrošinājos?

Mācība: Ne vienmēr ir izdevīgi runāt pirmajam.Finks un zobārste

Grāmatas par Eiženu Finku atvēršanas svētkus rīkojām apgāda pagalmā Dzirnavu ielā. Turpat divsimt cilvēku, neraugoties uz pirmsjāņu tveici, bija atnākuši, lai dalītos atmiņās par Finku. Šī nu patiesi bija tā reize, kad ļaudis nebija jāmudina uz runāšanu. Uzstājās Finka radi, laikabiedri un tie, kuriem mājās saglabājušies Finka darinātie foto. Kā īpašs viesis bija aicināts uzstāties arī gaišreģa patoanatoms, tagad profesors no Amerikas Henriks Grigalinovičs. Kāda kundze stāstīja par draudzeni, kura bijusi pie Finka uz seansu. Gaišreģis ilgi negribējis teikt neko par nākotni, līdz tincināts izmetis, ka viņu sabrauks tramvajs — un, lūk, tai pašā dienā draudzene patiešām pakļuvusi zem tramvaja. Neapšaubāmi aizkustinošs bija brīdis, kad vārds tika dots Finka zobārstei. Priekšā iznāca enerģiska dāma un teica skaistus, emocionālus vārdus par Finku. Varēja nojaust, ka zobārste Finku mīlējusi un ka tas ir bijis pats skaistākais laiks viņas mūžā. Tostarp tika paskaidrots, ka runātāja nav pati daktere, bet gan viņas meita. Māte sēžot, lūk, tepat, savos vairāk nekā deviņdesmit gados jūtoties labi, bet runāt nespējot — pārāk daudz atmiņu uzjundījis čigānu ansambļa priekšnesums.

Mācība: Ir grāmatu varoņi, kam nevajag ne autorus, ne izdevējus — viņi lasītāju atrod un uzrunā paši.Poters un policija

Grāmatas par Hariju Poteru atvēršanas svētkus nolēmām sākt ar akciju — pirmie simt interesenti saņem grāmatu par brīvu. Jumavas darbinieki devās uz Rīgas pašvaldības policiju pieteikt grāmatas atvēršanas svētkus, jo pasākumu bija paredzēts sākt pie veikala, tātad publiskā vietā. Policisti bija ļoti pārsteigti par apgāda pārstāvju ierašanos, jo, viņuprāt, neviens jau grāmatas šajos laikos nelasa. Mīļā miera labā apsolīja “kādu atsūtīt”.

Kad pulksten septiņos vakarā, burvju stundā, atkal vērās vaļā grāmatnīcas durvis un satrauktais pūlis, aizšķērsojis satiksmi Dzirnavu ielā, piespieda pasākuma vadītāju un atsūtīto policistu pie veikala durvīm, skatloga stikls aizdomīgi nobrakšķēja. Kāda balss sauca, ka salauzta kāja, bet bezpalīdzīgais policists kliedza rācijā: “Te piektais, te piektais, sūtiet papildspēkus!” Papildspēki ieradās par vēlu, jo grāmatas jau bija izdalītas un organizētāji tikuši cauri ar vieglu izbīli. Ikvienu pāri nodarījumu kompensēja saņemtā grāmata.

Mācībai veca anekdote: Policists dodas uz drauga uz dzimšanas dienu un prasa sievai, ko dāvināt. Lai dāvinot grāmatu. Policists iebilst — nav vērts, jo draugam viena jau esot.