Jebkas, ko ir iespējams pateikt

Cilvēkiem patīk stāstīt par sevi. It īpaši tad, ja viņi vēlas iepatikties kādam vai vienkārši – ļaut otram sevi saprast. Tādās reizēs tiek aizmirsts, ka pa īstam izstāstīt neko nav iespējams, līdz galam saprast arī nav lemts. Cilvēks, kāds viņš ir patiesībā, vienmēr ir vientuļš un nesaprasts. Viss pārējais ir frāzes. Teātris šajā ziņā ir dīvaina māksla – tas vienmēr ir cīnījies ar vēlmi stāstīt vienkāršus stāstus un vienmēr ir atgriezies pie tiem, lai pēc brīža atkal noliegtu.

Neilgi pirms Lieldienām noskatījos Gata Šmita iestudēto izrādi Dailes teātrī. “Naži vistās”. Pārpildīta Mazā zāle, biļetes esot izpārdotas mēnesi uz priekšu vēl pirms pirmizrādes. Vērojot, kā tiek dalītas sēdvietas, es uz brīdi nobijos, ka tikšu izdzīts no zāles. Nezinu kāpēc, bet piepeši sajutos, ka neesmu pelnījis tur atrasties. Kad sāka dzist gaisma, es vēl paspēju nobīties, ka esmu atnācis uz nepareizo zāli. Izrādes laikā divarpus vietās šķita, ka esmu noķēris atslēgas frāzi – teikumu, kas paskaidro visu stāstīto un noliek visu pa vietām. Pēc stundas un desmit minūtēm, atskanot mulsiem aplausiem, skatītāji vēlreiz aplūkoja informatīvo lapiņu, taču neatrada tajā glābiņu – informāciju par to, ka būs starpbrīdis un tad vēl otrs cēliens, kurā viss noskaidrosies un tiks saprasts.

Nē, izrāde bija beigusies un katram bija jādodas prom ar to, ko viņš bija paspējis saprast un izdomāt. Vēlāk es uzzināju, ka viena no frāzēm, kas man šķita būtiska izrādes koncepcijas atslēgšanai, bija nejauša. Brīnišķīgi! Tātad pašam jātiek galā ar visām domām, kas kā uzmācīgas skudras salīdušas prātā izrādes laikā? Piemēram, bailes, kas rodas no tukšuma dzīvoklī. Vai arī bailes no tā, kas galvā. Ir kaut kas līdzīgs tajā, kā tukšā dzīvoklī kāds staigā, un tajā, kā teātra izrādes laikā tu sāc domāt par sevi. Nē, par sevi – tas vēl nebūtu nekas, bet tu sāc domāt par to, ka domā. Turklāt, domā izrādes laikā. Kāpēc? Rēzija Kalniņa ir tik brīnišķīga, pēc katras jaunas izrādes viņa tiek cildināta un slavēta, un nosaukta kādā vēl fantastiskākā talantu apzīmējošā vārdā, taču šeit ir savādāk. Šeit viņa tiešām spēlē kaut ko pilnīgi jaunu. Un man, atšķirībā no teātra kritiķiem, nav nekādu iespēju to nosaukt vārdā, jo mani šī spēle biedē. Biedē tas, ka tas viss tur uz skatuves ir par mani. Sanāk kaut kā tā – uz skatuves atrodas manas apziņas preparēts modelis, sadalīts praktiskajā (Valdis Liepiņš), teorētiskajā (Artūrs Skrastiņš) un emocionālajā (Rēzija Kalniņa) sastāvdaļā, viņu starpā visu laiku kaut kas notiek, kaut kādas attiecības, darbības, taču teātris patiesībā notiek otrā pusē – tur, kur skatītāju zālē sēžu es. Tas ir, manī. Un tāpēc tik ļoti biedē pieķeršanās ikvienam izteiktajam vārdam. Es taču to visu pazīstu. Es skatos uz melnbalto skatuvi un atceros, kā arī mana pasaule reizēm ir kļuvusi tikpat neizprotama un bīstama. Man nekad nav bijis problēmu izmest ārā maizi, taču es nevaru paiet garām izmestām un nevienam nevajadzīgām grāmatām. Pirms pāris gadiem kādā lietainā ziemas vakarā pamanīju uz Skolas ielas trotuāra noliktu grāmatu čupiņu. Ātri paņēmis augšējo, neatskatoties devos mājup. Tas bija kāds vecs un biezs anatomijas atlants vācu valodā, brūnos vākos un zilu lappušu griezumu. Bērni teica: “Gribu redzēt, kā izskatās plaušas!”, es atšķīru uz labu laimi, un tajā lappusē bija uzzīmētas plaušas. Tad viņi teica: “Gribu redzēt, kā izskatās smadzenes!”, atvēru, un tur bija galvas šķērsgriezums. Es teicu: “Gribu redzēt, kā izskatās sirds!” – un tur bija sirds. Nobijos un vairs nevēru grāmatu vaļā. Noliku mājās plauktā. Jo izmest jau vairs nevar. Par vēlu.

Kad es vēl biju pavisam mazs, pirms daudziem, daudziem gadiem, es biju pilnīgi pārliecināts par to, ka pasauli ir izdomājuši citi. Tas ir – pasaule, kāda tā ir man apkārt, nav īsta. Tā nevar būt īsta, jo ir tik dīvaina. Šo pasauli ir izdomājuši un izgatavojuši citi cilvēki, turklāt tieši šī pasaule bija domāta vienīgi man. Speciāli izdomāta. Citi cilvēki piedalās sazvērestībā, kuras galīgie mērķi man nedrīkst būt zināmi, un šī sazvērestība īstenojas rūpīgā manis mānīšanā. Kad mani vecāki saka, ka iet uz darbu, viņi patiesībā nekur neaiziet, bet stāv tepat aiz sienas un klausās, ko es daru. Vai, piemēram, pārdevēja veikalā ir ienākusi īsu brīdi pirms manis. Goda vārds, man bija tikai kādi pieci gadi. Es nebiju redzējis to filmu par Trūmena šovu, toreiz neeksistēja pat priekšstats par realitātes šoviem. Turklāt mana pasaule nebija nekāds joks, tā bija liela un bīstama – tajā bija kaut kāds dubultais dibens, slepenais plāns. Es zināju, ka ikviena mana kustība tiek novērota, vienlaikus rūpīgi slēpjot īstās pasaules detaļas. Pasaule ir milzīgs manis mānīšanas mehānisms. Es teorētiski pieļāvu,ka ir arī citi tādi paši bērni, kuri tiek mānīti,bet viņiem noteikti bija radītas savas viltus pasaules, kas ar manējo nesaskārās. Es nojautu, ka pilnīgi visi cilvēki, kurus es satieku, uzvedas un rīkojas tieši tā, kā viņi uzvedas, tikai lai radītu manī kādu savādu ilūziju. Šķiet, ka to izraisīja nepārejošā absurda sajūta, vērojot visu sev apkārt, taču konkrētu pierādījumu man nebija. Es noraidīju domu par iespēju šādus pierādījumus meklēt, jo biju pārliecināts –viss ir izdomāts, arī tas, ka es varu sākt meklēt pierādījumus. Pat tas, ka man ir ienācis prātā šis pasaules modelis, ir šī plāna sastāvdaļa. Atceros, es toreiz atradu vienīgo iespējamo pierādījumu, gluži kā Kants savā ceļā uz Dieva eksistences galējo pierādījumu nonākot pie loģiskās izslēgšanas metodes – tieši tas, ka es nevaru atrast pierādījumus sazvērestībai, apliecina, ka šī sazvērestība ir perfekta, un viss, ko es daru, ir tajā paredzēts. Ja vispār eksistē kāda sazvērestība, tad tikai šāda – totāla un izstrādāta līdz pilnībai. Taču izrāde, protams, nav par to. Tas ir, ne par sazvērestību vai konspirāciju, nē, tas bija tikai piemērs tam, kādas šausmas var iedvest apjausma par to, ka otrs cilvēks vienmēr ir svešais, neizprotamais. Viņš ienāk tavā apziņā kā zaglis dzīvoklī, viņš staigā pa istabām, bet tev ir bail atvērt acis. Un bieži ir arī tādi brīži, kad šķiet, pat nevis šķiet, bet tu skaidri zini, ka tas, kas ar tevi notiek, reiz jau ir bijis. Turklāt tas ir bijis tieši tādā pat izskatā un veidā, bijis ne reizi vien un patiesībā tu jau sen esi pieradis pie tā, ka nekas jauns nav iespējams ne tikai tavās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet, kas pats briesmīgākais, arī tavās attiecībās ar sevi. Tu esi šajā situācijā jau sazin kuro reizi un nav nekāda šobrīd, bet tie cilvēki, kas tev apkārt, nē, visbiežāk tas ir viens un tas pats cilvēks, tādos brīžos ir tikai viens cilvēks līdzās, kurš, teiksim, raud vai paslēpies aiz stūra un klusītēm kliedz klausulē, vai mēģina kaut ko paskaidrot vēl kādam trešajam, kurš ir iekšā klausulē vai varbūt stāv uz ielas un gaida, kad varēs satikt šo cilvēku un mierināt, un glāstīt, un turēt pie rokas, bet tu skaties sev priekšā, pat ne uz to cilvēku, kurš raud, nav taču iespējams skatīties uz cilvēku, kurš raud, bet tu skaties sev priekšā, apmēram piecpadsmit centimetrus no deguna un domā, nē, protams, tu neko nedomā, bet tev vienkārši negribas atzīties, ka tu truli blenz tukšumā, kas tev apkārt, un tukšumā, kas sevī, tāpēc tu labprātāk iztēlojies, ka tu domā, un, ja kāds gadījumā tevi tajā brīdī redzētu, viņš nodomātu, ka tu kaut ko
izmisīgi centies saprast vai izdomāt, bet tu vienkārši baidies kaut ko pateikt, jo jebkas, ko ir iespējams pateikt, vienmēr būs izrauts no konteksta...