Jeruzālemes sindroms

Jeruzāleme ir pilsēta, kuras robežās iespējams baudīt divas dažādas pasaules – vienā no tām tava parādīšanās uz ielas ir dienas notikums, kas pulcē pāris dučus arābu bērnu, divus veikalniekus un visas vecās tantes, kas pavada garās dienas, tīstot vīnogu lapās gaļu ar riekstiem. Laipni un padumji smaidot, tajā jācenšas žigli apiet satrauktos pusaudžus, cenšoties slāpēt vēlmi pievienot vēl kādu rupju izteicienu viņu apnicīgajiem “where are you from, fuck you!” [1. No kurienes tu esi,  p... tevi (angļu val.).] Mazākas meitenes izmisīgi vēlas saņemt atbildi uz spalgo un draudzīgo “welcome to east Jerusalem, what’s your name” [2. Sveicināti Austrumjeruzālemē, kā tevi sauc (angļu val.).] sveicienu. Es paklanos tikai diviem veikalniekiem, kuru rokās atrodas mana miera neredzamās atslēgas – tikai viņu dēļ puikas slēpj aiz muguras akmeņus un neuzdrīkstas tos, kā citu reizi, nolingot man gar ausīm.

Gadu nodzīvojot arābu pilsētas daļā Vādī džozā (Riekstu ieleja), Universitātes kalna pakājē, pamazām sāc noticēt, ka tava parādīšanās ir ievērības cienīgs notikums. Latvijas zilo acu spēks ir tik liels, ka neviens sevi cienošs arābu šoferis nespēs tev pabraukt garām gari nenopīpinājis.

Tomēr reiz pienāk vakars, kad godātā kaimiņa Ibrāhima mašīnas piekabē tiek samestas grāmatu un drēbju kastes un ir jāatgriežas atpakaļ tajā otrajā pasaulē, par kuru tad arī ir šī vēstule. Pie ieejas tajā stāv policists, kurš, ieraudzījis mūsu mugursomu, knapi valda savu armijā uztrenēto instinktu to saplosīt un izvilkt no somas kādu ilgi medītu teroristu. Viņam taisnība, pēc izmēriem spriežot, mēs mēģinām slepus izvest beigtu zirgu, vai vismaz ēzeli kopā ar zagtām vistām.

Mūsu kaimiņš pārsteigts pēkšņi saprot, ka ar policistu sarunājamies ivritā. Tātad izrādās, turpat blakus mājā visu šo laiku dzīvojuši viltvārži, kas izlikušies par ārzemniekiem. Pie rokas man nav arī nekāda liela izmēra krusta, kuru nevilšus varētu izvilkt no azotes, tā pierādot, ka neesam nekādi ebreji. Ibrāhims uzreiz sāk stāstīt, cik daudzu savu ebreju draugu kāzās viņš dancojis, kur tik ir svinējis brit-mila (apgraizīšanas ceremoniju). Tad drošības pēc piemin, ka Mūsa (Mozus) ir lielākais no praviešiem un Jēzus arī, un viņa māte Mirjama tāpat.

Jeruzālemē taksometrā neizbēgamas ir divu veidu sarunas, abas parasti sākas ar tava statusa noskaidrošanu – “boyfriend, husband, sons?”  [3. Draugs, vīrs, dēli? (angļu val.)] Tālāk seko kaismīgs politisks vai reliģisks sprediķis, jo Tuvajos Austrumos dialogs kā žanrs ir pavisam nepopulārs.

“Tu tak arī nedomā, ka tas bija Dieva bērns, vai ne? Nu kā gan Dievam var būt bērni?” Paraustu plecus: “Ja šī ir svētā zeme, kāpēc gan ne?” Esmu vismaz viņu sasmīdinājusi. “Pareizi,” viņš saka, “kur tik neej, ielas te pilnas ar plānprātīgajiem. Jerusalem syndrome.”

Tagad es dzīvoju Jeruzālemes otrajā pusē, kurā pa ielām mēdz staigāt šī sindroma apmātie. Šajā pusē mana parādīšanās uz ielas paliek nepamanīta. Nākas samierināties ar pēkšņi pagaisušo izredzētības zīmi, kas sievietei nebūt nav viegli. Cik var noprast, staigājot pa ielām, vismaz pāris vīriešu arī nav spējuši ar to samierināties.

Ben-Jehuda ielas galā ik rītu iznāk stalts vīrs ar garu, baltu, rūpīgi koptu bārdu un mirdzošu sirmu matu cekulu. Viņš no somas izņem rūpīgi izgludinātu “kartupeļmaisa” auduma kreklu, uzvelk to un sāk bībeliskiem izteicieniem lamāt “nepaklausīgo tautu”. Viņš runā tikai pirmajā personā – es jūs tiesāšu, man pieder sods, jūs esat mani pievīluši un atstājuši, manā ugunī jūs degsiet utt. Visvairāk gan viņš atgādina latvju sentēvus no 30. gadu vitrāžām. “Vai jūs būtu Dievs?” prasu. Nē, neesot Dievs, tikai Viņa bazūne. Un tā katru rītu “dievišķā taure” strādā vaiga sviedros no 11.00 līdz 14.00, izkliedzot Debesu dusmas.

Netālu no Mahane-Jehuda tirgus cits piemeklētais ar megafonu rokās stundām apstaigā tā robežas, saucot ivritā un angliski “The Messiah is coming now!” [4. Mesija nāk! (angļu val.)]Pēdējo vārdu viņš stiepj bezgalīgi. Tirgotāji mēdās: “ņāau, ņāau!” Bet mundrais vēstnesis turpina riņķot ap dārzeņu un gaļas galdiem. Šie būtu divi “pastāvīgie” cilvēces glābēji, bet reizēm parādās citi, neviena negaidīti. Pirms pāris gadiem Jeruzālemē parādījās putekļiem un sviedriem klāts vīrs, kurš asiņainām rokām bija apskāvis smagu, pāris metru garu krustu. Viņš vilkās, smagi pūzdams. Līkumodams pa ielām, pārguris, viņš tikai skatījās debesīs. Līdzjūtīgākie zvanīja ātrajai palīdzībai, daži sekoja, lai redzētu, kā tas beigsies. No krievu baznīcas iznāca sievietes, pārmeta krustus un visiem pavēstīja, ka gals ir pavisam tuvu, jo visādi šitādi “podģeļnije proroki” savairojušies, “pokoja ot ņih ņetu!” [5. Viltus pravieši, miera nav no viņiem!  (krievu val.)]

Vecpilsētā arābu tirgotāji, teikdami “you never know,” [6. Nekad nevar zināt (angļu val.).]katram gadījumam deva viņam padzerties un baroja Jēzus līdzinieku ar maizi. Nezinu, kā tas beidzās. Varbūt, aizrāpojis līdz Kristus Kapam, viņš nolika krustu un gāja uz mājām atpūsties vai atgriezās slimnīcā. Garām skrejošie hasīdi novērsa acis, nervozi virpinot pirkstos garos peisakus, daži pat nospļāvās. Tā ir, ar viņiem nekad nekas tāds nenotiktu. Hasīdi arī prātā jūk saskaņā ar savām tradīcijām.

Kad psihiski slimus ultrareliģiozus ebrejus piemeklē vīzijas – tās ierodas vecā patriarha Ābrahāma, pravieša Elijas vai hasīda Nahmana no Breslavas izskatā. Tikai sātans un velni slimnieku vīzijās mums ir kopīgi, kā arī vēlme glābt pasauli.

Mums kaimiņos dzīvo psihiatrs doktors Lavi. Sarunā viņš atzina, ka cilvēkus ar “Jeruzālemes sindromu” sūta pie ārsta tikai tad, ja viņu darbība var kaitēt “pravietim” pašam vai apkārtējiem. “Kad pie manis ārstēties atnāk kāds, kurš ir pārliecināts, ka ir Mesija, mans uzdevums nav izdibināt, vai tas tiesa. Man jāsaprot, kāpēc šim cilvēkam šķiet, ka tieši viņam būtu visi jāglābj.”

Šeit dzīvo arī tie, kuri gaida beidzot īstā Mesijas parādīšanos – gan ebreji, gan kristieši. Vienam nenocietos, pajautāju – kas būs, ja tas atnākušais izskatīsies pēc Jēzus? “Štujot – bullshit!” [7. Sūdu!  (ivritā un angļu val.)] Kaut varēs taču pajautāt: “Jūs šeit pirmo reizi vai atkārtoti?” Tomēr daļa Habad kustības hasīdu tic, ka Mesija šeit jau tikko pabijis hasīdu rabīna Mendelsona personā. Viņš gan nomira, bet tūliņ, tūliņ atkal būs klāt. Kaut algoritmu var vienmēr paplašināt – ja atkārtoti, kad un kas tad bijāt pirmoreiz?

Dažas protestantu grupas pat īpaši deleģē savus pārstāvjus, kas dzīvotu Jeruzālemē un sveiktu Mesiju visas draudzes vārdā. Saruna ar vienu tādu apustuli mani iedvesmoja šai vēstulei.

Šovasar pie Nāves jūras satiku vācu puisi, kuru draudze bija atsūtījusi pieredzēt Otrreizējo Atnākšanu un satikt Kristu kā pienākas. Jutos norūpējusies, vai tad tiešām jau visam gals. Puisis apstiprināja, teikdams, ka sākušies kari un ebreji pavisam drīz sapulcēsies visi kopā, un Zemes dienas ir skaitītas.

Tomēr svarīgāk bija uzzināt, ja Kristus ar vienu kāju jau tikpat kā Zelta vārtos, kāpēc tu sauļojies Nāves jūrā?! Vācietis godīgi atbildēja: “I was waiting and waiting… I just got bored.” [8. Es gaidīju un gaidīju. Es vienkārši noguru (angļu val.).] Ja tā padomā, cik gan daudz teoloģisku  traktātu sacerēts, baznīcu sacelts, cik ikonu sagleznots un dziesmu sacerēts, kamēr cilvēki gaida gala sākumu. Bet vācietim, redz, palika garlaicīgi.

Patiesībā rakstu šo penteri, domajot par to, kāpēc tieši šeit ir tik daudz cilvēku, kas pēkšņi apmainījuši ticību, novilkuši mūka vai priestera tērpus, noņēmuši vai uzlikuši kipas, apgraizījušies vai, gluži otrādi, nometuši jebkādu baušļu nastu. Ir kaut kas biedējošs visos šajos dzīves stāstos – priesteris, pēc tautības ebrejs, kurš trīs gadus šeit nodzīvojis, nolemj pievienoties savai tautai, apprecot ebreju sievu, bijušo mūķeni, dzemdinādams četrus dēlus. Abi esot sirsnīgi lūgušies pirms savas pirmās nakts, jo tomēr savi gadi piecpadsmit bija nodzīvoti celibātā. Labi, ko tur daudz, tie bija ebreji. Bet mūks no Svētās Katrīnas klostera Sīnājā, kas pēc gariem klosterī pavadītiem gadiem atbrauca šurp studēt… Cik sulīgi viņš lamāja visus katoļu mūkus, kas nestaigāja talāros, valkāja šortus un izskatījās kā parasti cilvēki! Gānīja un zākāja, kamēr ar visu savu melno cepuri, platajām piedurknēm un biežo krustu mešanu publiskās vietās satika rumāņu studenti – samīlējās, apprecējās un pameta savu Sīnāja kalnu.

Šeit satiec macītājus, kas atbraukuši Jeruzālemē svētīgi pavadīt savu sabata gadu, kuru beidzot, viņi jau ir apgraizījušies un dzīvo saskaņā ar visiem daudzajiem baušļiem, mēģinot pierunāt sievu sākt pildīt ķēpīgos godīgas ebreju sievietes uzdevumus un beidzot apsegt galvu. Vai savādāk, Jakubs, kurš no ticīga ebreja pārtapis sūfijā, lūdzas, kā pienākas, piecas reizes dienā, turklāt ievērojot košera likumus un svētījot Sabatu.

Pat tas, ka pāris simtu bijušo Padomju Savienības pilsoņu pārstāj ēst cūkgaļu, ir neparasti, taču saprotami. Kad ebreji kipās pulcējas simtiem uz benediktiešu Ziemassvētku svinībām, lai tur baudītu dziesmas senfranču valodā un meditētu, ir neticami, tomēr arī piedodami – benediktieši dzied kā vijoles. Kad inteliģenta dāņu luterāne kļūst par katoļu mūķeni, lai vēlāk, izmācījusies amhāriešu un gēzu valodu, pievienotos etiopiešu draudzei, noklātu rokas ar krustu tetovējumiem un kļūtu par vienīgo balto māti Abrahamu melnādaino māsu vidū – to var izskaidrot ar kādas īpaši tīras kristietības formas meklējumiem. Pat reliģiozo izraēliešu fanātiķu vēlme sagraut Omāra mošejas zelta kupolu un uzbūvēt tur Trešo templi ir tikai loģisks viņu ideoloģijas turpinājums.

Tomēr, kad cilvēki, atbraukuši šeit uz pavisam neilgu laiku, kā apmāti sāk mainīt savu dzīvi un pārliecību, — īpaši jau ātrums, ar kādu šīs pārmaiņas notiek, liek noticēt Jeruzālemes sindroma pastāvēšanai. Un trakākais, ka tā sākšanos cilvēks pats var pat nepamanīt. Kamēr es te rakstu, varbūt man pa vēnām jau riņķo kādas sindroma nūjiņas un nākamo vēstuli Rīgas Laikam rakstīs jau hasīda sieva Ciļa. Jeruzāleme ātri vien liek saprast, ka neviens te nav pasargāts – un ja tevi neaiznesīs padebešos cilvēki-bumbas, tad varbūt no iekšas sagrauzīs nepiepildāma vēlme būt izredzētam un zināt atbildi uz jautājumu – kā Dievam var būt bērni.