Jocīgais kalns

Līdz lidmašīnai bija palikušas astoņas stundas, norunātajam braucienam ar mašīnu – četras. Viesnīca atradās kalna galā, un man nebija vēlēšanās kāpt lejā uz pilsētu. Visu rītu caur logu vēroju mežu, kas pletās viesnīcas aizmugurē, kailos stumbrus un gājēju taku, kas īpaši vilināja brīžos, kad no mākoņiem izlauzās saule. No takas bija redzami tikai kādi divdesmit metri, tad tā izbeidzās pie loga rāmja un bija jāatgriežas sanāksmes īstenībā. Pie galdiem, plānojot darāmos darbus un cieši nospraužot termiņus, acs ik pa laikam atgriezās punktā, kur taka atdūrās pret rāmi, un es iztēlojos, kāds varētu būt tās turpinājums. Droši vien garlaicīgs un labi kopts – ne miņas no zvēru iemītām takām, kur jāizlien caur pazarēm, un tomēr – ja būs brīvs brīdis, es laikam došos tur staigāt.

Bija tikai divas izvēles – lejā uz pilsētu, kur pie klīnikām un sanatorijām zem klajas debess esot baseini ar siltu avota ūdeni, kas ziemā kūpot un radot spēcīgu iespaidu – visu apvidu sauc par spā; vai arī – pa līkumoto taku viesnīcas aizmugurē iekšā mežā. Ceļš lejup vijās cauri vīna dārzam, bet tur bija slideni pakāpieni, uz kuriem kāda kolēģe vakar esot paklupusi. Pārlūkojot pilsētu no liela augstuma, tā visa satek vienkop un satilpst skatiena leņķī bez galvas pagriešanas, ka nebija ne mazākās vēlēšanās tuvoties, palielināt kontūras un izplēst no vienotā organisma detaļas, kas tūdaļ pārvērtīsies par kaut ko parastu un jau redzētu – šurpbraucot tumsā kā pa miglu manīju greznas villas un spoži apgaismotus tukšus krustojumus. Ko solīja pastaiga mežā? Arī neko – ne es biju gatavs soļot ātri, lai trenētu sirdi, ne daudz ko cerēju no vienveidīgās augu valsts un sērīgi nedzīvajiem lapu kokiem, ja nu vienīgi kādābrīdī atdzīvināt atmiņas un iejusties kādā citā mežā.

Nonācis pie izpētītās robežas, ieraudzīju, ka taka ved uz akmens torni, plāksne vēstīja, ka tā pamatus pirms pieciem tūkstošiem gadu likuši ķelti, viņi kalnā saskatīja lielu vērtību. Aiz torņa taka sazarojās visos virzienos, šķiet bija sasniegta virsotne, jo tālāk ceļi aizlocījās pa tādu kā plato, vietumis iekrizdami gravās, šur tur paceldamies pāri uzkalniem. Takas iezīmēja krāsaini marķējuma stabi, norādes un ceļa zīmes, sīkie krūmi starp pusauga kokiem bija appūsti ar luminiscējošu zaļu krāsu pavasara izciršanas darbiem, bet vētras nogāztās lielās egles pārzāģētas uz pusēm un stumbri apsieti ar sarkanu brīdinājuma lentu. Pie spējām gravām slējās skatu nojumes, bet uz celmiem bija uzmontētas mušmiru galvas no koša plastikāta. Šis bija līdzenuma kalns, tāds kā bieds apkārtnei, te varētu būt sacerēta pasaka par Sarkangalvīti un vilku, bet nojauta vēstīja, ka mežs nevarētu būt pārāk liels, jo virsotnei taču kaut kur bija jāpāriet otrās puses nogāzē.

Tā prātodams, ieraudzīju pretī skrienošu suni un izdzirdēju asus šņakstus. Tas bija melns labradors, bet šņaksti nāca no tālākas vietas, aiz līkuma samanīju sievieti koši dzeltenā jakā, kas enerģiski vicināja rokas un atgrūdās ar nūjām. Skaņa cēlās no uzgaļu ieurbšanās ceļa klātnē. Pamanījusi mani, viņa uzsauca sunim, tas spēji apsviedās un viņa nogrieza pa citu taku. Varēju redzēt, kā viņas dzeltenā jaka attālinās un izzūd aiz līkuma.

Mani apavi izrādījās galīgi nepiemēroti kalnam, zeme bija mitra un dubļi lipa pie zolēm,  turklāt tās bija plānas, kā jau pilsētas zābakiem, kalna galā lietus neiesūcas zemē. Sievietei gan kājās bija īstas soļošanas kurpes un mīkstas oranžas bikses. Pievērsu uzmanību savai jakai – tā bija melna, šajā kalnā neviens tā nestaigā, pat pilsētā izvairās no melnas krāsas, turklāt apkakle bija no kažokādas – tā staigā tikai lielos mežos. Krustojumos novirzoties uz sāņus ceļiem, pūlējos iegaumēt maršrutu, pa kuru atgriezties, bet jau pēc brīža viss bija sajucis. Desmit minūšu gājiens izlikās kā pusstunda, un man uzmācās bažas, ka nespēšu laikā tikt atpakaļ. Virsotne tikai mānīgi izlikās maza,mežs varēja būt piecdesmit hektāru liels –tad nu gan jocīgs kalns auglīgā līdzenumā. Pēc gaismas nojautu, ka tuvojas mala, tā arī bija – pretējā nogāze pavēra brīnišķu skatu uz zaļu ieleju, kurā bija izkaisīti ciemati. Kalns bija tik augsts, ka varēja redzēt desmitiem kilometru tālu. Pa nogāzi uz augšu vijās asfaltēts, līkumots ceļš un bija iekārtota stāvvieta. Pašreiz kāda sieviete sarkanā jakā ņēma ārā no bagāžnieka soļošanas nūjas un aizcirta vāku. Pamanījusi mani, viņa saminstinājās un tad strauji bez kādas iesildīšanās aizgāja ielejas virzienā, it kā šī iemesla dēļ būtu braukusi augšup. Man likās, ka abas sievietes zina ko tādu, ko es nenojaušu, varbūt ielejā par kalnu klīst leģendas? Devos atpakaļ mežā un sāku kaut ko saprast. Sieviete dzeltenajā jakā jau bija apmetusi loku un tuvojās no kreisās puses. Šoreiz sunim pat nebija jāuzsauc, ieraudzījuši mani, viņi abi spēji apmetās un nogrieza krustojumā. Es sapratu, ka arī man būtu tur jānogriežas un jāseko viņai no attāluma, lai vairs nesastaptos sejā un vairītos viņu sāpināt, es pieliku soli. Aiz līkuma pretī nāca bērnu pulciņš, visi krāsaini ģērbti, sadevušies rokās, čalodami, droši vien bērnudārza audzēkņi, kas atvesti šurp ar autobusu. Audzinātāja, ieraudzījusi mani, pavērsās pret bērniem, izskatījās, ka viņa kaut ko pārdomā. Es sapratu, ka nedrīkstu nobiedēt mazuļus un, vēloties aiztaupīt jaunajām dvēselēm atskārsmi, ka dzīve var būt ļauna, nogriezu pa labi; drīz atkal biju apmaldījies. Virzienam, pa kuru ejot man bija jāatriežas viesnīcā, vajadzēja atrasties pa kreisi, bet tas atradās pa labi, es vairs nesapratu, kurā kalna pusē atrodos. Ik pa laikam caur kokiem redzēju soļojošas sievietes – visas vecumā, kad viņas sāk baidīties. Es aizslīdēju aiz resniem stumbriem un ielavījos dziļāk krūmājos, bet gan jau kāda mani pamanīja. Viņu suņi nebija tām glābēji, tie pat nejaudāja riet. Vairs nezināju, kā no šejienes izkļūt, un nebija kam prasīt, jo kalnā nestaigāja neviens vīrietis. Es biju gatavs uz labu laimi doties ielejā, kad pamanīju pretī nākošu sievieti, šķiet, viņa nebaidījās un pat smaidīja. Klusu, bet tā, lai dzird, uzsaucu – atvainojiet! Sieviete smaidīdama pasoļoja garām, tikai tagad redzēju, ka viņa uzlikusi austiņas un droši vien klausās nomierinošu mūziku, bet es, dodams viņai ceļu kā vairoties, biju saplūdis ar tumšajām eglēm. Varbūt viņa mani arī pamanīja un pazina, jo likās, ka biju viņu redzējis pie brokastu galda, tad jau viņai jābūt no viesnīcas, tad jau man jāiet pa šo taku.

Stāvlaukumā Karlheincs jau gaida. Izstāstu viņam piedzīvojumu kalnā. Braucot lejā pa līkumoto ceļu, viņš pamet ar roku uz nogāzi, kur, enerģiski atgrūžoties ar nūjām, beidzot soļo kāds vīrietis, un saka – lūk, vēl viens vīrietis, kas ievaino sievietes. Nē, Karlheinc, šis vīrietis neievaino, viņam kājās ir sporta kurpes un mugurā koši dzeltena jaka.