Jēgas dzīve

Par to, ka Platons ir pirmais, lielākais un ietilpīgākais no visiem filozofiem, nešaubās pat tie, kuri viņu necieš. Viņš savā ziņā bija padomājis par visu. Vismaz tajā nozīmē, ka ne par ko nav iespējams padomāt tā, lai tas nekādā veidā nebūtu saistīts ar to, ko Platons ir jau pateicis savos dialogos. Taču starp to, ko Platons teica un to, ko, iespējams, Platons domāja, pastāv nevienam nepārvarams bezdibenis. Platona dialogu burvība un bagātība slēpjas arī tajā, ka šīs sarunas norisinās starp visdažādākajiem personāžiem, kuriem kopīgs ir tikai tas, ka neviens no viņiem nav Platons. Līdz ar to domas un viedokļi, ar kuriem uzmanīgs Platona lasītājs var sastapties viņa dialogos, var arī nepiederēt pašam Platonam. Taču vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir gatavi no Platona tekstiem izvedināt virkni ideju un viedokļu, kuri tiek uzskatīti par platoniskiem (tam nav nekāda sakara ar “platonisko mīlestību,” kuru izdomāja dievbijīgi renesanses laikmeta Platona lasītāji). Šos cilvēkus mēdz saukt – un reizēm to dara viņi paši – par “platonistiem”, bet daļu no viņiem 19. gadsimtā sāka saukt par “neoplatonistiem”. Par tādiem tiešā vārda nozīmē pieņemts uzskatīt neoplatonistus, kuri dzīvoja, teiksim, līdz mūsu ēras 6. gadsimta vidum, lai gan reizēm viņiem pieskaita 15. gadsimta Florences un 17. gadsimta Kembridžas platonistus.

Par “platonismu” var saukt to pamatpieņēmumu kopumu, kas ir kopīgs visiem šiem domātājiem. Kopīgo lietu nav daudz, bet tās ir gana samezglotas. Piemēram, pieņēmums, ka pasaule ir viena, ka tā ir hierarhiski iekārtota, ka doma un tikai domai pieejamais ir būtiskāks pasaules elements nekā “ķermeņi” un sajūtām pieejamais, ka dievišķais ir visu zinošs un maksimāli labs pasaules nosacījums, ka ētiski nozīmīgākais uzdevums ir “līdzināties Dievam” un tā tālāk. Vienkārši sakot, platonisma vienīgā reālā opozīcija ir visu veidu, dažādas raudzes materiālismi, kuriem kopīgs tikai tas, ka par pasaules saprašanas un pastāvēšanas būtiskāko sastāvdaļu tiek uzskatīti “ķermeņi,” viela un tās sastāvdaļas. Šie un vēl daži platonismu raksturojuši elementi 3. gadsimta kristietim Origenam ļāva teikt, ka kristietība no platonisma atšķiras tikai ar to, ka platonisms ir pieejams dažiem, bet kristietība – visiem, bet 19. gadsimta nepacietīgajam domātājam Frīdriham Nīčem nosaukt kristietību par “platonismu masām”.

Stīvena Gerša (1948) radošā, pētnieciskā un filozofiskā interese pēdējos 35 gadus ir bijusi platonisma tradīcija no 4. līdz 14. gadsimtam. Viņa viduslaiku filozofijai veltītie pētījumi pieder pie labākajiem paraugiem uzmanīgajai attieksmei pret tekstu un tā kontekstu (šādas uzmanības trūkums daudziem “pētniekiem” vēl līdz pat nesenam laikam lika runāt par “tumšajiem viduslaikiem”). Tā ir filozofijas vēsture labākajā šī vārda nozīmē, proti, tā ir ne mazāk komplicēta un uzdod ne mazāk sarežģītus, abstraktus un vispārīgus jautājumus kā visizsmalcinātākie metafiziskie traktāti. Taču dzīva interese par šādiem jautājumiem var pastāvēt tikai tajos, kuros ir iemājojis vismaz kāds no platonisma pamatpieņēmumiem. Piemēram, ka dzīvē pats vērtīgākais ir uzdot jautājumus.

A. R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Stīvens Geršs: Uz to var paraudzīties dažādi. Man tas, pirmkārt, nozīmē jautāt, kas ir filozofs. Filozofija ir atkarīga no pašai filozofijai pievērsta jautājuma. Centrālais filozofijas jautājums ir – kas ir filozofija, un tādēļ nav iespējams vienkārši pateikt, ko man nozīmē filozofija. Tas var būt saistīts ar jautājumiem, kas atrodas uz robežas starp zinātni un filozofiju, filozofiju un literatūru, nav viegli nošķirt, kuri jautājumi tiek uzdoti literatūrā, kuri filozofijā, kā uz tiem tiek atbildēts, par ko īsti tiek jautāts. Noteikta filozofijas jautājumu daļa ir saistīta ar jautāšanu par to, kas to atšķir no citām nodarbēm. Pati filozofija, es domāju, ir mēģinājums nonākt pie savas definīcijas, nevis kaut kas tāds, ko varētu definēt tā vai citādi. Un filozofs ir cilvēks, kurš apzinās šo problēmu.

RL: Ko viņš vēl kā filozofs dara?

Geršs: Vispār, viņš var nodarboties ar dažādām lietām, viņš varētu būt, piemēram, rakstnieks, varētu būt teologs – šajā gadījumā jautājumu loks būs šaurāks, taču, ja viņš ir filozofs, kas nodarbojas ar teoloģiju, viņš to darīs uz šī dominējošā jautājuma – kas ir filozofija? – fona, citiem vārdiem, tā ir sava veida sevis apzināšanās un savas metodes pārjautāšana.

RL: Un tomēr: vai filozofs kā filozofs nodarbojas tikai ar jautājumiem?

Geršs: Jautāšana var nozīmēt citu autoru lasīšanu, šī lasīšana var būt noteiktu jautājumu manifestācija. Kāds varētu jautāt, kā lasīt šos autorus, ko viņi ir ieguldījuši filozofijā, kādā mērā viņi apzinās filozofijas jautājošo iedabu, kāda ir dogmatisma un ne-dogmatisma nozīme. Man jautāšana nav iespējama bez attiecībām ar tekstu, bet tā ir jautājoša pieeja tekstiem.

RL: Kādā veidā kāds var nonākt līdz šādai jautāšanai?

Geršs: Es nedomāju, ka pastāv noteikta pozīcija, kura garantē atbildi, ir daudzi ceļi, pa kuriem var nonākt līdz problēmai un iegremdēties tajā.

RL: Kam ir jābūt šajā īpašajā telpā, lai kāds sāktu uzdot šos jautājumus?

Geršs: Tradicionālā atbilde, protams, ir – interesei par pirmajiem cēloņiem.

RL: Kā nonāk līdz pirmajiem cēloņiem?

Geršs: Tas ir jautājums, kuru, protams, ir apsprieduši jau kopš Aristoteļa laikiem. Pirmie principi tiek atklāti, analizējot to, kā mēs domājam par pasauli, un atklājot pamatus, bez kuriem šī domāšana nebūtu iespējama. Es nedomāju, ka filozofijā katrā ziņā ir jāiet šāds ceļš. Filozofija, visticamāk, ietver arī jautājumu, vai pirmie principi vispār ir jāmeklē, tas ir pārdomājams jautājums. Iespējams, var sākt kaut kur pa vidu.

RL: Kāds bija jūsu pirmais filozofiskais jautājums?

Geršs: Es domāju, ka pirmais patiesi filozofiskais jautājums, kuru es uzdevu, bija jautājums, ar kuru sākās mūsu intervija – kas ir filozofija? Esmu uzdevis daudzus jautājumus, lasot grieķu un viduslaiku filozofus, esmu uzdevis tos pašus jautājumus, kurus uzdeva viņi. Vai tā nonāk pie patiesi filozofiskiem jautājumiem? Nezinu. Īsti filozofisks jautājums ir jautājums par filozofijas dabu.

RL: Šķiet, ka filozofiska izjautāšana Grieķijā sākās kā specifiska pedagoģiska prakse. Kā jūs raksturotu filozofijas vēsturisko sākumu?

Geršs: Aristoteļa atbilde bija, ka filozofija sākas ar izbrīnu, izbrīns ir filozofijas motivācija. Šo pozīciju mazliet citādā veidā atdzīvināja Heidegers. Tā varētu būt viena atbilde.

RL: Vai jūs esat brīnījies šajā nozīmē?

Geršs: Jā. Lai gan es neesmu drošs, ka es to vienmēr apzinājos. Taču kaut kas tāds mani visticamāk 17 vai 18 gadu vecumā pievērsa filozofijai. Tajā laikā es vienkārši atklāju, cik aizraujoši ir filozofiski teksti.

RL: Vai filozofija jelkādā veidā ir uzlabojusi jūsu dzīvi?

Geršs: Jā, es domāju, noteikti. Filozofija dod sava veida pārliecību, tā dod kontinuitāti, aizsardzību pret dzīves nebūšanām. Ar filozofijas palīdzību var iegūt zināmu distanci iepretim sāpīgām lietām, ar kurām iznāk sastapties. Daudz kas no tā pieder tradicionālai izpratnei par gudrību. Turklāt filozofija man ir devusi mērķa izjūtu, sajūtu, ka viss, ar ko es nodarbojos, ir pakļauts kādam vienam, centrālam mērķim. Es šo mērķi varbūt neprotu pienācīgi formulēt, bet jūtu, ka tās visas ir saistītas lietas. Filozofija ir izrādījusies vispatīkamākā lieta, tā ir palīdzējusi man saprast sevi un citus cilvēkus – gan runājot ar viņiem, gan lasot viņu tekstus. Nesen man lūdza apkopot manus rakstus vienā krājumā, un es pārsteigts atklāju, ka visdažādākajos, pat gadījuma rakstura rakstos izpaužas kaut kāda kontinuitāte, ka ar šo rakstu palīdzību es esmu mēģinājis reflektēt par savu domāšanu. Citiem vārdiem, mērķi, kuri mani vada, kļūst redzami tikai retrospektīvi, tikai atskatoties. Teiksim, pēc gadiem desmit, es varēšu jums pateikt, kādi mērķi mani kā filozofu vada šobrīd.

RL: Vai jūs varētu teikt, ka jūs ir radījuši teksti, kurus esat uzrakstījis?

Geršs: Jā, es domāju, tieši tā tas ir. Un tie mani rada atkal, kad es tos mēģinu lasīt.

RL: Tātad jūs esat jūsu rakstīto un lasīto tekstu izveidots radījums?

Geršs: Jā, ļoti lielā mērā.

RL: Vajadzētu būt vēl kaut kam…

Geršs: Iespējams, ka ir vēl kaut kas, bet es neesmu drošs, ka zinu, kas tas ir, iespējams, tas ir kaut kas neizsakāms.

RL: Vai filozofija var palīdzēt jūsu dvēseles glābšanā?

Geršs: Man vajadzētu jautāt, ko jūs saprotat ar “dvēseles glābšanu”. Ja jūs to domājat tajā nozīmē, kā par to runā svētais Augustīns… viņam dvēsele ir nemirstīga būtne, atdalāma no ķermeņa, grēka samaitāta, kritusi, un Kristus sniegtā glābšana notiek gandrīz metafiziskā līmenī. Šajā, Augustīna nozīmē, es nedomāju, ka filozofija var man palīdzēt izglābt dvēseli, jo es neturos pie Augustīna ontoloģijas. Bet, iespējams, ja ar dvēseles glābšanu saprot kaut ko citu nekā Augustīns, filozofija varētu izglābt manu dvēseli.

RL: Citējot kādu, jūs it kā izvairāties no savas nostājas paušanas. Ko un kā jūs pats par to domājat?

Geršs: Es esmu mēģinājis izsekot ne tikai Augustīna domai, bet arī viņam pavisam pretēji noskaņotu autoru domu gaitai, un esmu pārliecināts, ka mana pozīcija ir pilnīgi idiosinkrētiska, taču es nedomāju, ka manas pozīcijas savdabība ir pilnīgi atdalāma no tekstiem, kurus esmu lasījis. Es pats esmu kļuvis par savu tekstu, kuru man pašam nākas interpretēt. Ja jūs man jautātu, vai es varu būt kaut kas pilnīgi netekstuāls, pilnīgi ārpus teksta, es visticamāk teiktu, jā, jo es neticu, ka mēs dzīvojam tekstu cietumā, ārpus kura nekā nav. Ir arī kaut kas ārpus tekstiem, taču tas, kas ir ārpus tiem, nav izsakāms, to nevar formulēt, tas vienmēr izbēg. Teksti vienmēr mēģina kaut kā integrēt to, kas atrodas ārpus tiem, bet šis kaut kas vienmēr attālinās. Kustoties pretim Dievam, Dievs vienmēr attālinās. Tā es saprotu domāšanu par to, kas nav tekstuāls.

RL: Vai jūs kaut kādā nozīmē ticat Dievam?

Geršs: Kaut kādā nozīmē, iespējams… (Gara pauze.) Tas ir grūts jautājums, jo tas paredz, ka jūs gribētu, lai es pasaku kaut ko vairāk, nekā tikko pateicu, taču tas mani neglābjami novestu pie tekstuāliem formulējumiem, pie tā, kā par Dievu ir runāts un rakstīts. Es noteikti neticu Augustīna Dievam. Bet kaut kādā nozīmē… Atgriežoties pie jautājuma par filozofiju, es domāju, ka saikne starp Dievu un filozofiju ir tradicionāli ļoti stipra, un, iespējams, Dievs atrodas tajā reģionā, kur pastāv jautājums par Dievu, viņš ir tuvāk jautāšanai par Dievu nekā par lietu padarītajam Dievam, kā tas ir platonisma tradīcijā. Šajā nozīmē es, iespējams, esmu kvaziteologs. Vairums teologu, kurus es pazīstu, pieņemtu, piemēram, ka Dievs ir universa cēlonis. Par to man ir šaubas. Taču jūs jautājat man, vai es “kaut kādā nozīmē” ticu, un es uzsvērtu “nozīmi”, šo hermeneutisko aspektu. Citiem vārdiem – kas tiek domāts ar šādu jautājumu, tas mani interesē.

RL: Kas ir doma?

Geršs: Doma ir… Es atkal atgriežos pie tekstiem. Doma ir atsevišķs tekstuāls veselums, es neticu domai kā ideālai realitātei, kas transcendē sajūtamo pasauli, es neticu domai Platona ideju nozīmē vai Plotīna mūžīgā prāta nozīmē. Es uzskatu, ka doma ir atsevišķs vēsturisks tekstuāls veselums, kuru var atrast tekstos.

RL: Varbūt reizēm kāda doma ir atrodama arī jūsu prātā?

Geršs: Es varu iztēloties, ka tā ir, jo tas ir ļoti ērts un pierasts modelis. Mēs varam te sēdēt, sarunāties un saprast viens otru, jūs esat lasījis tos pašus filozofus, kurus es, mēs varam komunicēt domas līmenī. Man šķiet, ka “doma” ir ļoti pievilcīga ideja, es to lietoju ļoti bieži, tā pieder pie mūsu jēdzieniskā aparāta, bet, manuprāt, ir jāsaprot, ka pats par sevi tā ir modelis kaut kam, kas to transcendē. Es nerunāju par tekstiem šaurā vārda nozīmē, bet tekstualitātes nozīmē, tas ir, norādot uz visiem semantiskajiem procesiem, kas risinās pasaulē ap mums. Luksofora gaismas – sarkana, zaļa – arī ir teksts šajā plašajā vārda nozīmē.

RL: Reiz Umberto Eko seminārā es uzdevu vienkāršu jautājumu: kas ir teksts? Viņam nepatika mans jautājums, viņš bezmaz vai sadusmojās, un vienīgā viņa atbilde bija: “Mēs taču te visi strādājam ar tekstiem, ar ko tad vēl?”

Geršs: Daļu savas dzīves es esmu bijis semiotiķis, Eko ir brīnišķīgs piemērs šai savdabīgajai pieejai tekstu lasīšanai, kura kļuva populāra septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Jūs man iepriekš jautājāt par filozofijas sākumu, un es teiktu, ka nekāda sākuma punkta nav. Ticība sākumam ir kaut kas, ko es apšaubu, es nedomāju, ka apburtais loks, apļa argumenti ir kaut kas slikts. Protams, kaut kur ir jāsāk, bet mēs visi sākam filozofiju tādos punktos, kurus pārsvarā nosaka pilnīgi ārēji faktori, piemēram, skolotāji. Ņemiet par piemēru Kenterberijas Anselmu, kurš izvirzīja slaveno Dieva eksistences pierādījumu, kas balstās uz Dieva definīciju: “Dievs ir tas, par ko lielāku mēs neko nevaram iedomāties.” Anselma biogrāfs stāsta, ka Anselms pie šīs apgaismojošās idejas ir nonācis pēc daudzu gadu lūgšanām un pārdomām par to, kā pierādīt, ka Dievs ir. Bet tekstuāls fakts ir tāds, ka šis formulējums ir burtiski paņemts no Senekas, to vismaz septiņās vietās var atrast Augustīna tekstos, tas parādās Boēcija Filozofijas mierinājumā. Anselms no sirds varēja ticēt, ka šī ideja atnāca pie viņa kā apgaismība, bet mēs zinām, ka viņš bija lasījis visus šos tekstus. Es domāju, ka pat tās lietas, par kurām mēs esam gatavi runāt kā par atklāsmi vai apgaismību, ir interpretējamas kā tekstuālas struktūras, tieši tāpat es attiecos pret Dievu, domu un visām pārējām lietām, par kurām jūs man jautājāt.

RL: Kāpēc sabiedrībai kā veselumam būtu jāmaksā kādam, kurš nodarbojas ar filozofiju?

Geršs: Labums, kas rodas no filozofijas, ir kritika, jautāšana. Bieži pasaules nelaimju cēlonis ir cilvēki, kuri nejautā, kuri zina atbildes, bet neuzdod jautājumus. Esmu pārliecināts, ja vairāk cilvēku uzdotu jautājumus, pasaule būtu labāka. Tā ir veca ideja, vismaz tik veca kā Sokrats. Es viņam pilnīgi piekrītu, lai arī nepiekrītu vairumam metafizisko tradīciju, kuras no tā izriet. Es, piemēram, nedomāju, ka jautājumi tiek uzdoti, lai atklātu kādu drošu, absolūtu patiesību. Jautāšana var būt adekvāta nodarbe pati par sevi. Es pilnīgi noteikti domāju, ja es būšu savos studentos izraisījis jautājumus par lietām, par kurām viņi iepriekš, pirms savām studijām nejautāja, tad es esmu nopelnījis savu naudiņu un nejūtu vainas sajūtu par to, ka man kāds maksā algu. Ja man neviens nemaksātu, es to pašu darītu par velti, bet, ja viņi man maksā, būtu muļķīgi to nepieņemt. Filozofijai nav cenas, bet es esmu profesionālis un man par to maksā.

RL: Kas ir dzīves jēga?

Geršs: Tā ir jēgas dzīve. Dzīves jēga ir jēgas dzīve. Jēga ir viena no interesantākajām lietām, par kurām var domāt filozofijā, savā ziņā filozofija ar to arī nodarbojas – ar jēgas dzīvi. Apvērsdams vārdus vietām, es nespēlējos ar vārdiem, es nopietni domāju, ka jēgas dzīve ir pats interesantākais.

RL: Kā jūsu filozofija ir saistīta ar jūsu nāvi?

Geršs: Visdažādākajā veidā. Pastāv, protams, nāve kaut kādā fiziskā nozīmē. Kļūdams vecāks, es rakstu ātrāk, jo saprotu, ka laika palicis maz, ir vairākas lietas, kuras es gribu izdarīt. Es domāju ātrāk. Man nav pamata domāt, ka nāve pienāks pavisam drīz, bet es noteikti atrodos laikā, kurā ir vērts savos plānos iekļaut arī savas nāves iespēju. Cits jautājums ir jautājums par nāves jēgu, kura, protams, ir saprasta ļoti dažādi. Kristieši runā par grēka nāvi, nāvi, kuras cēlonis ir grēkpilna dvēsele. Senie platonisti uzskatīja, ka atrašanās ķermenī pati par sevi ir sava veida nāve. Pēdējos pārsimt gados mēs esam dzirdējuši par Dieva nāvi.

RL: Paldies par vēsturisku atskatu, bet ko domājat jūs?

Geršs: O, vai es gribu nomirt, vai arī novilcināt pēc iespējas ilgāk? Mana attieksme ir jaukta, kā vairumam cilvēku – no vienas puses es gribētu to atlikt pēc iespējas ilgāk, lai varētu izdarīt pēc iespējas vairāk, no otras puses, ja man priekšā būtu bezgalīgs laiks, es, iespējams, neko labu neizdarītu, jo es visu, kas darāms tagad, varētu atlikt uz kaut kādu citu rītdienu. Eksistences galīgumam ir ļoti stimulējošs iespaids. Es neilgojos pēc kaut kā līdzīga platoniskai pēcnāves dzīvei, citiem vārdiem, es nebūtu sevišķi priecīgs, ja izrādītos, ka brīdī, kurā es fiziski nomirstu, mana dvēsele nonāks tur, kur Platons teica, ka tā nonāks.

RL: Jūs sakāt, ka laika jums atliek arvien mazāk. Ja nemaldos, Platons par filozofiju runā kā par to, kas darāma vaļas brīdī, brīvībā no aizņemtības.

Geršs: Vaļa, grieķu sholē, brīvs laiks ir galīgs laiks. Protams, ka bez tā nav iespējams nekāds nopietns filozofisks darbs. Zināmā mērā filozofija ir sava veida pretinde armijai un birokrātijai.

RL: Vai jūs piekristu 20. gadsimta raksturojumam kā intelektuāla vājuma un idiotisma dominances laikam?

Geršs: Nē, es tam neticu ne mazākā mērā. Es savās atbildēs lietoju tekstu, bet mēs varētu runāt arī par valodu. Man šķiet, ka 20. gadsimtā ir uzplaukušas visdažādākās filozofijas valodas formas, tā ir dramatiska šī gadsimta iezīme. Divi nozīmīgākie 20. gadsimta pirmās puses filozofi, Vitgenšteins un Heidegers, pievērsa milzīgu uzmanību valodai. Ir bijuši mēģinājumi saskatīt šīs intereses saknes senākos laikos, taču es domāju, ka tas ir īpaši raksturīgs tieši 20. gadsimtam. Protams, vēlīnajos viduslaikos, renesanses laikmetā bija pastiprināta interese par hermeneutiku un valodas apjēgsmes mēģinājumi, taču 20. gadsimts ir to pacēlis sevišķi augstā rafinētības līmenī. Skaidrs, ka pagājušajā gadsimtā bija lērums sliktas filozofijas, taču mēs esam pārāk tuvu tam laikam, lai spētu palūkoties aiz sliktas filozofijas.

RL: Ko jūs saprotat ar sliktu filozofiju?

Geršs: Es negribu nevienu saukt vārdā. Ja jūs atrodaties liela objekta tuvumā, jūs ne vienmēr varat redzēt, kas tas ir, kā tuvumā jūs atrodaties. Mazliet atkāpjoties, jūs redzat vairāk. Tieši tāpēc mums ir grūti saprast 20. gadsimtu, mēs visi esam dzimuši tajā gadsimtā un tikko knapi to atstājuši. Viena no 20. gadsimta nelaimēm ir tā, ka tas izskatās sliktāk, nekā patiesībā bija. Virspusē tas patiešām šķiet idiotiskāks par citiem gadsimtiem, bet mums ir jārēķinās ar mums pieejamā skata punkta ierobežotību. Ar mūziku ir līdzīgi – mēs vēl neesam nonākuši līdz brīdim, kad kāda tās daļa kļūs par klasiku. Slikti filozofi ir tie, kuri neuzdod jautājumus, bet vienkārši atkārto to, ko izlasījuši pēdējā laika periodikā, ko sarakstījuši viņu draugi. Viņi pavada laiku citējot viens otru, un domā, ka viņu draugi ir ļoti svarīgi, jo ieņem labas vietas lielākajās universitātēs un viņiem ir daudz studentu, kas viņus apbrīno. Tie ir filozofi, kuri neuzdod nekādus jautājumus, taču tieši viņi apgalvo, ka ir metodoloģiskā ziņā visjūtīgākie. Viņi ir viltojumi.

RL: Vai jūs varētu dot kādu piemēru?

Geršs: Tas taču ir pilnīgi acīmredzams, ka filozofijas kā akadēmiskas disciplīnas ietvaros pastāv dažādas ideoloģijas, pastāv pareizais partijas viedoklis. Ziemeļamerikas filozofijā analītiskā filozofija ir partijas vadošā līnija, amerikāņu universitātēs marksisms ir ideoloģija, kuru vismaz vārda pēc visiem ir jāpiemin, ja grib ieņemt kādu vietu akadēmiskajā hierarhijā. Es to skaidri redzu savos studentos, kuri nāk uz manām nodarbībām, jau piebāzti ar idejām, par kurām viņi neuzdod jautājumus. Man nepatīk ideoloģijas, jo tās neuzdod jautājumus vai arī tikai izliekas, ka uzdod.

RL: Šķiet, ka uz jums kā viduslaiku filozofijas lasītāju daudz lielāku iespaidu ir atstājis, teiksim, Deridā, nevis analītiskās filozofijas tradīcija.

Geršs: Pirmkārt, man šķiet svarīgi lasīt tekstus un darīt to uzmanīgi, ar lielu uzmanību pret detaļām. Analītiskie filozofi vairumā gadījumu nelasa tekstus uzmanīgi. Lielbritānijā bija viens ministrs, kurš aktīvi iestājās pret Eiropas Savienību, un vienmēr, braucot uz Eiropu, ņēma līdzi sviestmaizes no Anglijas, lai nebūtu jāēd itāļu pasta vai vācu desiņas. Dominējošā angloamerikāņu analītiskā pieeja ir ļoti līdzīga, viņi reducē valodu līdz kaut kam līdzīgam luksofora gaismām, līdz bināriem kodiem, un, lasot praktiski jebkuru senāku tekstu, viņi mēģina tur atrast un atrod to, ko paši izdomājuši. Tādi cilvēki kā Deridā man patiešām šķiet daudz interesantāki tekstu lasītāji, jo viņi pievērš uzmanību dažādiem metaforiskiem līmeņiem, kuros teksts darbojas, brīžiem pat nav skaidrs, vai atšķirība starp metaforu un to, kas nav metafora, vispār tiek saglabāta. Bet šāda pieeja ļauj citos un senākos tekstos ieraudzīt to, kas tajos ir, nevis ienest to, kas pašam lasītājam jau ir kabatā. Jebkurš teksts pastāv milzīgā vēsturiskā kontekstā, un nerēķināšanās ar to padara filozofiju un tās tekstus nabagākus. Pievēršanās dažādajiem interpretācijas līmeņiem, dažādiem slāņiem, kuros darbojas filozofisks teksts, ieved jūs vēsturē, bet tā, savukārt, izraisa jautājumus, pie kuriem jūs citādi nenonāktu. Savā ziņā nav labākas izglītības kā citu kultūru un citu laikmetu tekstu lasīšana, tas ir tāpat kā svešvalodu mācīšanās vai svešu zemju apceļošana. Lasot senus tekstus, jūs uzreiz varat pamanīt atšķirības no savas domāšanas un tā pirmo reizi ieraudzīt savas domāšanas pamatpieņēmumus, par kuriem vispār līdz tam nebijāt aizdomājies.

RL: Un sarunas? Vai tās jums ir svarīgas?

Geršs: Vai tas ir par runāto vārdu pretstatā rakstītajam? Sarunāšanās ir viens veids, kā filozofija pastāv. Saruna pieļauj tādu apmaiņu, kura tekstu lasīšanā nav pieejama, jo fiziski klātesošs cilvēks uzreiz uzdos jautājumu. Rakstītiem tekstiem ir savas priekšrocības. Tiem piemīt stabilitāte, kas ļauj mentāli aplūkot dažādas teksta nozīmes, ko ir daudz grūtāk izdarīt salīdzinoši ātrā sarunā. Man gan sarunas, gan rakstītie teksti ir dažādas tekstu manifestācijas.

RL: Vai filozofēšanai jums ir vajadzīgs draugs?

Geršs: Jā, lai gan tam nav jābūt fiziski klātesošam draugam, tas var būt arī kāds autors, kuru jūs lasāt. Draugs savā ziņā ir dialogs. Draugs ir vajadzīgs jautāšanas procesam, par kuru es runāju. Cilvēks, kuram nav drauga, iespējams, uzdod daudz mazāk jautājumu. Draugs ir jautātājs.